Veselīga uztura speciālisti diskutē, kā pareizi tievēt

Tika sagrauti daži mīti, uzzināti superpatīkami jaunumu un secināts - galvenais ir mīlēt sevi! Tik vienkārši.

Andis Brēmanis: Savā ziņā gavēnis ir vēsturiski veidojusies situācija, jo senāk atsevišķiem pārtikas produktiem bija sezonas raksturs, ziemai ejot uz beigām, krājumi bija patukšojušies, tāpēc pavasarī pienāca brīdis, kad nav tā visa, ko varbūt ikdienā kārotos. Šodien mums ir pārtikas pārbagātība, leiputrija, kurā esam apjukuši, nemākam vairs atrast to, ko mums vajadzētu, kas būtu labs. Bieži vien tas saistās arī ar slinkumu, neizdarību, laika trūkumu un citiem faktoriem, un tad ejam vieglākās pretestības ceļu – ko piedāvā ražotājs. Bet viņš ir biznesmenis, kuram vajag, lai vairāk pērk un vairāk apēd. Un viss tiek darīts tā, lai viņa produktu negausīgāk ēstu. Tas izraisa lielākas vai mazākas problēmām – lieko svaru, anoreksiju, gremošanas, holesterīna problēmas. Principā ne tikai uztura, bet visas dzīves pamatā būtu jāliek vienkārša lieta – daudzveidība visās izdarībās un būšanās, bet, no otras puses, arī mērenība.

Vari nebūt kristīgs cilvēks, bet gavēņa laiks ir ļoti piemērots, lai sevi kaut kā ierobežotu. Piemēram, sulu kūre ir iespēja gavēt, kad vēlies, – atturēties, attīrīties dažādā veidā, ne tikai ēdiena sakarā. Piecas dienas pabūt prom no reālās dzīves – darba, ģimenes, visām pārējām grūtībām, paskatīties uz savu dzīvi no distances, brīvi no kārdinājumiem. Tas ir tests arī sev: cik es vispār spēju sevi ierobežot, tai skaitā ierasto ēšanas režīmu un rituālus. Iespēja paskatīties uz dzīvi plašāk – ja man ir ēšanas problēmas, vai tām ir sakars ar nesakārtotu dzīvi? Izvērtēt, kā dzīvoju līdz gavēnim un kā gribētu dzīvot pēc tam.

Ilona Ābele: Diezgan daudzi mani pacienti gavēņa laiku mēģina izmantot kā iespēju sevi ierobežot. Gavēnis ir motivācija, jo varbūt viņi ir mazliet par vāju, tāpēc vajadzīga piepalīdzēšana no ārpuses. Gavēnis ir kā sauklis – tagad es sākšu citu dzīvi! No ājurvēdas viedokļa katram cilvēkam ir rekomendējamais uzturs – konkrētas ieteicamas lietas un tādas, kuras nebūtu jālieto uzturā. Ja lieto uzturu, kas tev dara labu, tas tevi arī attīra – fiziski, enerģētiski, mainās domāšana. Lai to darītu, nevajag gaidīt tieši gavēni. Bet cilvēks ir cilvēks ar savām vājībām. Katrs izmanto iespēju sākt tad un tā, kā spēj sevi pārliecināt.

Es kopā ar cilvēkiem meklēju zelta vidusceļu. Mēs nenodarbojamies ar akcijām. Ir skaidrs – kā mēs ēdam, tā dzīvojam, un otrādi. Liekais svars ir rādītājs, ka cilvēkam ir problēmas, nesakārtotība sevī. Lai atrisinātu liekā svara problēmu, kādam palīdzēs ājurvēda, kāds apmeklēs dietologu, bet es rūpējos par psiholoģisko pusi, mēs meklējam iemeslus, kāpēc neizdodas iet zelta vidusceļu.

Pati neesmu reliģioza, bet pēdējās nedēļās ar klientiem bieži runāju par lūgšanu un pateicību. Ne velti mūsu senči skaitīja lūgšanas un svētīja ēdienu, ko lika mutē. Liela nozīme ir tam, ar kādu enerģiju mēs pavadām ēdienu, kas nonāk mūsos.

Atturība... Cilvēks pats jūt, kurš ir brīdis, kad jāsāk atturēties, kad kaut kā ir par daudz. Ja esi gatavs gavēt un atturēties ne tikai pavasarī, tad ej un dari to.

I. Ā.: Es nekādā gadījumā nepiekrītu ekspresdiētām – īslaicīgām un ļoti ierobežojošām. Tas ir psiholoģiski smagi cilvēkam un ļoti smagi ķermenim – kā šoka terapija. Ājurvēdas princips: ja tu maini attieksmi pret uzturu, tu maini attieksmi pret sevi kopumā.

