Laima Vaikule par slavu, skatuvi un veselību: "Man deva tikai 20 procentu iespēju, ka dzīvošu"

Tiekamies saulainā dienā, un skaidri sajūtams jūras tuvums. Laimas dārzs apbur ar krāsu bagātību – šķiet, saimniece zina visu par ziediem, kurus pati izraudzījusies, un garāmejot tos samīļo – ja ne ar rokām, tad acīm. “Man patīk jūra, pļavas, atklātas vietas. Mežs nepatīk, sēņot neeju,” atklāj aiz mūsu valsts robežām noteikti vispopulārākā Latvijas dziedātāja. Viņa priecājas par katru dzīves mirkli, jo labi saprot to vērtību. Uz galda telefons, palaikam tas ieskanas. Top kārtējais Randiņš ar Laimu – festivāls, kas pulcēs populārus dažādu valstu dziedātājus un mūziķus, un darba ir daudz...

Lai būtu dzīvā mūzika

Šopavasar devāties ceļojumā, lai atzīmētu savu jubileju.

Nevaru ciest jubileju, es sen vairs nesvinu dzimšanas dienas – nekā jauka tur nav. Māmiņai gan dāvināju jubilejās ziedus. Jā, biju pirmoreiz Marokā, Marakešā, redzēju kaktusus koka augstumā. Ceļojot vienmēr kaut kas patīk vairāk, kaut kas ne sevišķi – viss atkarīgs, kur dzīvojat, ar ko braucat. Nezinu, vai uz Maroku došos vēl, jo ir tik daudz vietu, kur neesmu bijusi, piemēram, Venēcijā. Noteikti jāaizbrauc, vai ne? Atmiņā palikusi kaķu zeme Kipra ar brīnišķīgu pludmali pie viesnīcas. Tu guli, tad pēkšņi klēpī ielec kaķis – jauki. Ceļojot gribas atslābināties, justies brīvai, lai neviens neredz. Vienmēr ir brīnišķīgi iepazīt pilsētu, sajust, kā cilvēki dzīvo. Aiziet uz veikalu, pasēdēt kafejnīcā, iepazīties ar kādu vietējo.

Vai arī te, Jūrmalā, tagad brīvi ejat pa ielu, iegriežaties veikalā?

Jā, es pat nemaskējos, un man tas patīk. Esmu nometusi kaut ko no sevis, un tas notika pēc kovida. Pēc pandēmijas labprāt pastaigājos, iepatikās, ka cilvēki ar mani sasveicinājās, un līdz šim esmu gatava iesaistīties sarunās ar nepazīstamiem ļaudīm. Labprāt. Kādreiz es būtu pagriezusi galvu – un prom.

Jā, paiet laiks, un tu izmainies. Negribas ievērot dreskodu, skaisti ģērbties. Kovida laikā es pat nevarēju nagus nolakot, tie uzreiz dūrās acīs – nesaskanēja ar to šausmīgo, drūmo laiku. Tāpat tagad karš. Man negribas vilkt sievišķīgus kostīmus, tie nesader ar šo laiku, ar to, kas tagad notiek. Kādreiz man likās labāks viss, kas notika pasaulē, politikā, ar cilvēkiem. Diemžēl mazākā cilvēces daļa ir labestīga, es kādreiz visu redzēju rožainākās krāsās. Kā var nogalināt cilvēku?! Simtiem gadu taču cīnījāmies par demokrātiju, kultūru, vērtībām, bet paskatieties – tagad Ukraina, Izraēla… Kas notiek? Es to izprotu vienkārši – ir agresija, uzbrucējs, otrs ir cietušais, un nevajag meklēt attaisnojumu. Manā festivālā jūlijā satiksies visi vienādi domājošie, domubiedri, un nebūs svarīga ne valsts, ne valoda.

Jūs pati pieteicāt, ka savu apaļo jubileju atzīmēsiet festivālā Laima Rendezvous, bet šogad ir 40. jubileja ir filmai Vajadzīga soliste, kuru noskatoties visiem bija šoks – izrādās, mums ir tik talantīga dziedātāja Laima Vaikule, par kuru neko nezinājām! 1984. gadā jūs strādājāt varietē programmās, taču ierindas publikai tās nebija pieejamas.

