Kā Kristaps Brīze ieguva otro ģimeni un to atspoguļoja filmā "Banāns upē"

Izrādās, banānu mizas esot tikpat vērtīgas kā pats auglis, tikai izmantojums atšķiras. Ar tām gan tā prātīgi, jo paslīdēšana uz banāna mizas ir ne tikai literatūras, bet arī ikdienas klasika. Cerams, Kristapu nekas tāds nav piemeklējis, kaut gan režisors min, ka filmas uzņemšanas gaitā gadījušās mistiskas kolīzijas, nez no kurienes uzradušies šķēršļi un kavēkļi. Nu gluži kā upē, kad negaidīta sieksta var apgāzt jūsu laivu, tomēr Banāns upē beidzot laimīgi sasniedzis vismaz pirmo krastu – pirmizrādi Latvijā.

Likteņa piešķirtās kārtis

Pirms daudziem gadiem banāni bija tā sauktais deficīts, pēc tiem vajadzēja stāvēt rindā stundām ilgi, un katram pircējam pārdeva tikai vienu kilogramu. Kad astoņdesmito gadu beigās aizbraucu uz Vāciju, pirmais, ko darīju – kārtīgi saēdos banānus; tas bija kā pārticības simbols. Bet jūsu filmas gadījumā varbūt nosaukumā iemūžināta arī gumijas laivas dzeltenā krāsa.  

Droši vien esmu par jums jaunāks, bet labi atceros, kā Līvu tūrē sēdējām Ikarus autobusā un mums atveda kivi kasti. Kā tos locījām iekšā kārām mutēm, jo neko tādu nebijām ēduši. Tas labi, ka manas filmas nosaukums raisīs dažādas asociācijas, arī par to upi, kurā divreiz nevar iekāpt. Banāna dziļākā simboliskā jēga lai paliek katra skatītāja ziņā – gan jau raisīsies fantāzijas lidojums.

Te prātā nāk arī mākslinieka Endija Vorhola ikoniskais banāns, un, protams, kinorežisoram jābūt ja ne māksliniekam, tad noteikti uz vizualitāti orientētam cilvēkam. Cik zinu, jūsu tēvs dziedātājs Aivars Brīze deviņdesmitajos gados gatavoja rotas. Vai šāda tipa māksliniecisko talantu esat mantojis no viņa?

Toreiz tēvam skatuve bija viss. Viņa galvenais mērķis bija veidot spilgtu skatuves tēlu, veikalos neko nevarēja nopirkt, tad nu nācās būt daudzpusīgam. Mans vizuālais radošums droši vien nāk no vecmāmiņas, kura bija pārdzīvojusi Sibīriju, – fiziski trauslas, bet garā ļoti spēcīgas sievietes. Deviņdesmito gadu eksistenciālajās grūtībās viņa nodarbojās ar zīlēšanu, ko mācīja arī man, un vēl paralēli zīmēja. Arī to no viņas iemācījos. Patiesībā Anna Voiņeviča bija manas mammas omamma, jo dzimtā pēcnācēji radās gados jauniem vecākiem. Kad man bija septiņi astoņi gadi, viņai bija pāri sešdesmit. Kad vectēvs atbēga no izsūtījuma Vorkutā, vecmamma viņu gadiem slēpa pagultē. Tiklīdz uzradās negaidīts ciemiņš, uzreiz zem gultas… Tā viņš gadiem dzīvoja bez dokumentiem kā persona non grata. Ar laiku tika pie viltotiem papīriem, legalizējās. Viņi dzīvoja Bāriņu ielā Liepājā. Ar laiku, kad vecmamma uzkalpojās līdz restorāna vadītājas amatam, izcīnīja dzīvokli. Mans vectēvs Žanis Voldemārs Voiņevičs tur strādāja par viesmīli.

Par dzimtu un ģimeni runājot – jūsu dzīvesbiedre ir dokumentālā kino režisore Ieva Ozoliņa, kura veidojusi filmas par saviem vecākiem. Mūsu dzīves pieredze neizbēgami atainojas radošajos darbos. Kā ar filmu Banāns upē – vai tās sižetā ir kaut kas autobiogrāfisks?

