Vecvecāku otrā jaunība: mazbērni, rūpes un bezgalīga mīlestība

Ģimenes nostāsti

Biruta bijusi vien piecus gadus veca, kad mūžībā aizgāja vienīgā vecmāmiņa, kuru satikusi. Slimniece dienas vadījusi gultā, meitēnu fascinēja sirmgalves dotības zīmēt, stāstīt pasakas un senču piedzīvojumus. Bērnībā noklausīti stāsti Birutas atstāstījumā nav zaudējuši spilgtumu, tāpēc klausītājam viegli iztēloties, kā reiz jaunas ģimenes pēc cara aicinājuma iekārtoja dzīvi Krievijā, 20. gadsimta otrajā desmitgadē atgriezās Latvijā un sāka visu no sākuma.

Broceniece izklāsta vairāk: “Jaunībā tēva vecāki un bariņš draugu aizbrauca uz Tomskas apgabalu un uzbūvēja savu ciematu, skolu. Varbūt paliktu Krievijā, taču pret viņiem vērsa represijas. Vectēvu savāca baltgvardi, tāpēc licis sievai un bērniem atgriezties Latvijā (līdz Krievijai bija nonākušas ziņas par neatkarīgas valsts veidošanu). Ģimenei piešķīra zemes gabalu Turlavā, īstu mežu! Vecvecāki iztērēja visus spēkus, lai nolīstu līdumu un uzceltu mājiņu purvainā apkārtnē.

Arī mammas vecāki jauni aizbrauca uz Krieviju — vectēvs Pēterburgā kala cara naudu, bet vecmamma dzīvojās pa māju. Mana mamma atcerējās, ka dzīvoklis bijis labs. Atgriezušies Latvijā, saņēma zemi aiz Lēnām.”

Biruta bērnībā jutusies kā piesaulītē arī tādēļ, ka blakus viņai bija pieņemta vecmāmiņa jeb tantīte Marija. Bakūzes muižas bijušo pavāri vācieši kara gados atveduši sev līdzi, jo pratusi vācu valodu. Kad iestājās miers, Marija izlēma neatgriezties mājās. “Tantīte prata šūt. Viņas dēļ iestājos mākslas skolā uz modelētājiem. Gribēju citu profesiju, bet mamma teica: tantītei nekad netrūkst darba un iztikas,” atceras sarunubiedre.

Otra broceniece izauga ar noklusētu ģimenes pagātni. “Mūsu mājās par to nerunāja, jo tētis par dienēšanu vācu armijā tika izsūtīts,” paskaidro dzimtas pētniece. Viņas tēvam pēc izsūtījuma neļāva dzīvot Rīgai tuvāk par 100 kilometriem. Tā nonācis Brocēnos, tur tolaik skola bijusi pārāk tālu, arī citi bērna audzināšanai nozīmīgi apstākļi nebija labvēlīgi jauniem strādājošiem vecākiem, tāpēc mazā Raimonda pirmos četrus skolas gadus palika galvaspilsētā pie vecmāmiņas. “No viņas saņēmu tik daudz uzmanības un mīlestības, ka pašsaprotami tikpat dot saviem mazbērniem,” Raimonda atklāj, kāpēc viņu neapgrūtina nepārtraukta klātbūtne mazbērnu skolas un ikdienas gaitās.

Pilnas slodzes vecmāmiņas

Raimondai ir trīs mazbērni, ikdienā rūpējas, lai visiem tiktu silta maltīte, viņi laikā aizietu uz sporta skolu un pulciņiem, tiktu galā ar mājasdarbiem. Mazmeitiņai Norai Amēlijai ierādīja, kā braukt ar sabiedrisko transportu, lai meitēns pats nokļūtu Saldus Mākslas skolā. Piepalīdzot vectēvam Vladimiram, jaunajiem ierādīts daudz dzīves prasmju.

2010. gadā Ziemeļīrijā piedzima Biļenko pāra pirmais mazbērns Roberts. Kad viņam palika 11 mēnešu, māmiņai nācās atgriezties darbā, tāpēc vecmāmiņa nākamos divus gadus puikam diendienā bija gan auklīte, gan audzinātāja, gan padomdevēja. “2015. gadā Ziemeļīrijā piedzima otrs mazdēls Jānis. Kad viņam palika 10 mēnešu, ģimenīte atgriezās Latvijā. Robertam bija grūtības atgriezties pie latviešu valodas, un atkal mēs pacietīgi atkārtojām vienu vārdu pēc otra,” atceras Raimonda.

Otrai seniorei vecmāmiņas godu sagādāja pirmdzimtā meita — viņai 1993. gadā atskrēja puika. Vēlāk darba dēļ viņa pārcēlās no Piņķiem uz Šveici. “Toreiz vienojāmies, ka bērnam labāk pārcelties pie mums uz Druvu un mācīties latviešu skolā. Rūpes, protams, bija lielas, taču neradīja grūtības, jo puika bija patstāvīgs. Ar visu tika galā, vien krievu valodai bija jāpaskatās līdzi,” atceras Biruta.

Cieši pie sirds ir arī otras meitas dēls, kam tagad jau 17, vecvecākiem un viņam patika kopīgi pārgājieni un ekskursijas. Mazmeita Tīna sākumā dzīvoja Norvēģijā,  pabeigusi 1. klasi,  pārcēlās uz Saulkrastiem. “Viņa ir tālu no mums, tāpēc maz varēju palīdzēt ar iedzīvošanos. Tik, cik pa vasarām, kad pie mums dzīvojās visi mazbērni.

Ļoti priecājos par abiem mazmazbērniem — vienam pieci gadi, otram septiņi mēneši.  Smejos, ka esmu vecvecmāmiņa uz pasūtījumu; jaunā ģimenīte dzīvo Talsos, un regulāri braucu tai palīdzēt. Godīgi sakot, visu laiku jūtos kā iemīlējusies uz mazbērniem un mazmazbērniem!” sasmejas runātāja. Raimonda viņu papildina: “Tāpēc, ka mums ir  laiks, ko šiem bērniem veltīt, nav jāstrādā. Daža laba draudzene nesaprot, ko ar viņiem visu laiku darbojos, bet, ja ne mēs, tad kurš cits atbalstīs un aprūpēs? No saviem vecākiem iemācījāmies, ka mīlestības nekad nevar būt par daudz.” Vecmāmiņas teic, ka jaunie viņām atdara ar uzviju — ir mīļi un gādīgi, izrāda uzmanību, ved aizraujošās ekskursijās, noorganizē saturīgas brīvdienas, apgādā ar neparastām galda spēlēm u. tml.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem