Andra Manfelde: "Vīrs mani kritizē, lai beidzu rakstīt par sevi"

Kā atzīšanās mīlestībā jūrai un ne tikai tai – tāds ir Andras Manfeldes jaunākais dzejoļu krājums Dilstošais medus mēness. Viņas daiļrade ir liecinājums tagadnei un pagātnei, tā mijas starp dzeju un prozu, un balvas ir pasniegtas gan par vienu, gan otru. Šķiet, atkarība no rakstīšanas Andrai nedraud, tomēr kā savu profesiju viņa nespēj iztēloties neko citu.

Pēc psihologu domām, mistiskā globālā trauksme nav saistīta tikai ar mūsdienu cilvēku pieredzi, bet balstās arī mūsu senču piedzīvotajā. Uz savas ādas to izjutusi Andra Manfelde, kura tikai 30 gadu vecumā uzzināja, ka viņas ģimene bija represēta. Saprast vecāku un vecvecāku piedzīvoto, paraudzīties uz to caur savas paaudzes skatījumu, skaidrot, ko ar to visu iesākt un kā dzīvot tālāk, – šī tēma caurvij rakstnieces daiļradi, jo sevišķi prozas darbos Zemnīcas bērni, Mājās pārnācu basa, grāmatā Virsnieku sievas un, protams, arī Poēmā ar mammu. Tā tika nominēta Dzejas dienu balvai un Latvijas literatūras gada balvai (2022). Dzimtas un Latvijas ļaužu atmiņas ceļu izstaigāšana turpinās, jo pēc laika pie lasītājiem dosies grāmata Kosmonauta iela. To lasot, daudzi varēs atsaukt atmiņā pagājušā gadsimta 60. gadus, kad avīžu pirmās lappuses rotāja ģenerālsekretāra un kosmonautu portreti. Tolaik daudzi zēni un arī meitenes sapņoja doties kosmosa iekarotāju pēdās, nevis kļūt par influenceriem, baņķieriem vai plastikas ķirurgiem kā tagad. Manfelde joprojām raksta par bērnību, pieaugšanu, kā pagātnē notikušais atspoguļojas un deformē tagadni. Daudz uzmanības viņa veltījusi arī literatūrai bērniem. Andrai ir divas meitas, un viņas  ietekmējušas arī rakstnieces pasaules redzējumu.  

Katrs darbs kā pašportrets

Pēc žanra esi reāliste? Šķiet, ka tieši vai netieši esi visās savās grāmatās.

Laikam vienīgais darbs, kurā manis nemaz nav, ir Mājās pārnācu basa. Bet no sevis jau nekur aiziet nevaru, un, manuprāt, katrs darbs autoram ir kā pašportrets, pat ja viņš raksta par citiem. Vīrs mani kritizē, lai beidzu rakstīt par sevi, – visiem drīz apnikšot. Arī Vai mamma ir mājās? varone – nogurusī mamma, kura skraida pakaļ bērniem, kaķiem, un visi prasa: kur zeķes, kur pildspalvas, kur cepumi? Tā, protams, esmu es. Taču ar viņu, man šķiet, var identificēties liela daļa sabiedrības, jo ne tikai solo mammas ir pārgurušas, bet visa mūsu iekārta nenāk par labu bērnu audzināšanai. Agrāk viensētā, sādžā vai muižā – visur tomēr bija saime, bet tagad betona kastītē vai viensētā aiz žoga mammai vai tētim, bieži vien vienam pašam, ir jātiek galā, kā nu var. Lai mamma un/vai tētis nebūtu pārguris, ģimenē ir jābūt komandas darbam.

Grāmatās izgudrotais ar nereti savijas kopā ar realitāti, piemēram, ir izmeklētājs japānis, kurš ierodas risināt situāciju. Protams, nav nekāda japāņa, tikai manas vecākās meitas interese par anime (Japānas animācijas tēli un produkcija – D. M.). Un, man šķiet, lielākajai daļai bērnu patīk japāņi. Izmantots arī manas meitas termins citronmazga, ko viņa dzer no rītiem, – ūdens ar citronu. Tur vēl ir daži šādi izteicieni. Vienīgā nelaime – ja es tos uzreiz, kad dzirdu, nepierakstu, pēc tam ir grūti atcerēties. Jaunākajai meitai ir desmit gadu, un viņai šādi vārdi dzimst ik pa laikam, bet vecākajai jau sešpadsmit…

Sarežģīts vecums. Vai tiešām esi tāda mamma, kā tikko aprakstīji? Augu dienu rosies, pūlies, lai visiem viss būtu labi?