Jā, tā tiešām ir. Stāsts ir par gados jaunu vīrieti (Toms Auniņš – D. M.), kurš veido attiecības ar sievieti, kurai ir dēls. Lai tās uzlabotu, viņš ar zēnu dodas laivu braucienā un paņem līdzi arī draugu (Kaspars Dumburs – D. M.), kurš bērnam nav nekāds labais paraugs, jo ir samērā vieglprātīgs puisis. Galvenais varonis filmā atduras pret dažām sarkanajām līnijām, ar kurām esmu saskāries es pats, un stāsts daļēji atspoguļo arī manu attiecību pieredzi ar Ievas trim bērniem. Es ienācu šai ģimenē, dzīvojām vienā mājā, mums piedzima kopīga meita. Arī starp mani un Ievas bērniem veidojās noteiktas robežas, kuras intuitīvu nojautu, tādēļ izdevās tās nepārkāpt. Protams, ir dažas universālas pamatlietas, un tās jāievēro, jo sevišķi vīriešiem, kuriem ir ļoti svarīga viņu teritorija. Tomēr dažkārt jāspēj pārkāpt savam lepnumam pāri, jo, lai kas būtu noticis iepriekš, ieguldītā mīlestība jākultivē, nenoliedzot labo, kas ir bijis. Tā arī centos darīt, un prieks, ka pēc šiem gadiem, kad viņi ir pabeiguši mācības un ieguvuši grādus, tas ir jūtams. Es savos lēmumos neesmu kļūdījies.

Arī jūs tikāt pie pamātes, Elitas Veidemanes, un ne gluži pusmāsas, tomēr jaunas tuvinieces – Elitas meitas Lindas, tātad esat iepazinis arī otru šīs situācijas pusi. Vai tolaik jau bijāt pietiekami prātīgs, lai priecātos par tēva attiecībām? Šķiet, arī jūsu filma šai ziņā kādam varētu palīdzēt kaut ko iemācīties.

Elita kā ļoti inteliģents cilvēks toreiz labi izprata situāciju, un viņa man dzīvē ir daudz palīdzējusi. Jā, interesanti, ka arī manas filmas mūzikas autoram Aldim Kolosovam ir līdzīga situācija – viņš kļuvis par audžutēvu. Varbūt vēl kāds ar savu jauniegūto dēlu aizies noskatīties filmu un tas kļūs par vienojošu pasākumu. Statistika liecina, ka Latvijā ir daudz šķirto ģimeņu, kam šī tēma varētu būt aktuāla. Dzīvē nevar paredzēt, kas notiks nākotnē, un likteņa piešķirtās kārtis jāizspēlē pēc iespējas efektīvāk.

Uzvārds gan palīdzējis, gan traucējis

Kinomīļiem atmiņā uzausīs pirms apaļiem 50 gadiem radītās filmas Ābols upē nosaukums. Toreiz uz bojāejai nolemtās Zaķusalas fona spilgti debitēja Ivars Kalniņš un Akvelīna Līvmane. Vai nebija bail riskēt ar tik dzirdēta virsraksta variantu jaundarbam?

Nu, tas, ka jābūt vārdam banāns, man bija pilnīgi skaidrs, un varbūt mūsu kameras stilistika sasaucas ar filmu Ābols upē. Lielākoties filmējām no statīva, arī darbs ar kadra iekšējo mizanscēnu ir līdzīgs. Arī Banānam upē veidojām plašus, ainaviskus kadrus. Tik ilgi filmējām vairāku iemeslu dēļ, un galvenais bija kovids. Daudz ko sarežģīja arī tas, ka puika pēkšņi izauga, no sākotnējā mazā puisīša pārvērtās par īstu milzi, un tad bija jādomā, kā safilmētās epizodes pielāgot. Protams, mainījās arī balss no smalkas uz vīrišķīgu. Arī filmēšanas laikā bija savādi atgadījumi, kas neiederējās manā režisora plānā, piemēram, pēkšņi sabojājas laiks, iestājas aukstums, sāk līt negants lietus, bet jāfilmē, kā apgāžas laiva, un varoņiem, tostarp zēnam, trīcot no aukstuma, jāmetas ūdenī. Un tā visu dienu. Vai citreiz jāmedī saulains kadrs. Aktieris rāda pērles, bet tad pēkšņi pusē kadra viss satumst… Neko darīt, jāpārfilmē.

