Vai tuvinieku jūtas ir svarīgākas par tavējām? Jeb - kā neiekrist empātijas slazdos

Lielākā daļa cilvēku uzlūko līdzjūtību pozitīvi, jo tā ir morāles norma. Katrs no mums vēlētos empātisku dzīvesbiedru, bērnus, draugus, skolotājus, ārstus un priekšniekus. Katrs arī pats gribētu būt empātisks cilvēks. Taču empātijai ir sava ēnas puse. Iejušanās otra ādā prasa ieturēt līdzsvaru starp emocijām un prātu, starp sevi un otru cilvēku. Pretējā gadījumā empātija var kļūt par slazdu un cilvēks – par otra jūtu ķīlnieku. 

Empātijas māksla prasa spējas veltīt uzmanību otra vajadzībām, neupurējot sevi pašu. Līdzjūtības saņēmēji parasti to uztver ar dziļu pateicību, taču, kad cilvēks pieņem lēmumu “izlīst” no otra ādas un meklē iespēju, kā to izdarīt, šī mijiedarbība var pārvērsties īstā augstsprieguma strāvā.

Kas gan mums liek iekrist empātijas slazdā, un kā no tā var izkļūt?

Līdzjūtība un empātija

Žēluma jūtas pret otru cilvēku izsaka vairāki termini, no kuriem visbiežāk attiecina līdzjūtību un empātiju. Šos vārdus nereti lieto nepareizi vai bez atšķirības, taču grūti par to kādu vainot, jo pat zinātniekiem nav vienotas definīcijas šīm jūtām. Zinātnieki ir atklājuši vismaz astoņus tuvus, tomēr atšķirīgus skaidrojumus, kā ļaudis lieto jēdzienu “empātija”. Patlaban zinātne ir vienota atziņā, ka abi šie jēdzieni ietver svarīgu atšķirību to emocionālajā ietekmē. 

Empātijas jēdziens, ko 1909. gadā no vācu valodas ieviesa britu-amerikāņu psihologs Edvards Titčeners (Edward Titchener; 1867–1927), nozīmē cita cilvēka emocionālā stāvokļa izpratni līdzpārdzīvojot vai, kā mēdzam teikt, ielīšanu otra ādā. Empātija prasa spējas uztvert otra prieku vai bēdas no viņa skatpunkta – tā, kā to jūt otrs, – un atklāti dalīties viņa emocijās, tostarp sāpīgās ciešanās. Bez empātijas ciestu ne tikai attiecības, bet arī mākslas radīšana un uztvere, piemēram, lasītājiem empātija palīdz izprast grāmatas varoņus, to pārdzīvojumus un rīcību, savukārt aktierim – iejusties lomā. 

Empātiju bieži jauc ar līdzjūtību vai žēlumu, kas būtībā ir citas būtnes ciešanu atzīšana. 

Empātiju parasti neattiecina uz dzīvniekiem, jo, lai arī varam just pret tiem līdzjūtību, tomēr nevaram iejusties to ādā. 
Līdzjūtība ir rūpēšanās izjūta un tās izrādīšana kādam, ko piemeklējusi nelaime. Šo izjūtu bieži pavada vēlme, kaut tam būtu labāka, laimīgāka dzīve. 

Atšķirībā no empātijas līdzjūtība nenozīmē, ka cilvēka jūtas pret otru balstās uz dalītu pieredzi vai emocijām. Līdzjūtība parasti ir saistīta ar dziļāku, daudz personiskāku rūpju līmeni nekā žēlums, kas ir vienkāršas nožēlas izpausme. 

Žēlums parasti norāda, ka cietējs “nav pelnījis” to, kas ar viņu noticis, un ir bezspēcīgs kaut ko šajā situācijā darīt. Žēlums liecina par izpratni un iesaistīšanos otra nelaimē daudz zemākā pakāpē nekā empātija un līdzjūtība.

Pasaulē atzīta empātijas eksperte, vācu neirozinātniece Tanja Zingere (Tania Singer) intervijā vācu žurnālam Psychologie Heute šādi skaidroja empātijas un līdzjūtības nianses: “Empātija ir diezgan plaši izplatīta spēja dalīties jūtās ar citiem: kad kāds, piemēram, ir sāpināts, satraukts vai nobijies, es esmu blakus un kā empātisks cilvēks arī izjūtu negatīvas emocijas. Šāda afektīvā rezonanse ir praktiski universāla: visi to izjūt diezgan lielā mērā.

