Ilze Kupča cep kūkas jau 17 gadu: "Tas ir mans darbs, hobijs un meditācija"

Ar kādām aktualitātēm tev sācies šis pavasaris?

Kūkas jau kādu laiku ir kļuvušas par manu pamatdarbu, bet jaunums ir tas, ka esam sākuši organizēt meistarklases No rupjmaizes līdz kūkai. Ar to braucam uz skolām, vērojam, kā nodarbība patīk bērniem un jauniešiem, kā pedagogiem, un secinām, ka šāda informācija skolās ir ļoti nepieciešama. Doma ir ar šo meistarklasi braukt arī uz ārzemēm, piemēram, uz latviešu biedrībām. Pagājušajā gadā biju arī Londonā, lai pētītu, kāds kūku piedāvājums ir tur.

Tātad brauc meklēt jaunas kūku receptes arī uz Londonu? Man tieši šķita – ja raidījumam Svētku kūka ir trīs sezonas, tad taču vajag ļoti daudz recepšu!

Vienā sezonā ir desmit receptes, mēģinām rādīt klasiskās receptes. Raidījumu viesiem jautājam, kas ir viņu bērnības garša. Un interesanti, ka TOP 1 ir īstā lauku torte ar vārīto krēmu. Otrajā vietā ir Napoleons, tad medus kūka un Draudzība jeb Kijivas kūka, kas tagad ir pārtapusi par Cielaviņu.

Ja tev jāiztēlojas – kura no Latvijā iecienītajām kūkām esi tu pati?

Pēc garšas – lauku torte. Man patīk īstas lietas. Un, ēdot šo kūku, es atceros daudzus notikumus. Vienlaikus kūkā gribas ielikt pilsētniecisko pieskārienu. Tāpēc es varētu būt lauku torte, kurai pildījumā ir kāda biezāka želejas – smiltsērkšķu vai upeņu – kārta  vai siera krēma kārta ar svaigām ogām, kas lauku tortei piešķir mazliet citādu garšu. Mēs, lauku cilvēki – un es sevi uzskatu par lauku cilvēku, tur mīt mana sirds un dvēsele –, esam tādi īsti. Un, ja ir svētki, tad jābūt īstai kūkai, taču vienmēr gribas sevi un viesus mazliet pārsteigt.

Teici, ka, ēdot lauku torti, tevī raisās dažādas atmiņas. Par ko tās ir?

Tā ir mana vecmāmiņa. Torte mūsu ģimenē tapa lauku virtuvītē, un lauku mājā tā parasti bija tāda piebūve vai pat atsevišķs namiņš, ko izmantoja vasaras periodā. Tur vārīja ievārījumus, cepa pankūkas, kūkas. Vecmāmiņa necepa kūkas, bet katras brīvdienas tapa smalkmaizītes, pīrādziņi, plātsmaizes, un viņa cepa arī biskvīta ruleti ar ievārījumu un pūdercukuru. Atceros, kā ar koka karoti māla bļodā bija jākuļ olu dzeltenumi, kā ar atsperīti bija jāsasit olu baltumi. Tas bija vesels notikums! Tajā laikā kūkai bija cita vērtība – ja kūku cep malkas krāsnī, tad notrāpīt 180 grādus nav vienkārši. Ir cepts arī, malkas krāsnī ieliekot avīzi un pieliekot priekšā skaliņu, lai mīkla netek ārā. Tagad kūku cepšana ir vienkāršāka. Tas viss ir izdzīvots, un tā ir mana bagātība. Tolaik mēs, trīs paaudzes – vecmāmiņa, mamma un es –, ilgi rosījāmies pa virtuvi, cepot vienu kūku. Tā ir tā ģimene, tā saite…