Laikam tiešām esmu pāraprūpētāja. Kotlešu mamma – tā, kas cep kotletes un šiverē. Bet tad, kad man viss apnīk, es kaut ko izgudroju. Vajadzīgs taču arī atslēgties, tāpēc, kamēr bērni skolā, es ar nūjām prom uz jūru, pat kādu dzejoli vai stāstu uzrakstu vai palasu internetā, kas noticis. Varu rediģēt kādu darbu, varu mājās zīmēt, bet lielo darbu, romānu vai pat bērnu grāmatu, mājās es sākt rakstīt nevaru. Tad saku bērniem čau! un aizbraucu prom uz kādu rakstnieku māju, citādi es nezinu… Ar meitām paliek vīrs vai vecmāmiņa – mana otrā vīra māte.

Šogad daudz esmu bijusi prom, varbūt pat par daudz, jo gada laikā uzrakstīju romānu. Rezidencēs esmu nedēļu, desmit dienas. Pirmajā dienā pēc aizbraukšanas guļu, jo beidzot neviens nesauc: “Mammu!” Atpūšos. Pēc tam rakstu, un tad man vajag klusumu. Tāpēc, ja man jautā, kas ir nepieciešams rakstīšanai, es tā arī atbildu – klusums.

Piemēram, Kosmonauta ielu sāku rakstīt jau martā Pāvilostā, turpināju aprīlī Ventspilī, jūnijā Dubultos. Simt divdesmit lapas ir gatavas, atliek rediģēšana. Tas būs romāns par galējo vientulību. Varonis ievācas jaunā mājā, hruščovenē, un domā, ka nu tik būs dzīve kā rožu dārzs.

Jauno grāmatu Dilstošais medus mēness kuluāros jau dēvē par šā gada labāko dzejoļu krājumu. Tu raksti bez atskaņām, tā bija arī Poēmā ar mammu.

Es pat nemāku to trohaju un jambu. Dizaina skolā, lietišķajos, pa kluso rakstīju dzejoļus, domāju, nu tik būs izcila atzīme, bet skolotāja ielika divnieku. Es rakstu pēc ritma, klausos ar iekšējo dzirdi, kā tam jābūt. Strādāju arī ar valodu, analizēju, kurš vārds būtu lieks. Ja es baigi sasparotos, varētu ar atskaņām rakstīt, bet uz to man nav iedvesmas. Toties apbrīnoju, kā, lietojot pantmērus, raksta Kārlis Vērdiņš vai Inga Gaile. Es varbūt dzejā esmu tāda puskoka lēcēja.

Bet Poēma ar mammu speciāli bija domāta kā episks vēstījums, salikts pa gabaliņiem, lai veidotu secīgu stāstījumu. Neuzskatu, ka tā ir poēma, drīzāk spēlēšanās, atceroties, piemēram, Ziedoņa Poēmu par pienu, kas arī nav vienots teksts. Poēma nevis par, bet ar mammu man ir kā liela lauku glezna, kur mamma ir vienā stūrītī. Šī grāmata man ir ļoti mīļa, tagad to var nopirkt burtiski par kapeikām. Kaut ko līdzīgu vairs nespētu uzrakstīt, bet to pašu varu teikt par Virsnieku sievām vai Zemnīcas bērniem. Ne visas savas grāmatas varu nosaukt par baigi labām, bet, šīs rakstot, atcerējos bērnības sajūtas, kā skrēju ar suni, lielo akmeni laukos. Man vienmēr tur bija paradīze. Rakstīju arī par tanti Lidiju, viņas vīru dzērāju, par mammas stāstīto, kā viņš mirstot turēja Lidijas roku. Ar maniem laukiem ir paradoksāli – kad biju Visbijā, iemīlējos turienes akmeņos, un, mājās atbraucot, uzzināju, ka Latvijā ir viens vienīgs dižakmens ar fosilijām. Jā! Tas ir mans lauku akmens – Rudzīšu dižakmens.

