Romu sieviešu spēks: Roksana un Ornella Rudevičas par identitāti, mākslu un ģimeni

Romu tauta pa visu pasauli izklīdusi no Indijas. Būdami svešādi, citādi, savrupi savā dzīvesveidā, viņi vienmēr piesaistījuši citu uzmanību. Un par viņiem trītas mēles – arī par to, ka romiem joprojām pastāv kastu sistēma. Noliedzams tas nav, bet vairāk šis uzskats izveidojies tādēļ, ka katrā valstī ir romu klani – ģimenes, kas spilgti izceļas kopienas sabiedrībā un rūpīgi veido un uztur savu tēlu. Latvijā visplašāk zināmais ir Rudeviču klans, kuru vada Normunds Rudevičs. Iestājoties par savas tautas līdztiesību un līdzdalību sabiedriskās dzīves norisēs, viņš kļuvis par politiķi – bijis Latvijas Republikas 7. Saeimas deputāts, ir Latvijas romu nacionālās kultūras biedrības un Starptautiskās romu apvienības prezidents.

Gana drosmīgas sava ceļa izvēlē ir arī Normunda meitas. Roksana, vecākā no māsām, gājusi tēva pēdās – strādā Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību konsultatīvajā komitejā. Ornella iet vectēva Kārļa Rudeviča pēdās – viņa ir māksliniece. Mēs tiekamies Romu nacionālās kultūras biedrības virtuvītē, kur allaž tās omulīgākās sarunas.

Esat ļoti līdzīgas.

Roksana: Tiesa, bet citādi mums līdzību maz. Esmu racionāla, nosvērta, Ornella ir daudz emocionālāka.

Ornella: Un diezgan iecirtīga, neprognozējama. Manī romu temperaments nolasās ātrāk. (Smejas.)

Ko jums nozīmē piederība romiem?

Roksana: Tā ir mūsu identitāte – esam romi un ar to lepojamies. Mums ir svarīgi, ka šajā laikā, kad sabiedrība vēlas, lai saplūstam ar masu un esam tādi paši kā visi, spējam saglabāt identitāti, kopjot savu kultūru, tradīcijas un valodu. To dara arī Romu Kultūras Centrs, stāstot un izdodot grāmatas par romu vēsturi un kultūru, veidojot izstādes, organizējot romu mūzikas festivālus. Nezaudēt savas saknes ir goda lieta.

Ornella: Romiem nav savas valsts un zemes, tāpēc uz mūsu pleciem gulst vēl lielāka atbildība par savas identitātes saglabāšanu. Līdz ar to mūsu pašsaglabāšanās kods, izdzīvošanas instinkts ir vēl dziļāks un spēcīgāks.

Roksana: Protams, godājam arī tās valsts tradīcijas, kurā dzīvojam, mūsu gadījumā – Latvijas un latviešu. Svinam tos pašus svētkus, ievērojam tos pašus likumus.

Domājot par mūsu sarunu, vienā brīdī apjuku. Runājot par vīrieti, saka – roms, bet kā par sievieti?

Roksana: Romu sievietes. Mūsu valodā par sievietēm saka – romni.

Klasesbiedri skolā jūs neapcēla, neteica – tās jau čigānietes?

Ornella: Mācījos Rīgas 3. ģimnāzijā. Roksana pabeidza Saulkrastu vidusskolu, tad mācījās Rīgas Valsts tehnikumā.

Roksana: Skolā biju vienīgā romu meitene, bet ne reizi nesastapos ar aizspriedumiem. Tēvs tolaik bija Saeimas deputāts, un televīzijas raidījumos šad tad bija sižeti par mūsu ģimeni. Tad nākamajā dienā man uzdeva dažādus jautājumus, klasesbiedrenes, piemēram, vaicāja – Roksana, tu arī māki zīlēt; varbūt pazīlēsi? Bet tas bija draudzīgi, ar veselīgu interesi. Man tad bija deviņi desmit gadi, un meitenes šajā vecumā ar tādām lietām jau sāk aizrauties.

