"Mums abiem bija vispārcilvēciska mīlestība" - Diāna Sproģe uzrakstījusi grāmatu par Arni Līcīti

Grāmatās Eņģeļu vēstījumi un Labrīt, laimīgo cilvēk! autore lika noticēt, ka ikkatram no mums ir sargeņģelis un ka Visuma vēstījumus var uztvert ne tikai izredzētie. Un tomēr, satiekot Diānu, sākumā grūti pierast, ka viņas draudzīgā sirsnība nav uzspēlēta. Bet nē, režisore ļaujas sajūtām, ir atklāta pret pasauli, cilvēkiem, gatava saņemt un dāvāt neviltotu uzticēšanos. Dziļas un godīgas veidojušās arī sarunas ar Arni Līcīti, iztirzātas jūtīgas tēmas, uzklausīti aktiera draugi un tuvinieki. Izraudzītais žanrs – reportāža jeb, kā autore raksta, gandrīz kinoscenārijs, iekļauj tikšanās dienu norišu aprakstu, piemēram, karstumu vai lietu, un tas grāmatai piešķir interesantu dinamiku. Kinokadrs redzams arī uz izdevuma Galvenajā lomā Arnis Līcītis vāka – aktieris automobiļa atpakaļskata spogulī raugās uz kaut ko tālu un varbūt tikpat neaizsniedzamu kā dzīve jēga. Par to var uzdot simtiem jautājumu, un arī šajā reizē daudz kas paliek lasītāja iztēles ziņā. 

Kā radās Nunna

Pirmais jautājums, protams, ir – kāpēc uz tavas trešās grāmatas vāka rakstīts Nunna M.P., nevis Diāna Sproģe vai Bērza, vai Guļevska?

Vienubrīd sajutu nepieciešamību atgriezties bērnībā, varbūt to iespaidoja sarunas ar Arni, jo arī mēs daudz runājām par bērnību. Nunna ir vārds, kādā es sevi saucu ļoti agrā vecumā. Dzīvojām pie vecvecmāmiņas Mimijas, un es biju viņas mīļais putniņš. “Manu mīļo putniņ, pusdienās!” Kad man prasīja, kā mani sauc, atbildēju, ka esmu Nunna, Mimijas putns. No kurienes vārds Nunna? To nevaru pateikt, droši vien manas fantāzijas auglis. Diez vai iepriekšējā dzīvē es būtu dzīvojusi Nunnā – apdzīvotā vietā Indijā. Sajutu nepieciešamību savā pašreizējā un arī turpmākā radošajā darbībā lietot šo vārdu, jo esmu aizpendelējusies prom no Latvijas. Dzīvoju Īrijā, man ir savs kanāls jūtūbē, kur esmu Nunna MP. Runājos angliski par iedvesmojošām tēmām, kas palīdz sevi iesildīt dienai. Lai noturētu laimes līmeni sevī, spētu dzīvot ar prieku un baudu, jāpieliek nopietns darbs, jo ikdiena nereti ir nomācoša, daudz kas garlaiko un tracina.

Esi diplomēta režisore. Vai tev izdodas režisēt pašai savu dzīvi?

Jā un nē, jo piederu cilvēkiem, kuri dod priekšroku ļauties upes plūdumam. Ja gribēsi ilgi peldēt pret straumi, tālu netiksi. Jā, varbūt tā tu uzaudzē muskuļus, bet esmu to darījusi pietiekami ilgi. Tagad gribas ļauties. Šajā situācija, kad esmu Īrijā, režisors ir mans vīrs Viesturs Sproģis, bijušais Latvijas Radio 2 dīdžejs, es tikai asistēju. Tieši Viesturs pieņēma lēmumu aizbraukt. Tiesa, mēs abi esam lieli ceļotāji. Viņš man iemācīja, cik ērti ir ceļot pašiem ar savu transportu. Agrāk tas man šķita neiedomājami! Vispirms ar busiņu devāmies garos atvaļinājumos, un, kad viņš man pajautāja, vai redzu sev perspektīvu šeit, nācās atzīt, ka ne gluži. Jutām, ka pienācis laiks pavilkt kādu svītru, atstājot vaļā arī kādas durvis, un izmēģināt kaut ko citu. Kad draugi Īrijā deva ziņu, ka ir istaba, ir darbs, brauciet tagad, sapratām – pienācis laiks kravāt mantas. Es gan līdz pēdējam brīdim neticēju, ka to izdarīsim, jo nekad nebiju sevi iedomājusies kā prombraucēju. Man šķita, ka esmu pārāk liela Latvijas patriote. Tomēr mēs neesam šo zemi pavisam pametuši – izmantojam iespēju nopelnīt ceļojumam, un mūsu sapnis ir ceļot kādu ilgāku laiku, varbūt gadu, lai izbaudītu sajūtu, ka neviens neelpo pakausī.