Bez vēstures nav konteksta

Tevi ļoti interesē Latvijas vēsture. Kā tas sākās?

Jā, gribu zināt, piemēram, kā veidojās valsts. Tad taču nevarēja piezvanīt pa telefonu, par visu konsultēties. Vai, piemēram, kad Vācijā 1938. gadā notika Kristāla nakts, nacistu uzbrukums ebrejiem, vai Latvijas presē to atspoguļoja? Meklēju vecajās avīzēs periodika.lv, bet neatradu.

Mācoties skolā, es neko daudz par vēsturi nezināju, arī to, ka mūsu ģimenē ir izsūtītie. Man bija trīsdesmit, kad atradu savādu fotogrāfiju un prasīju mammai – kas tur ir? “Nu kā – es!” – “Un kāpēc tāda būda?” Biju šokā par atklājumu. Visi laikam apzināti klusēja, jo tā viņiem bija gan trauma, gan droši vien negribēja, lai mēs, bērni, tālāk kaut ko izpļāpājam.

Biju maza, kad nomira vecaistēvs un vecmāmiņa, viņiem neko nevarēju pajautāt, tāpēc tapa Zemnīcas bērni – par to, ko man izstāstīja mamma, mammas māsa. No turienes arī attīstījās interese par vēsturi. Reiz, kad tikos ar lasītājiem, man pienāca klāt kāda sieviete. Ieraudzīju viņas acis – tik dzidras, dzidras, likās kā okeāns. Viņa saka stāstīt, ka ir dzimusi Sibīrijā, pie Ziemeļu Ledus okeāna, un atklāja man visu savu dzīvesstāstu. Pēc tam ar savā dzīvē pieredzēto dalījās vēl kāds, tad vēl kāds. Tad pati sāku intervēt gan represētos, gan viņu pēctečus. Strādājot sapratu, ka labāk un vairāk varu uzrakstīt pēc atmiņas, jo klausoties un šifrējot pazuda tā īpašā sajūta. Rakstīju nevis dokumentālus pagātnes dzīvesstāstus – tad un tad notika tas un tas –, bet gan fikcijas no šeit un tagad pozīcijas. Piemēram, par 1941. gadu rakstīju pirmajā personā, es, attēloju dabas detaļas, lai rastos patiess pārdzīvojums, klātesamības izjūta. 

Ko tu juti, klausoties skarbos dzīvesstāstus? Vai raudāji, kad rakstīji Mājās pārnācu basa?

Rakstot šad tad esmu raudājusi. Raudāju, kad rakstīju par Mariju, kura pārdeva zelta pulksteni, lai nopirktu slimajam bērnam karoti medus un ķiploku. Daži izsūtīto stāsti ir arī iedvesmojoši, piemēram, Rūdolfs, kuram ir viens maiss ar kartupeļiem. Viņš ar brāli un mammu saskaita kartupeļus un izrēķina – ja apēdīs četrus dienā, tad varēs izdzīvot ziemu. Rūdolfs bija ļoti priecīgs cilvēks, viņa priecīgā, uzvarošā intonācija, kad viņš teica: “Es pārbraucu mājās ar motocikletu!”, mani visu dzīvi pavadīs. Es nesatiku gandrīz nevienu represēto, kurā būtu aizvainojums par ciešanām, kam bija jāiziet cauri. Apbrīnojami, ka viņi tā māk tam visam stāvēt pāri.

