Attāluma attiecības bija nogurdinošas. Aleksandra Ķeizāne mīlestības dēļ dzīvo starp divām valstīm

Pirms šī posma Aleksandras dzīvē bijis arī ilgs un plašāk apspriests attiecību stāsts Latvijā. Viņa agrāk bija kopā ar bijušo spēkavīru Raivi Vidzi – attiecības bija nopietnas un ilgas, un pāris pat divas reizes noslēdza laulību: pirmoreiz 2010. gada 6. novembrī, otrreiz – 2014. gada vasarā. Tomēr viņu stāsts beidzās ar šķiršanos – pēc otrās laulības Aleksandra un Raivis izšķīrās 2017. gadā. Vidzis žurnālam tobrīd norādīja, ka lēmums par šķiršanos bijis mierīgs un bez konflikta, un uzsvēra, ka iemesls neesot saistīts ar kāda cita cilvēka ienākšanu attiecībās. Runājot par pirmās šķiršanās iemesliem, viņš atzina, ka sporta dēļ kļuvis pārāk uz sevi tendēts un egoistisks un šo “sporta režīmu” nebija pratis nodalīt no reālās dzīves. Žurnālam "Kas Jauns" Aleksandra atzīst, ka ar Vidzi kontaktu vairs neuztur.

Jaunās attiecības

Kā pati Aleksandra stāsta, viss sākās ļoti negaidīti un neplānoti – viņa nebija domājusi, ka kādreiz pametīs Latviju, jo te bija “visa sadzīve”: darbs, privāts zirgs, sports un arī suns. Tieši tāpēc doma par pārvākšanos šķita grūti iedomājama. Šobrīd Aleksandra savu laiku dala starp Franciju un Latviju, parasti uzturoties katrā valstī aptuveni mēnesi vai divus. Latvijā paliek ģimene – vecāki, māsa un suns, turklāt Aleksandra joprojām skaitās Latvijas rezidente, tāpēc pilnīga pārcelšanās pagaidām nav aktuāla. Iespēja braukāt turp un atpakaļ sniedzot arī emocionālu drošību. Attāluma attiecības Aleksandrai bijušas nogurdinošas – īpaši laikā, kad tikšanās bija iespējamas tikai uz īsu brīdi, maksimums uz nedēļu.

Brīvība kā pagrieziena punkts karjerā

Viens no būtiskākajiem pavērsieniem bija darba apstākļu maiņa, kas lika Aleksandrai nopietni domāt par brīvību un neatkarību. Jau vairākus gadus viņa bija apsvērusi iespēju strādāt patstāvīgi – kā pašnodarbinātā, neesot piesaistīta birojam vai stingram darba grafikam. Pandēmijas laikā šī ideja kļuva reālāka: Aleksandra sāka strādāt attālināti, pārgāja uz online vidi un vairs neatgriezās klubos, kur iepriekš darbojās kā fitnesa trenere. Ilgus gadus Aleksandra bija saistīta ar akadēmisko vidi: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā viņa strādāja kopš 2008. gada, ir aizstāvējusi doktora darbu un kļuvusi par asociēto profesori. Reorganizācijas laikā vīzija ar jauno virzienu viņai nesakrita, un Aleksandra nolēma pamatdarbu atstāt, turpinot darbu projektu formātā. Tas kļuva par iespēju vairāk pievērsties privātajai dzīvei, pašnodarbinātībai un sapnim, ko viņa pati formulē ļoti skaidri – “nebūt piesietai vietai”.

Ar Aleksu sāka sarakstīties iepazīšanās lietotnē

Attiecību sākums bijis spontāns. Aleksandra ar savu draugu iepazinās internetā – laikā, kad viņš ceļoja ar motociklu pa Eiropu. Viņi sāka sarakstīties, bet tajā ceļojuma reizē klātienē nesatikās. Sākotnēji komunikācija bija draudzīga, tomēr pēc laika Aleksandra saprata, ka šis cilvēks viņu “aizķer”, un abi nolēma satikties.

Draugs atbrauca uz Latviju, un viņi kopā braukāja kā tūristi – apmeklēja pilsētiņas, iepazina Latviju ārpus ierastās ikdienas. Abus vieno līdzīgas intereses – sports, ceļošana un arī motocikli, jo Aleksandra pati brauc ar šādu spēkratu. Pēc kāda laika viņa pati devās uz Franciju – sākumā vienkārši kā tūriste, lai paskatītos, kā ir dzīvot citā vidē. Papildu motivācija bija vieta, kur dzīvo draugs, – silts klimats, saule un tuvums Spānijai. Aleksandra atklāj, ka Latvijā drūmais laiks un saules trūkums ietekmē noskaņojumu, tāpēc dienvidu sajūta viņu ļoti piesaistījusi. Izšķirošais solis notika brīdī, kad Aleksandra nolēma izmantot vasaras atvaļinājumu, lai pamēģinātu padzīvot ilgāk. Viņa Francijā palika divus mēnešus, pēc tam atgriezās Latvijā darba lietu dēļ (komandējumi, konferences) un vēlāk atkal devās uz Franciju. Šobrīd šis ritms – “divi mēneši šeit, divi mēneši tur” – ir kļuvis par viņas realitāti.

Kāpēc pieskaņojas Aleksandra, nevis draugs

Draugs mācās latviešu valodu un ar interesi iepazīst Latvijas kultūru – Aleksandru tas ļoti uzrunājis, jo viņa redz, ka partneris patiesi cenšas saprast viņas vidi. Tomēr drauga darba specifika neļauj pārcelties: viņš ir algotā darbā valsts iestādē, un viņa grafiks nav tik elastīgs.