Man tagad ir grūti, jo vecmāmiņas vairs nav. Pēc viņas aiziešanas sapratu, ka ļoti gribu uzzināt savas saknes, un esmu noskaidrojusi, ka arī vecvecmamma ir cepusi biskvīta ruleti. Sanāk, ka esmu ceturtā paaudze, kas turpina cept šo tradicionālo biskvītu, apaudzējot to ar jauninājumiem. Neviena no manām iepriekšējām paaudzēm kūkas netirgoja, tas nebija viņu darbs, kā tas ir izvērties man. Taču ar kūkām es varu būt visur – es neesmu tikai kūku cepēja. Piemēram, piecus gadus hokeja kluba Dinamo spēlēs tika izlozēta mūsu kūka. Reizēm skatītājiem pietrūka pildspalvu, lai aizpildītu biļeti un piedalītos izlozē, tāpēc ar laiku daļa sāka nākt uz spēlēm paši ar savu pildspalvu. (Sirsnīgi smejas.)

Bieži vien intervijās tu mini savu vecmāmiņu un mammu. Ko tev nozīmē mammas loma?

Man ir ļoti svarīgs mammas viedoklis, redzējums, kaut arī es tam ne vienmēr līdz galam piekrītu. Šī dzīves pieredze, kas ir mūsu vecvecākiem un vecākiem, ir ļoti bagāta. Mani vecāki ģimeni vienmēr ir turējuši goda vietā. Pie vecmāmiņas dzīvoju visas vasaras – mani aizveda jūnijā un augustā atbrauca pakaļ. Un mums nebija telefona, mēs nevarējām piezvanīt vai nosūtīt īsziņu, tikai vēstuli. Nezinu, kā ar šo tika galā mana mamma, jo tagad, reizēm sūtot savus bērnus vasarā pie mammas uz laukiem, es ļoti bieži piezvanu un pajautāju, kā viņiem klājas.

Mums ir liela mīlestība vienai pret otru, cieņa un uzticēšanās. Es zinu, ja mammai palūgšu un viņa būs gatava darīt, tad vienmēr izdarīs. Uzskatu, ka arī man kā mammai pret saviem trīs bērniem, ja viņi palūdz, tad mans pienākums ir izdarīt. Ir pienākums viņiem dot šo drošības izjūtu – ka mamma ir tas cilvēks, kuru tu vari pienākt apķert, samīļot, ielīst klēpī. Tā ir sajūta, kas bērnam ir jāsaņem. Mammai esmu teikusi – ja mums nebūtu tik siltu attiecību, šaubos, vai mēs tik ļoti gribētu braukt pie tevis.

Es vēlētos, lai vecumdienās mani bērni un, ceru, arī mazbērni mani apciemotu. Tad vairāk neko nevajag. Vecmāmiņa deva šo sajūtu – ja blakus ir tuvie, mīļie, tu jūties ļoti labi. Vecmāmiņa bija 12 bērnu mamma, un pie viņas vasarās vienmēr bija vismaz četri mazbērni.

Ir vecmāmiņas, pie kurām bērni un mazbērni īsti nemaz negrib braukt, bet tavējā ir bijusi tāda, ka tu joprojām par viņu runā ar lielu siltumu, lai gan viņas vairs nav starp mums. Ko tu no vecmāmiņas esi paņēmusi un mēģini ienest savā ģimenē?

Māju sajūtu, gādību. Vasarās, kad dzīvoju pie viņas, mums, bērniem, vienmēr bija sagatavotas brokastis, siltas pusdienas. Vecmāmiņa gan arī bija ar stingriem uzskatiem un, kad darījām blēņas, sabāra. Taču man nebija no viņas bail.  Draugi man ir prasījuši – tavai vecmāmiņai bija 12 bērni; kurā brīdī viņa bija sieviete? Ja godīgi, es par to nebiju aizdomājusies. Taču, ja man būtu jāstāsta par vecmāmiņas drēbju skapi… Tas ir etalons manā dzīvē! Viņai viss bija salikts ļoti, ļoti glīti. Tur bija kleitas – tolaik modē bija krimplēns –, kurpes, apkaklītes, brošas, somiņas. Vecmāmiņai bija cieņa pret lietām, kas viņai pieder. Tāpat viņai bija liels, labi kopts dārzs, milzīga dobe ar peonijām, ko nekad neaizmirsīšu. Vienlaikus viņai bija stingri uzskati, piemēram, kad drīkstam iet ēst zirņus un kad ne. Mēs nekad negājām un nebradājām pa dārzu, jo zinājām, ka to nedrīkst.

