Kurš ir laimīgāks - cilvēki ar ceļošanas gēnu vai neceļotāji? Plus: kā sakrāt naudu ceļojumiem?

Beidzamajos gados ceļošanas tendences patiešām ir interesantas, taču vislielākās pārmaiņas radīja pandēmija, paverot ceļu tā sauktā hibrīdā darba modelim, kas ietver strādāšanu attālinātā režīmā. Jau pandēmijas laikā Microsoft pētījumā par iedzīvotāju ceļošanas paradumiem, aptaujājot vairāk nekā 600 ceļotājus vecumā no 18 līdz 65 gadiem visā Eiropā, tika atklāts, ka gandrīz puse (45 %) eiropiešu nākotnē plāno ilgākus ceļojumus, lai apvienotu gan atpūtu, gan attālinātu darbu. Jaunais darba modelis kopumā pavēris iespēju ceļot regulārāk tiem, kas var strādāt attālināti. Īpaši šī tendence ir izteikta jaunākas paaudzes cilvēku vidū (tiem, kas ir 23–38 gadus veci) – vairāk nekā puse (56 %) no viņiem jau tagad ceļošanu apvieno ar attālināto darbu.

Kurš ir laimīgāks?

Brīžiem rodas iespaids, ka visa pasaule sadalījusies divās nometnēs – ceļotājos un neceļotājos, un šī vienādi spēcīgā vilkme pretējos virzienos nav izprotama – ceļotājiem doties prom, neceļotājiem palikt mājās. Atslēgas vārds, šķiet, ir labklājība/ labsajūta – tas ir viens no desmitgades modes vārdiem un ir visuresošs gandrīz visos diskursos, kas saistīti ar cilvēka ikdienas rutīnu. Nenoliedzami, labklājība ietver maz stresa un laimes izjūtu. Taču kurš – ceļotājs vai neceļotājs – ir laimīgāks?

Daudzi pētījumi liecina, ka darbam, ģimenes dzīvei un draugiem ir lielāka loma labklājības noteikšanā, taču ceļojumu pieredze vairāk ietekmē apmierinātību ar dzīvi. Piemēram, nesen kādā pētījumā par 500 Taivānas iedzīvotājiem dalībnieki, kas regulāri ceļoja vismaz 120 kilometrus prom no mājām, bija aptuveni par 7 % laimīgāki, kad viņiem jautāja par vispārējo labklājību, nekā tie, kuri ceļoja ļoti reti vai nemaz. Turklāt pētnieki atklāja saikni starp sapni un realizāciju, proti, jo cilvēki vairāk runāja un plānoja ceļojumus, jo lielāka bija iespēja, ka viņi to īstenos. “Ceļošana un tūrisms var būt svarīga dzīves joma, kas ietekmē to, kā cilvēki novērtē savu vispārējo dzīves kvalitāti,” secināja autori.

Pagājušā gadā japāņu zinātnieki nolēma izpētīt ziemas atvaļinājuma ietekmi uz cilvēku labklājību, aptaujājot 507 dalībniekus trīs dažādos laika atskaites punktos. Rezultāti liecināja, ka cilvēki, kas ceļoja, subjektīvi jutās lielākā labklājībā nekā tie, kas neceļoja.

Vai ceļošana vairo labklājības izjūtu vai arī augstāka labklājības izjūta vedina ceļot – sakarība nav noskaidrota, taču abas šīs lietas ir cieši saistītas.