Ornella: Arī man ar klasesbiedriem un skolotājiem bija lieliskas attiecības. Skolā bija patīkami – dziedāju korī, dažādos pasākumos, un to visi novērtēja.

Roksana: Es biju mūzikas skolotāja mīļākā audzēkne, skolas kora galvenā soliste, neraugoties uz to, ka vēl pavisam maziņa. Skolas tēls! (Smaida.)

Kad paaugāties, kopā ar vienaudžiem ballējāties? Pastaigāt pa klubiem, iedzert kādu kokteili...

Ornella: Vecāki centās mūs no tā pasargāt. Un ļoti pūlēties viņiem nemaz nevajadzēja, jo tikām audzinātas romu tradīcijās un mums pat nebija vēlēšanas kaut kur doties, ko tādu piedzīvot. Zinājām, jutām, ka tur nav mūsu vieta, ka mums tur nebūs ko darīt. Vismaz mani nekas tāds neinteresēja, es jau tad biju mākslā. Skolas organizētajos vakaros, ballītēs gan piedalījāmies.

Roksana: Mums pārejas vecums nebija izteikts. Arī konfliktu ar vecākiem nebija vai tādu situāciju, kad gribētu protestēt – esmu jau pieaugusi, darīšu, ko gribēšu! Mēs augām kā komandā – zinājām, kāpēc to darām, kāds ir mērķis. Piemēram, visi kopā gatavojāmies koncertiem, veidojām pasākumus.

Romu ģimenēs bērnus audzina pēc īpašiem noteikumiem, likumiem?

Roksana: Pilnīgi nekādu aizspriedumu, ierobežojumu. Pat visatļautība. Bet vienlaikus mēs jau no mazotnes zinām robežas, kā drīkst un kā nedrīkst uzvesties. Tas notiek it kā pats par sevi, uzklausot vecāsmātes un mammas teikto, skatoties un mācoties no viņām. Arī no tantēm, citām romu sievietēm – mēs viņas atdarinām. Tāpat mēs nemanot apguvām zināšanas par daudz ko citu, jo, kad pieaugušie risināja savas sarunas par dzīvi, politiku, filozofiskiem jautājumiem, nekad netikām dzītas prom. Bērni jau ir kā sūklīši, uzsūc visu, un tas viņos paliek.

Ornella: Mums jau gēnos ielikta ļoti liela cieņa pret vecākiem, gados vecākiem cilvēkiem. Romu bērni pat iedomāties nevar, ka varētu atļauties pasūtīt māti vai tēvu, ignorēt viņu teikto! Nekādā vecumā un neraugoties ne uz ko.

Roksana: Tas gan nenozīmē, ka mēs ar viņiem šad tad nepastrīdamies. Vairāk gan ar mammu. Bet tas vienalga notiek mierīgi un tikai savā vidē. Tēvs neklausās, pat negrib dzirdēt un zināt, par ko mums notiek vārdu apmaiņa, jo romu vīrieši sieviešu noslēpumos, runās un darīšanās vispār nejaucas. Jo zina, ka ir robežas, kuras viņas nepārkāps. Tajā pašā laikā vīrieši visu kontrolē, dara un vada – romu sabiedrībā līdz šai dienai valda patriarhāts, ģimenes galva neapšaubāmi ir vīrietis. Tēvs uzskata, ka internets šo pamatu mēģina pa drusciņai graut, bet romi vienalga to notur. Viņš gan atzīst, ka sieva ir kakls, kas groza galvu un, ja kas, gudri atgroza īstajā vietā. Tikai tam esot jānotiek tā, lai vīrietis to nejūt un par to neko nezina… Bet vai tiešām viņi ir tik nejūtīgi, jau ir cits jautājums! (Smejas.)

Jūsu tēvs vienmēr uzsvēris, ka romu lielākā problēma ir izglītības iegūšana un darba atrašana – gan Latvijā, gan citās valstīs. Jums pašām šādu problēmu nebija?

