Miks Galvanovskis par ūsām, nagu lakošanu un sirdi dziesmās: “Esmu profesionāls rokenrols”

Pašam ir jābūt rokenrolam

Spilgtais mūziķis Miks Galvanovskis līdz rokmūzikai nenonāca pēkšņi – tā viņā nobrieda pakāpeniski, gandrīz nemanāmi. Viņš ir audzis Jelgavā, mācījies mūziku, spēlējis klavieres un saksofonu un, kā pats saka, vienmēr klausījies ļoti dažādu mūziku. “Jaunībā viena no manām mīļākajām grupām bija Scorpions, un pagājušogad es viņus iesildīju Xiaomi Arēnā Rīgā. Tas bija viens no tiem sapņiem, ko pat nebiju uzdrošinājies sapņot. Scorpions un Queen bija tās grupas, ko klausījos ikdienā un kas veidoja manu muzikālo sajūtu.”

Tiesa, šo grupu ietekme viņa paša mūzikā ilgu laiku nebija skaidri saklausāma. Viņš eksperimentēja, mēģināja saprast, kā uzrunāt pēc iespējas plašāku auditoriju. “Taisīju visu ko. Mēģināju būt labs, jo gribēju, lai cilvēkiem patīk. Vēlējos paņemt lielāku auditorijas daļu, un to vieglāk izdarīt ar popmūziku.”

Tā turpinājās līdz brīdim, kad kovida laikā apstājās pasaule un arī Mika līdzšinējais skrējiens. “Sapratu, cik pasaule ir trausla, nav jēgas dzīvot kaut kādā uzburtā burbulī. Vienā dienā sapratu, ka vienkārši beigšu melot sev, un tajā brīdī aizgāja mana mūzika.” Līdz ar šo lēmumu mainījās arī viņa tēls. Tomēr Miks norāda, ka tas nebija apzināti būvēts imidžs, drīzāk dabiska procesa rezultāts. “Jebkuru lietu pārveidojot, vienā brīdī tā nebūs pārāk skaista, tāpat kā ar ūsām vai matu ataudzēšanu. Man vienkārši sanāca šo periodu izlaist bez socializēšanās, bet tas viss notika organiski, nebija tā, ka es tagad izdomāju – viss, es būšu rokeris, jāiet tetovēties.”

Arī rokenrolu viņš neuztver kā pozu. “Rokenrolā vispār nekas nenotiek kā pēc grāmatas. Tu nevari izvēlēties – es tagad būšu rokenrols. Tev pašam ir jābūt rokenrolam, jāiet tam cauri – tām ballītēm, visai tai rokenrola dzīvei.”

Tas džeks ar ūsām

Bērnība Mikam pagāja laukos, desmit kilometrus no Jelgavas, un viņš nebija nekāds pareizais bērns – viņā bija brīvība, kustība un zināma spītība. “Teicamnieks nebiju. Māsa bija gudrais bērns ģimenē. Es biju baigais palaidnieks, visu laiku gribējās muļķības darīt.” Bet viņa sirds vienmēr bijusi labestīga.

No tēva mūziķis mantojis uzņēmību un spēju skatīties uz lietām plašāk, no mammas – pieklājību un iekšēju stāju. “Diezgan labs kombo viņiem ir sanācis,” Miks pasmaida. Kad viņa ārējais tēls sāka mainīties, ģimenei nācies pie tā pierast, un tas nav noticis vienā dienā. “Mammai sākumā bija grūti pieņemt manus garos matus – viņai tie likās dīvaini. Tētim bija grūtāk ar melnajiem nagiem.” Daudzi zvanījuši vecākiem un prasījuši, kāpēc dēls lako nagus, bet pats Miks uz to reaģējis bez satraukuma, jo “man jau nav viņiem nekas jāpaskaidro”.