Ja cilvēks izmēģina ekspresdiētas, tātad viņš ir pazaudējis attiecības ar sevi. Sulu kūrē galvenais uzsvars nav uz svara mazināšanu, bet tieši uz attiecību pārskatīšanu ar uzturu, uz dzīves filozofijas maiņu. Labu attiecību veidošana pašam ar sevi ir tas svarīgākais.

I. V.: Tas ir sava veida gavēnis, attīrīšanās, šķidrā barība taču tiek dota.

Bet ājurvēdā tiešām nepastāv nekas tāds, ko varētu saukt par ekspresdiētu?

Ārstēšanās vai profilaktiskā kursa laikā dažkārt tiek rekomendēts izslēgt no uztura konkrētus produktus, piemēram, govs piena produktus. Bet tā nekādā gadījumā nav ekspresdiēta.

U. K.: Esmu ļoti liela eksprestievēšanu pretiniece. Cilvēkam, kas atrodas līdzsvarā ar sevi, liekā svara nav. Esmu par pieredzes gūšanu, kad cilvēks dodas pie dietologa vai cita speciālista, lai uzzinātu, kas tad ir pareiza ēšana vai attīrīšanās, kas ir pareizs dzīvesveids. Bet eksprestievēšanu cilvēki parasti sāk uz savu galvu. Meitenes, kas nāk pie manis ar 80 kilogramiem, savu ceļu ir sākušas no 50 kg, skatīdamās spogulī un domādamas: man kaut ko vajadzētu nomest, es esmu resna... Parasti organisms tiek turēts badā, plus pastiprināta fiziskā slodze. Nedod Dievs, ka ir ātri panākumi, tad āķis lūpā un vajag vēl un vēl vairāk! Bet tad pienāk brīdis, kad notiek psiholoģiskais lūzums vai arī apnīk un seko tā saucamā noraušanās – liekais svars ir klāt kā likts un ar uzviju. Kādu brīdi viss iet brīvgaitā, seko kārtējā saņemšanās un kārtējā diēta, bet pacēlumam par zaudētajiem kilogramiem atkal seko kritums. Beigās svars, salīdzinot ar sākotnējo, atšķiras jau par kilogramiem desmit un vairāk.

Tātad par ekspresdiētām labāk aizmirst? Tās nav noderīgas nekad?

(Visi noraidoši groza galvas.)

A. B.: Nu, vienīgi, ja nākamajā sestdienā ir jāiežmiedzas konkrētā kleitā, kur tad liksies! (Smejas.) Bet principā tas nav labākais risinājums. Svara raustīšana uz augšu un leju atstāj sekas arī uz ādu. Ja svars pēkšņi un strauji nāk klāt, veidojas strijas. Kampaņveida pasākumi ilgtermiņā bieži vien rada tikai vilšanos: man nekas nepalīdz, arī to es izmēģināju, un nekā… Ekspresdiētu var lietot kā atsevišķu uzrāvienu uz normālu darbību fona. Pievienojot to pašu sulu kūri, ja ir veselīga dzīvesveida pamats. Bet nevajag iedomāties, ka tā būs vienīgā lieta, kas atrisinās problēmas.

Ļoti bīstami, ja to sāk darīt jaunas meitenes. Visas meitenes, kas nāk pie manis ar anoreksiju un bulīmiju, ir sākušas tieši ar kādu ekspresdiētu.

I. V.: Bieži vien ēšanas un vielmaiņas traucējumi saistās ar psiholoģiskām atkarībām ģimenē. Tēvs vai vīrs periodiem dzer, tad seko labais periods, kad dzīve ir skaista un visi ir laimīgi, tad atkal regress. Tāpat ar pieēšanos. Viens šīs problēmas risina ar alkoholu vai azartspēlēm, sievietes lielākoties – ar ēšanu. Ir svarīgi stāstīt par to, ka kampaņas nepalīdz, jo tās dzen tevi stūrī. Jo biežāk to dari un nesanāk, jo nopietnākā strupceļā nonāc.

Atslodzes diena – tā nav kampaņa?

Pastāv dažādas atslodzes dienas. Tukšā – kad neēd neko un jāizdzer trīs litri šķidruma – tēja, ūdens... Pastāv arī produktu atslodzes dienas, kad ēd kādu noteiktu produktu grupu, un tad ir nozīme, kāpēc tieši to.

U. K.: Ja cilvēks jūt, ka viņa organismam nepieciešama atslodze, tas ir labi! Cilvēkiem ir jāiemācās nonākt kontaktā ar sevi, sajust, ko tad grib ķermenis. Tu vari nomest lieko svaru ar to vien, ka ēdīsi visu, ko gribi. Bet ir jāsaprot, ka ir ļoti liela atšķirība starp ēst to, ko grib, un ēst visu, ko acis redz. Cilvēki ir absolūti aizmirsuši, ko nozīmē “es gribu”, vairs nedzird savu ķermeni. Viņam liekas, ka viņš grib tur to cepumu, kūku vai ceptos kartupeļus, bet paiet laiks, viņš iegūst dvēseles harmoniju un iekšējo līdzsvaru un saprot, ka īstenībā grib griķu putru vai vienu dienu neēst neko.