Ornella: Cilvēks veidojas ģimenē, vidē, kādā viņš aug, un mums palaimējies piedzimt izglītotu, inteliģentu romu ģimenē. Tomēr, stājoties Mākslas akadēmijā – mēģināju tajā tikt divus gadus –, arī es piedzīvoju nepatīkamu situāciju, proti, saskāros ar ne skaļi paustu nostāju, ka mums, latviešiem, pašiem gana daudz jaunu un talantīgu mākslinieku. Tā arī netiku uzņemta, bet sen vairs par to nepārdzīvoju. Pat esmu pateicīga, jo, kā mēdz teikt, viss, kas notiek, notiek uz labu. Man tas iedeva tik milzīgu motivāciju, spītību, ka es arī bez akadēmijas izglītības sevi pierādīšu, gūšu panākumus, ka pati no tās vai sabijos. Gāju kursos, uz privātnodarbībām, daudz lasīju speciālo literatūru par gleznošanu. Un savu esmu panākusi.

Jūs atceraties savu vectēvu – mākslinieku Kārli Rudeviču?

Roksana: Protams. Viņam pret mums, mazmeitām, bija īpaša attieksme, viņš mūs ļoti mīlēja, un mēs daudz laika pavadījām kopā.

Ornella: Es visu laiku skrēju pie vectēva uz darbnīcu, viņš jau tad mani mācīja gleznot. Laikam juta, ka esmu viņa talanta mantiniece. Krāsu smarža manī iezīdās arvien vairāk un dziļāk. Man patika arī rokdarbi, kuros varēju ielikt savu fantāziju. Taisīju kroņus, un katrs bija kā mākslas darbs. Tikai ne jau tāpēc, ka gribēju būt princese; mani tas vienkārši aizrāva! Arī vienkāršākas lietas meistaroju, piemēram, putnu būrīšus, un, ja, kaut ko nezināju, pēc padoma devos pie vectēva. Tālāk jau meistarojām kopā.

Roksana: Arī manā dzīvē mākslai, dziesmai, skatuvei ir nozīmīga loma, bez tā man būtu grūti. Īpaši tāpēc, ka būtībā mana dvēsele ir radoša, bet ikdienā veicu nopietnu, ar papīru un atskaišu kalniem saistītu darbu. Bet uz skatuves dziedot un dejojot atbrīvojos. Tas manai dvēselei neļauj panīkt, tad tā veldzējas, atpūšas. Pēc tam jūtos nolīdzsvarota.

Tu ikdienā strādā Strasbūrā. Vai citās Eiropas valstīs romiem ir tādas pašas problēmas kā Latvijā?

Roksana: Tās tiešam neatšķiras – diskriminācija, kuras dēļ ir problēmas ar izglītību un nodarbinātību, ar mājokli saistīti jautājumi un sociālo aprūpi. Es katru dienu dzirdu stāstus par attieksmi pret romiem, un tā laika gaitā neko īpaši nav mainījusies stereotipu dēļ. Tie romiem velkas līdzi jau simtiem gadu. Mēs Latvijā mērķtiecīgi cenšamies tos izkliedēt, izskaust, organizējot dažādus kultūras pasākumus, lekcijas par romu kultūru, jo gribam parādīt, kādi esam patiesībā. Nepavisam ne tādi, kā daudzi iedomājas. Turklāt atļaušos piebilst, ka daļa sabiedrības jautājumos par mazākumtautībām, gluži tāpat kā citām minoritātēm, ir ļoti neizglītota.

Varbūt zemāko kastu pārstāvji velk uz leju visus pārējos?

Roksana: Vai citās tautās situācija ir citāda? Atšķirība ir tikai mērogā. Lielākās sabiedrībās problēmas skar salīdzinoši nelielu daļu cilvēku, tāpēc tās neuztver kā visas tautas raksturojumu. Ja kāds izceļas negatīvi, tas netiek attiecināts uz visiem pārējiem.