Ceļošanas gēns ir, bet tas nav noteicošais

Neraugoties uz zinātniski apstiprināto labvēlīgo ceļošanas ietekmi, daudzi joprojām nepievienojas šai kustībai – varbūt tiem ģenētiski liegta šī bauda? Arī zinātniekiem šī doma ienāca prātā, un viņi sāka pētīt ceļotprieka ģenētisko izcelsmi. Jau pagājušā gadsimta 80. gados pētnieki secināja, ka ir tāds ceļošanas gēns – gēna DRD4 ģenētiskais atvasinājums, kas ir saistīts ar dopamīna līmeni smadzenēs. Pats gēns, kas tiek identificēts kā DRD4-7r, tiek saukts par klejošanas gēnu, jo lielākoties nozīmē paaugstinātu zinātkāres un nemiera līmeni. Tomēr patiesībā tiem, kas nes šo ģenētisko informāciju, parasti ir kaut kas kopīgs – iespaidīga ceļošanas vēsture.
Šis gēns nav pārāk izplatīts – lēš, ka tas ir tikai aptuveni piektdaļai iedzīvotāju. Zinātnieki gēnu saista ar cilvēces migrāciju. Salīdzinot ar mazkustīgām populācijām vai tām, kas lielāko daļu savas pastāvēšanas ir uzturējušās vienā un tajā pašā reģionā, mūsdienu migrējošo populāciju pārstāvjiem, kuriem ir pārvietošanās vēsture, klejošanas gēns mēdz būt daudz biežāk.

Tomēr jaunākās teorijas vēstī, ka DRD4 gēna mutanta forma 7r rada cilvēkus, kuri, visticamāk, uzņemas risku un izpēta jaunas vietas, idejas, ēdienus, attiecības, narkotikas vai seksuālās iespējas u. tml. Būtībā šā gēna nesēji parasti ar lielāko prieku pieņem pārmaiņas un piedzīvojumus.

Tiesa, teorijai ir ne mazums kritiķu. Lielākā daļa noliedz, ka kaut ko tik sarežģītu kā cilvēka zinātkāri varētu nonivelēt līdz vienam gēnam. Šajā pētnieku nometnē radusies ideja, ka cilvēka spēja izpētīt balstās divu sistēmu funkcijā: ekstremitātēs un smadzenēs, ar ko mēs atšķiramies no pērtiķiem un kas arī nosaka atšķirīgu uzvedību. Cilvēkiem ar īpašo klejošanas gēnu teorētiski tas varētu veidot arī nedaudz atšķirīgu ekstremitāšu un smadzeņu sastāvu, kas varētu būt iemesls, kāpēc šie cilvēki jūt lielāku vēlmi ceļot.

Trešā teorija par klejošanas gēnu ir brīdinoša – lai gan šim mutantam gēnam DRD4-7r var būt daudz pozitīvu, pētniecībai un izziņai raksturīgu iezīmju, tas var būt saistīts arī ar vispārējo neandertāliešu uzvedību. Tas nozīmē, ka šā ģenētiskā varianta nesēji varētu būt neticami atjautīgi, novatoriski, radoši un vairāk pakļauti klejošanai, bet viņi arī varētu būt pilnīgi nekontrolējami.

Ja kādam noteikti patīk labāk kāpt kalnos, nekā sauļoties pludmalē, ja viņa uzmanība mēdz būt sadalīta, ja politikā viņš vairāk sliecas uz liberālisma pusi, ja bieži seko savām iegribām – tie varētu būt daži no šā nemierīgā gēna simptomiem. Lai būtu pavisam droši, var veikt DNS analīzes, kā to, piemēram, izdarīja amerikāņu žurnāla Entrepreneur žurnālists un ceļojuma bloga autors Bleiks Snovs (Blake Snow), kurš, būdams liels ceļotājs kopš bērna kājas, bija pārliecināts, ka viņam jau nu ir šis gēns. Taču atbilde bija negatīva. Tātad rezumējums – gēni nav tie, kas pilnībā nosaka mūsu būtību. Papildus gēnu “smalkajai” ietekmei uz mūsu uzvedību vide, kultūras normas un apstākļi, kā arī audzināšana ir tas, kas patiesībā padara mūs tādus, kādi esam.

Ceļotprieka miljons dzinuļu

Ja pajautātu ceļotājiem, kas viņus dzen pasaulē, katram, visticamāk, būtu sava atbilde: vēlme redzēt un izzināt jaunas vietas, gūt jaunus iespaidus un piedzīvojumus, baudīt dabu, bēgt no rutīnas, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, satuvināties ar ceļabiedru vai gluži pretēji – pierādīt savu neatkarību, veicināt savu izaugsmi vai vienkārši sevi iepriecināt utt.

