"Līvu" leģendas Aivara Brīzes dēls Kristaps uzņēmis filmu par savas ģimenes pieredzi

Žurnālam "Kas Jauns" Kristaps stāsta, ka, līdzīgi kā filmas varonim, arī viņam nācies pacīnīties par savu vietu ģimenē un cieņpilnām attiecībām ar audžubērniem. Tieši šī pieredze iedvesmojusi viņu izveidot filmu. “Filmā apspēlēti jautājumi par lomu ģimenē, attiecībām starp vecākiem un bērniem, kā arī par to, kā mainās cilvēks, uzņemoties atbildību par citu bērniem,” atklāj Brīze.

Stāsts no dzīves

Kad sākās attiecības ar tagadējo sievu, arī Kristapam pats sarežģītākais esot bijis saprast, kāda tagad ir viņa loma attiecībās un ģimenes dzīvē. Ar sievu, dokumentālā kino režisori Ievu Ozoliņu ("Mans tēvs baņķieris"), Kristaps iepazinās studiju laikā Kultūras akadēmijā, un viņai jau bija trīs bērni – deviņus, vienpadsmit un četrpadsmit gadus veci. Tāpat kā filmā galveno varoni nepieņem viņa draudzenes dēls, arī Ievas bērni sākumā Kristapu nepieņēma. “Man bija jāsaprot, kā atrast līdzsvaru ģimenē un kā veidot atbalstošas attiecības ar audžubērniem. Jāapzinās, ka nedrīkst neko uzspiest un dalīt – es, tavs, mans... Man nācās nolikt savu pašlepnumu malā, un tas nebija vienkārši,” atceras Kristaps un turpina: “Filmas sižets ļāva paskatīties uz savu dzīvi un ģimenes lomu no jauna skatpunkta. Tas ir stāsts par diviem tēliem – to, kas tu esi bijis, un to, kāds tu domā, ka tev vajadzētu būt.”

Tagad Ievas bērni jau ir pieauguši, taču Kristapam un Ievai ir arī kopīga meita Dagmāra, kura, līdzīgi kā viņas slavenais vectēvs, aizraujas ar mūziku un pašlaik apgūst klavierspēli. Kristaps ļoti lepojas ar Ievas vecākajiem bērniem, kuri jau ir uzsākuši savas dzīves gaitas. “Otto ir tēlnieks, Tils – arhitekts, bet Elza studē tūrisma menedžmentu Skotijā,” stāsta Kristaps.

Tēva ietekme

Kristapa tēvs bija leģendārās latviešu rokgrupas "Līvi" solists Aivars Brīze. 2013. gadā ziņa par rokmūziķa pēkšņo nāvi dziļi satrieca viņa ģimeni. Lai gan Kristapa vecāki dzīvoja šķirti, viņa dzīve vienlaikus divās ģimenēs – kopā ar mammu Santu un pēc tam ar tēvu un viņa dzīvesbiedri žurnālisti Elitu Veidemani – nav negatīvi ietekmējusi. Tieši otrādi – viņš norāda, ka “bija ļoti mīlēts un aprūpēts abās ģimenēs”.

Runājot par tēvu, Kristaps uzsver, ka atceras viņu kā enerģisku, sirsnīgu un drosmīgu cilvēku, kuram rūpēja citi cilvēki un kurš ticēja tam, ko darīja. “Manam tēvam bija dziļa, iekšēja vilšanās – tāda kā pasaules sāpe. Viņš bija cilvēks ar plašu dvēseli, ļoti spēcīgi izjuta saikni ar visu pasauli. Proti, tā ir sajūta, kad esi dziļi savienots ar Visumu, bet tajā pašā laikā šī saikne tev sagādā sāpes,” nosaka Kristaps un turpina: “Tētis bija nesavtīgs, bieži vien domāja un rūpējās par citiem vairāk nekā par sevi. Atšķirībā no tēva man nav tik spēcīga pasauliskā izjūta, bet viņa personība un dvēseles plašums mani iedvesmo censties attīstīt šo īpašību un parādīt to savos darbos.”

Iespēja salikt pa plauktiņiem

Kristaps bilst, ka audžubērni mazliet palīdzējuši filmas tapšanā ar sižetu un tēliem. Jautāts, vai Otto, Tils un Elza saskatīja sevi filmas varoņu tēlos vai rīcībā, režisors diplomātiski atbild: “Jautājums ir labs, bet negribētos atbildēt viņu vietā. Tas būtu jājautā viņiem pašiem. Es teiktu, ka mēs visi varam saskatīt kaut ko pazīstamu.”

Runājot par pašu filmu, Kristaps atzīmē, ka "Banāns upē" ir stāsts par problēmām, grūtībām un izaicinājumiem, ar ko sastopas cilvēks, kurš kļūst par daļu no jau esošas ģimenes. “Tas ir stāsts par to, kā atrast līdzsvaru starp savu lomu un citu cilvēku vajadzībām, vienlaikus saglabājot savu identitāti. Daudzi režisori apgalvo, ka katra filma ir introspekcija – psiholoģisks iekšējais ceļojums. Tā bija arī manā gadījumā,” spriež Brīze un atzīst, ka, viņaprāt, filma bija veids, kā “salikt iekšējo pasauli pa plauktiņiem”.