Romu gadījumā situācija ir atšķirīga, jo Latvijā romu kopiena ir neliela, tāpēc tieši sociāli nelabvēlīgo ģimeņu problēmas kļūst īpaši pamanāmas. Un sabiedrībā tās bieži vien nepamatoti tiek vispārinātas, attiecinātas uz visiem romiem. Tomēr arī šajās ģimenēs ir cilvēki, kuri cenšas mainīt savu dzīvi, izlauzties no paaudzēs iedibinātiem apstākļiem, un daudziem tas ir izdevies. Tas prasa milzīgu gribasspēku, neatlaidību un drosmi, jo stereotipi joprojām ir ļoti spēcīgi. Darba devēji vai pat viņu darbinieki nereti tieši vai netieši liek noprast, ka romu savā kolektīvā nevēlētos redzēt. Taču, pirms pieņemt lēmumu, būtu svarīgi ar cilvēku satikties un parunāt. Kā citādi viņš var apliecināt, ka ir zinošs, godīgs un atbildīgs?

Jaunākais Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pētījums liecina – lai cik daudz līdzekļu Eiropa savās atbalsta programmās piešķir romiem, lai viņu situāciju vērstu par labu, uzsvaru liekot uz jau iepriekšminētajām galvenajām romu problēmām, uzlabojumu nav. Dažās jomās situācija pat pasliktinājusies. Tātad jāsecina, ka šajās programmās kaut kas jāmaina, jo līdzšinējā sistēma nav spējusi izvilkt romus no bedres. Viens no iemesliem – tad, kad šīs programmas tiek izstrādātas, uzaicinājums par tām savas domas paust pašiem romiem ir tikai ķeksītis, lai neviens pēc tam nepārmestu, ka viss par romiem tika izlemts bez romiem. Bet īstenībā mēs pie vārda nemaz netiekam, neviens mūs neuzklausa. Tad ko brīnīties, ka Eiropas ierēdņu izstrādātās programmas nestrādā?! Jo romiem tās vienkārši neder, vajag citu pieeju. Kā jau sākumā teicu, mēs negribam integrēties sabiedrībā, bet gribam, lai valstī, kuras pilsoņi esam, mums tiek nodrošinātas tādas pašas iespējas kā citiem pilsoņiem. Nevis tikai uz papīra, bet arī dzīvē, un bez jebkādas diskriminācijas.

Varbūt, Strasbūrā strādājot Nacionālo minoritāšu aizsardzības konsultatīvajā komitejā, redzi iespēju kaut ko nozīmīgu paveikt arī savas tautas labā?

Roksana: Es komitejā pārstāvu visas 128 Latvijas mazākumtautības. Ļoti labi, ka šī komiteja ir neatkarīga, līdz ar to tās darbu nevar iespaidot neviena valsts, uz kuru tās pārstāvji dodas iepazīt reālo situāciju, – vai tiek ievērota mazākumtautību konvencija, kuru parakstījušas šīs valsts amatpersonas. Tikai tiekoties ar mazākumtautību pārstāvjiem, viesojoties pie viņiem, var iegūt neizpušķotu informāciju un tad valsts vadībai rekomendēt, kādas darbības būtu jāveic, lai situāciju uzlabotu. Pēc tam, gatavojot atskaites, tajās liela daļa tiek veltīta tieši romiem, jo viņiem klājas vissmagāk, tieši viņi izjūt vislielāko pret sevi vērsto netaisnību. Diemžēl arī mūsu rekomendācijas neko daudz nemaina, jo daudzu valstu vadība tās neievēro un atrod kaut kādas atrunas, kāpēc to nedara. Tāpēc jāmēģina atrast mehānismu, kā tomēr likt tās ievērot. Un man ir svarīgi būt šajā komitejā, ka man tajā ir sava balss. Jo, kad tiek risināti jautājumi par romiem, uzreiz pamanu, ko kolēģi nav pareizi sadzirdējuši, sapratuši, un varu paskaidrot, ko romi patiesībā domājuši. Kā šīs tautas pārstāve es to zinu.

