Atklāti par īstu draudzību – kāpēc tā ir nūja ar diviem galiem
Kamēr viens apgalvo: “Draugs mani izglāba!”, cits var teikt: “Draugs mani nodeva.” Draugi ieņem būtisku vietu mūsu dzīvē līdz pat tās galam, un reti kurš to pavada vispār bez neviena drauga; tas pat nebūtu normāli. Draudzības jēga un tas, vai draugs ir labs vai slikts, – šādi jautājumi uznirst prātā ne reizi vien. Jaunākie atklājumi var nedaudz palīdzēt atrisināt šo rēbusu.
Draudzība – ilgstošas pieķeršanās, cieņas, tuvības un uzticības stāvoklis starp diviem cilvēkiem – ir svarīga un sarežģīta parādība, kas mums sagādā gan neticamu baudu, gan reizēm, piedzīvojot draudzības pārtraukšanu, arī milzīgas sāpes. Draudzība spēj sagādāt arī dažādus pārsteigumus, piemēram, pāraugt mīlestībā. Un tāpat kā mīlestība, arī draudzība ir jūtas, kurām bieži tiek piedēvēta pārspīlēta, mītiska, romantizēta nozīme, kas patiesībā var traucēt draudzīgu attiecību veidošanu un saglabāšanu.
Kādas ir jaunākās zinātnieku un psihologu atziņas par draudzību?
Tikai pieci īsti draugi?
Ieejot, piemēram, savā Facebook kontā, mēs varam tikt pie diezgan jauka ego stimula. Oho, 763 draugi un 1040 sekotāji! Esmu populārs, vai ne? Negribētos sagraut šo priekšstatu, tomēr tā nav taisnība. Nav nedz tādas popularitātes, nedz tik daudz īstu draugu. Noteiktā dzīves brīdī mēs varam rēķināties ne vairāk kā ar pieciem tuviem draugiem – par to liecina arī jaunākie pētījumi.
Jau 20. gadsimta deviņdesmitajos gados britu antropologs un evolūcijas psihologs Robins Danbārs nonāca pie secinājuma – jo lielākas dzīvnieka smadzenes (pēc smadzeņu un ķermeņa svara attiecības), jo lielāka ir šī dzīvnieka sociālā grupa. Piemēram, skudrām ir pārsteidzoši lielas smadzenes proporcionāli to svaram, un vienā skudru pūznī dzīvo vidēji 250 000 skudru, kuras cita citu pazīst.
Danbārs izstrādāja formulu, lai noskaidrotu aptuvenu grupas lielumu, pamatojoties uz smadzeņu izmēru. Pēc tam viņš savus atklājumus piemēroja cilvēka smadzeņu izmēram un noteica, ka mūsu smadzeņu lieluma dēļ mums sociālajā lokā var būt tikai ierobežots skaits – 150 – cilvēku.
Pētot tālāk šo ideju, Danbārs analizēja attiecību emocionālo dziļumu šajā lokā. Katrs no 150 cilvēkiem mūsu sociālajā tīklā atrodas kādā slānī, pamatojoties uz tuvības līmeni, ko pret viņu jūtam. Tuvākais emocionālais slānis, kam, mūsuprāt, piemīt visstiprākā saikne un vislielākā nozīme, pēc Danbāra domām, ir aptuveni pieci indivīdi. Otrajā tuvības slānī ir vēl desmit cilvēki. Trešais slānis iekļauj aptuveni 35 cilvēkus. Pēdējais slānis aptver 100 cilvēku, tātad kopā 150. Lai gan pastāv zināma atšķirība starp introvertiem un ekstravertiem, visiem ir vienāds tā saukto Danbāra slāņu skaits.
Divdesmit gadus vēlāk zinātnieku grupa no Oksfordas Universitātes veica plašu aptauju, pamatojoties uz Danbāra teoriju. Viņi analizēja sešus miljardus telefona zvanu, ko bija veikuši 35 miljoni cilvēku Eiropā, un sadalīja kategorijās viņu attiecības pēc tā, cik bieži viņi viens otram zvanīja, tātad izmantoja tālruņa zvanu biežumu kā tuvības mērauklu. Jāpiezīmē, ka dati tika ņemti no perioda pirms desmit gadiem, no 2007. gada, kad sociālie mediji vēl netika plaši izmantoti.