Mika attieksmē iezīmējas ne tikai spīts, bet arī apzināts protests. “Ir jāuzdrīkstas. Man patīk pakacināt cilvēkus ar tādām lietām.” Tagad apkārtējie pie viņa tēla jau ir pieraduši, bet pašam svarīgākais ir kaut kas cits. “Sajūsminos par to, ka mani ne ar vienu nevar sajaukt. Vienu reizi ar mani esi iepazinies, un viss – turpmāk zini, ka es esmu Miks, tas džeks ar ūsām.” Arī šis šķietami rotaļīgais tēla elements prasa disciplīnu. “Cilvēki domā, ka man ūsas top arvien garākas, bet tā nav, es tās regulāri apgriežu pie friziera. Formas uzturēšana ir ikdienišķs process – pat braucot mašīnā, es to varu izdarīt. Tas notiek automātiski.”

Dziesmās atklāj savu sirdi

Mika dziesmās nav grūti saklausīt to, kas viņam pašam ir svarīgākais, – patiesums. Viņš neraksta dziesmas, lai izstāstītu universālu stāstu, bet tādēļ, lai godīgi izietu cauri savām pieredzēm. Rokmūzikā, viņaprāt, ir gandrīz neizbēgami rakstīt pašam un pēc tam šo savu stāstu atkal un atkal izdzīvot uz skatuves.

Kādu brīdi mūziķis apzināti izvēlējās runāt tieši par savu dzīvi, un tas kļuva par pagrieziena punktu attiecībās ar klausītāju. Miks sapratis, ka cilvēkiem ir svarīgi, ka viņš var izpaust savas emocijas, jo ikdienā dalīties ar savām sajūtām nav viegli. “Varbūt esmu diezgan norobežojies, jo neuzskatu, ka man kādam būtu jāuzgāž savas problēmas.” Un dziesmas kļuvušas par vietu, kur šīs emocijas iegūst formu.

Atsauksmes no klausītājiem viņam to apliecinājušas ļoti tieši. Miks stāsta, ka saņem simtiem vēstuļu no cilvēkiem, kuri viņa dziesmās raduši atbalstu. Dažas esot īpaši smagas. “Man ir bijušas vēstules ar tekstu – es klausījos šo dziesmu, tāpēc neizlēcu…” Šādos brīžos atklātība vairs nav tikai stils, bet atbildība.

Taču aiz šīs spējas aizsniegt klausītāju sirdis slēpjas mūziķa darbs ar sevi. Jautāju, vai pašam mēdz būt dienas, kad visa šķiet par daudz, un viņš nemēģina izlikties stiprāks, nekā ir patiesībā. “Ir, bet neviens cits no tā necieš.” Grūtākajos brīžos Miks nemēdz apstāties, drīzāk pretēji. “Man palīdz mūzika, sports, arī alkohols. Noteikti – draugi, jo es nemāku būt viens. Retu reizi varu pabūt viens, lai gan man visu laiku vajag ekšnu apkārt. Ar grūtiem brīžiem es tieku galā, vēl vairāk darbojoties. Eju uz saviem mērķiem, lieku sev tuvākus dedlainus un vienkārši plēšu sevi uz pusēm.”

Runājot par sev vistuvākajām dziesmām, viņš atzīst, ka katra jaunā uz brīdi šķiet pati svarīgākā, tomēr dažas mūziķis izceļ īpaši. Kad izdzisīs viņam ir nozīmīga, jo tās pamatā ir ļoti personisks jautājums – vai tad, kad izdzisīs viņa balss, būs kāds, kurš to dzirdēs? Līdzās tai ir arī Tā mana dzīve, kurā viņš sevi izliek uz paplātes un kurā skan vārdi: “Arī man ir bijis grūti, arī man dažreiz skumst, arī man ir licies, ka es esmu dzīves pārpratums.” Savukārt dziesmā Par savu zemi saukt viņš pieskaras patriotisma jautājumam, bet dara to bez skaļiem lozungiem. “Es nevienam neko nelūdzu un nemēģinu izrādīt, es vienkārši pastāstu par mīlestību pret savu valsti. Bez klišejām.”

Svētdienās pie vecākiem

“Jā un nē,” Miks saka, jautāts, vai viņam rūp, ko par viņu domā citi. Jūtīgs viņš ir vienīgi pret tuvāko cilvēku vērtējumu. “Ir svarīgi, ko par mani domā ģimene. Pat ja es viņiem nepiekritīšu, tas tāpat būs svarīgi.”

Ar sabiedrības vērtējumu ir sarežģītāk. Mūziķim nav vienalga, kā viņu uztver, jo viņš apzinās, ka nes savu ideju un vīziju, un, lai cilvēki ieklausītos, viņiem vispirms jāpieņem Mika tēls. “Es nebūtu priecīgs, ja par mani domātu, ka esmu kaut kāds rupjš tēviņš vai narkomāns.” Tomēr sex, drugs and rock’n’roll tēls viņam pašam šķiet tikai virskārta. “Iespējams, kāds domā, ka man putni galvā,” viņš pasmaida un uzreiz precizē, ka izskats un būtība nav viens un tas pats. “Vissvarīgākais man ir parādīt, ka man ir laba sirds.”

Dažādās vidēs viņš, protams, izklausās un izskatās citādi, jo skatuve, uzņēmējdarbība un ikdiena prasa citus akcentus. “Ja tu esi sabiedrībā zināms cilvēks, tu nevari būt bez filtra,” Miks saka un uzsver, ka visur ir viens un tas pats cilvēks. “Pēc bundžas kaut kas viens, bet pēc satura – pilnīgi kaut kas cits. Bet vienā personībā.” Šo kontrastu labi atklāj viņa ikdiena ārpus skatuves. “Es katru svētdienu braucu pie savas ģimenes.” Šī rutīna Mikam ir tik svarīga, ka bez tās nedēļa šķiet nepabeigta. “Ja svētdienā ir koncerts, man ir sajūta, ka neesmu restartējies.”

Rokenrols ar atbildību

Galvanovska gadījumā rokenrols nav tikai tēls vai brīžiem uzvilkta maska, bet drīzāk veids, kā viņš dzīvo un strādā vienlaikus. “Esmu profesionāls rokenrols,” viņš pasmaida, un šajā formulējumā ir gan ironija, gan ļoti precīza definīcija. Jo aiz skatuves brīvības vienmēr ir atbildība, no kuras viņš nevar un arī negrib atteikties.

Miks nenoliedz, ka ballītes un nakts dzīve viņa ikdienā eksistē, tomēr tās nekad nav atrautas no realitātes. “Es varu notusēt līdz sešiem rītā, bet man tāpat desmitos jābūt uz interviju.” Kompromisu tur nav, un tieši šī disciplīna nosaka viņa dzīves ritmu. Miks nevar atļauties pazust, jo paralēli mūzikai viņa dzīvē ir arī bizness, komanda un nepārtraukta kustība uz priekšu. Viņš nav tas mūziķis, kurš visu uztic citiem un pats tikai iznāk uz skatuves. “Es pats taisu savus koncertus.” Vēlme būt klātesošam visā – no idejas līdz rezultātam – organiski turpinās arī viņa dzīves otrā pusē. Jo robeža starp mūziku un biznesu nav izteikti atdalīta, drīzāk tās ir divas paralēlas plūsmas, kas viena otru pastiprina. Rokenrola enerģija, kas citkārt varētu šķist haotiska, Mika gadījumā kļūst par priekšrocību. “Cilvēki redz, ka esmu diezgan traks, un viņiem tas liekas simpātiski.” Biznesā tas nozīmē vieglāku kontaktu, mazākas distances un komunikāciju, kas viņam nekad nav bijusi problēma.  “Man vienmēr ir bijis grūti muti aizvērt,” Miks smejas.

Stāsts par Sinners

Sinners stāsts šajā kontekstā neizklausās pēc aprēķinātas karjeras stratēģijas, bet drīzāk pēc kustības, kas sākusies ļoti agrā vecumā un turpinājusies ar visiem iespējamajiem riskiem. “Savu pirmo biznesu sāku, kad man bija 21 gads.” Tagad Mikam ir divdesmit astoņi. Un, paskatoties atpakaļ, viņš daudz labāk saprot skepsi, ko toreiz izjuta apkārtējie. “Es nekad vairs nepieņemtu tādus lēmumus, kādus pieņēmu pirms septiņiem gadiem. Tas bija tik pārgalvīgi, tik liels jaunības maksimālisms… Tomēr viss vienkārši sagāja.”