Jums ir vismaz kaut kāda vīzija par to, ka nākotnē attieksme pret romiem varētu mainīties? Man šķiet, jaunieši cilvēkus vairs nešķiro pēc tautībām.

Roksana: Ļoti gribētos, lai tā būtu, bet pagaidām to īsti vēl nejūtam.

Ornella: Labā ziņa – tagad mums talkā nāk sociālie tīkli, kuros var publicēt video, pastāstīt par sevi, mūsu tradīcijām, kultūru. Un tie, kam ir interese par mums uzzināt vairāk, tos arī skatās.

Ornella, tu esi izgājusi par sievu pie Rumānijas roma. Kā romiem klājas šajā valstī?

Ornella: Rumānijā ir viena no lielākajām romu kopienām – aptuveni divi miljoni. Viņiem ir sava partija, pārstāvji parlamentā, līdz ar to arī lielākas iespējas iestāties par savējiem. Rumānijā un vispār Balkānu valstīs tas ir ļoti svarīgi, jo tur attieksme pret romiem ir sliktāka nekā Latvijā.

Ar vīru iepazinos Rīgā, Starptautiskajā romu kultūras festivālā 2022. gadā. Pat nebiju domājusi, ka varētu aizbraukt no Latvijas un dzīvot citā valstī, bet… Lūk, ko dara mīlestība! (Laimīgi smaida.) Jonicu – mana vīra – ģimenē paaudžu paaudzēs visi bijuši muzikanti, turklāt vieni no valstī zināmākajiem, un attiecīgi tā pieder laut ar – muzikantu, mākslinieku kastai. Esmu gan esmu palikusi pie sava uzvārda, jo tas ir kā mans zīmols. Esmu sasniegusi gana daudz, romi visā pasaulē mani pazīst kā mākslinieci Ornellu Rudeviču, Kārļa Rudeviča mazmeitu. Šis uzvārds parādās arī visās grāmatās, kuru ilustrācijām izmantotas manas gleznas. Vīra ģimene to pieņem, tas mūsu siltās, draudzīgās attiecības nemaina. Viņi atbalsta manu radošo darbu – gleznošanu. Dzīvojam Bukarestē, esmu vīra Andi ģimenes mīlēta. Mājās sarunājamiem Rumānijas romu valodas dialektā, pusgada laikā apguvu arī rumāņu valodu – nekādu problēmu.

Pašlaik ar dēlu Enzo Stefanu, kuram drīz būs divi gadi, esam kārtējās mini brīvdienās Latvijā, jo viņam taču jāapciemo vecvecāki no mammas puses. Ar dēlu runājam romu, rumāņu, latviešu valodā, un viņš visu saprot.

Kur vairāk jūties kā mājās – Latvijā vai Rumānijā?

Ornella: Mājas ir tā vieta, kur vienmēr vari atgriezties un justies kā bērns. Bukarestē savu laiku veltu rūpēm par Enzo un vīru, bet Rīgā vairāk rūpējas par mani. Esot pie vecākiem, varu padarīt savas lietas, piepalīdzēt dažādu projektu veidošanā, mierīgi atpūsties, jo man te ne par ko nav jādomā. Varu uzdziedāt kopā ar savējiem.

Kad reiz jūsu tēvam jautāju, vai ir kāds roms, kurš nemuzicē, viņš atbildēja, ka tādu nezina. Mūzika ir kā tilts, kas jūs visus vieno.

Ornella: Tā bijis vienmēr, tāpēc mēs organizējam starptautiskos romu kultūras un mūzikas festivālus. Tieši pateicoties mūzikai, iepazinos ar vīru. (Smaida.)

Roksana: Arī valoda mūs vieno. Tai ir dažādi dialekti, bet, lai kurā pasaules malā dzīvotu romi, viņi sapratīsies, jo kodols valodai ir viens. Mums abām šajā ziņā ir pavisam viegli, jo, organizējot konferences, festivālus, dažādos romu valodas dialektus jau esam atkodušas. Un vai tad kurzemniekam vajadzēs ilgu laiku, lai saprastos ar latgalieti?

