"Man neskauž. Es vienkārši daru savu darbu," - Arņa Līcīša pēdējā intervija par patriotismu, Latviju un Krieviju

„Pasakiet lasītājiem, ka man viss ir labi. Esmu dzīvs, paēdis, parādā nevienam neesmu. Esmu Latvijas patriots, bet filmējos Krievijā. Spēlēju latviešu izrādē, bet krievu valodā!” – tā strikti atbild Arnis Līcītis, vaicāts, kas jauns viņa dzīvē.

Arnim Līcītim nesen apritēja 74 gadi. Viņš ir viens no ražīgākajiem latviešu kinoaktieriem – piedalījies vairāk nekā 160 filmās, no kurām liela daļa tapušas Krievijā. Pēdējais Arņa vērienīgais darbs bija pirms pieciem gadiem – viena no galvenajām lomām Krievijas 16 sēriju seriālā "Viesmākslinieki" ("Гастролёры") –, bet tagad aktieris ik pa laikam redzams izrādē "Kļov", kas tapusi pēc latviešu dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces lugas "Bļitka" un kurā Līcītis spēlē kopā ar Mārtiņu Vilsonu.

„Mēs to izrādi spēlējam krieviski ne jau tāpēc, ka es būtu "Saskaņas" vai Ušakova piekritējs. Gluži pretēji. Mēs jau nespēlējam Kremlim! Tā ir ļoti laba latviešu oriģināldramaturģija, par kuru jāuzzina visiem! Mārtiņš Vilsons to pārtulkoja krievu valodā, lai šo izrādi varētu spēlēt Krievijā, Ukrainā, Lietuvā, Igaunijā... Spēlējam arī Rīgā, Rīgas Krievu teātrī, un citur Latvijā. Un izrādās, ka cilvēkiem šī izrāde ļoti patīk arī krievu valodā. Negribu lielīties, bet neviens skatītājs nav devies prom spļaudīdamies!” lepojas Līcītis, sakot, ka nesen ar "Kļov" bijuši Kijevā.

Tikmēr mēļo, ka Krievija Arnim Līcītim esot slēgta, jo runā, ka viņš iekļauts kaimiņvalsts „melnajā sarakstā”. „Par šīm baumām neko nezinu. Man nav atbildes. Es Krievijā vienmēr esmu uzvedies solīdi,” žurnālam "Kas Jauns" atbild Arnis Līcītis un turpina: „Pēdējo reizi Krievijā filmējos pirms vairāk nekā pieciem gadiem. Tieši tajā laikā notika visa tā jezga Krimā. Režisors, aktieri un filmēšanas komanda gribēja dzirdēt manu viedokli par notiekošo. Teicu, ka Ukraina ir suverēna valsts, ka tās tiesības ir jāievēro. Ar to arī mūsu saruna beidzās, jo vienojāmies, ka turpmāk par politiku nerunāsim, – viņi palika pie sava viedokļa, bet izrādīja arī cieņu manam viedoklim. Tā mēs gadu kopā nostrādājām, līdz filmēšanas beigās režisors paspieda man roku un teica, ka viņam bijis liels gods būt par režisoru latviešu aktierim! Un neslēpšu, ka man patīk Ukrainā un Krievijā strādāt, jo tur ir profesionāli režisori. Varbūt kādam tas nepatiks, bet... Es šad tad ar vienu aci paskatos latviešu seriālus, un... Tas, protams, ir slikti, ka es tā izsakos, taču latviešu seriāli nav tādas kvalitātes. Un lepoties ar tiem tikai tāpēc, ka tas ir mūsu pašu produkts, – tā arī nevar. Ir jābūt tomēr kritiskiem pret sevi un savu darbu.”

Līcītis neslēpj, ka ir liels Latvijas patriots un gatavs dzimteni aizstāvēt ar ieročiem rokās. Viņš, lai arī krieviski runā perfekti bez akcenta, necieš divvalodību Latvijā: „Man Latvijas krievi vairākas reizes jautājuši, kāpēc ar viņiem nerunāju krieviski. Un tad es atbildu: „Šeit ir Latvija. Šeit ir Rīga. Rīga ir Latvijas galvaspilsēta. Es esmu Arnis Līcītis. Latvietis. Kāpēc lai es savā zemē, savā valstī, runātu svešā valodā?” Un tad viņi aizdomājas. Bet reiz tramvaja pieturā viens inteliģents krievu vīrs nepaguris sūdzējās, ka Latvijā viss ir slikti. Tā arī viņam pateicu: „Tad brauc projām. Līdz Pleskavai ir baigi tuvu – biļete nebūs dārga!”

Vaicāts, vai viņu uz ielas atpazīst un uzrunā arī latvieši, Arnis Līcītis atbild, ka viņu absolūti neinteresē, vai viņu kāds atceras vai ne. „Galvenais, lai mani aicinātu strādāt, lai mani atcerētos tie kino un teātra cilvēki, kuri atbildīgi par aktieru izvēli. Un viņi zina mani, ciena mani un pret mani labi izturas. Diemžēl mums, aktieriem gados, darba praktiski nav, jo maita Šekspīrs sarakstīja tikai vienu lugu "Karalis Līrs", kurā galvenā loma ir vecim. Bet, ja runājam par atpazīstamību Latvijā... Nu kuru es interesēju?! Es neesmu elks, es neesmu savu tautiešu varonis. Viņi interesējas par citiem aktieriem. Bet saprotiet mani pareizi – man neskauž. Es vienkārši daru savu darbu. Nospēlēju izrādi, saņemu naudiņu un eju mājās skatīties televīziju un lasīt avīzi. Nebūt nejūtos par to slikti!” atbild Arnis un piebilst: „Domājat, ka cilvēki Latvijā mani atceras? Ha! Tad pajautājiet viņiem, kāpēc, kad man bija 70 gadu un es tad Krievu teātrī spēlēju izrādē vienu no galvenajām lomām, šis teātris mani dzimšanas dienā pat neapsveica? Kāpēc mani neapsveica tie teātri, kuros kādreiz esmu spēlējis? Kāpēc nebija neviena apsveikuma no Latvijas Kinematogrāfistu savienības?

Neviens mani 70 gadu jubilejā Latvijā neapsveica, toties Krievijā... Man Maskavas Kino namā Krievija sarīkoja 70 gadu jubilejas svinības! Zāle ar vairāk nekā 1000 skatītājiem bija pilna, pēc tam stundu dalīju autogrāfus! Bet nedomājiet, ka es sūdzos. Vienkārši mani interesē, kāpēc Latvijas kultūras cilvēkiem ir tāda attieksme pret mani? Kāpēc cilvēku 70 gadu jubilejā apsveic ārzemēs, bet teātris, kurā viņš tajā brīdī spēlē, pat neapsveic? Varbūt viņiem skauž, ka es bez viņu atbalsta esmu spējis daudz ko izdarīt? Cita skaidrojuma man nav. Jo kurš vēl latviešu aktieris manā vecumā ir Krievijas seriālā nospēlējis galveno lomu? Vai Ģirts Jakovļevs vai Uldis Dumpis, kuri ir patiešām ģeniāli aktieri, ir kaut ko tādu paveikuši? Vai, piemēram, kāds gados jaunāks aktieris? Nē! Bet, paldies, man dzīvē patiešām viss ir labi.”