Kāpēc es to vispār rakstīju? Pusaudžu gados biju nikna uz savu mammu, kura bija kautrīga, bailīga, kā nobijies bērns. Viņa nekad mani neaizstāvēja pret skolotājiem vai nepilngadīgo lietu inspekcijā. Kad bija jāiet uz kādu iestādi, tas viņai bija tīrais ārprāts! Pēc tam tikai visu sapratu – divarpus gadu vecumā mammu ielika vagonā… Jau tas vien ir milzīgs pārdzīvojums, kam sekoja viss pārējais. Un man kļuva vieglāk saprast mammas raksturu, kuru iespaidoja visas milzīgās traumas. Ja nebūtu visa piedzīvotā, viņa nebūtu kā šis pārbijies bērns, bet citāds cilvēks. Kad sapratu un pieņēmu mammu, bija arī vieglāk pieņemt sevi. Manuprāt, pieņemšana būtu jāmācās mums visiem.

Zemnīcas bērnu atslēga bija Bībelē rakstītais, ka dvēsele mīt asinīs, un es domāju tāpat. Asinīs ir pieraksts visam tam, kas noticis ar mammu, tēvu, senčiem pirms viņiem. Jā, dzimtas asinis, kurās ir visa šī informācija, rit arī manī. Tāpēc ir jāzina viss, kas ar tavu dzimtu noticis, jo tikai tā tu vari izprast savas reakcijas. Tā es izgudroju… Zinu, ka man ir taisnība, jo pēctraumatiskā stresa sindroms atstāj sekas līdz trešajai paaudzei. Bija pētījums, kurā jauni ebreju tautības cilvēki, nezinot savas dzimtas vēsturi, skatījās holokausta bildes. Tie, kuru vecvecāki bija pārdzīvojuši holokaustu, uz redzēto reaģēja daudz asāk.

Latviešu vidū laikam nav tādu, kuru dzimtā kāds nebūtu piedzīvojis represijas, izsūtīšanu.

Laikam, jā. Es uzrakstīju par izsūtītajiem, bet man ļoti gribētos uzrakstīt par tiem, kuri izsūtīja. Bet viņi jau neteiks. Tāda informācija pazūd – nestāstīs jau bērniem un mazbērniem, ka es biju tas, kurš nosūdzēja kaimiņu vai parakstīja aresta orderi. Reiz feisbukā klīda kāda krievu tautības cilvēka ieraksts – viņš aprakstīja izjūtas, kad saprata, ka senčos ir bijis čekists, tāpēc viņiem ir tik lepns dzīvoklis un dārgas mēbeles. Gribētu šādus cilvēkus papētīt, bet vēsture par viņiem klusē. Tomēr varbūt varētu kaut ko izpētīt, izfantazēt un uzrakstīt kādu romānu.

 Interesanti, ka jau tavā grāmatā Virsnieku sievas aprakstīts komunists ideālists Valerijs Sabļins, par kuru Andrejs Ēķis uzņēma seriālu Dumpis.

Karostas cietuma gids Juris Raķis par viņu pastāstīja, un es ļoti ieinteresējos. Izlasīju grāmatu Dumpis Rīgas ostā, no kuras izmantoju mazu fragmentu. Sabļins sēdēja Liepājas Karostas cietumā…

…kur zīmēja Donu Kihotu, par kuru mūsdienu jaunatne laikam neko nav dzirdējusi.

Internetā lasīju viņa vēstuli sievai, kurā viņš raksta, ka kalpo labajam un cer mainīt varu. Upurēja ģimeni idejas vārdā, kas mani ļoti ietekmēja. Jūtūbē atradu video ar viņa sievu, tādu sarāvušos un pelēku, aprakstīju Virsnieku sievās, kā viņa saņem to vēstuli…

Visi ceļi ved uz Liepāju

Vai rakstīšanas dēļ apmeties Karostā?

Pēc Krimuldas Krusta skolas absolvēšanas iestājos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā – vispirms keramiķos, tad pārgāju uz tēlniekiem. Tovasar kļuvu pareizticīga. Vasarā dzīvoju pie mammas Kuldīgā, bet baznīca bija slēgta, priesteris atvaļinājumā. Kādu dienu nolēmu braukt uz Liepāju. Interneta tad nebija, apskatījos kartē, aizbraucu ar maizes kancīti, antikvariātā nopirku van Goga Vēstules brālim, tāpēc naudas atpakaļceļam nepietika. Apskatījos divas baznīcas, tad iesēdos mikriņā, lai brauktu uz trešo, un, kad izkāpu ārā, šķita, ka esmu nonākusi nekurienē. Baismīgas mājas, kurām pa vidu kā kosmosa kuģis slējās baznīca ar milzu kupolu. Turpat uzrūgusi jūra, visa pilna aļģēm. Vieta mani tā apbūra, ka nolēmu – dzīvošu starp baznīcu un jūru, nolikšu apaļu galdu, pie kura sēdēt.