Mūža mīlestība – Radioteātris

Tomēr Īrijā tu neuzrakstīji iespaidus par emigrantu likteni, bet gan grāmatu par aktieri Arni Līcīti.

Viss sākās jau Latvijā, kad Arnis vēl bija dzīvs un man gribējās uzlabot viņa omu. Veselību uzlabot nevarēju, bet saņēmu zvanu no Zanes Vilsones, aktiera Mārtiņa Vilsona sievas, ka būtu labi Līcītim palīdzēt, ko darīju ar prieku. Kad 1992. gadā absolvēju Latvijas Valsts konservatorijas pēdējo režijas kursu, mans diplomdarbs Radioteātrī bija Dīrenmata Dubultnieks ar Arni galvenajā lomā, kuru viņš atveidoja, pateicoties savam īpašajam balss tembram. Ārkārtīgi smags gabals ar ļoti augstas raudzes aktieriem – Līcīti, Hariju Spanovski, Ģirtu Jakovļevu un citiem. Man kā iesācējai pret viņiem un Radioteātra režisoriem –Irēnu Cērmani, Antoniju Apeli, Hariju Gerhardu, Imantu Skrastiņu – bija milzīgs respekts, kas tolaik bija dabiski. Galvenais režisors Andrejs Migla mani pieņēma darbā un teica: “Saprotiet, Diāna, ir ceļi, kurus mēs izvēlamies.” Šo izteikumu esmu saglabājusi savā krātuvē zelta burtiem. Migla toreiz sacīja arī tā – būs jācīnās par savu vārdu. Un Radioteātris – noslēpumainā telpa starp aktieri un mikrofonu – ir mana mūža mīlestība. Es vispār ļoti mīlu pasauli un cilvēkus, un tāda pati vispārcilvēciska mīlestība bija mums ar Arni.

Jūs ar Arni Līcīti radio iestudējumā pat esat bijuši kolēģi.

Kad Arnolds Liniņš iestudēja Stāstu par Tilli un Suņu vīru, es biju Tille, Arnis – Suņu vīrs. Piedzīvoju milzīgu emociju gūzmu, sēdēju viņam klēpī un raudāju. Tas mūs satuvināja. Varbūt tāpēc 2013. gadā, kad mani pieņēma Austrumu robežā par māksliniecisko vadītāju, izrādē Ezītis miglā izdomāju savest kopā Līcīti un Vilsonu – aktierus, kuri visvairāk pazīstami aiz mūsu austrumu robežas. Viņi beidzot pirmo reizi satikās uz skatuves, kļuva par draugiiem un vairs nešķīrās. Tāpēc arī atskanēja zvans no Zanes, jo bija tapusi viņu kopīgā izrāde Kļov. Gribējām padarīt Arņa dienas priecīgākas, jo viņš būtībā bija pašizolējies – teica, ka esot slinks, pieradis baudīt dzīvi vienatnē. Arī ģimeni Līcītis bija piedzīvojis tikai kā divatni – ar mammu Helgu, sievu Dinu, tad mīļoto sievieti Ingu. Bērnu Arnim nebija. Tēva arī ne.

Dzīve kā krāsains kaleidoskops

Vispār jau bija, un Alfrēds Videnieks pāris teikumos ir arī pieminēts.