Man tad likās, ka esmu šausmīga populāra, jo strādāju viesnīcas Latvija naktsbārā Melodija. Pēc daudziem gadiem tur iegāju – šausmas, cilvēkus no skatuves burtiski varēju aizsniegt ar roku, tik tuvu viņi sēdēja. Dziedāju restorānā Jūras pērle, tolaik populārākajā atpūtas vietā visā Padomju Savienībā. Tur bija 130 vietu, un domāju, ka visiem esmu labi atpazīstama. Tas gan mani nekādi neiespaidoja, tāpat arī vēlāk, kad jau biju plaši populāra; varbūt tāpēc, ka gribēju kļūt par ārsti. Laikam man pietrūkst to īpašību, kas nepieciešamas šovbiznesam, piemēram, vēlmes izrādīties. Man patīk noslēpties tā tālāk, uzlikt cepuri, neiet uz tādām vietām, kur daudz cilvēku. Bija viens dziedātājs, ar kuru kaut kur dienvidos pie Melnās jūras, varbūt Sočos, strādājām. Es maskējos, bet viņš devās uz pludmali kovboja zābakos, cepurē, no tāluma vēl uzsauca, lai kāds viņu ieraudzītu. Man tas toreiz likās tik šausmīgi, ka to vēl tagad atceros. Es arī nekad neesmu mīlējusi fotografēties. Astoņdesmitajos braucu pa stadioniem, savācot 45 tūkstošus klausītāju, bet man no tā laika ir viena fotogrāfija.

Skaidrs, ka toreiz filmā viņi varēja uzaicināt vienīgi mani, un es pret to izturējos bez satraukuma. Esmu piedalījusies vairākās, piemēram, Jūras pērlē notika filmas Inspektors Guls uzņemšana, viņi ieraudzīja mani dziedam un iepina sižetā.

Izrādās, filmā Vajadzīga soliste bijāt arī horeogrāfe, strādājāt ar Leldi Vikmani, mācījāt dejot un kustēties pārējiem dalībniekiem.

Tas man bija vienkārši, bet rezultāts nebija izcils. Man vienmēr bijis jāstrādā ar cilvēkiem, jau padsmit gados sāku dziedāt ar radio estrādes orķestri, koncertēju. Sešpadsmit gados jau aizbraucu no Latvijas ar rokansambli. Es biju tāda, kas var visu!

Jūsu bērnībā bija arī skumjas notis – diennakts bērnudārzs, jo vecāki bija aizņemti, daudz strādāja. Saka, bērnā pamati tiek ielikti līdz piecu gadu vecumam…

Esmu par to daudz domājusi – kāpēc biju tik patstāvīga? Un vēl šīs bailes, ka tevi nepaņems uz mājām no bērnudārza. Kaut gan bērnību atceros kā brīnišķīgu, izņemot bērnudārzu…

Cilvēki tad dzīvoja ļoti konkrētā rāmī, zināja, ko drīkst un ko nedrīkst.

Jā, es arī zināju, bet intuitīvi biju pret šiem noteikumiem. Bērnībā dzīvojām Imantā, kur vecāki īrēja istabiņu un virtuvi privātmājā. Mēs bijām trīs māsas, mamma un paps – visi vienā istabiņā. No rīta ziemā cēlāmies, kad jau bija iekurināta plīts, citādi ūdens varēja aizsalt. Tāda nu bija tā dzīve, bet mēs kā bērni to neizjutām, nesapratām, cik tas bija grūti māmiņai un tētim – strādāt no rīta līdz vakaram, tad gatavot ēst, mazgāt veļu. Gājām uz pirti, dušas mums nebija. Tomēr man tas prātā palicis kā ļoti jauks laiks, ko vienmēr atceros ar sirds siltumu. Mums bija saimniecīte, par kuru domāju, ka viņa ir mana vecmamma. Viņai piederēja māja, kurā dzīvojām, un viņa man daudz ko iemācīja. Sieviete gados, izīrējot istabu, negribēja, ka ienāk ģimene ar bērniem. Mamma sastāstīja, ka bērnu nav, tad pa vienam mūs veda uz to māju rādīt. Galu galā saimniecīte samierinājās, iemīlēja mani, bet es viņu. Mūžīgi skaitīju viņas ulmaņlaika latus. Divas autobusa pieturas gājām pēc ūdens. Aka bija, bet tāda izžuvusi. Bija liela pļava, man tur ļoti patika. Tur Zolitūdi uzcēla.