Līdzjūtība turpretim ir reakcija uz otra ciešanām pavisam no citas puses. To pierāda smadzeņu fizioloģija – kad kāds cieš sāpes, līdzjūtīga reakcija nekopē pašu sāpīgo stāvokli, bet drīzāk izraisa rūpes un sirsnību, kā arī motivāciju palīdzēt cietējam.” 

Galvenie empātijas tipi

* Kognitīvā empātija. Vienkāršākā empātijas forma. Cilvēks saprot otra situāciju un emocionālo stāvokli, taču savu nemaina. “Es redzu, ka viņam ir slikti, bet ko es tur varu darīt? Nevaru visiem palīdzēt.” To dēvē arī par perspektīvā skatīto empātiju, jo iedomāties situāciju no otra perspektīvas nav tas pats, kas vienkārši iedomāties sevi viņa situācijā. 

Kognitīvā empātija bieži prasa aktīvi ieklausīties otra pieredzētajā. Zinātnieki atklājuši, ka, praktizējot šo empātijas formu, cilvēki visbiežāk spēj palīdzēt otram.

* Emocionālā empātija. Šai formai raksturīgi, ka ar partneri notiekošais izraisa emocionālu pārdzīvojumu – vai nu līdzpārdzīvojumu, vai līdzjūtību. Līdzpārdzīvojuma pamatā ir egoistiska vajadzība pēc savas labklājības: “Žēl tevis, bet labi, ka tas nenotika ar mani.” Līdzjūtība ir augstākā emocionālās empātijas forma. Tās pamatā ir altruistiskas rūpes par otra cilvēka labklājību: “Žēl tevis. Vai varu kaut kā palīdzēt?” 

Emocionālā empātija ir “slidena” lieta, ne velti daži pētnieki to sauc par emocionālo infekciju vai empātiskām ciešanām. Pārāk dziļi iejūtoties otra bēdās, viņam ne tikai vairs nevar palīdzēt, bet arī pats var nonākt vieglā depresijā.

* Darbīgā empātija. Apvieno kognitīvo, emocionālo un uzvedības komponentu: “Es saprotu, kas ar tevi notiek, jūtu tev līdzi un darīšu visu iespējamo, lai palīdzētu.” Tā ir efektīvākā empātijas forma, ko iesaka lietot arī veselības un sociālās aprūpes darbiniekiem.

Empātiskais nogurums profesionāļiem

Empātija ir ne tikai cilvēka būtības daļa un motivācija palīdzēt citiem – tai ir arī sava ēnas puse, kuru tikai salīdzinoši nesen zinātnieki sākuši pētīt un popularizēt un kuru daļa sabiedrības nemaz negrib atzīt, tradicionāli uzskatot par morālei neatbilstīgu. Tomēr zinātniskie pētījumi liecina, ka būt empātiskam ir labi, bet bieži vien empātija var būt arī cilvēkam kaitīga.

Empātiskais nogurums ir viena no izplatītākajām empātijas “blaknēm”, kas jo sevišķi skar tādu profesiju pārstāvjus kā ārstus un medmāsas, advokātus, skolotājus un citus, taču var attiekties arī uz jebkuru pārāk empātisku cilvēku. Galu galā daudzi nonāk palīgu vai aprūpētāju lomā, kad saslimst vecāki, bērni vai draugi. 

Jēdzienu ”empātiskais nogurums” ieviesa amerikāņu profesors Marks Stebnickis (Mark Stebnicki) no Austrumkarolīnas Universitātes Atkarību un rehabilitācijas nodaļas, kurš jau gandrīz divdesmit gadus pēta empātijas ietekmi uz garīgās veselības aprūpes darbiniekiem.