Grāmatā pamatā lasāmas mūsu sarunas pusgada garumā, kurās Arnis izdzīvoja kaut ko vairāk par vientulību un televizoru. Pirmā saruna notika 2021. gada 30. jūnijā. Katrai sarunai viņš gatavojās, pierakstīja uz mazām lapiņām, kas būtu stāstāms, kopā pētījām internetu, ar ko viņš bija uz jūs. Grāmata principā bija domāta viņam, lai būtu ko atcerēties. Krāsains kaleidoskops, kas bija viņa dzīve.

Cik ilgi jums bija lemts sarunāties?

Pēdējo reizi Arni apciemoju pirms viņa 77. dzimšanas dienas, 2022. gada 7. janvārī. Tad aktieris vairs pat nepiecēlās gultā sēdus. Es gan piekodināju, lai neieguļas, jo veselības stāvoklis principā nebija tik traģisks – nekādu mirstamo vainu. Īsti nezinu, kas notika, sirds neizturēja, vai kas cits. Atkarības, protams, bija, par draudzību ar zaļo pūķi zināja arī režisori, un tas bija viens no iemesliem, kura dēļ daža laba loma pagāja secen. Ārzemju kinorežisoriem tas netraucēja, viņi novērtēja Līcīša meistarību arī tad, ja viņš aizmirsa tekstu. Ar savu vīrišķīgo harismu Arnis spēja aizpildīt jebkuru pauzi. Kā stāstīja Lietuvas režisors Raimunds Baņonis, savā pēdējā lomā Līcītis sēdēja automašīnā, jo veselības dēļ vairs nevarēja no tās izkāpt, un scenārijs tika tam pakārtots. Ārpus Latvijas robežām Arnis bija ļoti augstu vērtēts mākslinieks.

Kāpēc ne šeit?

Varbūt viņš radīja iespaidu, ka ir dārgs, nepieejams, iedomīgs, kas absolūti nebija taisnība. Stereotipi lūst, tiklīdz sāc ar cilvēku sarunāties. Varbūt valdīja uzskats, ka Arnis grib filmēties tikai citur. Loģiski, ka viņš piekrita, jo vajadzēja taču darbu. Manuprāt, Arnim bija platāki spārni un augstāks lidojums, nepietika ar būrīti. Durvis bija vaļā, un viņš aizlidoja.

Jūs sapratāties labi?

Mums bija dvēseliska, garīga tuvība, vedu viņu pie ārstiem, izturējos kā pret tēvu. Gribējās apziņu, ka esmu izdarījusi visu, lai viņš justos labi. Tas, ka Arnis aizgāja mēnesi pirms Ukrainas kara sākuma, bija ļoti simboliski, viņš būtu ārprātā. Zīmīgi, ka uz vāka ir viena no 772 bildēm, kuras man atsūtīja Ukrainas kinorežisors un operators, Arņa draugs Aleksandrs Kopeikins. Kolīdz to ieraudzīju, man nebija šaubu – šis suģestējošais skatiens, tā dziļums, raugoties pāri visiem gadiem un piedzīvojumiem.Esmu jau saņēmusi pirmās atsauksmes – Arnis grāmatā esot dzirdams un sajūtams kā dzīvs cilvēks. Mēs pat īsti neapjaušam viņa popularitāti ārpus Latvijas, viņam esot kaut kāda fanu lapa ar neskaitāmiem pielūdzēju komentāriem. Es Dublinā strādāju par tulci tiesās un slimnīcās gan ar latviešiem, gan citiem postpadomju valstu ļaudīm, visbiežāk ar bēgļiem no Ukrainas. Dažiem pastāstīju, kas esmu un ar ko nodarbojos. Jau tikai izdzirduši baltiešu akcentu, viņi uzreiz piesauc gan Raimondu Paulu, gan mūsu aktierus. Teicu, ka par vienu no viņiem rakstu grāmatu, un parādīju Arņa bildi. Emocijas, ko tā izraisīja, pat grūti aprakstīt. Daudzi teica, ka Arnis esot viņu mīļākais aktieris. Diez vai Latvijā tā būtu… Arnis pats gan bija ārkārtīgi priecīgs par ikvienu, kurš viņu atceras.