Vecmāmiņu atceros ar ļoti lielu siltumu. Viņa pati auga lielā ģimenē, taču atceros, ka starp viņiem nebija tāda siltuma, ka viņi apķertos vai viens otru sabučotu. Laikam nebija tādi laiki. Taču tagad, kad mūsu kuplā ģimene satiekas, mēs protam kopā priecāties, svinēt, cits citu samīļot un atbalstīt. Domāju, ka daļu no šī – cieņu vienam pret otru – mums ir iemācījusi vecmāmiņa.

Patlaban saviem tuvajiem rakstu mazu grāmatiņu, kurā esmu apkopojusi mūsu ģimenes dzimtas koku. Man ļoti gribējās atrast, kas ir mani vecvecāki – vecmāmiņas un vectētiņa vecāki. Varu teikt, ka es savu vecmāmiņu apbrīnoju. Viņu sauca Marija, viņas vīru – Jāzeps. Viņiem kopā bija 13 bērnu; sestais bērniņš gan nomiris, kad viņam bija seši mēneši. Taču pati vecmāmiņa nāca no mazas ģimenes, dzimusi 1916. gadā. Viņas māsa piedzima 1925. gadā, un, kad pāris gadu vēlāk dzima otrā māsa, mamma dzemdībās nomirusi. Tas bija pirmā pēckara laiks, tētis strādājis pie saimnieka un neesot ticis galā ar ģimenes lietām, tāpēc meitas aizvedis Lietuvā uz klosteri, kas tajā laikā bija bērnunams. Nospriedis, ka tā bērniem būs labāk. Nezinu, cik ilgi māsas tur nodzīvojušas, taču pēc laika, kad šis mans vecvecopis apprecējis kundzi, vārdā Elza – ģimenē vēlāk sauktu par Memmi –, viņš pārvedis visas trīs meitas atpakaļ mājās. Memmis par viņām rūpējās. Kad manai vecmāmiņai bijuši aptuveni 16 gadi, tētis nomiris. Un Memmis šīs meitas nevis kādam atdeva, bet izaudzināja, vēlāk arī rūpējās par meiteņu – tātad arī manas vecmāmiņas – bērniem. Vēlāk Memmis apprecējās otrreiz. Mana mamma un viņas māsas Memmi labi atceras, un arī par viņu ir manā grāmatā. Tā ir tā patiesā vērtība, kuru, manuprāt, mūsu dzimtā ienesa tieši Memmis. Kad braucām ciemos pie vecmāmiņas vai tagad pie mammas, es vienmēr jūtos gaidīta. Bet, ja cilvēks nejūtas gaidīts, tad, visticamāk, braukt ciemos nevēlas.

Cik tev pašai ir bērnu?

Trīs. Es gribētu vēl, bet vīrs saka, ka esmu traka. (Smejas.) Pašlaik ģimenes pieaugumu gan neplānojam, bet vienmēr esmu teikusi, ka gribētu dvīņus. Pētot vecvecāku saknes, esmu atklājusi, ka vecvectētiņa ģimenē ir bijuši četri brāļi un viena māsa. Vienam brālim, kuram bija 11 bērnu, desmitais un vienpadsmitais bija dvīņi; diemžēl arī viņi nomiruši vēl zīdaiņa vecumā.