Zinātnieki atklāja, ka sazvanīšanās modeļi bija neticami līdzīgi tiem, ko Danbārs bija noteicis savā slāņu teorijā. Jaunajā pētījumā šos slāņus iezīmēja attiecīgi 4, 11, 30 un 129 cilvēki, ņemot vidējo skaitli. Šie ir nedaudz mazāki par Danbāra slāņu skaitļiem, tomēr iekļaujas to dabiskās variācijas diapazonā. Tātad tā ir patiesība, ka lielākajai daļai cilvēku ir ļoti mazs tuvu draugu loks, lai gan katram cilvēkam šis skaits ir atšķirīgs, no viena līdz piecpadsmit cilvēkiem. Tomēr vidējais rādītājs ir četri pieci draugi.
Novērotie modeļi sniedz aizraujošu ieskatu cilvēku uzvedībā un sociālajās aprindās. Šķiet, ka mūsu intensīvākās attiecības – tās, kurās mēs aktīvi uzturam kontaktus, – ir ierobežotas neatkarīgi no tā, kā jūtamies pret pārējiem cilvēkiem, kurus arī uzskatām par tuviem. Tas liek domāt, ka ir tāda tiešām izvēlētā komanda, uz kuru mēs paļaujamies, un acīmredzot tā nav liela.
Labs vai slikts draugs
Nenoliedzami, svarīgāks jautājums par draugu kvantitāti ir viņu kvalitāte. Draudzībā nereti gadās sastapties ar personiskas dabas šķēršļiem, un tad rodas mokoši jautājumi – vai draugs ir slikts, vai arī es pats neesmu uzdevuma augstumos? Kādam jābūt labam draugam? Un kāpēc šīs attiecības bieži vien sāk plaisāt? Ir neskaitāmi aforismi, kuros vairāk vai mazāk tēlaini dots īstas draudzības raksturojums, taču psihologi īpaši izceļ trīs dimensijas, kas definē šīs attiecības.
1. Mums patīk būt draugu tuvumā. Tas var šķist pašsaprotami, taču pārsteidzoši, cik daudz cilvēku patiesībā neapzinās, ka jūtas slikti noteiktu cilvēku tuvumā. Īstai draudzībai ir svarīgi, lai draugu attiecības būtu siltas un priecīgas, jo šis jautrais un rotaļīgais aspekts rada piederības un drošības izjūtu. Tad arī viegli raisās sarunas, kas atstāj bagātinošu piepildītu sajūtu.
Starp labiem draugiem vienkārši būs dabisks klikšķis – savstarpēja ķīmija, kad saruna plūst viegli, valda rotaļīgums, un var piemirst par savu modrību.
Turpretī neveselīga draudzība būs tad, ja drauga greizsirdība vai skaudība ir tik spēcīga, ka viņš vai viņa nespēj justies laimīgi par mums vai arī nejūt līdzi, kad esam sarūgtināti, tā vietā vienkārši klāstot, ko darām nepareizi. Šādā gadījumā īstas uzmanības vienkārši nav, tāpēc šādi draugi neliek mums justies labi, kad esam viņu tuvumā.
2. Viņi mūs uzmundrina. Labi draugi mūs atbalsta un uzlabo garastāvokli, kad esam nomākti vai satriekti. Labi draugi ir arī tie, kuri apņēmušies attīstīties un mudina augt arī mūs. Viņi nejutīs pret mums greizsirdību un nekonkurēs, bet iedvesmos mūs kļūt par labāku sevis versiju.
Ja labi draugi mūs ceļ augšup, tad slikti draugi velk lejup. Ja mūsu vērtības nesaskan, ja attiecībās jūtam negodīgumu, tas var padarīt mūs nelaimīgus.
Ja mums sevi jālauž vai jāpazemina šajā draudzībā, ir jāatzīst, ka neesam apmierināti ar savu draugu vai ka viņš ir nosodošs vai nesaprotošs. Par sliktiem draugiem liecinās pazīmes, ka nejūtam viņu patiesu atbalstu un ka viņi sacenšas ar mums, nemaz nerunājot par to, ka mēģina pazemot vai ievainot.
3. Draugi ir emocionāli nobrieduši. Lai uzturētu veselīgas attiecības, ir nepieciešams emocionāls briedums, un draudzība nav izņēmums. Labiem draugiem piemīt emocionāls briedums, lai mācētu veselīgi risināt konfliktus un uzturēt labas attiecības. Cilvēkus, kuri iegūst labus draugus, parasti raksturo emocionāls dziļums, noteiktība un īstums jeb autentiskums. Īpaši ilgā draudzībā reiz pienāks brīdis, kad draugi sabadīsies, taču īstam draugam tas neliks bēgt.
Labs draugs paliks ar mums pat tad, kad tas viņam nebūs ērti un būs nepieciešama viņa fiziskā vai emocionālā pieejamība. Īsta draudzība jākopj tāpat kā mīlestība.
Savukārt neveselīgā draudzībā toksisks draugs vienmēr atradīs veidu, kā, piemēram, pagriezt sarunu par sevi vai arī vainot visā mūs. Toksiski draugi ir manipulatīvi – liek lietā tādas manipulatīvas taktikas kā iebiedēšana, ultimāts, vainošana vai vainas izjūtas iedzīšana, pārmērīga tenkošana, kaitniecība.
Ja draudzībā rodas problēmas, toksiski draugi bieži vien vaino tikai otru, slikto draugu, un tas spilgti apliecina viņu emocionālā brieduma trūkumu.
Vidēji 17 gadu
Jautājumā par ilgām, stiprām draudzībām cilvēku apziņā diemžēl valda daudz mītu, un, ja tos pieņem kā absolūto patiesību, attiecībām par labu tas noteikti nenāks. Nav prāta darbs krampjaini turēties pie tādām mūžīgām vērtībām, kā, piemēram, bērnības draugs vai draudzība uz mūžu. Lielākā daļa cilvēku nesatiek visus savus draugus tieši bērnībā, un diemžēl ne visas draudzības ilgst mūžīgi, pat ja tās turpinājušās gadu desmitiem. Kādā aptaujā atklāts, ka draudzība ilgst vidēji 17 gadu, lai gan 17 % aptaujāto apgalvoja, ka viņiem ir viens un tas pats labākais draugs jau vairāk nekā 30 gadu. 2016. gadā kādā pētījumā atklāts, ka ik pēc septiņiem gadiem mēs piedzīvojam diezgan dziļas pārmaiņas un, iespējams, ne tikai atrodamies pavisam citā vietā savā dzīvē, bet varam arī pusi savu tuvāko draugu aizstāt ar jauniem.
Draudzības izjukšana var būt tikpat sāpīga kā mīlas pāra šķiršanās, tikai bieži vien ir grūtāk saprast iemeslus, kāpēc draudzība beidzas.
Ja romantiskām attiecībām parasti ir oficiālas beigas, pilnīgi tās pārtraucot, tad draudzība bieži beidzas ar to, ka viens cilvēks pakāpeniski izslēdz no tās otru, un līdz ar to rodas jautājums – vai mēs vispār vairs esam draugi?
Kāpēc draudzības izjūk?
Tas ir mīts, ka draudzība parasti beidzas ar drauga nodevību, strīdu vai citu problēmu. Visizplatītākais veids ir pavisam ikdienišķs, proti, draudzība vienkārši izzūd, izgaist. Protams, tam ir savs iemesls – patiesībā vismaz 55 dažādi iemesli, kā atklāts 2021. gada pētījumā. Tā autori apkopoja šos iemeslus četrās galvenajās kategorijās: egoisms, mīlas iejaukšanās, biežu tikšanos un sarunu trūkums, kā arī citu draugu un ģimenes uztvere. Pētnieki arī secināja, ka
sieviešu draudzība, visticamāk, beigsies uztvertā egoisma dēļ, savukārt vīriešu draudzība biežāk izbeidzas fiziska attāluma dēļ vai, ja liegta iespēja regulāri tikties.