 Aiz šī sagāja slēpjas gan veiksme, gan kritieni, gan zaudēta nauda. Tomēr Mika stāsts nav par piesardzību, bet gan par kustību, tāpēc pat laikā, kad visa nozare apstājās, viņš darīja pretējo. “Kovids sākās trīs mēnešus pēc tam, kad es atvēru pirmo bāru. Un katrs lokdauns bija brīdī, kad atvēru jaunu bāru.” Tagad viņam ir trīs Sinners bāri – divi Vecrīgā un viens Tallinas kvartālā.

Sinners Mikam nav tikai bizness, bet vide, kas izraisa īpašu sajūtu. “Uzskatu, ka tas ir viens no vislabāk apmeklētajiem klubiem Rīgā. Mēs gribam, lai cilvēks, atnākot uz šejieni, jūtas kā mājās. Lai viņš atnāk pagrēkot…” Sinners saimnieks stāsta, ka vienā vakarā klubā uzstājas Olga Rajecka, citā uz skatuves kāpj jaunās reperes. Arī Sinners festivālā ir tāpat – Žoržu Siksnu nomaina Singapūras satīns, pēc viņiem uzstājas Eolika. “Man patīk radīt vidi, kas ir pieejama visiem, nevis tikai atlasītai auditorijai.”

Turēt roka latiņu

Miks Galvanovskis Latvijas rokmūzikā ienācis laikā, kad starp leģendām un jaunāko paaudzi jūtams tukšums. Viņš to redz un neslēpj, ka grib šo telpu aizpildīt ar savu balsi. Runājot par Latvijas rokmūziku, viņš vienlaikus izjūt cieņu pret pagātni un vēlmi radīt kaut ko savu, šodienas cilvēkam saprotamu. “Man ir šausmīgs prieks, ka arī vecie Latvijas rokmūziķi mani ir atzinuši. Visi kolēģi man ir teikuši, ka ciena to, ko es daru.” Miks teic, ka 2025. gads bijis ievērības cienīgs. “Izpārdevām tūri, iesildījām Scorpions, izdevām albumu, nospēlējām vairāk nekā simt koncertu, un kopā bija vairāk nekā trīs miljoni strīmu. Bet mēs tikai vēl attīstāmies un augam.”

Rokmūziķa attiecības ar lielajām skatuvēm nav sākušās ar triumfu. Arī viņa pirmais koncerts Palladium nebija izpārdots, taču tieši tas kļuva par svarīgu pagrieziena punktu. “Tas bija vairāk tā – parādīt, ka es varu,” atminas Miks, atzīstot, ka toreiz iegāja mīnusos. Tomēr svarīgākais bija pierādīt gan sev, gan industrijai, ka viņš spēj nospēlēt pilna apjoma koncertu. “Dažreiz vienkārši ir jāparāda, ka tu vari.”

Pēc šī soļa mainījās arī viņa profesionālā trajektorija – parādījās vairāk uzaicinājumu, lielākas skatuves un plašāka auditorija. Tagad situācija ir cita – koncerti visā Latvijā lielākoties ir izpārdoti. Arī koncertos redzamais šovs tiek būvēts ar ambīcijām. “Cilvēki grib, lai Latvijā ir kāds mākslinieks, kurš taisa šovus.”

Pavisam nesen Palladium Mikam bija divi grandiozi koncerti, un līdz ar tiem dienas gaismu ieraudzīs viņa pirmais oficiālais mērčs (apģērbi, aksesuāri vai citi priekšmeti ar kāda zīmola, mūzikas grupas simboliku – red.). Kolekcijā būs gan Palladium koncertam veltīti dizaini, gan frāzes, kas jau kļuvušas par Mika radošās valodas zīmēm: Roks ir dzīvs, Par savu zemi saukt, Gods man dzīvot Latvijā. Paralēli tam būs pieejami arī dažādi ierakstu formāti. “Disks ir vērtība, ko tu vari ielikt plauktā, bet plate – tas jau ir ekskluzīvs produkts.”