Kas jūsos mainās mirklī, kad pirms koncertiem novelkat ikdienas apģērbu un saplūstat ar krāsainajiem, plandošajiem romu nacionālajiem tērpiem?

Roksana: Nezinu, kā to izteikt vārdos... Tad it kā savienojamies ar savu patieso būtību, savu senču saknēm un paceļamies pāri laikam.

Ornella: Koncertu laikā no skatuves ļoti daudz savas enerģijas atdodam skatītājiem, dalāmies ar viņiem. Caur dziesmām izstāstām romu dzīvi, sāpi, smeldzi, prieku, ceļu, kas mums vienmēr zem kājām, un apmeklētāji šo informāciju, vēstījumu uztver, sāk mūs labāk saprast. Tas, ka dziedam savā valodā, nav šķērslis.

Cilvēkiem patīk smeldzīgās romu dziesmas. Vai mūsdienās joprojām jūtama sāpe par to, ka romi bija spiesti pamest Indiju un klejot pa visu pasauli?

Roksana: Šodien to vairs izteikti neizjūtam, bet domāju, ka dziļi mūsos tā mīt. To nedrīkst aizmirst, jo tā ir mūsu vēsture. Tagad esam šādi, pateicoties tam, ko esam piedzīvojuši, kam izgājuši cauri.

Ornella: Neraugoties ne uz ko, mēs neesam izšķīduši citu tautu vidū, tikai kļuvuši stiprāki. Romu saknes ir dziļas un stipras.

Bet varbūt, ja jūsu kopienas nebūtu tik noslēgtas, ja jūs precētos ar cittautiešiem, iekļautos viņu sabiedrībā un dzīves normās, daudzas romu problēmas atrisinātos pašas no sevis?

Roksana: Mūsu kultūra, tradīcijas, iekšējais kods to vienkārši nepieļauj. Un mēs pēc tā arī nealkstam.

Ornella: Atšķirīgu mentalitāšu un pilnīgi citās tradīcijās audzinātiem cilvēkiem sadzīvot būtu ļoti grūti. Līdzīgi kā sievietēm, kuras aizprecas uz valsti ar pavisam citu kultūru, sadzīves ieradumiem un noteikumiem, ticību. Tas it kā attiecas arī uz mani, tikai es apprecējos ar mentalitātē līdzīgu savu tautieti, un galvenās dzīves vērtības mums vienādas. Tāpēc man iejusties Rumānijā bija viegli.

Kā romu ģimenēs tiek pavadīti vakari? Arī katrs sēž savā telefonā vai datorā?

Ornella: Mēs daudz komunicējam savā starpā. Bet, kad ciemos atbrauc Enzo, visi savu ikdienu pārkārto, visa uzmanība tiek veltīta viņam.

Roksana: Ikdienā vakaros vairs nemuzicējam tik bieži kā agrāk. Tiesa, tagad Enzo mums to atkal liek darīt katru vakaru – ja tāds ķipars paņem savu ģitāru, sāk spēlēt un dziedāt, kā lai viņam nepievienojas?

Ornella: Enzo mūs atkal atgriež režīmā, kad mājās muzicēja teju visu diennakti. (Smejas.) Vectētiņš viņam jau arī saksofonu nopircis. Un kā Enzo spēlē futbolu! Neviens to nav mācījis, bet, sperot pa bumbu, viņš pareizi iegriež pēdu. Arī pie klavierēm, neviena nemācīts, sēž pareizi. Enzo noteikti nav jauna dvēsele. Mēs visi viņu ļoti mīlam un to arī sakām.

Roksana: Es arī māsai katru dienu saku, ka viņu mīlu. Tāpat mamma bieži atgādina, ka mūs mīl. Tētis retāk, viņš pienāk un apskauj. Jo zināt, ka tevi mīl, ir viens, bet svarīgi ir arī to dzirdēt, un te nu vairumam romu nav nekādu problēmu! (Māsas sasmaidās.)

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.