Runājot par egoismu kā iemeslu – šāda draudzība visbiežāk izpaužas kā vienpusēja, vienam draugam stipri dominējot pār otru, tikai ņemot un neko nedodot pretī, uzskatot otra draudzību par pašsaprotamu. Tiesa, tā kā pētījums balstījās uz dalībnieku pašu ziņojumiem, tas jāvērtē kritiski. Piemēram, kāds saka, ka pārtraucis piecas draudzības, jo otrs bijis patmīlīgs. Teorētiski ir iespējams, ka visi pieci bijušie draugi bija egoisti, tomēr, iespējams, ka šis cilvēks neprot tik labi atrast kompromisus, kā pats domā.
Attiecībā uz romantikas iejaukšanos mēdz būt gadījumi, kad viens draugs iemīlas, kamēr otram nav šādu jūtu. Vai vēl skaudrāk – draugs satiekas ar otra bijušo vai esošo partneri, tāpēc iemesls draudzības izbeigšanai ir pavisam skaidrs un dramatisks.
Par spīti mītam, ka īstu draudzību attālums nešķir, dzīvē tā tomēr nenotiek. Draugi pārceļas, iegūst jaunu darbu, nodibina ģimeni un var vienkārši pamazām attālināties un pārstāt sarunāties savā starpā. Nereti cilvēki veido draudzību noteiktos apstākļos, piemēram, kopā mācoties vai strādājot. Kad šie nosacījumi vairs nav spēkā, viņi pēc kāda laika var atklāt, ka viņiem nav nekā daudz kopīga. Citreiz draugi var būt saistīti ar kopīgām interesēm, piemēram, hobiju vai sportu, taču, kad viens vai abi zaudē interesi par šīm lietām, viņi šķiras un nevar izdomāt, kā savienoties jaunā veidā.
Laika trūkums – draudzības zaglis
Viens no galvenajiem ārējiem faktoriem, kas grauj draudzību, nebūs mammas aizliegums draudzēties, bet gan visuresošais, prozaiskais laika trūkums. Lai gan bieži draugiem var šķist, ka otrs tikai atrunājas ar laika trūkumu, tā tomēr ir realitāte.
Atklāts, ka vajadzīgas vismaz 90 stundu kopā pavadītā laika, lai kādu uzskatītu par draugu, un vairāk nekā 200 stundu, lai uztvertu viņu kā tuvu draugu, ar kuru mums ir emocionāla saikne. Saskaņā ar tā saukto 11-3-6 noteikumu sešu mēnešu laikā ir nepieciešamas aptuveni 11 tikšanās, katra trīs stundas gara, lai paziņa kļūtu par īstu draugu. Taču šī draudzība vēl arī jāuztur, tāpēc, šķiet, mūsu aizņemtajā pasaulē draudzība ir jāieraksta savā dienas plānotājā...
Neredzēšanās vai regulāra nesarunāšanās patiešām ietekmē draudzību. Kad mēs kļūstam pieauguši, lielākoties kļūstam arī daudz aizņemtāki.
Darbs var prasīt vairāk laika, un daudzi galu galā vairāk rūpējas par bērniem, ģimenes locekļiem vai romantisko partneri. Arī fiziskās veselības uzturēšanai var būt nepieciešams veltīt vairāk laika un pūļu, tāpēc var būt grūti atrast brīvus brīžus, lai tiktos ar draugiem, kuriem nesaskan grafiki.
Dažreiz viens draugs pārceļas dzīvot citur, un tikšanās klātienē kļūst aizvien retākas tā paša laika trūkuma dēļ. Tālruņa zvanu un īsziņu skaits samazinās, un kādā brīdī saprotam, ka neesam par draugu dzirdējuši vairākus mēnešus vai pat ilgāk.
