Vai omei ir tiesības uz savu dzīvi? Ļoti bieža situācija mūsdienās - vecvecāki atsakās pieskatīt mazbērnus
Jo vairāk brīvu dienu bērniem vasarā, jo biežāk viņu pieskatīšanā jāiesaistās arī vecvecākiem. Vai mūsdienu vecmāmiņām un vectētiņiem pietiek laika un ir vēlme vasarā darboties ar saviem mazbērniem un kāpēc šī kopā būšana tomēr ir svarīga gan vieniem, gan otriem? To analizē Latvijas Radio raidījums Ģimenes studija.
Kāda šodien ir vecvecāku loma mazbērnu pieskatīšanā vasarā? Ko darīt, ja vecvecāki paši strādā vai viņiem ir sen plānots atvaļinājums? Vai mazbērnu pieskatīšana ir obligāta vai tomēr brīvprātīga? To Ģimenes studijā analizē sistēmiskais ģimenes psihoterapeits Aldis Miglinieks, Latvijas Universitātes pētniece, sociālās antropoloģijas pasniedzēja Ilze Mileiko, trīs bērnu mamma Sabīne Mežotne un vecmāmiņa Sanita Pērkone.
Mūsdienu vecvecāki vairs nav cilvēki, kuru dzīve ir pagājusi
Katrā ģimenē sava situācija, bet kopumā mūsdienu vecvecāki vairs nav cilvēki, kuru dzīve jau pagājusi. Nereti tā sit augstu vilni, vecvecāki strādā un viņiem beidzot vairāk laika sev, jo bērni taču ir izauguši, var vairāk pievērsties saviem hobijiem, var biežāk doties ceļojumos, var veidot jaunas attiecības. Tas ietekmē vecvecāku lomu, kuras viena no tradicionālajām šķautnēm ir palīdzēt pieskatīt un arī audzināt mazbērnus. Sociālās antropoloģijas eksperte Ilze Mileiko vērš uzmanību, ka agrāk vecvecāki bija galvenie mazbērnu pieskatītāji, pirms ieviesa bērnudārzus un aukles bija tikai ļoti turīgās ģimenēs. Tagad tā vairs nav. Un otra lieta ir, ka mūsdienās ir mainījušies arī dzīvošanas modeļi un ģimenes struktūra - vecvecāki bieži vien dzīvo atsevišķi no saviem mazbērniem, dažreiz pat citās valstīs. Tas ietekmē viņu spēju un vēlmi pieskatīt mazbērnus. Taču pētniece arī uzsver, ka ir svarīgi saglabāt emocionālo saikni starp paaudzēm un ka vecvecāki var sniegt būtisku emocionālu un praktisku, arī finansiālu atbalstu, pat ja viņi nevar būt klāt ikdienā. Taču jāatceras, ka laika pavadīšana kopā veicina pozitīvu atmosfēru ģimenē.
Sanita mazbērnu pieskatīšanu neuzskata par pienākumu, bet iespēju veidot ciešas attiecības ar viņiem
Sanita Pērkone ir mūsdienīga, strādājoša vecmāmiņa, kura aktīvi iesaistās savu mazbērnu audzināšanā. Viņa Ģimenes studijā uzsver, ka viņai svarīgi saglabāt emocionālo saikni ar mazbērniem un piedalīties viņu dzīvē, neskatoties uz aizņemtību. Sanita arī norāda, ka viņai patīk būt klāt un atbalstīt meitas ģimeni, tomēr viņa neuzskata to par pienākumu, bet gan par iespēju veidot ciešas attiecības ar mazbērniem. Viņa arī uzsver, ka vecvecākiem ir svarīgi atrast līdzsvaru starp palīdzēšanu un savu dzīves baudīšanu. Viņu ģimenes gadījumā palīdzēt ir iespējams, jo Sanita un viņas mazbērni dzīvo viegli sasniedzamā attālumā.
Sabīne novērtē, ka viņas ģimenei ir ļoti paveicies ar atbalstošiem vecvecākiem
Sabīne Mežotne ir trīs bērnu mamma, kurai ir 4 gadus veci dvīņi un 11 gadu vecs puika. Viņa dalās ar savu pieredzi par to, kā viņas ģimenē vecvecāki palīdz bērnu audzināšanā. Sabīne uzsver, ka viņai ir paveicies ar atbalstošiem vecvecākiem, kuri aktīvi iesaistās mazbērnu dzīvē un palīdz ar bērnu pieskatīšanu, īpaši vasaras brīvlaikā. Viņa akcentē arī emocionālās saiknes nozīmi starp vecvecākiem un mazbērniem – ciešas attiecības starp paaudzēm ir svarīgas bērnu emocionālajai attīstībi. Sabīnes bērniem ir divas vecmāmiņas ar atšķirīgām lomām – viena dzīvo pilsētā un piedāvā pilsētas izklaides, bet otra dzīvo laukos un piedāvā lauku dzīves pieredzi. Šī dažādība bagātina bērnus. Būtisks aspekts šajā ģimenē ir arī vecvecāku sniegtais finansiālais atbalsts, jo bērnu audzināšana prasa ievērojamus resursus, norāda trīs bērnu māmiņa.
Vecvecākiem ir tiesības uz savu dzīvi, viņi drīkst nepiedalīties mazbērnu audzināšanā
Sistēmiskais ģimenes psihoterapeits Aldis Miglinieks uzsver, ka vecvecāki bieži vien ir palīgi ģimenēm, nevis galvenie audzinātāji. Viņi sniedz emocionālu un praktisku atbalstu, bet galvenā atbildība par bērnu audzināšanu tāpat paliek vecākiem. Miglinieks arī vērš uzmanību, ka ir svarīgi saglabāt emocionālo saikni starp paaudzēm un ka vecvecāki var sniegt būtisku atbalstu, pat ja viņi nevar būt klāt ikdienā. Tiesa, ne vienmēr viss ir tik vienkārši. Piemēram, daži vecvecāki nevēlas pieskatīt mazbērnus, jo viņi ir aizņemti ar savu darbu un vēlas atpūsties brīvdienās. Tas rada spriedzi, jo vecāki sagaida palīdzību, bet vecvecāki jūtas pārguruši un nevēlas uzņemties šo pienākumu.Dažkārt piekrīt pieskatīt mazbērnus bez entuziasma, kas rada sajūtu, ka viņi to dara piespiedu kārtā. Arī tas var radīt nepatīkamu atmosfēru un nesaskaņas ģimenē. Dažkārt vecvecākiem ir veselības problēmas, kuras viņi negribēt atklāt saviem bērniem, taču tas ietekmē viņu spēju pieskatīt mazbērnus. Tas var radīt nesaskaņas, jo vecākiem nav saprotams, kāpēc vecvecāki nevēlas palīdzēt. Speciālisti Ģimenes studijā uzsver, ka vecvecākiem noteikti ir tiesības uz savu dzīvi un viņi drīkst nepalīdzēt bērnu audzināšanā, ja viņi to nevēlas vai nevar. Ir svarīgi, lai vecvecāki justos brīvi pateikt "nē" bez vainas sajūtas. Te būtiska iratklāta komunikācija starp vecākiem un vecvecākiem, lai ģimenes locekļi saprastu un respektētu viens otra vajadzības un iespējas. Ja vecvecāki nevar palīdzēt, ir svarīgi to skaidri pateikt un meklēt citus risinājumus, piemēram, nolīgt auklīti.
