"Man vajadzēja par viņu cīnīties..." aktiera Arņa Līcīša pēdējās mīlestības stāsts

Mūžībā Arnis Līcītis tika aizsaukts 2022. gada 20. janvārī 76 gadu vecumā, un jau tad savai grāmatai gatavojās arī viņš. Zināja, ka tādu pēc paša un draugu, labu kolēģu sniegtām intervijām Diāna Sproģe uzrakstīs. Diāna gan nenojauta, ka jāpabeidz tā būs, Arnim vairs neesot šai saulē. Nu grāmata "Galvenajā lomā Arnis Līcītis" piedzīvojusi vaļā vēršanu, vēsta žurnāls "Kas Jauns".

Atmiņas no sendienām

Grāmatas autore, kura savai turpmākai radošai darbībai izvēlējusies pseidonīmu Nunna M.P., ir Latvijas radioklausītājiem labi zināmā režisore ar 30 gadu pieredzi Diāna Sproģe un, jā, arī leģendārās radio balss, rakstnieces Lias Guļevskas meita. Grāmata par Arni viņai ir pirmais šāda žanra darbs. Kāpēc tieši par Arni Līcīti, Diāna atklāja jau dienās, kad ne tikai Latvijā skuma par aktiera pēkšņo nāvi. Nespēdama Arni sazvanīt, kā ierasts, todien Diāna draugu vidū cēla trauksmi, un Arnis tika atrasts dzīvoklī bez dzīvības pazīmēm. “Starp mani un Arni bija tāda vārdos neizsakāma, radoši emocionāla cilvēciskā saikne, kas radās 1996. gadā, kad režisors Arnolds Liniņš Latvijas Radioteātrī iestudēja Andras Neiburgas darbu "Stāsts par Tilli un Suņu vīru". Arnis bija Suņu Vīrs, es – mazā Tille. Kas zina šo stāstu, sapratīs mani bez tālākiem paskaidrojumiem. Kad policisti nošāva Princi, raudāju Arņa klēpī radio studijā kā mazs bērns, kaut man bija jau 27 gadi. Šī grāmata ir mazākais, ko Tille varēja izdarīt sava Suņu Vīra labā, kad viņš jau bija slimāks un nevarīgāks…” par Līcīti savā dzīvē un grāmatā pauž rakstniece.

Kā zināms, Līcīša dzīves pavediens aprāvās, viņam jau vairākus gadus dzīvojot vienam. 2017. gadā bija izirusi viņa vairāk nekā 20 gadu kopdzīve ar aktrisi Ingu Aizbalti. Tolaik daudz presē tika runāts par aktiera vientulību, alkohola un veselības problēmām un paša izvēli vadīt ikdienu, daudz nerēķinoties ar citiem. Diāna viņa dzīvē bija ne vien sarunu biedrs, bet arī dzinulis būt uz skatuves pēdējā uzvedumā "Ezītis miglā", apmeklēt ārstus un domāt par sadzīviskiem jautājumiem. “Tu uzrakņā un liec man pārdomāt visu dzīvi. Kāpēc es? Kāpēc par mani?” –  satiekoties ar Diānu, ikreiz pukojies mākslinieks, vienlaikus gan uz mazām lapiņām pierakstot visu, ko pamazām atcerējies un gribējis izstāstīt. Tostarp – par dzīvi ar mammu, aktrisi Helgu Līcīti, un tēvu, aktieri Alfredu Videnieku, kurš dēlu tā arī nekad neatzina un nepieņēma. “Atmiņas no sendienām vēlās pār Tavu vienistabas dzīvoklīti lieliem miglas vāliem un darīja krāsainākas Tavas dienas. “Un kāpēc ne par Tevi, Arni?” – es allaž attraucu, kaut patiesībā bija jāsaka – “Protams, ka par Tevi, par kuru gan vēl?”” grāmatas ievadvārdos atmiņās dalās rakstniece. Viņa atklāj, ka Arnis viņas rīcībā nodevis sarakstu ar personām, kuru atmiņas viņam grāmatā būtu nozīmīgas. Tas gandrīz viss arī īstenots, izņemot aktierus no kaimiņvalsts, kas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Diānai vairs nav šķitis pieņemami.

Aizbalte: “Nespējām pārkāpt robežu”

Starp daudzajiem Līcīša laikabiedriem, kam piedāvāts dalīties atmiņās par Arni, bijusi arī viņa pirmā sieva Dina Līcīte. Pēc rakstnieces teiktā, Dina no šādas iespējas atteikusies. Tomēr grāmatā viņas vārds daudzviet minēts saistībā ar citu atmiņām – Arnis allaž augstu vērtējis bijušās sievas ieguldījumu savā dzīvē, bijis par to pateicīgs. Taču mīlestības pavedienu šajā darbā nav atteikusi šķetināt Līcīša pēdējā dzīvesbiedre Inga Aizbalte.

Kā pirms diviem gadiem rakstīja "Kas Jauns", aktiera aiziešana atklāja nesaskaņas viņa tuvāko cilvēku lokā. Kad urna ar aizgājēja pelniem zemes klēpī tika guldīta trīs mēnešus pēc kremācijas, šo ceremoniju rīkoja aktieris un draugs Mārtiņš Vilsons kopā ar Dinu Līcīti. Kā toreiz savā atbildē žurnālam neslēpa Aizbalte, viņai bijis liegts nodarboties ar Arņa bēru organizēšanu, savukārt Vilsons nevairījās pārmest Aizbaltei, ka viņa aktieri mūža nogalē pametusi.

Taču, kā bija iespējams pārliecināties grāmatas atklāšanā Jūrmalas bibliotēkā, gan Vilsons, gan Aizbalte bija ne tikai klātesoši pasākumā, bet arī gādāja par lirisku noskaņojumu un sirsnību atmiņu vārdos. Tādi tie plūst arī grāmatas lappusēs, kurās Inga izstāsta gan par to, kā kopīgā iestudējumā iepazinušies, gan to, kā šķīrušies un vēl līdz pēdējam viens pie otra savās domās tiekušies. “Es nevarēju pārdzīvot Arņa nenopietno attieksmi pret viņa problēmām ar alkoholu. Es nespēju ne palīdzēt, ne pārliecināt viņu, un mūsu kopdzīve zaudēja jēgu,” grāmatā savu atmiņu noslēgumā pauž Inga, atzīstot, ka vairākkārt pēc šķiršanās izcepusi Arnim reņģītes, lai tās aiznestu, bet… “Viņam nenormāli garšoja visparastākās reņģes, miltiņos apvārtītas un apceptas… Vienreiz sēdēju ar tām karstajām reņģēm uz soliņa viņa pagalmā un skatījos uz Arņa logu cerībā viņu ieraudzīt… Kad reņģes atdzisa, gāju mājās. Nu, nevarēju pieiet pie dzīvokļa durvīm un piezvanīt. Kāpēc? Baidījos, ka Arnis varētu būt naidīgs, noraidošs, tas būtu tik sāpīgi… Mēs vairs nespējām pārkāpt paši savu novilkto sarkano līniju,” grāmatā neslēpj Aizbalte, arī to, ka nožēlo, ka pārstājusi par Arni cīnīties, jo mīlestība tā arī nekad nav zudusi.