Tā arī izdarīju, bet ar laiku dzīve mani tur nomocīja. Vīrs prom, es paliku viena ar diviem bērniem. Pēc Virsnieku sievām sapratu, ka negribu palikt Karostā vēl vienu novembri, vēl vienu ziemu. Varbūt, ja toreiz nebūtu pārdevusi dzīvokli, tur arī būtu atgriezusies, jo tagad atkal dzīvoju Liepājā. Aizbraucu uz Dubultiem, tad uz Jelgavu. Īrēju no Valsts nekustamajiem īpašumiem dzīvokli, bet to pārdeva. Ieliku sludinājumu feisbukā, ka meklēju dzīvokli, un man bija noteiktas prasības. Toreiz vīrs pārsmējās – augstie griesti, var būt krāsns apkure, lai tuvumā ir ūdens, baznīca, skola, tik un tik kvadrātmetru, lai nav hruščovka. Es nevaru dzīvot kaut kādā kastītē! Minēju arī vēlamās pilsētas.

Jau pēc divām stundām man uzraksta – bet vai Liepājā nē? Tā nu mēs tur tagad dzīvojam – sētas mājā, skaistā dzīvoklī. Visi, kas ienāk pagalmā, saka – nezināju, ka te ir tāda mājiņa! Pirms tam raucu degunu – dzīvošu tikai Karostā, Liepāja ir fui! Te visi tādi vīzdegunīgi, lepni, Liepājas Līvi mūžam dzīvi… Bet tagad ieraudzīju pilsētu citām acīm. Mūsu māja ir Veidenbauma ielā, kur mīt proletariāts, ir mazais veikaliņš, kaimiņi, ar kuriem aprunāties. Krāsns, malka, viss smaržo pēc dūmiem. Izrādās, kādreiz netālu dzīvojis Zigmars Liepiņš, Mārtiņš Freimanis. No rīta ar savām nūjām – klap, klap, klap – soļoju uz tirgu. Īsta romantika!

Vai joprojām augu gadu peldies jūrā?

Jā! Tikai divas reizes neesmu ielīdusi ūdenī, jo bija uzsalis. Man sametās bail, ka varu ielūzt ledū. Man ir neoprēna brīnumzeķes, kuras uzvelkot nesalst kājas, jo jūrā pie krasta ir pārāk sekls, lai peldētu, jābrien dziļāk. Bailes no auksta ūdens cilvēkam ir tikai galvā. Vistrakāk ir pēc tam apģērbties, īpaši, ja ir vējains laiks. Reiz pirksti bija tā nosaluši, ka nevarēju iztaisnot. Man patīk brīvības izjūta, jo bērnībā bija tā – viss, peldēties vairs nevar, jo vasara beigusies! Tad likās, ka esmu cietumā līdz nākamajai vasarai. Bet tagad ir tā – ha! Kad sagribēšu, aiziešu nopeldēties! Dižjūra ilgi ir silta. Nesen biju Dubultos, Rakstnieku namā, tur jūra bija aukstāka nekā Liepājā. Ja ir kailsals un vējš, tad, protams, ielīst ūdenī ir ekstrēmi. Līdz decembrim jūra pamazām atdziest, bet, kad nāc ārā, ir sajūta, ka esi pieštepselējies elektrībai.

Kad vēlēšanās piepildās

Bērnībā pati lasīji vēsturiskus romānus?