Pastāv neskaitāmi atslodzes dienu kalendāri. Kā atrast pareizo?

Cilvēks pats ir laba sistēma, viņš pēc tām pašām Mēness fāzēm sajūt, kad labāk ievērot atslodzi. Protams, ja vispār ir spējīgs sevi sajust.

I. Ā., U. K. un I. V. (vienbalsīgi): Tas nestrādās!

Cilvēks var izmantot visu ko, bet tas strādās tikai tad, ja sakritīs ar viņa iekšējām sajūtām. Ja princips ir – man viena tante teica šodien neēst, tāpēc neēdīšu, tas nestrādās! Viss, ko dara, jālaiž caur sirdi. Jābūt tai procesā iekšā, jāsajūt, ka šodien negribu ēst un neēdīšu. Pretējā gadījumā tā būs mākslīga shēma.

U. K.: Ja cilvēks paņem šo kalendāru kā ierosmi, pamēģina un saprot, ka tas ir saskaņā ar viņa tābrīža būtību, tas der. Ja tas prasa piespiešanos, ja viņš tagad labprāt kaut ko apēstu, bet pēc kalendāra nedrīkst, tad tas ir par ļaunu.

Svarīga arī motivācija, kādu jūtu vadīts cilvēks ņem to tabuliņu. Vai tā ir pēdējā pile, vai viņš to dara par prieku vīram, darba devējam, kolēģim..? Vai tāpēc, ka visi tā dara? Vai tāpēc, ka tas palīdzēs tievēt, vai tāpēc, ka tas ir moderni?

I. Ā.: Bieži vien cilvēks nemaz nav aizdomājies, vai viņam vajag vai nevajag tievēt. Visi tā dara, un man arī tāpēc vajag.  

Uz sulu kūrēm bieži atbrauc draudzene draudzenei līdzi, un tad ir nikna, pārskaitusies, nesaprot, ko te dara. Viss krīt uz nerviem, lektori ir briesmīgi, apstākļi šausmīgi... Bet kāpēc tu sevi moki? Paskaties uz savu dzīvi, iespējams, šī situācija saka priekšā, ka tu vienmēr dari lietas, kas apliecina, cik esi infantila un nepieaugusi.

 (Visi piekrīt.)

Ja cilvēkam ir smagas paģiras, vai piespiedīsi viņu ēst?

I. V.: Tu taču esi savas dzīves vadītājs!

Bet ko jūs domājat par badošanos?

Vismaz mana pieredze ar pacientiem, kas badojas, ir diezgan briesmīga. Man liekas, viņi visi steidzami jāsūta labākajā gadījumā pie psihologa. Turklāt viņi badojas atkal un atkal. Rezultātā brīnās, kāpēc ir slimi, kāpēc pa visām orgānu sistēmām sāk brukt veselība.

No ājurvēdas un jogas viedokļa raugoties, vienīgais laiks, kad badoties, – ja esi saslimis. Lai organismam palīdzētu mobilizēties, divas trīs dienas sākumā tā var darīt. Bet tas nozīmē badoties ārstēšanās nolūkos, nevis tāpēc, ka ir liekais svars.

Laba apetīte ir labas veselības rādītājs. Ja nav apetītes, tad jāsāk uztraukties. Nav vienu dienu – tam var atrast cēloni, bet, ja nav ilgstoši, – jāsāk meklēt iespējama ļaundabīga slimība.

I. V.: Badošanās ir pašdestrukcija. Tā cilvēks meklē ciešanas.

Arī dabā no laba prāta neviena dzīva radībiņa badā nedzīvo. Tur darbojas sūri izdzīvošanas likumi – ja organisms ir novājināts, esi pakļauts papildu riskam aiziet bojā. Par laimi, mūs tiešā nozīmē neviens vairs neķer un uz kārā zoba neliek – kaut gan baktērijas un sēnes tāpat mūs grauž –, bet vienalga mūsu uzdevums ir gādāt, lai mums būtu adekvāts uzturs, lai mēs būtu spēcīgi, stipri, veseli. Nevis panīkuši, tizli un kusli.

A. B.: Es personīgi ne.

Kad cilvēkam ir anoreksija, nevienam nerodas jautājums, vai tas ir labi vai slikti. Bet jebkura badošanās ir sākums ceļam uz to. Un fakts paliek fakts: kad organisms jūt, ka tiek turēts badā, tas saprot, ka jātaisa rezerves – ja nu atkal būs bads?! Turklāt aizlieguma enerģija pati par sevi rada lieko svaru.