Esat bijusi meitene, kura labprātāk kāpj kokos, nevis spēlējas ar lellēm. Vai bērnībā varējāt iedomāties, ka jums piederēs liela, skaista māja un būsiet slavena? Piemēram, Margarita Vilcāne savai omītei stāstījusi, ka būs dziedātāja un tad nopirks viņai baltu mājiņu…

Margarita ir zvaigzne, vismaz es viņu tā uztveru kopš brīža, kad viņu pirmoreiz piecpadsmit gados ieraudzīju. Īsta zvaigzne. Ļoti skaista. Filharmonijā atceros spoguli, pie kura viņa grimējās. Tas viņai piestāv – tādi sapņi.

Es bērnībā zināju, ka būšu ārste. Kaut kādas mājas man nebija vajadzīgas. Esmu no tiem, kas nemāk naudu krāt, un tas man pat šķiet nesvarīgi. Galvenais, lai sev kaut ko varu atļauties, bet par to daudz galvu nelauzu. Šajā ziņā mēs ar Andreju (Laimas dzīvesbiedru – D. M.) esam pilnīgi vienādi. Kopš tā laika, kad sākām rīkot festivālu, neviens no tiem naudu nav ienesis, labi, ja sanāk pa nullēm. Cilvēkiem varbūt šķiet, ka tā ir vēlme nopelnīt, bet sanāk milzīgi izdevumi. Viesnīca, ceļš, aparatūra, ēdināšana, televīzija. Gribas jau katru reizi parādīt citus solistus, citus žanrus. It kā vajadzētu to beidzot pamest, jo festivāls prasa ļoti daudz darba, līdzekļu, taču arī žēl no tā visa atteikties. Kad šīs trīs dienas paiet, ir tik liels gandarījums! Apkārt dziedātāji, mūziķi, visi tik laimīgi, vienmēr laba atmosfēra. Ik gadu domāju: šis bija pēdējais, tas ir par traku. Bet paiet gads, un atkal notiek festivāls, jo citādi dzīve būtu vienmuļa…

Tāpat Raimonds Pauls šad tad atvadās no skatuves, tā dara arī citas zvaigznes. Bet turpina spēlēt!

Tā ir kā slimība.

To sauc vienā vārdā – darbaholisms.

Jā, tas ir par mani. Piemērs bija mana brīnišķīgā māmiņa, viņai visam pietika laika. Brauca no darba ar vilcienu, tad nāca kājām līdz mājai, un somā vienmēr bija kaut kas mums – arbūzs vai kas cits garšīgs. Tā smagā soma… Mēs jau toreiz to nesapratām, tāpēc esmu viņai ļoti pateicīga par rūpēm. Es arī kopš bērnības visu pati darīju, jau pirmajā klasē pati gāju uz skolu Imantā gandrīz trīs autobusa pieturas. Kokli bērnībā spēlēju, uz pulciņu gāju. Netālu bija pļava, varēju tur gulēt uz vēdera stundām ilgi. Mani interesēja, kā lēkā sienāži, pētīju, kā rāpo skudriņas, kā viss notiek. Nezinu, kāpēc, bet gribēju būt ārste, un tagad mani labākie draugiem ir ārsti, Vienalga, par kādām problēmām, bet lai tikai viņi stāsta – no kā radies tas, kāpēc ir šāda slimība? Un klausoties es jūtos laimīga.

Medicīna ir ārkārtīgi progresējusi, bet vai tas pats sakāms par mūziku?

Mūzikā galvenais ir sirds, bet medicīnā – superaparatūra. Lai var maksimāli agri konstatēt, ja slimības parādās. Bet mūzikā dominē tehnoloģijas. Tāpēc, savu festivālu veidojot, vēlos, lai dominē dzīvā mūzika. Lai būtu stīgas, pūšaminstrumenti. Protams, būs elektroniskas sagataves, bet ne fonogrammas, kad dziedātājs plāta muti. Astoņdesmitajos to ļoti izjutām, kad brauca prom daudz labu mūziķu. Pēkšņi skaties – nav labu pūtēju vai bundzinieki štruntīgi. Tāpēc tagad, kad ir tik plaša izvēle, labprāt veidoju festivālu, kur pārstāvēti dažādi žanri, klasiku ieskaitot.