Dažādiem cilvēkiem draudzība nozīmē dažādas lietas. Viens cer uz pastāvīgu kontaktēšanos, savukārt viņa draugam var būt attieksme - parunāsim, kad gribēsies.
Daži cilvēki draudzībā meklē dziļu saikni, bet citi, iespējams, grib kaut ko ikdienišķāku – pavadīt laiku kopā, darot jautras lietas. Ja diviem cilvēkiem ir atšķirīgas domas, ko viņi sagaida no draudzības, viens vai abi var būt vīlušies un nolemt draudzību pārtraukt.
Tu esi toksisks, mans draugs!
Ja draudzība nebagātina mūsu dzīvi, bet nogurdina, nomāc vai liek justies slikti, šādos gadījumos, šķiet, veselīgāk ir pārtraukt toksiskās attiecības. Draudzība, kurā valda pastāvīga drāma, var nopietni ietekmēt garīgo veselību un labklājību. Mums var šķist, ka visa dinamika ir vienpusēja, vai arī, ka viss, ko dodam, nav pietiekami labs. Toksiski draugi attiecībās var būt pesimistiski, aizvainojoši vai manipulatīvi. Tajā pašā laikā viņi var neapzināties savu uzvedību, tā radot papildu sarežģījumus.
Veselīgā draudzībā draugi ciena un atbalsta viens otru, attiecībās valda uzticība. Vairumā gadījumu abi cenšas būt mīloši un dāsni ar savu laiku un resursiem. Toksiskie draugi bieži ir savtīgi un izaicinoši. Viņiem var būt problēmas ar veselīgu komunicēšanu, un viņi var kļūt agresīvi, pasīvi-agresīvi vai noraidoši, kad nesaņem to, ko vēlas. Viņi arī var būt atkarīgi no mums, lai saņemtu apstiprinājumu vai komfortu, cenšoties izpelnīties uzmanību ar dažādu uzvedību. Ikvienam var uznākt tādi mirkļi, bet toksiskie draugi mēdz regulāri radīt drāmu. Ja, pavadot laiku kopā ar kādu draugu, pastāvīgi jājūtas īgnam, aizvainotam vai vainīgam, tas var būt galvenais neveselīgas dinamikas un viltus drauga rādītājs.
Divas toksiskas draudzības neizskatās identiskas, taču to dinamikā ir līdzības. Lielākoties toksiskas draudzības rezultātā rodas hroniskas negatīvas jūtas, kādēļ mēs varam meklēt sev attaisnojumus, lai izvairītos no laika pavadīšanas ar šo cilvēku. Un turklāt vēl varbūt jūtamies par to vainīgi, ja viņam nav cita veida emocionālā atbalsta.
Bez tā, ka toksiski draugi vēlas visu mūsu uzmanību (pēc pieprasījuma, sūtot īsziņas, zvanot, cenšoties nepārtraukti sazināties un satikties), viņi arī māk radīt iespaidu, ka viņiem visu laiku ir krīzes situācija.
Viņi iztēlo sevi par mūžīgo upuri, pārspīlē problēmas, lai saņemtu mūsu atbalstu. Viņi var arī mūs dāsni slavēt un lielīt, cik esam brīnišķīgi un izpalīdzīgi, lai panāktu vēlamo uzvedību no mums. Bet pat tad, ja problēmas ir reālas, viņi reti uzņemas iniciatīvu, lai kontrolētu savas reakcijas vai uzlabotu situāciju. Rezultātā viņi bieži parādās kā bezpalīdzīgi cietēji, liekot mums raizēties, justies neapmierinātiem vai pat aizvainotiem.
