Gints Andžāns par ģimeni un aktiera darbu: "Visu var darīt viens, bet kopā ir labāk"
„Vienīgie cilvēki, kas pēc gadiem atcerēsies, ka tu strādāji mazliet ilgāk, būs tavi bērni," intervijā žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā senu teicienu atceras Dailes teātra aktieris Gints Andžāns un atzīst - viņš tam piekrīt. Aktieris dalās savās pārdomās par dzīvi un uzsver, ka svarīga ir līdzsvara meklēšana starp darbu un ģimeni.
Teātris ir spožs un vienlaikus ļoti trausls. Emocijas šeit ir darba instruments, bet cilvēki – ievainojami. Aktieris, Dailes teātra izpilddirektors Gints Andžāns nerunā par menedžēšanu vai problēmu risināšanu – viņš stāsta par uzklausīšanu un klātbūtni, par vilšanās brīžiem un pašiem laimīgākajiem mirkļiem. Par dzīvi.
Teātra atmosfēra ārēji var būt ļoti spoža, bet iekšēji tā ir ļoti trausla. Kā tu šādā vidē tiec galā?
Uzmanīgi. Gribu ticēt un domāt, ka man palīdz tas, ka esmu daudz interesējies, lasījis un mācījies – gan no dokumentāliem materiāliem, gan podkāstiem, gan citiem avotiem. Kā runāt ar cilvēkiem, kā uzklausīt. Arī par to, kā pašam atļauties pasūdzēties mājās vai čomiem, kā vienkārši izventilēties. Bet droši vien palīdz arī mana personība – esmu pozitīvs, ar tādu riktīgu tiksim galā attieksmi. Lielai daļai cilvēku bieži vien pietiek, ja viņus uzklausa. Citiem vajag aktīvu palīdzību, vēl kādam vajag iet līdzi, atbalstīt – stāsti ir dažādi. Ievainojamības pakāpe katram ir individuāla, un mans uzdevums nav ar to tikt galā. Drīzāk, līdzīgi kā psihoterapeitam, mēģināt atrast pareizo veidu, kā šim cilvēkam mazliet palīdzēt. Ja viņš pie manis ir atnācis, tad risinām kādu problēmu kopā, nevis pēc principa – kas tev ir noticis? Ņem sesto mapīti, 6.1. punktu, un tiec pats galā.
Vai tev ir sajūta, ka ar gadiem vari būt izvēlīgāks lomu ziņā, pateikt kādai - nē?
Strādājot valsts teātrī kā štata aktierim, tāda iespēja teorētiski nepastāv, nevar pateikt – nē, šo es nespēlēšu. Profesionāli vajadzētu prast spēlēt pilnīgi visu, ja vien tam ir veselīgs balanss. Uzskatu, ka nav veselīgi visu laiku pavadīt tikai vienā vai otrā galā. Ja aktierim izdodas izbalansēt, tas ir visveselīgākais režīms. Diemžēl dažādu apsvērumu dēļ tas ne vienmēr ir iespējams.
Manā gadījumā tas korelē ar kļūšanu par izpilddirektoru, jo šis lēmums ir saistīts ar ģimeni. Ja es strādātu režīmā, kādā strādāju līdz bērnu piedzimšanai, tad savus bērnus satiktu ārkārtīgi reti. Es viņus no rīta aizvestu uz dārziņu, pēc tam satiktu nākamajā rītā, kad atkal vestu uz dārziņu. Un tā katru dienu. Iespējams, vairāk mēs būtu kopā vasarā. Es varu strādāt jebkur, lai tikai savus bērnus redzētu katru dienu.
Atmiņā spilgti palicis kāds citāts, ko reiz izlasīju: “Vienīgie cilvēki, kas pēc gadiem atcerēsies, ka tu strādāji mazliet ilgāk, būs tavi bērni. Ne darba devējs, ne kolēģi. Un vienīgie, kas pieminēs, ka vakaros nebiji mājās, arī būs tavi bērni.”
Pieminēji draugus, ģimeni.
Man viņi ir ārkārtīgi svarīgi. Esmu ļoti sociāla būtne, man vajag vienu reizi mēnesī ar džekiem satikties uzspēlēt galda spēles.
Man vajag ģimeni. Man gribas dalīties. Gribas, lai viņi ir klāt brīžos, kad es kaut ko piedzīvoju. Man patīk apziņa, ka ir kāds, ar kuru to varu piedzīvot kopā. Protams, varu aizbraukt uz Ameriku, sēdēt viens pats pie Lielā kanjona un raudāt par to, cik skaisti. Bet man vajag sievu, bērnus, draugus, kuri piebalsos: “Vai ne?” Kopā būt. Visu var darīt viens, bet es nespēju to iedomāties. Ja kaut kas ir noticis, man vajag kādam piezvanīt, izstāstīt. Man vajag piezvanīt sievai, pajautāt, kā gāja ar bērniem. Tu jau vari skriet gar teātri pa sniegu ar tukšām ragaviņām aiz sevis, bet ir simtreiz labāk, ja tajās ragaviņās iekšā sēž meita un saka: “Tēti, mierīgāk!”
Visu sarunu ar Gintu Andžānu lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas no 6. februāra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