Ir arī tāda savdabīga grupa, ko dēvē par ceļojumu snobiem, kuri galvenokārt ir pārņemti ar viesnīcu un restorānu nosacītajiem luksusa pakalpojumiem un kurus gandrīz neinteresē apkārtējā pasaule. Piemēram, viņu attieksme pret seno grieķu un romiešu mantojumu ir: “Kas tur ko redzēt! Drupas vien!”, un labākajā gadījumā viņi saņemtos turp doties, lai nofotografētos pie “slavenām drupām” atskaites vajadzībām sociālajos tīklos. Tamlīdzīgu ceļošanas motivāciju pētnieki saista ar pašcieņas celšanu, un tādēļ cilvēki ir gatavi pat melot par saviem ceļojumiem, parādot tos un sevi daudz labākā gaismā.

Cilvēki tiešām ceļo miljons dažādu iemeslu dēļ. Iespējams, pats labākais ir neapzināta motivācija, kas atklājas tikai paša ceļojuma laikā, – kāds neatbildēts jautājums, kas slēpjas pašā cilvēkā. Vairums pētījumu gan sliecas atzīt, ka jaunumu meklēšana un bēgšana no ikdienas dzīves tomēr ir vissvarīgākie iemesli, lai pieņemtu lēmumu doties ceļojumā.

Hedoniskais skrejceliņš

Jaunu iespaidu un svaigu domu gūšana, pametot savu komforta zonu, ir dzinulis, kura psiholoģiskais mehānisms ir diezgan skaidrs. Tas ir tieši saistīts ar baudas un laimes izjūtu. Ceļojumos ir daudz pārsteigumu, un smadzenēm patīk nejauša izvēle – ja mūsu cerības uz kādu notikumu tiek pārspētas, izdalās dopamīna sprādziens. Arī paredzētā ceļojuma gaidas var radīt sajūsmas tauriņus vēderā, taču tieši neprognozējamie baudas mirkļi uznes mūs septītajās debesīs.

Beidzamajā laikā ceļošanu ierindo tajās ikdienas aktivitātēs, kas spilgti raksturo mūsdienu cilvēku tendenci no vienas baudas dzīties pēc nākamās, ko dēvē par hedonisko adaptāciju jeb hedonisko skrejceliņa trenažieri. Šī teorija apgalvo, ka cilvēki atkārtoti atgriežas savā sākotnējā laimes līmenī neatkarīgi no tā, kas labs vai slikts ar viņiem notiek.
Hedoniskais skrejceļš ir acīmredzams mūsu ikdienas dzīvē. Kad cilvēki piedzīvo labas lietas, piemēram, laimestu loterijā, iegādājas jaunu māju vai automašīnu, sasniedz ilgi gaidīto paaugstinājumu vai apceļo savu sapņu zemi, tas rada pacēlumu, kas vēlāk pakāpeniski sarūk un atgriežas pie indivīda stabilā pamatlīmeņa, liekot lūkoties pēc nākamā baudas iemesla. Ceļojuma gadījumā šī atgriešanās notiek ļoti ātri. Tieši tāpēc atpūtnieki, atgriezušies no viena ceļojuma, jau plāno nākamo.

Bēgšana labā nozīmē

Otrs svarīgākais ceļošanas iemesls ir tas, ka reizēm mums nepieciešams aizbēgt no ikdienas. Par šādiem ceļotājiem mēdz teikt: sākumā ceļo, lai zaudētu sevi, pēc tam – lai atrastu.

Lielākajai daļai cilvēku ceļošana ir pozitīvs izglābšanās līdzeklis. Ir dabiski vēlēties atrauties no rutīnas, no darba, no pienākumiem un cilvēkiem, kuri ikdienā tracina. Ceļojumi un atvaļinājumi ir līdzeklis, lai mainītu un reorganizētu savu identitāti. Mēs varam izmantot ceļošanu kā veidu, lai pārskatītu savas prioritātes un veltītu laiku un uzmanību tam, kas mums negribot jāatstāj otrajā plānā savā ikdienas dzīvē. Tādējādi ceļojums kā bēgšana arī aicina vairot pašcieņas un pašapziņas izjūtu.