A. B.: Kā kuram.

Pievienojos.

A. B.: Ja iet gulēt pulksten vienpadsmitos, bet vēders jau tukšs, būs grūti aizmigt. Ja iet gulēt astoņos, pēc sešiem var arī neēst.

Tātad drīzāk būtu jāskaita stundas pirms gulētiešanas?

Atkarībā no tā, ko ēd.

I. V.: Ja cilvēks trīs reizes dienā 15 minūtes lec ar lecamauklu, viņš var ēst jebko un jebkad. Stāsts ir par sadedzināšanu.

Nez vai viņš būs vesels, ja ēdīs jebko... Bet skaidrs – ja cilvēks daudz tērē, vairāk var atļauties uzņemt.

A. B.: Tas vienu otru disciplinē.

Kādam tas der, kādam neder.

I. P. Mūsdienu zinātnieki un arī ājurvēdā neiesaka vakarā daudz ēst olbaltumvielas un ogļhidrātus saturošus produktus, jo trūkst dienas gaismas, kas nosaka cilvēka bioritmu un gremošanas intensitāti. Rezultātā slikti guļam, grūti mostamies un apveļamies.

Un tas nenozīmē, ka vakarā nedrīkst ēst. Vienkārši ēdienam jābūt viegli sagremojamam. Tā nedrīkst būt gaļa vai makaroni, saldais krējums vai saldā krējuma mērces, produktiem jābūt maksimāli viegliem. Pēc sešiem var ēst, ja cilvēkam ir tāds ritms. Drīzāk svarīgi, ka viņš ietur konkrētu režīmu, nevis vienu vakaru ēd ap sešiem, bet otru – pēc divpadsmitiem naktī. Vajag mēģināt organizēties, vajag ieturēt ritmu. Ja cilvēks ieklausās sevī, viņam pamazām izstrādājas savs režīms.

A. B.: Ritmu diktē arī pienākumi – jāiet uz darbu. Bet skaidrs, ka diena jāsakārto tā, lai atliktu laiks arī ēšanai. Nevis tikai no rīta un vakarā, bet arī pa dienu. Lielas vai mazas pusdienas, tas ir cits jautājums. Garīgā vai fiziskā darba strādnieks – tas nosaka nianses.

Pusdienas ir obligāts nosacījums. Neēst pusdienas no ājurvēdas un jogas viedokļa ir ļoti nepareizi, jo pusdienlaikā ēdiens vislabāk pārstrādājas.

I. V.: Ja jūtat piesardzību par neēšanu pēc sešiem, droši vien jāskatās arī, kāda ir jūsu dzīve vakarā. Vai ēdiens nav instruments kādas citas problēmas risināšanai – seksa trūkumam, vientulībai vai neventilētam stresam?

Vēl arī jāatceras, ka esam cīruļi un pūces. Mūsu sabiedrība vienkārši ir radīta cīruļiem. Uz darbu visiem jāiet no rīta, visa lielākā aktivitāte ir no rīta. Loģiski, ka cīruļi arī agrāk ies gulēt un viņiem der sauklis – paēdīsim ap sešiem vai astoņiem! Bet cilvēks, kurš pēc savas konstitūcijas ir vairāk naktsputns, noteikti izjutīs diskomfortu, ja viņam liks sešos paēst un vēlāk vairs ne. Sevi lauzt nevajag.

A. B.: Piekrītu.

Un ko teiksiet par vecmāmiņu stereotipu, ka obligāti jāēd brokastis?

Tas ir stereotips.

U. K.: Gribi ēd, negribi – neēd. Galvenais, lai tas ir saskaņā ar sevi.

Jautājums, cikos ēdat vakariņas. Varbūt vakarā tik ļoti pārēdaties, ka no rīta jaunam ēdienam vienkārši nav vietas.

A. B.: Ja jūties labi, neēdot brokastis, tad ir okei. Bet bērniem gan brokastis ir jāēd. Viņiem ir jāaug, skolā jāmācās un jākoncentrējas.

Bet nedrīkst piespiest bērnus ēst brokastis!

I. Ā.: Tad jāskatās, cikos viņam skolā ir ēdienreize.

Piespiest ne. Tas nenozīmē, ka noteikti jāēd septiņos vai astoņos. Brokastis var būt arī desmitos, tad ēdienam jābūt līdzi.

U. K.: Daudziem cilvēkiem septiņos no rīta organisms vēl guļ, kuņģis nav pamodies. Varbūt cīrulis jau ir pamodies un grib ēst, jo viņam organisms jau strādā, bet pūces tips reāli būs pamodies tikai ap vienpadsmitiem. 

Kā pareizi rīkoties nākamajā dienā, ja vakarā esi pamatīgi pieēdies, sadzēries? Pasludināt atslodzes dienu?

Kā jūti! Parasti jau negribas ēst, ne?

A. B.: Katrā ziņā nesākt dienu ar apņemšanos darīt visu pa jaunam – brokastis un pusdienas neēdu, jo jāizpērk grēki. Tad vakarā būs tas pats vēl vienu reizi.

Gribi – ēd, negribi – neēd. Bet galvenais domāt – forši bija, baigi labi pieēdos!

I. V.: Svarīgi ieraudzīt savu pašdestrukcijas aktu, šo pārēšanos, sevis mocīšanu. Vai tiešām tu esi uz ciešanām tendēts, gribi justies upuris? Tad, piedošanu, cik tu esi nobriedis? Pieaudzis cilvēks sev novēl to labāko. Vai tu sev novēli adekvātas, cieņpilnas attiecības pašam ar sevi, iekšējo harmoniju un baudpilnu dzīvi? Ir vajadzīga pauze, lai par to padomātu.

Vai kaloriju skaitīšana ir noderīga metode?

Tas laiks, kad cilvēki tikai skaitīja uzņemto kaloriju daudzumu un gaidīja, ka kaut kas notiks, ir beidzies. Notievēt ar skaitīšanu vien nesanāks. Jā, ir pierādīts, cik kaloriju vajag noteikta vecuma sievietei vai vīrietim un cik ir optimālais deficīts... Ilgtermiņā daudz labāk, ja deficīts ir mazāks, tad ķermenis nesajūtas apdraudēts un tam nerodas vēlme uzkrāt. Bet ir svarīgi arī tas, kā ir iegūtas šīs kalorijas – no taukus saturošiem produktiem, dārzeņiem, augļiem, gaļas, labības? Tas bieži vien tiek ignorēts. Ja mēģini tievēt, skaitot kalorijas, jāatceras, ka nedrīkst pārspīlēti lietot vienus produktus un citus nelietot, jo tas var izsaukt sliktu pašsajūtu un izsalkumu. Vēl ir svarīgs režīms – kad un ko tu ēd.

Vai tiešām ir kaut kas jāskaita, ja mēs jau runājām, ka galvenais ir paļauties uz iekšējām sajūtām?

Man šķiet, ka sievietes – bet 99% mūsu klientu ir sievietes – ir pietiekoši emocionālas. Pamēģiniet tad ieklausīties sevī un sajust, kurā brīdī iestājas sāta sajūta!

I. V.: Emocionāli ir vīrieši, sievietes ir histēriskas. (Visi smejas.)

Sievietes ir emocionāli nenoturīgākas savā būtībā, viņām nepārtraukti mainās garastāvoklis. Tāpēc viņas nereti nespēj saprast, vai tas ir emocionāls vai fizisks bads. Vai gribas ēst tāpēc, ka sen neesmu ēdusi un vienkārši ir zems cukura līmenis asinīs, vai pēkšņi sakārojās nopirkt torti tāpēc, ka vēlos sevi iepriecināt. Neesmu dzirdējusi, ka tad, kad cilvēkam ir slikts garastāvoklis, viņš grib ēst kāpostus vai rupjmaizi.

U. K.: Grib, grib.

Reti. Pārsvarā izvēlas konfektes, varbūt gaļu – kaut ko tādu ļoti kolorītu un piesātinātu pēc garšas. Varam mēģināt sevī ieklausīties, bet reāli... Rezultātus taču grib pavisam reālus!

I. P.: Protams. Jo precīzāks rāmis, jo vieglāk. Tas dod papildu drošību. Rāmja iekšienē vari staigāt uz augšu, uz leju, pa labi un pa kreisi. Nav jau tik vienkārši – viņa samaksā naudu, saņem ēdienkarti, un viss notiek. Tas ir reāls darbs ar sevi. Jo viena lieta ir saprast, ka man jāēd tas un tas, ka man nevajadzētu ēst to un to. Bet kad es atnāku mājās un esmu viens pret vienu ar ledusskapi, man, piemēram, ir slikts garastāvoklis, un es automātiski visu aizmirstu. Ir tādi klienti, kurus sūtām pie psihologiem, psihoterapeitiem un tā saucamajiem motivācijas treneriem. Paši nelaužamies šajā laukā.

Darbs ar sevi gaida pie jebkura speciālista. Vienīgi pie manis noteikti nenāks tie, kas grib rāmi. Bez rāmja – tas bieži vien ir vēl lielāks darbs ar sevi. Jo rāmis ļauj uzvelt atbildību kādam citam – man tā ir teikts, es tā daru.