Īpaši tad, kad toksiskiem draugiem ir nepieciešams atbalsts, viņi neievēro mūsu robežas. Labs draugs un partneris saprot mūsu vajadzību pēc regulāras vienatnes (kas atšķirībā no vientulības ir brīvprātīga). Toksiskam draugam šķiet, ka viņa problēmām jākļūst par drauga prioritāti, un šajā uzskatā viņš var aiziet pat līdz emocionālai vardarbībai, draudot ierasties pie drauga vai nodarīt sev pāri, ja drauga nebūs tuvumā, kā arī citādi pārbaudot viņa lojalitāti. Viņi bieži jūtas arī greizsirdīgi un sarūgtināti par citiem draugiem un cilvēkiem mūsu dzīvē. Reizēm viņi visu pagriež otrādi – konsekventi noveļ vainu uz mums, lai liktos, ka problēma ir mūsos.
Savstarpēja cieņa ir visu veselīgu attiecību, tostarp draudzības pamats. Ja draugs neievēro mūsu robežas, mūsu laiku, pūles vai vienkārši ir egocentrisks, viņš nav labs draugs.
Runāšanas narciss
Ir kāds toksiska drauga paveids, ko gandrīz visi pazīst. Viņš vienmēr runā par sevi un nekad neļauj citiem piedalīties sarunā. Viņus dēvē par runāšanas narcisiem.
Tie ir cilvēki, kuri pastāvīgi pavērš sarunu par sevi un atkāpjas, kad vairs nerunā par viņiem. Viņus parasti neinteresē citu cilvēku teiktais, ja vien tie nerunā par viņu.
Ir iespējams – un patiesībā daudz biežāk tā arī ir –, ka cilvēkam var piemist narcisma iezīmes, pat ja viņš nav narciss. Tas parasti ir runāšanas narcisma gadījums. Šie runātāji ne vienmēr atbilst narcistisku personības traucējumu formālas diagnozes kritērijiem, tomēr parasti atrodas kaut kur šajā spektrā. Daži runāšanas narcisi var būt ļoti trauksmaini, tāpēc viņi nomāc savu trauksmi, runājot par kaut ko sev pazīstamu, tas ir, par sevi.
Šie narcisi nespēj ilgi izturēt, lai sarunā neiesaistītu kādu citu. Patiesībā tā nav īsti vairāku personu vai interaktīva saruna – tas vairāk ir monologs vai lekcija, jo viņi nespēj pārtraukt runāt, pastāvīgi gaidot atzinību un uzmanību no klausītājiem. Viņu runā ir daudz izrādīšanās un vēlmes izskatīties ļoti gudram, īpašam, zinošam un intuitīvam. Narcisa runāšana atšķiras no pļāpīga un ekstraverta cilvēka runas, kurš, visticamāk, apzinātos un pat atzītu, ka daudz runā.
Runāšanas narciss pat neapzinās, ka ir nolaupījis sarunu un aizpildījis visu tās saturu ar sevi. Šāds monologs būtu jāieraksta un vēlāk viņam jāatskaņo...
Jāatzīmē veiklība, ar kādu runāšanas narcisi pārņem vadību. Viņi iesaistās sarunā, kad otrs ievelk elpu, vai arī pārtrauc viņu teikuma vidū. Sākotnēji var šķist, ka viņi ir noderīgi vai dalās resursā, taču ātri kļūst skaidrs, ka šī saruna vairs nav par mums – tā ir par viņiem. Viņi nesadarbojas ar citiem cilvēkiem un nav viņos ieinteresēti, izskatās garlaikoti vai jūtas apjukuši, kad citi cilvēki runā.
Ja ir darīšana ar runāšanas narcisu, psihologi iesaka novilkt robežas savai saskarsmei, jo mēģinājums veidot jēgpilnu mijiedarbību var būt diezgan bezcerīgs. Ja tomēr ar viņu jāsarunājas, noteikti jāmēģina izveidot vairāk abpusējas attiecības – atbildēt ar empātisku konfrontāciju, piemēram, sakot: “Es novērtēju, ka tu saproti, ko es piedzīvoju, taču es jūtu nepieciešamību tajā dalīties mazliet vairāk.” Īsts narciss jutīsies apvainots par šādu komentāru, bet runātājs ar vājām narcisma iezīmēm varētu atsaukties.