“Es gribu prom no šīs elles!” – patiesībā tas ir ļoti parasts signāls, kas tiek iedarbināts, kad cilvēks saskaras ar intensīvām emocijām, situācijām un pieredzi.

Fiziska attāluma radīšana starp konfliktu vai cilvēku, kas radījis smagu problēmu, ļauj “bēglim” justies droši. Un atrašanās prom no mājām rada izaicinājumus, kuri bieži vien var novērst uzmanību no problēmām, no kurām cilvēki bēg. Dažkārt ceļotājiem ir nepieciešams apgūt jaunu valodu, izdomāt, kā pārvietoties pa pilsētu, un apgūt citus izdzīvošanas mehānismus, un rezultātā viņi ir problēmu risinātāji, kas sekmīgi tiek galā gandrīz ar visu. Tas var palīdzēt novērst izdegšanu, samazināt stresu un likt justies apņēmīgākiem, drosmīgākiem, ar lielākām cerībām un psiholoģisko spēku. Tādējādi bēgšanas ceļojums kalpo kā atdalīšanās no problēmas un atveseļošanās. Taču ko nozīmē situācija, kad atrodies savā sapņu zemē, bet joprojām jūti smago garīgās ainas slogu, kas palicis mājās?

Kurp aizved eskeipisms

Psiholoģiskā saikne ar bēgšanas ceļojuma veidu var būt intensīva. Daudzi dedzīgi ceļotāji apgalvo, ka ceļo, lai “atklātu” sevi, un ir atvērti jaunai pieredzei. Bet vai patiesībā viņi vienkārši nebēg no pamatproblēmām, kuras nevēlas risināt?

Psiholoģijā centienus aizbēgt, izvairīties no nepatīkamā, mēģinājumus izstumt to no apziņas, piesātinot apziņu ar patīkamo, dēvē par eskeipismu. Būtībā tā ir vēlme vai uzvedība ar nolūku ignorēt vai izvairīties no realitātes. Traumatiskas pieredzes laikā daudzi cilvēki dabiski glābjas no situācijas garīgi, lai izvairītos no turpmākām ciešanām un psiholoģiska kaitējuma. Kad ceļošanu motivē vēlme aizbēgt no realitātes, lai pieņemtu gandrīz izdomātu pieredzi, kas ir brīva no dzīves nastas, šīs pieredzes kvalitāte pati kļūst bēguļojoša. Tāpēc mēs bieži vien viļamies savos ceļojumos, jo esam cerējuši, ka tie mums palīdzēs aizbēgt no realitātes. Taču to traucē izdarīt emocionālā un garīgā “bagāžā”, kas ir iepakota un paņemta līdzi. Tādu fiasko 20. gadsimta 60. un 70. gados piedzīvoja “hipiju taka” uz Tuvajiem Austrumiem un Āziju. Ļoti daudzi jauni cilvēki iedomājās, ka viņu ģimenē vai dzimtenē miers nav atrodams, tāpēc devās garos ceļojumos uz austrumiem. Taču hipiji pieļāva kļūdu, un tā viņus salauza. Viņi neredzēja, ka varam dzīvot laimīgi tikai tad, ja pieveiksim nemierīgo sapni, ka paradīze atrodas citā pasaules daļā, nevis mūsu pasaulē.

Mūsdienās ir populāri tādi eskeipisma veidi kā Robinsona ceļojums (došanās uz nomaļu, no civilizācijas tālu vietu) vai solo ceļošana. Taču daudzi no šiem eskeipistiem, kuri gadu vai vēl ilgāk ceļojuši apkārt pasaulei un cerējuši atrast sevi, ir spiesti atzīt, ka jūtas “pazaudējušies” vēl vairāk nekā sava ceļojuma sākumā. Ceļojot nav iespējams aizbēgt no sevis. Neatrisinātās problēmas, visi “tarakāni” galvā agri vai vēlu cilvēku panāks jebkurā pasaules nostūrī.