Kad sāku dzimtas pētījumus, secināju, ka vectētiņa meitas par saviem vecvecākiem zināja ļoti maz. Aicināju, lai braucam uz Riebiņiem – Preiļu dzimtsarakstu nodaļā man ziņoja, ka vecvecopis ir miris tur –, teicu, ka jāmeklē kapos, pieminekli noteikti atradīsim. Braucu ar vīru, savu mammu, māsīcu, brāli un viņa sievu. Mūsu vienīgie dati bija Riebiņi, kapsēta, vārds, uzvārds, aptuvens miršanas gads un tas, ka mājas varēja saukt Dakari. Tie bija mazi lauku kapi, bet… Gandrīz uz katra otrā pieminekļa bija tāds uzvārds kā manam vecvecopim – Vasiļevskis. (Smejas.)

Kapsētā satikām vietējos iedzīvotājus un uzdrošinājāmies aprunāties. Caur viņu stāstiem uzzinājām ļoti daudz, arī to, ka mums jāmeklē kundze, vārdā Ženija, kura varētu kaut ko zināt. Izrādījās, ka šī Ženija ir mana vectētiņa brāļa dēla meita! Tādā veidā atradām piecas manas mammas māsīcas. Riebiņos uzgājām arī radinieci, kura bija savākusi vēsturi par sava vectētiņa – arī mana vectētiņa – dzimtu. Šādā veidā par savu ģimeni ieguvu ļoti daudz informācijas, ko pat mana mamma nebija zinājusi. Tiku arī pie bildēm ar vecvecopi kāzu dienā. Arī šai ģimenei piemitis liels ģimeniskums, kaut gan viņš ar savu brāļu un māsas ģimenēm tikās reti – katrs dzīvoja savā Latvijas pusē, katram bija astoņi vai vairāk bērnu. Taču Ženija stāstīja, ka tas, ko šī dzimta ir pratusi, – kā svinēt, mīlēt un strādāt. Vecvecopis esot bijis tāds – ja viņu priekšniecība aizvainojusi, viņš nevis mēģinājis sevi attaisnot, bet vienkārši piecēlies un aizgājis. Es to no viņa esmu paņēmusi sev.

Kāpēc bija svarīgi meklēt savu dzimtu, ko tu vēlējies uzzināt?

Gribēju uzzināt savu vecvecāku izcelsmi. Rokot dziļāk, biju pārsteigta, cik maz vecākās paaudzes radi zina par savu ģimeni, dzimtu. Mums bija radu saiets, aptuveni 100 cilvēku no mammas puses. Bijām izveidojuši pirmo dzimtas koku, kur sākums bija mana vecmāmiņa un vectētiņš, un ziņas par vectētiņa pusi bija visai šķidras. Es teicu – bet es gribu zināt, kā viss notika! Braucām meklēt informāciju uz Latgali. Taču interesanti – pirms vecmāmiņa nomira, vienai meitai viņa pateikusi, lai visas viņas bildes sadedzina un tās nemētājas pa pasauli. Šo dzirdēju no vēl vienas radu tantes. Es teicu – bet ko tad lai lieku grāmatā? Nē, es teicu, grāmatai kādu bildi vajag, pārējās var dedzināt. Ģimeni interesē, ģimene vēlas zināt.

Bet ko tieši tu meklēji? Atbildi, no kurienes tev ir tāda jauda?

Jā! Draudzenes man saka – es nesaprotu, cik tev stundu ir diennaktī. Atklāju, ka vecvecome Marta no vectētiņa puses arī visu laiku ir darbojusies. Viņa katru dienu sēja tīru priekšautu, tīru lakatu un svētkos ģērbās krimplēna kleitā. Uzsiet priekšautu – tā ir patiesa vērtība. Tā ir cieņa pret sevi, savu darbu, noskaņošanās tam. Šī vecvecome bija ļoti stiprs cilvēks, viņas pirmais bērns piedzima 1941. gadā, tātad Otrā pasaules kara laikā. Un pati bija izdzīvojusi Pirmo pasaules karu.

Kad mēs aptuveni pirms desmit gadiem iepazināmies, es arī padomāju – nu gan tev ir enerģija! Tev bija mazi bērni, tu cepi kūkas un pati tās arī piegādāji.