“Empātiskais nogurums ir atšķirīgs no līdzjūtības noguruma un izdegšanas. Empātiskais nogurums ir psiholoģiska, emocionāla, intelektuāla, garīga, fiziska un profesionāla pārguruma rezultāts, kas rodas, kad klientu dzīvesstāsti vai hroniska slimība, invaliditāte, trauma, bēdas un zaudējums nepārtraukti atdzīvina darbinieka paša sāpinājumus,” uzskata Stebnickis, kurš pats darbojas kā dažādu krīžu konsultants. “Amerikas indiāņu tautas gudrība vēsta, ka, dziedinot kādu, tu ikreiz atdod daļu no sevis, līdz brīdim, kad tev pašam nepieciešama dziedināšana. Lai kļūtu par mediķi (vai profesionālu konsultantu), nepieciešams saprast, ka pats dziednieks kādā brīdī kļūs ievainojams un būs nepieciešama dziedināšana.” 

Ko maksā empātija attiecībās

Ne mazākus draudus veselībai pārlieka vai nekontrolēta līdzjūtība var radīt arī cilvēkiem, kam empātija nav daļa no profesijas. Lai gan, piemēram, bērna vecāku gadījumā tā arī līdzinās profesionālam pienākumam. 

Par vecāku empātiju interesantu pētījumu pirms pāris gadiem veica amerikāņu zinātnieki, salīdzinot, kādu ietekmi empātija atstāj uz vecākiem un viņu bērniem, pusaudžiem. Iepriekš ne reizi pierādīts, ka vecāku empātija bērnam sniedz ļoti daudz labvēlīgu psihosociālu “bonusu”, bet ko tas maksā pašiem vecākiem? Analizējot 247 vecāku un pusaudžu pārus pēc aptaujas anketām un asins analīzēm, zinātnieki secināja:

“Pusaudžiem vecāku empātija bija nozīmīgi saistīta gan ar labāku emociju regulēšanu, gan ar zemāku sistēmiska iekaisuma līmeni. Vecākiem empātijas paušana bija saistīta ar lielāku pašcieņu un dzīves jēgu, taču arī ar augstāku sistēmiska iekaisuma rādītāju.” Pētnieki to skaidroja tā: “Vecāki, kuri viegli iesaistās citu cīņās un perspektīvā, var padarīt sevi vārīgus pret papildu slogu, iztērējot fizioloģiskos resursus, lai palīdzētu citiem.” 

Arī citi pētījumi vedina domāt, ka ietekme, ko empātija atstāj uz tās paudēju un saņēmēju, var nozīmīgi atšķirties. Psihologi brīdina, ka empātiju nevajadzētu jaukt ar mīlestību. Mīlestība var uzlabot jebkuras attiecības – labas vai sliktas –, bet empātija to nespēj un var pat paātrināt saspringtu attiecību galu. Attiecīgi mīlestība var dziedēt, bet empātija nevar. Vēl vairāk – nesen atklāts, ka empātija saistīta ar agresiju un vardarbību.

Izrādās, iejušanās kāda viena cilvēka ādā var vienlaikus likt vērsties pret citu cilvēku tik sakāpināti, ka tas robežojas ar nežēlību un atriebību. Bufalo Universitātes zinātnieki pētījumā atklāja: jo spēcīgākas empātijas jūtas pret upuri, jo lielāka vēlme pēc vardarbības un sāpju nodarīšanas vainīgajam. Arī tad, ja tas nemaz nav vainīgs. Kā pētnieki atzīmēja, šī agresija var aktivizēties pat gadījumā, “ja ļaundarība nav pastrādāta vai nav bijusi nekāda provokācija no agresijas mērķa puses”. Tādējādi tās ir tikai jūtas, kas var izraisīt dziļu neobjektivitāti un neloģisku attieksmi pret citiem, kad rodas aizdomas, ka viņi apdraud cilvēku, kas jums rūp. 

Kā piemēru var minēt situāciju, kad tēvs pūlī pamana smagnēju, ikdienišķi tērptu vīrieti, kurš, kā viņam šķiet, “blenž” uz viņa pusaudžu vecuma meitu. Vīrietis var būt vienaldzīgs un nekustēties no vietas, bet tēva empātiskā izpratne, iedomājoties, ko vīrietis varētu gribēt nodarīt viņa meitai, padara viņu traku.
Empātija unikālā veidā nosaka agresiju, un, kā uzskata pētnieki, tas varētu notikt, iesaistoties oksitocīnam un vazopresīnam. “Mūsu atklājumi liek domāt, ka cilvēkiem, tāpat kā dzīvniekiem, aprūpēšana un agresija ir saistītas,” saka pētnieki. 

