Daudzas sievietes atbalstu meklē tuvās attiecībās: "Man pietiek ar draudzeni, nekādu psihoterapeitu nevajag"
Vai draudzene var aizstāt psihoterapeitu? Šis jautājums kļūst aktuāls, jo ne mazums cilvēku meklē emocionālu atbalstu tieši tuvās attiecībās. Geštaltterapeite Solvita Vektere skaidro, kādas ir draudzības un terapijas robežas, un kādos gadījumos draudzene var būt labs atbalsts, bet ne profesionāls aizvietotājs.
Skaidro geštaltterapeite Solvita Vektere.
Nereti sievietes saka – man psihoterapeitu nevajag, es pāris reizes mēnesī no sirds izrunājos ar draudzeni, un man ar to pietiek. Geštaltterapeite Solvita Vektere teic: “Visiem nevajag psihoterapeitu. Daudziem pietiek ar to, ka viņus uzklausa, saprot, neatstumj, bet nevajag to saukt par psihoterapiju.” Tomēr viņa piebilst, ka ir situācijas, kad laba draudzene var daļēji aizvietot terapeitu.
Ar personīgo pieredzi nepietiek
Ja cilvēks nonāk krīzē, ir svarīgi saņemt palīdzību nekavējoties, un psihoterapeits lielākoties nav sasniedzams uzreiz. Ja vien cilvēks nav tik smagā situācijā, kad jāzvana krīzes centram, tad draudzene var sniegt lielu atbalstu, uzklausot, pabarojot, neļaujot izšķīst jūtu haosā, kādā cilvēks parasti nonāk, saskaroties ar lielu krīzi. “Ja vari iedomāties dažus cilvēkus, kam tu zvanītu, ja nonāktu nelaimē, tad tu esi bagāta,” ir pārliecināta Solvita Vektere.
Tomēr vēlāk draudzene ne vienmēr var palīdzēt, jo ar viņas pieredzi vien var būt par maz, lai izprastu visus procesus, kas notiek cilvēkā, piemēram, pēkšņs nepamatots optimisms, racionālisms vai mešanās seksuālos piedzīvojumos. Draudzene varētu teikt – malacis, baudi dzīvi! Bet viņa neredz, kas notiek prātā un dvēselē, cik melna bedre ir starp jūtām un rīcību.
Pilnīgi atšķirīgas attiecības
Lielā atšķirība starp draudzeni un psihoterapeitu ir tāda, ka terapeits mērķtiecīgi vada sarunu. Terapijas mērķi klients kopā ar terapeitu nosaka, sākot psihoterapiju.
Viens no iemesliem, kāpēc terapeitam un klientam nevar būt draudzīgas attiecības, ir tāds, ka terapeita kabinetā ir tādas emocijas un to analīze, ko draudzība var neizturēt. Draudzenes laiku pa laikam var just skaudību, greizsirdību, dusmas, aizvainojumu un tamlīdzīgi, bet parasti, lai nesabojātu attiecības, viņas to noklusē vai pārvērš jokā. Bet terapijā visas šīs emocijas ir ārkārtīgi svarīgas, tās tiek analizētas, terapeits vēro, kā klients no tām aizbēg. Proti, terapeits ļauj izdzīvot specifiskus procesus, ko draudzībā izspēlē citādi.
Īstas draudzības ieguvums cilvēku baro, silda un sniedz atbalstu visu mūžu. Tas ir drošs pamats, kas ļauj uzticēties. Savukārt psihoterapijas ieguvums ir atveseļošanās, un, lai to sasniegtu, terapeits ved klientu viņa problemātiskajā zonā, kurā atrodas tas, kas nav apjausts, apzināts, kur ir traumatiska pieredze. Un tas nozīmē gan konfrontāciju, gan bēdas, gan asaras.
Nekādu personīgu kontaktu
Lai terapija būtu veiksmīga, psihoterapeitam un klientam nedrīkst būt personīgu attiecību. Šī iemesla dēļ neviena psihoterapeite nepiekritīs strādāt ar savu draudzeni.
Psihoterapeitei arī ir draudzenes, bet viņa komunikācijā ar savām draudzenēm neuzvedas kā terapeite, viņa atļaujas būt brīva un neanalizē ne savu draudzeni, ne sevi. “Kad uzdodu draudzenei kādu jautājumu, es nedomāju par šī jautājuma iemeslu. Bet, kad jautāju klientam, skaidri zinu, kāpēc uzdodu konkrēto jautājumu, man ir stratēģija, es spēju analizēt procesu,” skaidro geštaltterapeite.