Skaidrs, ka, metoties iekšā lielajā pilnmetrāžā, nav iespējams paredzēt pilnīgi visu. Sākumā šķiet, ka vienā mierā varēsi īstenot savu režisora vīziju, bet tad izrādās, ka ir tik daudz blakus apstākļu! Bija sarežģīta montāža, process aizkavējās, bet, domājams, esam no visa izlobījuši kaut ko foršu.

Jā, maģistra grādu kinorežijā ieguvu pirms astoņiem gadiem, bet savu pirmo filmu pabeidzu tikai nesen. Iespējams, tāpēc, ka nebiju, tā teikt, izlasījis īsto grāmatu, nebiju gatavs saprast, kas īsti ir kino, jo tam ir vajadzīgs laiks.

Kā atradāt zēna lomas atveidotāju? Un vai Nestors Carjovs-Krūmiņš plāno kļūt par aktieri?

Protams, notika kastings, bija daudz zēnu, bet Nestors tā vietā, lai darītu to, ko viņam liek, uzdeva jautājumus. Šāda pieeja sakrita ar klasisko Staņislavska metodi – lai rīkotos, jābūt motivācijai. Saņēmis atbildes, viņš formulēja savu motivāciju, paveica uzdevumus ar uzviju, turklāt brīvi improvizēja, tāpēc arī izraudzījāmies tieši viņu. Vai Nestors sapņo par aktiera darbu, to es nezinu. Nestors jau mācās vidusskolā, un viņam noteikti ir pilna galva ideju. Varbūt arī par kino.

Novembrī filma Banāns upē sāks starptautisko apriti Itālijas jauniešu festivālā Piccolo Grande Cinema. Vai turp dosieties ar smokingu koferī pirmizrādei? Varbūt tur būs cits dreskods?

Pie stila būs krietni jāpiedomā, paldies par uzvedinošu jautājumu. Versace uzvalka man nav, toties ir Anglijā pie drēbnieka pasūtīts uzvalks. Mammas māsa dzīvo Anglijā, kur viņai ir bizness – būvfirma. Kad precējos ar Ievu, radi man uzdāvināja kārtīgu uzvalku.

Par radiem… Jūsu tēva Aivara dzīvesstāsts, sākot jau ar uzaugšanu bērnunamā, arī varētu kļūt par sižetu filmai. Droši vien esat par to domājis.

Jā, ik pa laikam, vienubrīd pat ļoti nopietni, bet tad uzradās filma Savējie sapratīs par latviešu rokmūzikas vēsturi. Negribētos pārmalt to pašu stāstu otrreiz. Vēl man bija ideja veidot par Līviem nevis dokumentālo, bet spēlfilmu. Prātoju, kā varētu šādu filmu padarīt universālu, pārnacionālu. Jā, stāsts par tēvu joprojām gruzd. Iespējams, laika distance un brieduma līmenis nu ir pietiekams, lai kaut kam tādam pieķertos, – ar noteikumu, lai šādu filmu būtu interesanti skatīties arī starptautiskai auditorijai. Kas attiecas uz tēva uzvārdu Brīze, tas man ir gan palīdzējis, gan uzlicis lielu atbildības slogu, pat traucēji – viss atkarīgs no apstākļiem. Tagad RTU rakstu bakalaura darbu, lai iegūtu elektroinženiera grādu, un tur nevienam nav aktuāli, ka esi mākslinieks un kāds ir tavs uzvārds. Agrāk ir bijušas darba intervijas, kur man intervētājs beigās saka: “Ā, atceros, forši pavadīju laiku ar tavu tēvu!” Varbūt arī jūs man tāpēc piezvanījāt…