Man mēdz teikt, ka esmu traka, bet katrs mēs savā ziņā esam traks. Taču es piekrītu, ka ir cilvēki, kuri varbūt ir iemācījušies sevi mazliet vairāk mīlēt, nedarot sev pāri, pasakot – es to nedarīšu, es tur neiešu. Izskatās, ka manas dzimtas sievietēm tāda vārda kā nē nebija. Mūsdienās ir jāiemācās šo vārdu pateikt, lai attiecīgā brīdī sevi pasargātu. Tolaik darbs bija saistīts ar dzīvu būtni – viņi strādāja fermā, saimniecībās pie saimniekiem, viņiem bija govis vai citi lopi. Un tad nav iespējams pateikt – man šorīt nāk miegs, es neiešu govi slaukt. Ar tādu vērtību izpratni arī mēs tikām audzināti – ja tu esi iestādījis ziedus, tad rūpējies par tiem. Ja esi iesējis zirņus, tad audzē tos un gaidi ražu. Rūpējies par to, ko esi iesācis.

Man reizēm saka – kāpēc tu skrien un dari, cilvēki tevi nenovērtē, kāds tev uzmet melnu! Arī tajā laikā bija kāds, kurš uzmeta melnu. Vecmāmiņa stāstīja, kā tik esot aprunāta – kādi viņas bērni, kāda viņa pati. Bet es nekad no vecmāmiņas nedzirdēju sūdzēšanos, ka viņa kaut ko nevarētu. Ja bija jādara, tad bija jādara. Viņa arī nekad neizrādīja savu sāpi. Tikai atceros, kā mēs ar māsīcu vienu nakti sadzirdējām, ka vecmāmiņa savā istabā raud. Mums kā bērniem bija grūti pie viņas aiziet, bet mēs par viņu tik ļoti gādājām… Tam savā ģimenē es esmu pārkāpusi pāri. Atceros, ka agrāk es arī ar savu mammu ļoti mīļi neatsveicinājos – neapķēru, nesabučoju. Cilvēks tev ir mīļš, gādā par tevi, iepriecina, bet vienlaikus ir distance. Tas mīļums sākās salīdzinoši nesen, kad es lauzu šo robežu. Tā taču ir mana mamma! Kāpēc es nevaru viņu apķert un samīļot?

Tu ienesi savā ģimenē jaunu vērtību – ka ir jābūt arī fiziskam kontaktam.

Jā, ir jābūt. Kad vecmāmiņa nomira, man bija 20 gadu, un man ir žēl, ka biju viņu apskāvusi tikai dažas reizes. Vajag apskaut biežāk, sarunāties biežāk, izrādīt mīlestību. Pretējā gadījumā mēs daudz ko zaudējam. Sarunu gan mums ir bijis ļoti daudz – vasarās, kad pie viņas paliku, vecmāmiņa ar mani daudz sarunājās. Pat ravējot dobes, daudz ko man stāstīja. Bet tikai tagad – tūlīt man būs 43 gadi – saprotu: cik žēl, ka es kā bērns tik maz ieklausījos viņas stāstītajā, ka es nedzirdēju. Viņa stāstīja arī par piedzīvoto karu, piemēram, vienu brīdi viņas ar māsu bija sadalītas – viena bija krievu pusē, otra vāciešu.

Tu daudz stāsti par savu dzimtu, bet izstāsti par sevi! Kā tu jūties savā salīdzinoši jaunajā lomā, esot TV ekrānos?

Bija ļoti grūti. Ļoti, ļoti grūti sākt filmēt sevi. Es varu bildēt savus darbus, savas kūkas, bet ne sevi. Kas es tāda esmu, lai mani bildētu? Tam bija jāpārkāpj pāri. Varbūt pašnovērtējums nav bijis tik augsts. Es laikam baidījos no komentāriem. Esot televizorā, ir jārada foršs tēls, uz kuru cilvēki grib skatīties, grib tevi redzēt. Bet mana ikdiena nav tāda, kāda esmu ekrānā. Es nekad nebūšu Rīgas dāma, man nebūs augstpapēžu kurpju, es nebūšu koši sakrāsojusies. Bija jāpārvar šī tēla izveidošana, kas ir nepieciešama televīzijai.