Neatkarīgi no tā, vai reaģē ar distanci vai konfrontāciju, šo pieredzi nevajag uztvert personīgi. Mēs nebūsim tie, kas viņus mainīs. Cilvēki ar šo uzvedības modeli parasti nav īpaši saprotoši un diez vai to mainīs.
Emocionālā atbalsta sniegšana un saņemšana ir svarīga draudzības sastāvdaļa, bet, ja bieži uzklausām draugus, kuriem vienmēr ir kādas problēmas, varam sākt justies izsmelti vai aizkaitināti.
Ja draugs bieži runā par savām problēmām un izturas pret mums kā pret padomdevēju, sarunas varētu kļūt līdzsvarotākas, ja šis draugs sāks regulāri apmeklēt psihoterapiju. Tur apspriest un atrisināt savas problēmas speciālista vadībā, bet sarunas ar draugiem, cerams, ievirzītos par citām lietām. Varbūt tas, kas sākās ar odu draudzībai, nebeigsies ar elēģiju šai draudzībai.
Draudzība un veselība
Liela daļa pētījumu saista draudzību un veselību, taču precīzi šīs saiknes iemesli joprojām nav skaidri. Vairums ir lieli, perspektīvi pētījumi, kas seko cilvēkiem laika gaitā, un, lai gan var būt korelācija starp diviem mainīgajiem lielumiem (draudzība un veselības stāvoklis), pētnieki joprojām nezina, vai pastāv cēloņsakarība, piemēram, ka laba draudzība uzlabo veselību.
Teorijas mēģina izskaidrot šo saikni tā, ka labi draugi mudina mūs izvēlēties veselīgāku dzīvesveidu; ka viņi uzlabo savu draugu prasmes tikt galā ar slimībām un citām veselības likstām vai meklēt palīdzību vajadzības gadījumā; ka labi draugi faktiski ietekmē fizioloģiskos ceļus, kas aizsargā veselību.
Pētījumi tiešām atklāj, ka spēcīgs sociālais atbalsts uzlabo cilvēka izredzes uz labu veselību un ilgmūžību.
Un otrādi – vientulība un sociālā atbalsta trūkums ir saistīti ar paaugstinātu sirds slimību, vīrusu infekciju un vēža risku, kā arī augstāku mirstības līmeni. Tas vedina zinātniekus nosaukt draugu loku pat par uzvedības vakcīnu, kas uzlabo gan fizisko, gan garīgo veselību. Kādā plašā analīzē, pamatojoties uz datiem no 97 valstīm, atklāts, ka ģimene un draugi ir saistīti ar labāku veselību un lielāku laimi kopumā, jo sevišķi draudzība gados vecākiem pieaugušajiem.
Atklāts arī, ka tuvu draugu esamība ir saistīta ar labāku garīgo veselību un kognitīvajām spējām. Tomēr šī saikne pārtrūkst, kad ir jau apmēram pieci draugi.
Vairāk draugu iegūšana vairs nenodrošina labāku garīgo veselību, toties ir saistīta ar zemāku kognitīvo līmeni. Pasaules Laimes datu bāzes pētījums atzīst, ka cilvēki, kam ir tuvi draugi, ir laimīgāki, lai gan absolūtais draugu skaits laimi nepalielina.
Tas, ka cilvēkam ir maz draugu vai to nav, ir svarīgs rādītājs dažādu garīgo traucējumu diagnostikā. Pētījumi liecina, ka bērni, kuriem ir augstas kvalitātes draudzība, var būt aizsargāti pret noteiktu traucējumu attīstību, piemēram, trauksmi un depresiju. Draudzības kvalitāte tiešā veidā veicina pašcieņu, pašapziņu un sociālo attīstību.
Fiziskā veselība un sociālās attiecības arī bieži vien ir savstarpēji saistītas. Un šī saikne var strādāt arī otrādi. Cilvēkiem, kuriem ir labāka veselība, bieži veidojas labākas attiecības ar citiem, jo viņi necieš no garastāvokļa maiņām, sāpēm, īgnuma u. tml.