Mikam joprojām svarīga ir arī albuma kā vienota stāsta ideja. “Manos albumos visas dziesmas ir hronoloģiskā secībā, jo stāsta ziņā ir nozīme, kāpēc tās atrodas noteiktajā vietā albumā.” Tomēr viņš redz un saprot, cik strauji mainījusies klausīšanās kultūra. “Šodien viss notiek tik ātri, ka cilvēkiem pat nenāk prātā noklausīties albumu no sākuma līdz beigām.” Tāpēc nākotnē viņš, iespējams, vairāk koncentrēsies uz singliem. Taču mūziķis joprojām tic, ka vajadzība pēc lēnākas, taustāmas pieredzes nepazudīs.

Mērķi, nevis sapņi

Ja agrāk Mika dzīve bijusi ļoti haotiska, gluži kā uz naža asmens, tad tagad mūziķis arvien vairāk domā par stabilitāti, redz skaidrāku fokusu. “Ir lietas, ko sev esmu apsolījis. Gribu nostabilizēt zemi zem kājām.” Biznesā tas nozīmē atteikšanos no nepārtrauktas lēkšanas avantūrās, kas prasa milzīgu enerģiju un nervus. Pirmo reizi pēc ilga laika viņš apzināti izvēlas nesteigties ar jauniem projektiem. “Ļoti iespējams, ka šis būs pirmais gads septiņu gadu laikā, kad es neatvēršu jaunu biznesu. Tas laikam nozīmē pieaugt.”

Ģimene Mikam ir nemainīga vērtība – pamats un atbalsta punkts. Tiesa, veidot savu ģimeni viņš nesteidzas, jo visa uzmanība ir citur. Nesen izskanējusi ziņa, ka Mikam piedzimusi meita un viņš salaulājies ar daiļslidotāju. “Uzrakstīju portālam e-pastu, ka tā ir neprecīza informācija, un viņi man divu minūšu laikā atbildēja – piedodiet, raksts ir izņemts. Izrādās, tas ir tik vienkārši!”

Mika ikdiena rit ātrā tempā, kurā gandrīz nav vietas pauzei. “Man nav īsti neviena brīža, kad es varu nedomāt par neko,” viņš atzīst. Pat veselības jautājumi šo ritmu īsti neaptur. “Man būs operācija, bet pēc trim dienām jau ir ieplānoti koncerti. Nav variantu – ir jādara.” Lūk, cik nopietni viņš uztver savu atbildību pret klausītājiem. “Cilvēki rēķinās, viņi maksā naudu, lai mani redzētu. Tas nozīmē, ka man tur ir jābūt.”

Miks necieš pusratā izdarītu darbu un nedod sev atlaides. “Ja tu vienu reizi piečakarē savu klausītāju, viņš vairs neatgriezīsies. Lai cik tev pašam tajā brīdī būtu grūti, no sevis ir jāatdod 100 procenti.”

Vēl ir ko teikt

Miks Galvanovskis uzsver – tas, kas ar viņu pašlaik notiek, nav tikai viņa nopelns. Aiz katra koncerta, dziesmas un izpārdotas zāles ir cilvēki. Turklāt vissvarīgākā mūziķim ir sajūta, ka viņu ne tikai dzird, bet arī saprot. Pirmo reizi viņš to pa īstam sajuta 2022. gada Supernovā. Sākotnēji skatītāji viņu nepaņēma, taču tad iebalsoja pusfinālā un pēc tam aizveda līdz ceturtajai vietai. “Tobrīd apjautu – wow, man ir atbalstītāji, un viņu nav maz.”

No tā brīža viss sāka augt – gan klausītāju skaits, gan sajūta, ka viņa mūzikai ir vieta cilvēku ikdienā. “Tagad jau es dzīvoju sapnī! Tas, kas notiek, ir prātam neaptverami,” Miks sajūsminās par to, ka viņa koncerti visā Latvijā ir izpārdoti. “Ja man pirms desmit gadiem būtu prasījuši, kāds ir mans sapnis, es aprakstītu to, kas šobrīd notiek. Bet tagad, kad es to izdzīvoju, man vajag vēl. Man ir ko teikt! Un es to parādīšu.” Pašlaik Mika fokuss ir skaidrs – tā ir mūzika. Tomēr par nākamo soli viņš runā piesardzīgi, it kā negribētu izteikt to vārdos. “To redzēs pēc gada…”