Viss atnāk pats

Jūs, Laima, nedziedātu un nedejotu, ja nebūtu cilvēku, kam tas patīk. Tad laikam tomēr bija vēlme sevi parādīt, pievērst uzmanību, kas jaunībā parasti ir ļoti svarīgi. Skolniece uz skatuves!

Pat to varu pateikties maestro Leonīdam Zahodņikam (Itālijā skolotam tenoram, vokālajam pedagogam – D. M.), jo aizgāju uz VEF kultūras pili piedalīties konkursā kopā ar savu draudzeni Velgu Eisaku, kura vēl strādā par acu ārsti. Nopietns cilvēks. Gāju ar viņu reizē, neko pat nedomājot. Konkursā pavadījumus dziedātājiem atskaņoja radio estrādes orķestris, pēc tam braucām koncertēt. Tad arī iepazinos ar Zahodņiku, kurš nostādīja balsis. Viņš mani tik ļoti iemīlēja, ka vairākus gadus gāju pie viņa uz māju mācīties dziedāt. Borēja, ka man noteikti jādzied. Bija neērti atteikt, tad arī gāju. Iedomājieties, vairākus gadus gandrīz katru dienu vingrināties dziedāt, mācīties pareizi elpot. Man gan mūzika un dziedāšana tad īpaši neinteresēja, jo mācījos medicīnas skolā, zināju, ka būšu ārste. Nebiju nekādu dziedoņu fane, tik daudz, cik parasts klausītājs. Paldies Zahodņikam, viņš man smadzenēs ielika apziņas graudiņu, ka ir vēl tāda profesija arī. Un iepazīstināja mani ar Raimondu Paulu. Melojām, ka man ir sešpadsmit gadu un ka man ir pase, bet nebija. Nora Bumbiere tolaik no Rīgas Estrādes orķestra meiteņu ansambļa pārgāja uz solistiem, mani paņēma viņas vietā. Kad dziedāju Lido, Jūras pērlē, periodiski satikos ar Zahodņiku, viņš man bija ļoti tuvs cilvēks. Tā laikam bija viņa misija, ja pieņem, ka viss ir nolemts un mēs paši nevaram nekādus ceļus izraudzīties.

Tātad ticat tam, ka mums nav savas brīvās gribas izvēlēs?

Esmu tam dzīvs piemērs. Viss, par ko es domāju, ko gribēju, viss sagriezās citādi.

Vai pie zīlnieces esat bijusi?

Jau divpadsmit gados, kad mamma aizveda. Jūrmalā bija viena ļoti slavena zīlniece, un viņa visu pareizi pateica – ka nomainīsies valdība, ka mans darbs būs saistīts ar izbraukumiem. Toreiz promejot pasmējāmies, jo viņa teica, ka es nekad nebūšu bagāta, bet ļoti labi dzīvošu. To labi atceros, jo tajā laikā ar vārdu bagātība saprata mašīnu, varbūt māju. Es vispār neesmu no tās cilvēku sugas, kas par to domā. Man tas nav vajadzīgs. Viss pats atnāk – nesapņoju ne par personīgo māju, ne ko tamlīdzīgu.

Esot divi veidi, kā nopelnīt. Viens – vizualizēt, ka pie tevis atnāks bagātība; otrs – iet un strādāt.

Liels prieks un veiksme ir tiem cilvēkiem, kuri dara to darbu, kas viņiem patīk. Es tik ļoti iemīlēju dziedāšanu, mūziku, skatuvi, ka bija milzīgs prieks strādāt. Jūras pērlē mēģinājumus rīkoju sešos no rīta pēc iepriekšējās darbadienas.

Nabaga kolēģi!

Jā, tā ir taisnība. Tiem, kuriem nebija tik lielas tieksmes pēc darba, tas likās šausmīgi. Bet ap mani bija cilvēki, kuri mani mīlēja, man uzticējās, un viss notika. Nezinu, kā es viņus iespaidoju.

Mēs jau nezinām, kas mēs esam, var spriest tikai no tā, ko par mums pasaka citi. Pagāja gadi, līdz uzzināju, ka esmu īsts velna pulveris; nemaz nedomāju, ka tāda biju. Man māsīca stāstīja, kā es aizbraucu uz Ilūksti, kur viņa pārdeva saldējumu. Māsīca aizgāja kaut ko kārtot un atstāja mani, divpadsmitgadīgu skuķi, savā vietā. Un es daudziem saldējumu iedevu par velti – nē, nevajag naudu! Es nesapratu, ka viņai par to būs jāatbild. Kopā ar kaut kādiem puišiem gājām uz kino. Un es viņai esot teikusi – ko mēs te sēžam, kam mums tie puiši vajadzīgi? Piecēlāmies un devāmies prom, viņi nāca mums pakaļ. Sākām skriet, ieskrējām pagalmā, atsitos ar kaklu pret metāla stiepli, uzkritu uz suņu būdas. Izskrēja suns un sāka riet, bet es tad ne no kā nebaidījos. Varbūt nesapratu, cik tas ir bīstami.

Avantūriste!

Šausmīga. Aizbraucu uz Gruziju ar grupu, kurai vajadzēja solisti. Sešpadsmit gados jau strādāju Rīgas filharmonijā, viņi mani pierunāja, līdz piekritu – nu labi, aizbrauksim.

Gruzīni zogot blondīnes!

Nu jā, gaišmate es biju, bet dzīvoju mājās pie vietējā cilvēka, kas rīkoja koncertus – vienā istabā ar viņa meitu, aiz restēm. Sēdos mašīnā, braucu uz koncertu, pēc tam uzreiz atpakaļ. Laikam jau saprata, ka esmu bērns, kaut kādu parakstu mammai paprasīja…

Vai jums dzīvē laimējies ar labiem, uzticamiem cilvēkiem blakus? Neviens nav ļaunprātīgi izmantojis?

Tikai labi cilvēki, sākot no Gruzijas, faktiski Adžārijas. Tur mums bija satiksmes negadījums, starp abu auto pasažieriem izcēlās kautiņš, atbrauca milicis un sašāva divus muzikantus. Viņi nonāca slimnīcā, vēl divus iesēdināja cietumā. Mani izmeta no mājas, paliku uz ielas. Sešpadsmit gadus veca meitene, kura parakstījusies, ka nepametīs Gruziju, kamēr nebeigsies tiesa… Milicis stāvēja uz ceļiem un lūdzās, lai saku, ka bija divi šāvieni, nevis viens, jo viņš šāva bez brīdinājuma. Pusgadu no savas dzīves šim notikumam atdevu, par laimi, apkārt bija labi cilvēki, sākot ar filharmonijas direktoru. Dzīvoju kaut kādās ģimenēs – pie jūrnieka sievas, tad pie kādas paralizētas sievietes, pēc tam daudzbērnu ģimenē. Viņi visi mani pieskatīja. Tad bija čigānu ģimene, ar kuru braucām uz koncertiem. Vienmēr saku, ka mans sargeņģelis strādā no visas sirds.

Parasta meitene būtu zvanījusi mammai, lai brauc un glābj.

Tad jau nebija telefona. Nospļāvos uz to neizbraukšanas parakstu, devos uz Rīgu un visu izstāstīju mammai, bet tiesa jau bija notikusi – mūziķus iesēdināja cietumā ne par ko. Arī Amerikā, kad slimoju, apkārt atradās tik daudz labu cilvēku, sākot ar Annu Čaksti un beidzot ar vienkāršiem amerikāņiem, kuri redzēja, ka meitene slimo, mācīja man valodu, pievērsa uzmanību. Ārstējošie ārsti bija jauki, man veicās.

Vai slimības dēļ deviņdesmito gadu sākumā beidzās karjera Amerikā, kur jūs pieteica kā ziemeļu Madonnu?

Man vairs nebija nekādas intereses. Gribēju ātrāk pie mammas uz mājām. Visam jānotiek īstajā laikā.