Lielākais šķērslis ikdienai Francijā ir valoda. Aleksandrai franču valodas pamatu sākumā nebija vispār, tāpēc tagad mācības notiek intensīvi. Viņa atzīst, ka lielajās pilsētās ar angļu valodu vēl var iztikt, bet mazākās vietās, īpaši tuvāk Spānijai un Katalonijas reģionam, angļu valoda palīdz minimāli. Lai trenētu dzirdes uztveri, Aleksandra skatās seriālus franču valodā ar subtitriem. Viņa atzīst, ka tas ir nogurdinošs process – smadzenes ātri nogurst. Pozitīvs pavērsiens bijis laiks, ko viņa pavadīja pie drauga ģimenes. Ģimene nerunā angliski, tāpēc saziņa notika franču valodā, taču viņi bija ļoti pretimnākoši: runāja lēnāk un palīdzēja, tāpēc šādā vidē valoda uzlabojas straujāk.

Mācoties franču valodu, gadās arī kuriozi. Reiz veikalā Aleksandra, gribējusi pateikt, ka konkrēts produkts ir no pīles, sajauca izrunu un pateica pavisam rupju vārdu. Situācija izvērtās smieklīga – īpaši, kad pati saprata, ko pateikusi. Aleksandra secina: franciski pietiek pamainīt vienu skaņu, un nozīme kļūst pilnīgi cita. Visgrūtāk ir pasākumos, kuros visi runā franču valodā, smejas par jokiem, kurus viņa nesaprot, un sarunas ar viņu bieži apstājas pie pieklājīgiem jautājumiem “kā tev iet?”. Reizēm draugs iztulko sarunas, bet vienmēr tas nav iespējams.

Attieksme pret iebraucējiem

Francijā Aleksandra visvairāk pamana striktāku ikdienas struktūru. Ēšanai ir konkrēti laiki un rituāli – nav ierasts ēst jebkurā brīdī kā Latvijā. Viņa piemin arī darba kultūru: brīvdienās darba e-pasta vēstules sūtīt nav pieņemts, un robežas starp darbu un privāto dzīvi tiek sargātas daudz stingrāk. Attieksmē pret iebraucējiem gan ir nianses. Aleksandra atzīst – ja ārzemnieks nerunā franču valodā, ir jūtama distance. Vienlaikus, ja vietējie redz, ka iebraucējs ciena kultūru, paradumus un cenšas runāt, viņi kļūst atsaucīgi un dara daudz, lai cilvēks justos pieņemts.

Par ēdienu Aleksandra runā ar smaidu – franču virtuve ir nozīmīga identitātes daļa, un reģioni lepojas ar saviem ēdieniem. Viņa atzīst, ka pati ir izvēlīga, taču viņai ir savi favorīti: īpaši sīpolu pīrāgs no dienvidu puses, kas kļuvis gandrīz par “atkarību”, un dažādi kiši. Viņa iemācījusies šos ēdienus gatavot pati un dalās ar receptēm internetā. Draugam no Latvijas virtuves visvairāk garšo aukstā zupa, kartupeļu pankūkas, skābēti kāposti, pelēkie zirņi un šprotes. Īpašu sajūsmu raisījusi arī rupjmaize, īpaši “burkānu maize”, ko viņš pat ved uz Franciju un liek saldētavā, lai ilgāk saglabātos. Frančiem arī pašiem ir īpaša attieksme pret maizi (bagete), tāpēc viņš novērtē, ka latviešu rupjmaize ir citāda un unikāla. Tomēr ne viss Aleksam ir “trāpījis sirdī”. Daži mūsu produkti viņam šķituši pārāk ekstrēmi, piemēram, cūku pupas vai nēģi raisījuši šoku, arī gardā sēņu mērce nav bijusi viņa gaumē.

Atklāti par ortoreksiju un attiecībām ar ēdienu

Aleksandra savā pieredzē ir saskārusies ar ēšanas traucējumiem – ortoreksiju, kad veselīga ēšana kļūst par apsēstību. Viņa atzīst, ka tas bieži saistīts ar stresu, zemu pašvērtējumu un vidi, kurā izskatam tiek piešķirta pārmērīga nozīme. Viņas gadījumā viss sākās it kā nevainīgi – kā rūpes par veselību: “to nē, to nē”. Pirmais signāls bija fizisks: drēbes sāka karāties, kleitas vairs nederēja, un mamma strikti pateica, ka kaut kas nav kārtībā. Aleksandra pati tajā brīdī neredzēja, ka ir kļuvusi pārāk tieva, – šķita, ka viss ir “ok”, jo viņa taču ēd veselīgi. Papildus parādījās arī pazīmes, kas iepriekš nebija bijušas, piemēram, panikas lēkmes.

Aleksandra atzīst, ka šādas situācijas var būt saistītas arī ar attiecībām un apkārtējo vidi. Viņa uzsver: ēšanas traucējumi ir psihiski traucējumi, un bieži cilvēks pats neredz to, ko redz apkārtējie. Viņa iesaka izmantot pašnoteikšanas testus un būt godīgam pret sevi, savukārt, ja pašam neizdodas tikt galā, vērsties pie speciālista.

Par pilnīgu pārcelšanos uz Franciju šobrīd Aleksandra vēl nedomā. Pagaidām viņai der dzīve “uz pusēm”, arī draugs saprot šādu nostāju. Aleksandras lielākais mērķis ir valoda, viņa savu līmeni raksturo aptuveni A2, taču apzinās: lai pilnvērtīgi dzīvotu un nokārtotu dokumentus, nepieciešams augstāks līmenis, piemēram, B2. Nākotnē viņa pieļauj iespēju, ka varētu integrēt franču valodu savā profesionālajā darbībā – fitnesā un online projektos.