A. B.: Ja cilvēks vēlas panākumus, viņam jābūt gatavam līdzdarboties. Ir tik daudz informācijas: grāmatas, žurnāli, raidījumi, filmas, lekcijas, konsultācijas. Sen jau visiem vajadzēja būt tieviem! Bet tā nekad nebūs. Pirmkārt, daba nav paredzējusi, ka visiem jābūt vienādi tieviem. Tas ir normāli, ka pastāv dažādība. Tai pašā laikā šai dažādībai mollīguma virzienā pastāv robežas, kur tas ir forši un kur tas vairs nav forši – gan no vizuālā viedokļa, gan arī no veselības viedokļa apgrūtinoši. Bet galvenais, lai cilvēks būtu vesels fiziski, garīgi, emocionāli. Tad viss ar viņu ir kārtībā. Apaļāks, kantaināks vai strupāks – tas viss ir okei. Protams, gribas ideālu. Bet, lai sasniegtu ideālu, ir ļoti rūpīgi jāstrādā. Nevar tā – es te kaut ko pamēģināšu... Ja grib bildēties uz glancētā žurnāla vāka, sevi jātrenē – ķermenis, stāja, gaita, koordinācija, deja... Līdzīgi ar uzturu, tas ir jāorganizē. Var skaitīt, var neskaitīt kalorijas. Galu galā daudzas lietas, kurām uzliekam baigo rāmīti, rada šaurības sajūtu.

Un vēlmi pārkāpt...

A. B.: Jā, klaustrofobija piemetas. (Smejas.) Tas tā tēlaini... Cilvēkam vajag zināmu brīvību. Taču brīvība nevar būt visatļautība. Jāuzliek zināmas robežas, kuras var arī pārkāpt. Jautājums, cik bieži. Un procentuāli cik daudz no vēlamā tomēr izpilda.

Vai, pierodot pie kaloriju/vienību skaitīšanas, cilvēks nekļūst tik atkarīgs, ka citādi nemaz vairs nemāk?

Ja es pasaku, ka drīkst dzert divas glāzes piena vai trīs četras tasītes kafijas dienā – tā ir skaitīšana. Vai tas ir apgrūtinoši?

A. B.: Bet, ja par pienu pateiktu, – dzer, cik gribi, kas tad būtu? Nez vai viņa var izdzert vairāk nekā divas krūzes, toties iegūst brīvības sajūtu.

Mēs jau to visu tikai iesakām kā vēlamu...

A. B.: Vispirms cilvēkam ir jāgrib kaut ko panākt, tad arī būs panākumi. Tas, ka cilvēkam pasaka, ka drīkst ēst dārzeņus, nenozīmē, ka viņš arī ēdīs. Bet ir jāsaprot, ka vismaz pāris reižu dienā tie dārzeņi ir jāēd. Ja tev negaršo kāposti, ēd burkānus, ja negaršo burkāni, grauz kāli. Nevar būt tā, ka neviens dārzenis negaršo! Parasti vienkārši ir slinkums rīvēt, kasīt vai grauzt. 

Ja reiz sākām sarunu par dārzeņiem. Kā jūs domājat – veģetārisms ir labs vai slikts? Cilvēks ir gaļēdājs vai zālēdājs?

Cilvēks ir visēdājs.

U. K.: Tas ir individuālas izvēles jautājums. Man gan diemžēl nākas saskarties ar veģetāriešiem, kuri nav informēti, ka ir nepieciešamas visas uztura grupas. Tad sūtu pie dietologa uzzināt, kādā veidā var uzņemt olbaltumvielas, jo liekais svars, iespējams, ir tieši tāpēc, ka organisms nesaņem pietiekami daudz olbaltumvielu. Un meitene brīnās: “Bet es taču dzeru kefīru!”

Atnāk tāds notūcis, nopampis, viņam pilnīgi trūkst olbaltumvielu, bet viņš saka, ka ir veģetārietis. Viņš nezina, kā tas pareizi ir jādara, viņam nav ne jausmas, bet viņš ir veģetārietis un ir izdomājis, ka tagad ēdīs tikai putras, jo viņam tā šķiet vieglāk un ērtāk.

A. B.: Kādā lekcijā profesors Danilāns izteicās, ka labvēlīgas apstākļu sakritības gadījumā varbūt arī veģetārietis var nodzīvot tikpat ilgi, cik visēdājs. Veģetārietis parasti ir pozitīvāks tai ziņā, ka viņam dārzeņu un augļu ēšana ir stabilāka un apjomīgāka. Visēdājs parasti iedomājas, ka viņš var ēst gaļu, desu, šķiņķi un nezin ko vēl, bet dārzeņi ir mazsvarīgi. Visēdājs daudzveidības ziņā bieži vien savāra ziepes. Bet principā veģetārisms attiecībā pret normālu visēdāja ēdienkarti nav priekšrocība. Ja nu ļoti grib, tad tiešām ir nopietni jādomā par adekvātu olbaltumvielu apgādi, arī B12 vitamīnu, īpaši vegāniem, kas iztiek bez gaļas, zivīm, olām, piena produktiem, barībā tie nebūs pieejami, dzelzij jāseko līdzi, lai anēmijā neiedzīvotos, omega 3 garās taukskābes jāmeklē, jo augu barībā garāku par 18 atomiem nav, bet reizēm vajag arī garākas...

