Elīna Ieva Bota: "Skatoties, kā trasē brauc mans vīrs, man sāka birt asaras"

Pie tik lielas uzmanības, kādu saņemu tagad, neesmu pieradusi. Atbraucot mājās no Itālijas un pastaigājoties pa Siguldu, redzu, ka cilvēki skatās, daži pienāk klāt parunāties un apsveikt. Saņemu arī daudz zvanu no medijiem. Bet tas piederas pie lietas, man šis mirklis ir jāizbauda.

Ceļš līdz medaļai bija grūts, ar kāpumiem un kritumiem. Šī sezona bija īpaši liels pārbaudījums, jo sacensībās uzrādītie rezultāti nebija spīdoši. No vienas puses, tas mani sadusmoja, jo starts bija labs un arī rezultātu gribējās labāku, bet kamanas līdz galam neslīdēja. No otras puses, sapratu, ka ir jāturpina strādāt. Tuvojoties olimpiādei, rezultāti uzlabojās, arī kamanām tika veiktas dažas izmaiņas, un pēdējā Pasaules kausa posmā uzrādīju ceturto labāko rezultātu. Atbraucot uz olimpiskajām spēlēm, kamanas vēl nedaudz pārtaisīja. Tehniskie uzlabojumi kopā ar manu darbu rezultējās medaļā. 

Mana priekšrocība ir tā, ka pēc dabas esmu ļoti mierīga. Šķiet, to esmu mantojusi no tēta. Mums abiem ir raksturīgi, ka lieki nesatraucamies, bet tāpat visu izdarām. Vēl man ļoti palīdzēja tas, ka pirms šīs sezonas daudz ar sevi strādāju – ne tikai fiziski, bet arī mentāli. Apmeklēju speciālisti, kura palīdzēja sakārtot galvu, lai atbildīgos brīžos es vēl labāk spētu saņemties un, ja arī kaut kas līdz galam neizdodas, tāpat noskaņoties un turpināt cīnīties, jo nekas jau nav beidzies. Tas bija vērtīgi – ieguldīt laiku sevis attīstīšanā. Pirms atbildīgajiem startiem sev atgādināju: “Ticu, ka tev viss izdosies!” Un gāju darīt savu darbu ar mieru un pārliecību par sevi. Bet tas nāk ar laiku un pieredzi. Atceros, kad sāku piedalīties sacensībās, jutu lielu satraukumu, un tas atspoguļojās arī rezultātos – vienu braucienu nobraucu, otru ne.

Sports man ir daudz iemācījis, piemēram, nepadoties pat tad, kad ir ļoti grūti un gribas visu mest pie malas, raudāt, nolīst kaut kur stūrītī, lai tikai neviens nenāk klāt. Smags darbs, sviedri un kādreiz arī asaras – tas agrāk vai vēlāk atmaksājas. Pat ja šķiet, ka situācija ir bezcerīga, rokas nedrīkst nolaist. Tu mēģini atrast pozitīvo arī tādās situācijās un turpini darīt.

Ļoti emocionāli bija vērot, kā brauca mans vīrs (kamaniņu braucējs Mārtiņš Bots, startē divnieku sacensībās kopā ar Robertu Plūmi – aut.). Mani starti jau bija beigušies, viņi brauca nākamajā dienā. Redzot, ka viņiem līdz galam nesanāca izbraukt trases augšu, man sāka birt asaras. Pārdzīvoju, jo zinu, cik smagu darbu viņš ir ieguldījis un ko var sasniegt. Skatīties tiešām ir grūti, vieglāk ir braukt pašai.

Mans spēka avots un arī mana miera osta ir mājas. Vēl mani iedvesmo un iepriecina kopābūšana ar ģimeni un draugiem, kā arī dabas tuvums. Mums ar vīru patīk draugu kompānijā doties piknikos pie dabas, piemēram, aizejam pie Gaujas un uztaisām vakariņas. Daba un tajā valdošais miers ir labākā atjaunošanās recepte.