Lasīju par Zvērkāvi, Remarka darbus. Sapņoju, kaut ātrāk man būtu zili riņķi zem acīm un trīs draugi mani mīlētu. Tāds bija mans toreizējais ideāls. Bet es arī tagad esmu slikta vēstures pētniece, toties Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā bija lieliska skolotāja Baiba Eglīte, kura iemācīja domāt, nevis iekalt mākslas vēstures faktus un biogrāfijas. Viņa stāstīja par politisko situāciju valstī, aicināja skatīties uz mākslu kontekstā. Tāpat tu nevari saprast vēsturi, ja nezini kontekstu, vai mākslu, ja nezini reliģiju. Bet man kopš bērnības ir indeve sajaukt nosaukumus vai gadskaitļus, ja kaut kas galvā ieķīlējas. Ilgi mācījos, kas ir tramvajs un kas ir trolejbuss. Karostā Virsnieku sievās domāju par bruņukuģi, bet uzrakstu – zemūdene. Un pati nepamanu. Redaktori arī nepamanīja.

Vai grāmatas bērniem sāki rakstīt, kad kļuvi par mammu?

Es sākumā, vēl pirms Adatas, rakstīju dzeju un pasakas, līdzīgi Skalbem – ne īsti bērnu, ne īsti pieaugušo. Rakstīt bērniem ir grūti, lai arī emocionāli tas nesagrauj un vēsture nav īpaši jāpēta.

Pirmo grāmatiņu Sirds pasaka veltīju vecākajai meitai Annai. Kad viņai bija trīs gadi, pārvācāmies uz Karostu. Tur staigājot, ieraudzīju, ka lietajā betonā šur un tur palikuši pēdu nospiedumi. Pat koridorā mums bija kaķa pēda. Tad sāku vakaros viņai stāstīt pasaku par Betona cilvēku, jo visur ir atstātas pēdas, bet neviens nav redzējis, kā viņš izskatās. Stāstīju, stāstīju, bet vienmēr nonācu strupceļā. Es iemīlēju Karostu – vecās mājas, baznīcu, tiltu, manēžu. Kādā karstā pavasara dienā, kad jūra bija auksta kā ledus, uznāca migla, ko varēja gluži vai ar nazi nogriezt, Anna man prasa: “Kur baznīca? Vai nobruka?” Paskatos, bet rokas attālumā pa logu neko nevar saskatīt, kur nu vēl baznīcu. Es izdomāju, kā bērni, gribot ieraudzīt baznīcu, atrod brīnumstikliņu, caur kuru ierauga Skumju princesi, kura dzīvo vecajās mājās, savukārt sarkanajā Ugunstornī dzīvo Dusmu princese, bet tukšrosības kundzīte tamborē koku lapas.

Par grāmatu domāju septiņus gadus, uzrakstīju gan vienā, un Kurš no mums lidos? 2018. gadā ieguva Latvijas Literatūras gada balvu. Izdevējs man uzticējās, ilustrācijas atļāva zīmēt pašai. Nopirku papīru, bet nekas nesanāca, jo nebiju zīmējusi 20 gadu. Sāku zīmēt meitas planšetē, un tā lieta aizgāja, jo var padzēst, palielināt. Tad bērnu grāmatas turpināju rakstīt, lai varu pazīmēt. Vai mamma ir mājās? arī ir mani zīmējumi, tagad jau zīmēju ar roku, tad ieskenēju, ielādēju planšetē, lai var pakoriģēt. Jaunākā meita Auguste atnāk no skolas un prasa: “Ko tu te dari?” Es pūlos, zīmēju, bet nesanāk labi. Un tad viņa uzzīmēja tā aši, aši – mamma sēž uz jumta, dūmi kūp. Nospriedu, ka laba kompozīcija, ieskenēju, izdrukāju, izkrāsoju – uzlikām uz vāka. Zīmējot es atpūšos. Kāda ada vai tamborē, es zīmēju.

Vēl kāda ravē, lai meditētu.

No tā es neko nesaprotu. Man ir dārziņš mājas priekšā, trīsmetrīga dobe, kurā aug ne tikai gārsa, bet arī upenes, rozes, ābele, timiāns, pētersīļi, kreses. Bet es neatšķiru, kura ir zāle, kura nezāle. Meitas arī neko nesaprot.

Kādā senā intervijā tu saki, ka nekad nevarētu strādāt astoņas stundas diendienā vai pie konveijera. Varbūt tagad varētu arī to, lai bērniem būtu ko ēst?

Zinu, ja sākšu strādāt, tad tas ne ar ko labu nebeigsies. Sākumā būs apņēmība darīt, pēc tam veselība saies ķīselī vai kas tāds. Turklāt šogad rudenī piepeši visiem mani vajadzēja. Dzejas dienās bija jābrauc uz kādām septiņām vietām – tā nekad nebija bijis! Te grāmatas atvēršana, te Domuzīmes dzejas balva ar nelielu naudiņu, kuru jau pirms tam biju iztērējusi. Nopirku kleitu, labas smaržas, jaku, arī telefonu, par ko vīrs bija šokā. Visu laiku gadās arī ķibeles, piemēram, nosprūda ateja, vajadzēja saukt asenizatoru. Arī ceļa izdevumi. Turklāt jaunākā meita prot man tā mīļi palūgt naudu, piemēram, rokassprādzei, un es nevaru viņai atteikt. Vecākā meita Anna daudz sēž mājās un socializējas caur internetu, angliski runā varbūt pat labāk nekā latviski. Angļu valodā lasa krievu pasakas. Viņa labi zīmē, protams, datorā, būs laikam māksliniece. Jaunākā, Auguste, ir baigā aktīviste. Annu nosaucu vecmāmiņas vārdā, Augusti – vecvecmāmiņas vārdā, un tagad viņa prasa, vai tāpēc Auguste, ka piedzima augustā. Es jau pirms tam vārdu biju izdomājusi, nezināju, kad viņa nāks pasaulē.

Kā juties Dzejas dienās, uzrunājot skolēnus? Vai viņiem vispār interesē literatūra un literāti? Savulaik bija teiciens “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!”, tagad spiež mīlēt Manfeldi?

Dažreiz bērni ir sagatavojušies, skolotāji strādājuši, viņi ir lasījuši, radies priekšstats, bet vairākreiz gadījies, ka atnāk atsēdēt tādu kā literatūras stundu. Tad nostājos klases priekšā un izvelku savu apnicīgo trumpi – sāku stāstīt, kā es lietoju narkotikas, un tad visi uzreiz pamostas. Nu varu runāt par dzīves jēgu, par to, cik svarīgi ir lasīt grāmatas, kāpēc jāzina savas dzimtas vēsture, un jo ātrāk, jo labāk, jo tad ātrāk tiksiet ar savu dzīvi galā. Tad kāds izsaucas: “Es gribu, lai jūs būtu mūsu literatūras skolotāja!” Vai arī meitenes neiet prom, prašņājot, kā tad man tur bija tālāk ar to mīlestību. Lai bērnus atdzīvinātu, jāieguldās ne pa jokam, ir par maz parunāt par literatūru ar morāli, ka grāmatas lasīt ir labi. Tiklīdz es pastāstu par savu īsto dzīvi, skolēni sāk domāt par to, kā tas attiecas uz viņiem. Bet bija nesen divi ceturtklasnieki, kas zināja par izsūtītajiem, Sibīriju, viņi būtu gribējuši vēl un vēl runāties. Es bērnībā laikam nevienu dzejnieku vai rakstnieku nebiju satikusi.

Kādā klasē bija viena meitene, redzēju, ka viņa lasa, raksta un domā, bet viņas intereses nācās upurēt kolektīva vārdā, runājot nevis par literatūru, bet atkal savu monologu par dzīvi Padomju Savienībā, duršanos, Adatu, tad izsūtītajiem un Zemnīcas bērniem. Ir bijis, ka lauku skolā meitene lasījusi manus Vilcēnus, un viņai patika. Vairums tomēr lasa kaut ko populāru.

Tu jau arī kādu laiku biji ārkārtīgi populāra, jo Zigmara Liepiņa dziesma Ja tu man esi no melodrāmas Adata skanēja gan kāzās, gan bērēs.

Viss, ko es kādreiz izgudroju, ir piepildījies, sākot ar to, ka gribēju ādas jaku, kas neizskatījās tik labi, kā es cerēju. Labi atceros, kā gāju pa ielu un ieraudzīju izrādes afišu – Inga Ābele Tumšie brieži. Nodomāju – jā, tas nu gan! Un pēc laika bija Adata Nacionālajā teātrī ar manu libretu. Dzirdēju kādu dziesmu un nospriedu, cik forši, ka visi zina tavu dziesmu, un arī tas piepildījās. Ir gadījies, ka lielveikalā eju ar iepirkuma ratiņiem un dzirdu – ja tu man esi… Neslēpšu, ka garastāvoklis uzlabojas. Bet tagadējie jaunieši vairs nezina ne Adatu, ne Zigmaru Liepiņu, labi ja Donu.

Kam tu pašlaik varētu veltīt šos vārdus: “Ja tu man esi, man nevajag ne debesis, ne zemi…”?

Man vajag otru cilvēku. Ar vīru man ir paveicies, esam līdzīgi, gluži kā dvīņi, un dažubrīd tas var kļūt pat kaitinoši. Nav jau viss rožainā gaismā, un žēl, ka satikāmies tikai ap piecdesmit, kad tik daudz svarīgu dzīves notikumu jau aiz muguras, pieredze uzkrāta. Būtu bijis jauki satikties jaunībā, pirms tu esi izveidojies, nobriedis, citādi sadzīvē šad tad rodas grūtības. Mums ir trīs caurstaigājamas istabas, kaķi, divas jūrascūciņas, vīram šad un tad atbrauc dēls. Par to, kurš nesīs malku nestrīdamies, mums nav vietas, kur pabūt divatā, tāpēc ir gulta ar baldahīnu.

Viens no lielajiem pēdējā laika notikumiem tavā dzīvē ir uzvedums Daugavpils teātrī Sarkanās mājas noslēpums, kas veidots pēc tavas grāmatas Vai mamma ir mājās?.

Vēl joprojām dzīvoju izrādes emocijās. Baidoties, vai nebūšu iegāzusi komandu, sēdēju kā uz adatām, bet viss bija gan jautri, gan sirsnīgi. Pagājušais gads man bija finansiāli un visādi citādi grūts, un es nospriedu, ka lielam romānam nav īstais brīdis un man nav arī spēka, tāpēc rakstīšu bērniem. Šobrīd ir tik labi piedzīvot to, ka savā ziņā solis tukšumā ir iemiesojies šajā izrādē. Dziesmas vien ir ko vērts, vienu pat varētu saukt par mammu himnu.

Vai joprojām ej uz baznīcu?

Jā. Baznīca ir Bāriņielas galā. Trešā daļa dievkalpojuma notiek latviski. Meitas arī ir kristītas pareizticībā, dažreiz ģimene man pievienojas. Jo retāk iet, jo grūtāk ir aiziet. Priecājos, ka jaunākā meita arī prasa, lai aizvedu, to darīšu ar prieku, kamēr nav sācies trakais pusaudža vecums. Ja man Liepājā būtu iespēja apmeklēt grieķu pareizticīgo baznīcu, es, protams, to darītu, taču mūsu priesteris, ģimenes cilvēks, savus pienākumus pilda ar sirdi un dvēseli, un nekad nav bijuši kādi radikāli aicinājumi vai paziņojumi.

Kaut kas no mācītāja darba varētu būt arī tava misija – tu raksti par īstu cilvēku ciešanām.

Esmu introverta, labprāt sēžu mājās. Rakstot Mājās pārnācu basa, nebija viegli saņemties, lai piezvanītu, norunātu tikšanos, aizietu, runātu. Pēc tam dzirdētais maksimāli ātri jāpārsmadzeņo un pāris dienās jāuzraksta. Piekrītu, ka neesmu bijusi objektīva, šo to izskaistinu.

Rakstot par izsūtītajiem, jutos kā kalps, kuram ir pienākums šo pieredzi saglabāt, izstāstīt. Nebija viegli, bet rūgtumu jutu tikai no vienas sievietes, kas tik ļoti pārdzīvoja sava tēva pazušanu, ka viņā jau kaut kas bija deformējies. Pārējie bija kā piemērs, ka var iziet cauri vissmagākajiem pārbaudījumiem un palikt dzīvi. Palikt cilvēki.