Tātad – vari būt veģetārietis, bet tad ir pareizi jāēd.

I. Ā.: Tā gluži nav. Neviens no maniem pacientiem no Indijas savu uzturu nepasūta. Viņi ēd to, ko šeit var nopirkt, kas šeit aug, kas viņiem garšo, sastādot savu uztura karti no tā, ko te var atrast. Ājurvēdā ir rāmis, cik daudz mēs lietojam. Lūk – jūs drīkstat katrā ēdienreizē apēst tik daudz (rāda kopā saliktas plaukstas). Jautājums arī, kādā secībā, kā tas viss pārstrādājas un uzsūcas, kādā dienas laikā jūs to ēdat. Bet nav runa par to, ka jāpaņem rokā nezināmi nosaukumi un jāstaigā pa veikaliem, kur ir visādas kičīgas lietas, ar kurām nezini, ko iesākt, vai vēl, nedod Dievs, jāpasūta no Indijas jau gatava produkcija.

Vispār labi un kvalitatīvi produkti visi ir labi. Speciāli audzēt šeit banānus arī nebūtu prātīgi, vai ne?

A. B.: Ja domājam par to, kā mazāk piesārņot šo planētu, tad, protams, vēlams būtu ēst vietējos produktus, lai nav tālu jāved. Taču visām lietām ir svarīga sezonalitāte. Ziemā mēģināt ēst zemenes nebūtu prātīgi. Ja vien tās nav vasarā sasaldētas un glabājušās saldētavā. Bet citrusauglim šobrīd nav ne vainas. Kad viss cits ar C vitamīnu ir beidzies, nav slikti, ja piekož klāt apelsīnu vai kivi. Vai vasarā mēs tos pērkam? Nav diži redzēts. Bet skumji, ja kāds, birojā sēdēdams un ikdienišķo karuseli griezdams, visu gadu ēd tikai un vienīgi standarta pusdienas – frī kartupeļus, karbonādi un marinēto gurķi klāt. Un nav ne vēsmas no tā, ka ārā iestājies pavasaris vai vasara. Ir vērts pasekot līdzi sezonai un pamanīt, ka ir bērzu sulu laiks, gurķu laiks, vietējo zemeņu laiks, arbūzu laiks, mandarīnu laiks.

Es arī esmu par dažādību. Interesanti, ka cilvēki, kas nonāk psiholoģiskā līdzsvarā, sāk ievērot tieši šīs te lietas: ja ir pavasaris, gribas svaigo gurķi, vēlāk – zemenes, rudenī ābolus. Nu, jā, un labāk izvēlēties tos produktus, kas nesatur konservantus un E vielas. Banāns tomēr būs krietni labāks nekā salami desa.

(Brīdi valda klusums.)

Neviens... neko... sliktu... nav... atradis attiecībā uz to, kā tā iedarbojas uz cilvēka organismu. Jautājums ir par to, kas notiks, kad šie kultūraugi, kas ir tapuši izturīgi pret ķīmiju, pret zālēm un visu ko, nekontrolēti nonāks apkārtējā vidē un, iespējams, nomāks kaut ko citu, kas dabā aug bez modifikācijas.

I. Ā.: Un kas notiks ar mums ilgākā laika posmā? Pagaidām nav pētījumu, bet, kad būs, tad būs...

Es lasīju pētījumu, ka pelītes, ko baroja ar tomātiņiem, kuriem ir zivs gēns, otrajā vai trešajā paaudzē pārtrauca vairoties.

I. P.: Vienmēr esmu domājusi – ja nevaru atrast šos precedentus dabā, ja tas ir kaut kas tik ļoti nedabisks, tātad te var būt kaut kāds interešu konflikts, kas ilgtermiņā var radīt problēmas. Nav jau klīnisko pētījumu – tādi būtu jāveic 20 gadus, kur viena grupa lieto modificēto pārtiku un otra nelieto nemaz. Tas praktiski nav iespējams. Kad būs pētījumi, tad varbūt būs par vēlu.

Protams, ģenētiskā modifikācija nāk par labu loģistikai, jo produkti ir izturīgāki, tie labāk saglabājas, varbūt ir garšīgāki.