Man arī nepatīk mikrofoni un kameras. Esmu daudz piedalījusies kūku konkursos Latvijā, man ir vairāk nekā 45 dažādu līmeņu diplomu. Kad reiz man bija jārunā mikrofonā, pirms tam vīru brīdināju – ja atkārtojos, lūdzu, pacel roku, dod man zīmi.

Viens no pirmajiem šoviem, uz kuru mani uzaicināja, bija TV3 raidījums Cepiens. Bija jādodas pie slavenībām viņu virtuvē gatavot kādu no ēdienreizēm. Man bija jābrauc pie Baibas Sipenieces-Gavares, un es gatavoju kūku. Viņas pašas nebija mājās, ar kūku Baiba bija jāsagaida. Es sadedzināju biskvītu – pirmo reizi dzīvē! Un visas Latvijas priekšā… Sadedzināto biskvītu jau biju izmetusi miskastē un cepu nākamo – ar domu, ka neviens nepamanīs. Bet vadītājs pamanīja! Beigās gan viss bija labi.

Kad stāstīji par savām sajūtām ekrānos, pieminēji zemo pašvērtējumu. Jauda ir, diplomi ir, bet runā par pašapziņas trūkumu.

Ja dzīvo ar to, ko domās par tevi citi, iekrīti šajos mazvērtības kompleksos. Esmu lasījusi par sevi komentārus – kā izskatos, uzvedos, rīkojos. Un tad sāku sevi strostēt. Tagad man vairs nav problēmu runāt televīzijas ekrānā, bet sākumā uztraucos, ko par mani domās. Šo taču skatīsies cilvēki visā Latvijā! Mēs visi alkstam uzmanības un novērtējuma, ka tev par kaut ko – jebko – pasaka kaut ko labu. Esmu secinājusi, ka mums ir jādzīvo, pirmkārt, sev, otrkārt, saviem tuvajiem. Nav svarīgi, cik tu laba esi citiem, bet – cik tu esi laba saviem tuvākajiem. Man ir vīrs, kurš mani ļoti atbalsta, mamma, kura man ir blakus. Un, kad tu kā mamma dzirdi no dēla – mammu, tu esi nepārspējama, es lepojos ar tevi –, tad saproti, ka šis vērtējums ir vissvarīgākais.

Vai proti pati sevi paslavēt?

Jā. Es esmu iemācījusies vairs neredzēt un nedzirdēt, ko par mani sliktu domā vai saka citi. Dzīvei tiešām nav melnraksta, pašiem ir jāmācās novērtēt, ko darām un jau esam izdarījuši. Ir cilvēki, kuru viedoklis man nav jādzird. Arī bērniem mēģinām to mācīt – nav jāalkst citu vērtējuma, tev ir pašam savs vērtējums.

Pirmajā raidījuma sezonā es lasīju komentārus. Lauku torti taču šitā necep! Kāpēc viņai ir cimdi? Kāpēc viņa ir izspūrusi? Tādā paskatā taču neiet virtuvē! Kādreiz par šiem komentāriem ļoti pārdzīvoju, bet ar laiku sāku to uztvert kā joku. Esmu uzaudzējusi bruņas. Neuzvilkties – tā ir tik laba sajūta.

Ja pietiek ar vērtējumu no pašiem tuvākajiem, tad, domāju, cilvēks ir izaudzis. Ja vajag no citiem, tad vēl jāaug. Man ir svarīgi, ko par mani domā vīrs, bērni un mamma. Es viņiem esmu laba arī ar izspūrušiem matiem. Starp citu, es saviem bērniem saku – jums nākotnē nav jācep kūkas, bet iemācieties uzcept vismaz vienu, lai kūku cepšana turpinās arī piektajā paaudzē. Jaunākajam dēlam ir pieci gadi, viņš rullē Napoleonu. Saku, ka viņam nav bijušas smiltis, viņš ir izaudzis miltos. (Smejas.)