Oksitocīns un vazopresīns ir hormoni, kas atbild par tuvām un intīmām attiecībām un acīmredzot ir saistīti arī ar empātiju.
Dāņu ģimenes terapeits un vairāku populāru grāmatu autors Jespers Jūls (Jesper Juul) ir pat nosaucis empātiju un agresiju par eksistenciāliem dvīņiem. 

Bez vainas vainīgā izjūta

Vēl viena neērta blakne, kas nāk līdzi empātijai, ir vainas apziņa vieglākā vai smagākā formā. Psihologiem parasti nākas sastapties ar smagākiem gadījumiem, kad viņu pārmērīgi empātiskie pacienti ir apdraudējuši savu un savas ģimenes labklājību, atdodot ietaupījumus nejaušiem svešiniekiem, kas nokļuvuši finansiālās grūtībās. 

Šie cilvēki jūtas, it kā būtu kaut kādā veidā atbildīgi par citu ciešanām, un viņiem ir radusies vaina apziņa uz empātijas pamata. Šo stāvokli sauc arī par izdzīvotāja/veiksminieka vainas apziņu, kad empātisks cilvēks kļūdaini uztver savu laimi – viņam šķiet, ka tā radusies uz cita nelaimes rēķina vai pat to izraisījusi. Psihologi atklājuši, ka cilvēkiem, kas regulāri rīkojas vainas apziņas vai pat patoloģiska altruisma vārdā, vēlāk ir tendence ciest no vieglas depresijas.  

Amerikāņu zinātnieks Martins Hofmans (Martin Hoffman) ir izdalījis vismaz piecas morāles dilemmas, kas var izraisīt empātiskās ciešanas un vainas apziņu: “Pirmā – nevainīgs aculiecinieks: kāds redz citu cilvēku sāpēs, briesmās vai ciešanās. Otrā – pārkāpējs: cilvēks ir nodarījis kaitējumu kādam vai domā rīkoties tā, ka tas kaitēs kādam. Trešā – virtuālais pārkāpējs: viņš ir nevainīgs, bet jūtas kā pārkāpējs, piemēram, ja cieš attiecību partneris. Ceturtā – vairāki prasītāji: paplašināts aculiecinieka modelis, kad cilvēks redz divus vai vairāk upurus, bet nespēj visiem palīdzēt un spiests izvēlēties vienu. Piektā – rūpes vai taisnīgums: cilvēkam jāizvēlas starp palīdzēšanu kādam un morāles principu ievērošanu.” 

Autors arī norāda, ka šīm dilemmām ir dažādi apakštipi, kas var izraisīt vainas apziņu, piemēram, atdalīšanās vainas apziņa, ko bērni var just, kad kļūst pieauguši un pamet vecāku mājas. Vai vainas apziņa par sasniegumiem – ja ir paveikts vai sasniegts tas, kas nav izdevies vienaudžiem vai ģimenes locekļiem. 

Vairs nevar pat iemīlēties

Pārlieku empātiskiem cilvēkiem ir daudz problēmu: viņi bieži jūtas, it kā nestu smagu nastu; viņi pastāvīgi cīnās, lai nezaudētu kontroli pār savām jūtām; viņi ir sevišķi uzņēmīgi pret negatīvu enerģiju, kas tos ļoti nomāc un ātri nogurdina; viņiem ir tendence pievilkt cilvēkus, kas ņem, bet neko nedod pretī; viņi pamet novārtā savu labklājību, prātu un ķermeni; viņiem ir ārkārtīgi grūti iemīlēties, jo māc bailes, kā to izturēs u. tml. Šie cilvēki, kuri regulāri liek augstāk citu jūtas par savām vajadzībām, bieži cieš no vispārēja nemiera vai vieglas depresijas, kā arī no fiziska un psiholoģiska nespēka. Viņiem raksturīga tukšuma vai atsvešinātības izjūta, viņi pat var zaudēt spēju saprast, ko grib vai kas viņiem vajadzīgs. Viņu spējas pieņemt lēmumus savā labā ir samazinājušās. 

Tieši tāpēc Pols Blūms (Paul Bloom), Jeila Universitātes psiholoģijas un kognitīvo zinātņu profesors, pirms pāris gadiem izraisīja šoku sabiedrībā ar savu grāmatu Against Empathy: The Case for Rational Compassion, kurā paziņoja, ka cilvēkiem drīzāk nepieciešams mazāk nekā vairāk empātijas tai piemītošo draudu dēļ. Patiesībā ideja, ka empātijas var būt par daudz, atrodama jau senajās budistu mācībās. Tā vietā, lai fokusētos uz empātiju līdz pakāpei, kad esi sevi emocionāli izsmēlis, budisms māca praktizēt līdzjūtību, ko sauc par karuna. Tā ir ideja par dalīšanos ciešanās, izrādot rūpes par otru, – jušana līdzi, bet ne jušana kopā ar citu.

Kā izkļūt no empātijas slazda

Lai iegrožotu savu “hiperaktīvo” empātiju, jāliek lietā emocionālā inteliģence, tas ir, spēja pazīt savas un citu emocijas, lai motivētu sevi un spētu vadīt gan savas emocijas, gan emocijas attiecībās ar citiem. Vienmēr jābūt gatavam izpētīt un zināt pašam savas vajadzības. Ja nav ierasts par tām domāt, cilvēks var pat pilnībā neapzināties šīs vajadzības. Tiklīdz kaut kas rosina empātiju, ieteicams to uztvert kā signālu, lai pievērstos savām jūtām: “Ko es tagad jūtu? Kas man tagad ir vajadzīgs?”

Kad tas kļūst skaidrs, var pieņemt apzinātu lēmumu par to, cik daudz atdot un cik daudz prasīt sev. Šāda pieeja turklāt palīdz kopt attiecības ar cilvēkiem, kuri ņem vērā arī citu vajadzības. 
Ja nu gadījumā kļūst skaidrs, ka citu cilvēku intensīvās jūtas, sevišķi negatīvās, sāk pakļaut, nepieciešams radīt zināmu distanci – pat norobežot sevi, ja vajadzīgs. Kad “cietējs” vaicās par šādas uzvedības iemesliem, vajag atklāti paskaidrot: “Brīžiem mani ir tā pārņēmušas tavas jūtas, ka es aizmirstu par savējām. Cenšos to līdzsvarot.” Vai citā gadījumā vajag mainīt komunicēšanas stilu: “Zini, es tiešām gribētu par to parunāt, bet ne tagad. Nejūtos savā ādā. Varam parunāt rīt?” Nav vērts uztraukties par otra jūtu aizvainošanu – ja šim cilvēkam savukārt piemīt empātija, saikne tikai kļūs ciešāka. 

Labs veids, kā var parūpēties par tuvu cilvēku, neaizmirstot par paša jūtām, ir pārvērst pārmērīgu empātiju līdzjūtībā. Kad otrs ir satraukts, nevis iztēloties šo stresu uz sevis, bet dziļi ieelpot, soli atkāpties un teikt: “Tas izklausās šausmīgi. Vai varu kā palīdzēt?”

Emocionālā inteliģence vienmēr liek būt empātiskam pašam pret sevi – sevi ir jāmīl. Un tas paradoksālā kārtā ļauj būt pat vēl vairāk klātesošam to cilvēku dzīvē, kas ir tuvi.

Kā konstatēt pārlieku empātiju?

Kā pazīt empātijas slazdus? Ja ievērojat sevī kādu no šiem simptomiem, ir vērts mainīt attieksmi.

* Veltījat vairāk laika, domājot par sava partnera jūtām, nevis savām paša.

* Strīda laikā koncentrējat uzmanību tikai uz otra cilvēka teikto, izslēdzot to, ko gribat pateikt.

* Pēc strīda esat pārņemti ar to, ko domā otrs cilvēks.

* Bieži vien tik ļoti līdzpārdzīvojat tuva cilvēka jūtas, kad viņš ir nomākts vai sāpināts, ka šīs jūtas, šķiet, kļūst jūsu.

* Vairāk laika ziedojat, cenšoties saprast, kāpēc otrs pievīlis, nekā izlemjot, vai viņa iemesli ir svarīgāki par jūsu jūtām.