A. B.: Var mēģināt nepirkt ne kukurūzu, ne tomātus, ne kviešus, ne soju, ne rapšus.

Cik ilgs laiks vidēji nepieciešams, lai, nekaitējot veselībai, atbrīvotos no 10 kilogramiem liekā svara? Varam atbildēt – vai tas ir ļoti, ļoti individuāli?

Tas ir dažādi.

U. K.: Es arī neņemos teikt.

Tas ir tik individuāli, katram pilnīgi savādāk. Viens zaudē divos mēnešos, cits divos gados.

I. Ā.: No vielmaiņas, dzīvesveida, režīma, aktivitātēm, arī no tā, ko un kā ēd.

Arī no sākuma svara. Katrā ziņā šis process nav jāsteidzina.

Vai tas ir tiesa, ka pēc 40 gadu vecuma katru gadu nāk klāt pa puskilogramam, kilogramam?

Vispārējā vielmaiņas aktivitāte lēnā garā samazinās. Un dzīves komforta līmenis palielinās. Šīs šķēres savā ziņā pie tā arī noved.

I. P.: Vienkārši piecdesmit gados nevar ēst tik daudz, cik divdesmit piecos.

Vai arī aktivitāte un danči ir jākāpina tik daudz, lai tas arī tērētos. Taču ir arī caurbiras tipa cilvēki, kuri, kādi bija, tādi arī paliek.

I. P.: Es varu vienā teikumā pateikt – tas nav vienkārši! Jo liekais svars nerodas vienas dienas laikā, tas ir domāšanas un dzīvesveida rezultāts. Bieži vien – gadiem kultivēts uzvedības modelis, kas pie tā novedis.

Vai varat katrs noformulēt trīs galvenās lietas, kas jāņem vērā, lai notievētu un nepieņemtos svarā?  

Ir jāēd. Jāēd kvalitatīvs uzturs. Tam jābūt pietiekoši sabalansētam un katram cilvēkam atbilstošam viņa fiziskajām aktivitātēm.

A. B.: Jā, ēst ir labi, ēdiens mūs spēcina un dod audiem atjaunošanās resursus. Jākustas, jātērē, lai notiktu apmaiņa. Un uzturam jābūt daudzveidīgam.

Noteikti ir jānonāk iekšējā harmonijā. Lai nomestu svaru un pēc tam nepieņemtos, ir jātiek skaidrībā, kas ir iemesls, kas radījis tukšuma izjūtu, ko cilvēkam gribas aizpildīt ar ēdienu. Ja cilvēks saprot, kas ir iemesli, strādā ar tiem, dara visu, lai tā vairs nebūtu problēma, viņš svaru zaudē viegli un bez piepūles, un tas atpakaļ vairs nenāk. Un nedrīkst steigties. Ļoti svarīgi ir uzsākt maltīti tad, kad rodas izsalkuma sajūta un pārtraukt ēst, kad rodas sāta sajūta. Arī tā ir daļa no ieklausīšanās sevī. Ja cilvēks to nespēj, tad, visticamāk, viņš vispār nedzīvo saskaņā ar savām vajadzībām, vēlmēm un iekšējo būtību...

I. V.: Mēs nedzīvojam tāpēc, lai ēstu, un dzīve var būt brīnišķīgs piedzīvojums, kur ēdiens ir vajadzīgs kā enerģija, lai mēs spētu būt veseli un baudīt šo dzīvi. Otrs – cieņpilnas un mīlošas attiecības pašam ar sevi, jo tad mēs dosim sev tikai to labāko. Trešais – veselīga, adekvāta savas dzīves vadīšana: pats esmu savas dzīves saimnieks, nevis ēdiens vai baudas vada mani.

Nu jau viss pateikts. Mans vēlējums būtu par uzturu vairāk domāt kontekstā ar enerģijas uzpildīšanu. Mēģināt uzturā lietot maksimāli vienkāršus produktus, lai tie būtu mazāk iepakoti, mazāk apstrādāti un pārstrādāti. Jo dabiskāks produkts, jo vairāk tas dod – un negribas ēst vairāk nekā vajadzētu. Un rūpēties par savu emocionālo komfortu. Neaizstāt seksu ar ēdienu.

U. K.: Gribu piebilst par vainas sajūtu... Dažkārt svars atkal nāk atpakaļ tādēļ, ka cilvēkam kādā brīdī šķiet, ka viņš kaut ko ir izdarījis nepareizi, un sāk justies vainīgs par to, ka ir pārkāpis savus principus. Un turpina sevi mierināt atkal ar ēdienu – ja jau es visu sabojāju, tad turpināšu bojāt tālāk. Ja arī kaut ko esat izdarījuši nepareizi, ir ļoti svarīgi sev piedot, ar šo piedošanu atbrīvojot slikto enerģiju, lai varētu iet tālāk!

Inita Saulīte-Zandere, Anda Spriņģe / Foto: Kaspars Ūdris un Bulls Press