Dāmu elks Žoržs Siksna cenšas dzīvot godīgi: "Ja kādreiz uznāk skaudība, lai tā ir tikai balta"
"Viss dzīvē tik strauji mainās! Pasaule visapkārt mutuļo, un mums priekšā ir pārbaudījumu laiks. Kā to izturēt? Ar gribasspēku un turēšanos kopā. Svarīgi nezākāties, bet būt godīgiem vienam pret otru. Un arī katram pašam pret sevi," saka mūziķis un vokālais pedagogs Žoržs Siksna. Lūk, viņa atziņas par dzīvi un šobrīd aktuālo.
Dzīvojot godīgi, cilvēks var daudz vairāk izdarīt. Protams, dzīve ir dzīve, var gadīties kādam nodarīt pāri pat negribot, bet, neraugoties uz to, ir jācenšas palikt godīgam. Tautasdziesmā ar Ojāra Vācieša vārdiem un Raimonda Paula mūziku ir šādas rindas: “Un viss, kas mēs esam, ir tas, kā mēs nesam caur laikiem un tautām, un paši caur sevi to tautas dvēseles spoguli.” Izcils dzejolis, kas pauž ļoti viedu dzīves atziņu. Tur ir pateikts viss – par godīgumu, pašapziņu un arī tautas mīlestību. Ja mēs nemīlam savu tautu un sevi, kādēļ mēs te visi kopā dzīvojam?
Mums jābūt pateicīgiem par to, ka varam runāt un dziedāt savā valodā, ka dzīvojam skaistā vietā. Un arī tā ir viena no dzīves laikā gūtajām atziņām – pēc tumšajām dienām nāk gaišas dienas, pēc melnā nāk balts. Tiesa, nevar tikai sēdēt un gaidīt gaišās dienas, pašam arī kaut kas lietas labā jādara.
Labi, ka es joprojām varu strādāt. Kā parasti saku, esmu strādājošs pensionārs. Kādreiz šķita – pienāks pensijas gadi, un tad atpūtīšos. Ne vella neatpūtīsies, strādāsi vēl vairāk! To es pēc sevis zinu, jo man ir vēl vairāk darba. Bet tas ir labi, ka joprojām jūtos vajadzīgs un pieprasīts. Jo vairāk sēdēsi mājās, jo vairāk jutīsi visas slimības. Kā koncertos mēdzu pajokot ar publiku – cik labi ir būt pensionāram Latvijā, var savu dzimto zemi izbraukāt krustu šķērsu!
Vēl esmu sapratis, cik svarīgi ir dzīvot bez aizvainojuma. Dzīvot ar mīlestību un neturēt sevī naidu, jo tas iekšēji sagrauž cilvēku. Un, ja kādreiz uznāk skaudība, lai tā ir tikai balta.
Joprojām atceros slavenās baletmeistares Janīnas Pankrates sacīto, ka māksliniekiem skaudība ir laba lieta, bet tikai tad, ja tā ir tā saucamā baltā skaudība. Mākslinieks domā, kā izdarīt labāk, kā sevi pilnveidot, lai panāktu un apsteigtu kolēģus, nevis mēģina viņiem kaut kā iezāģēt. Manā paaudzē bija daudz ļoti talantīgu kolēģu, ko uzlūkot kā piemēru: Mirdza Zīvere, Aija Kukule, Ingus Pētersons. Mans elks bija Viktors Lapčenoks, tāpat arī mana novadniece Nora Bumbiere. Protams, starp mums bija sava veida sāncensība, bet labā nozīmē. Katrs centāmies savu darbu izdarīt tik labi, cik vien spējām. Kaut kādā mērā tas bija arī kā dzinējspēks.
Konkurence dzīvē pastāv jebkurā jomā. Arī mīlestībā bez konkurences neiztikt – lai sievieti iekarotu, vīrietim ir jābūt labam. Labākam par konkurentiem. Sevišķi ir jāpapūlas tādiem kā man – kā zinām, neesmu padevies gara auguma. Tad sevi ir vēl vairāk jāapliecina.
Katra profesija prasa savas nodevas. Manā profesijā ir svarīgi diendienā strādāt, lai sevi pilnveidotu un uzturētu mākslinieciskajā formā. Par fizisko es nevaru daudz runāt, jo šajā ziņā grēkoju, vajadzētu vairāk pie tā piestrādāt. Bet profesionālajā ziņā ir jābūt prasīgam pret sevi, jo tā ir cieņa pret sevi un klausītājiem.