Kūkas cepu jau 17 gadu. Sāku, kad piedzima pirmais dēls; viņš bija ļoti mierīgs. Kaimiņiene iedrošināja reģistrēt saimniecisko darbību, un tā tas viss aizgāja. Kad dzima meita, es, vēl esot dzemdību namā, pieņēmu pasūtījumu, atbraucām mājās, izcepu kūku un pasūtījumu atdevu. Ar trešo bērnu savukārt bija tā – pēc Kalnciema ielas tirdziņa novācu savu vietu, nodevu mammai pasūtījumus, kas nākamajā dienā jāatdod klientiem, un pati braucu uz dzemdību namu. Es nezinu, kas ir grūtas dzemdības. Bērnu piedzimšana man nav traucējusi darīt to, kas man patīk, – cept kūkas. Bērni ir bijuši visur līdzi, arī kūku konkursos, un priecājušies par maniem sasniegumiem.

 Draugi mani slavē, ka esmu malacis, jo visus šos gadus, kopš sāku cept kūkas, es neesmu pārstājusi to darīt – vienalga, vai dzima bērni, vai sākās kovids, vai mums bija pārvākšanās. Vīrs saka – mēs varētu pārvācoties gulēt uz grīdas, ka tikai cepeškrāsns un galds ir vietā. Kūkas ir mans darbs, mans hobijs un mana meditācija. Draudzene reiz mani agri no rīta aizveda uz jogu. Pēc tam es teicu – nē, es varu piecelties četros vai piecos, lai ceptu kūkas, bet nevis tāpēc, lai ietu uz jogu!

Tātad jogas dēļ četros no rīta tevi nepiecelt?

Nē. Bet kūku dēļ gan. Es pieceļos, cepu un sarunājos ar viņām. Roberto Meloni, kurš vada raidījumu La Dolce Vita – tajā vairākkārt esmu viesojusies –, smejas, ka kūkas saucu par viņām. Kūkas taču neesot dzīvas, jāsaka – tās! Es iebilstu, ka ir gan dzīvas, un, ja ar viņām nerunāšu, tad krāsnī nepiepūtīsies, kā vajag. Smejos, ka man ir nevis kūku darbnīca, bet kūku spa – es viņas sapucēju un dodu tālāk. Un ir tik jauki, kad klienti saka, ka viņiem ir savs frizieris, manikīrs, ārsts – un arī sava kūku cepēja.

Tāpēc tu esi Ilzīte Kūciņa.

Arī Kūciņas pseidonīmu man iedeva Roberto, un tagad daudzi domā, ka man ir tāds uzvārds. Ne vienam vien pat esmu tā saglabāta telefonā, un tad saka – o, Kūciņa zvana!

Ilzes Kupčas Pavlovas kūka

Sastāvdaļas pamatnei
5 olu baltumi
300 g cukura
2 ēdk. kukurūzas cietes

Pagatavošana
Olu baltumus ar cukuru saputo stingrās putās, kurās viegli iemaisa kukurūzas cieti.
Putas liek uz pannas, kurā ieklāts aplī izgriezts cepampapīrs.
Liek cepties 100–110 grādu temperatūrā aptuveni 1–1,5 stundas.
Izņem no krāsns un ļauj atdzist.

Sastāvdaļas krēmam
500 ml maskarpones svaigā siera
330 ml 35 % saldā krējuma
4 ēdk. cukura
3 ēdk. svaigas citronu sulas
1 tējk. vaniļas cukura

Pagatavošana
Stingrās putās saputo visas sastāvdaļas un liek uz atdzesēta bezē. Bagātīgi rotā ar ogām.