Turklāt ceļotāji šajā laikā var būt īpaši neaizsargāti garīgā ziņā. Tā kā viņu galvenais pārvarēšanas mehānisms – tieša savas problēmas risināšana – nav pieejams, pielāgošanās jaunai rutīnai var izrādīties sarežģīta. Izolācijas un paškarantīnas periodi var tieši ietekmēt viņu garīgo veselību tādā veidā, kam viņi nav gatavi. Jau romiešu filozofs Seneka rakstīja: “Kad cilvēka gars ir salauzts vai salauzts tik daudzējādā ziņā, vai varat iedomāties, ka to var novērst, mainot ainavu, ka šāda veida nepatikšanas nav tik nopietnas, lai tās nevarētu izārstēt ar izbraukumu?”

Tāpēc ir svarīgi mēģināt atšķirt veselīgus un neveselīgus impulsus, kas vedina ceļot. Tomēr situācija nav tikai melna vai balta. Pat ja ceļošana tiek izmantota kā eskeipisms, kā pārvarēšanas mehānisms, tas tomēr ir labāks par daudziem citiem eskeipisma veidiem, piemēram, alkoholu, narkotikām vai atkarību no TV vai sociālajiem tīkliem, jo tie neatstāj bagātīgās un vērtīgās atmiņas, ko piedāvā ceļojumi. Tieši ceļojot var piedzīvot piesātinātos un savdabīgos “šeit un tagad” izjūtas mirkļus, kad gars, prāts un ķermenis pēkšņi nonāk absolūtā harmonijā un, pateicoties jaunu vietu iepazīšanai, noved pie apziņas – lai arī kur mēs būtu, tāpat esam daļa no kaut kā lielāka un svarīgāka.

Kā sakrāt naudu ceļošanai?

Finanšu trūkums ir viens no biežākajiem šķēršļiem (vai attaisnojumiem), kas liedz ceļot. Taču dedzīgākie ceļotāji atklājuši daudz paņēmienu, kā ietaupīt naudu ikdienā, lai sakrātu vismaz vienam kārtīgam ceļojumam gadā. Lūk, daži ieteikumi.

● Neceļot uz parāda. Kā galveno priekšnoteikumu to uzsver daudzi ceļotāji. Atgriešanās mājās ar parādu kalnu pēc vienreizējas ceļojuma pieredzes nav tas, ar ko kāds gribētu saskarties. Parādi rada stresu, un tas var pat sabojāt ceļojumu. Ja pietrūkst naudas, labāk mainīt ceļojuma plānus, piemēram, to saīsināt, apmeklēt lētāku galamērķi.

● Izveidot ceļojuma budžetu. Sākt ar sarakstu, novērtējot savus izdevumus, parādus un ienākumus. Aplēst ceļojumā nepieciešamos līdzekļus: lidmašīnas biļetei, viesnīcai, pārtikai, ekskursijām utt. Tad izdomāt, kas jādara, lai īstenotu savu sapni.

● Pieslēgt automātisko naudas atvilkšanu. Tas ir viens no drošākajiem veidiem, kā noteiktu summu ik mēnesi atlikt ceļojuma fondam.

● Sekot tēriņiem. Krājot naudu ceļojumiem, ir ļoti svarīgi zināt, kam tā tiek tērēta. Vērts izveidot sarakstu par to, kur katru mēnesi iztērējāt katru eiro. Varbūt mēdzat ik dienu nopirkt kādas ātrās uzkodas, lai gan neesat izsalkuši? Ja dienā tērējat ap desmit eiro nesvarīgiem sīkumiem, tie var veidot līdz 300 eiro mēnesī, ko varētu iztērēt ceļojumiem.

● Neēst ārpus mājas. Ir patīkami tikties ar draugiem un tērēt naudu nelielai “uzdzīvei” kafejnīcā, bet, ēdot mājās, var ieekonomēt lielus līdzekļus. Draugus var uzaicināt arī uz mājām, un sociālā dzīve necietīs.

● Atteikties no dārgiem hobijiem. Ceļotkārajiem der apsvērt, vai neatteikties no dārga, bet ne tik svarīga hobija (slaloms, golfs), kura vietā var atrast trīs citus – vēl veselīgākus un pieejamus par brīvu (nūjošana, peldēšana, riteņbraukšana).