Slimības arī nenākot nejauši, ja jūs ticat liktenim…

Slimība parādīja, ka šī profesija, karjera man nav galvenais. Strādājot tu pazaudē tik daudz – neredzi, kā tava mamma noveco, kā māsas bērni izaug, kā mani suņi noveco un nomirst, jo eksistē tikai darbs, un sākumā likās, ka zeme griežas ap mani. Bet tad es sapratu, ka blakus ir brīnišķīgi cilvēki, koki, dzīvnieki. Kā datorā nomainās programma, tā tas notika ar mani. 

Cilvēkus taču redzējāt arī iepriekš, piemēram, Dzeguzītes dalībnieki stāstīja, ka jūs viņiem esat bijusi gluži kā mamma, ļoti mīļa.

Tā bija profesija, kurā biju iekšā. Kad dziedājām duetu ar Gunāriņu (Kalniņu), man negribējās izrādīties, lai mēs būtu vienādi labi. Gunāriņš bija vienreizīgs, viņš man pat teica priekšā vārdus, kad dziedājām par mazo panku.

Gunārs neizturēja popzvaigznes karjeras nastu. Katrs to nevar – atšķirībā no jums.

Varbūt tāpēc, ka pret to neizturējos tik nopietni. Darīju tikai to, kas man patika, un ne jau tāpēc, lai visi mani zinātu. Man patika veidot koncertnumurus, strādāt pie tiem, un ne tāpēc, lai visi būtu beigti no tā, ko uztaisu. Un nauda pati nāca pie manis, jo Latvijā strādāju četrās vietās, četrās dažādās programmās. Un ne jau tāpēc, lai labi nopelnītu. Man patika dziedāt, un mēs bijām ārzemes visai Padomju Savienībai. Viesnīca Latvija, Jūrmala, visi bāri – vienmēr pilns ar cilvēkiem.

Puķainā halātiņā

Kurā mirklī pārcēlāties uz Jūrmalu – vai jau Jūras pērles darba laikā?

Nē, tad dzīvoju Ķengaragā, braukāju. Sāku, tiklīdz parādījās žigulis. Braucu ātri. Var teikt, ka tā noņēmu stresu. Andrejam bija draugi, kuriem patika ātri braukt, un mēs saderējām, kurš atbrauks ātrāk no Sēnītes līdz Jūrmalai cauri visai Rīgai. Tikai pirms četrām dienām biju dabūjusi tiesības. Braukt pa pilsētu ar simt kilometriem stundā – tas izklausās pēc avantūras, bet gribēju pierādīt, ka sieviete to var!

Jūrmalā nostrādāju sešus gadus, un naktīs tātad sešus gadus negulēju. Kad sapratu, ka tas ir par traku, gribēju strādāt viesnīcā Latvija, kas bija pakļauta Intūristam (PSRS ceļojumu birojs, kas apkalpoja ārzemniekus – D. M.), bet mani nepielaida. Viss (grupas Laima) kolektīvs gandrīz gadu bija bez darba, kopā ar mani gaidīja, kā viss beigsies, beidzot (1984. gadā) mēs ar savu programmu atklājām bāru Melodija.

Uz Jūrmalu pārvācos, pateicoties savam sunim Kendijai, rotveileram, kura visiem koda, respektēja tikai mani. Kendijas dēļ sākām īrēt māju Jūrmalā. Viņa mani ļoti mīlēja, gājām staigāt, iemīlējām Jūrmalu, sapratām, ka gribam šeit dzīvot pavisam. No pilsētas īrējām māju tieši pretim tagadējai, bet izrādījās, ka tur ir saimnieki. Viņi gaidīja, līdz mēs visu izremontējam, tad pieteica savas tiesības. Un atkal bija kāds labs cilvēks, namu pārvaldniece Regīna: “Laima, pretim saimniece pārdod zemi!” Viņa mani saveda ar īpašnieci, nopirkām zemi, un, pateicoties Regīnai, esam te. Bez viņas varbūt ilgi nebūtu sapratuši, ka kaut kas jāpērk.

Lasītājam varbūt liksies jocīgi, ka Laima Vaikule, kurai ir savs skaistumkopšanas salons, kura apgroza varbūt miljonus, te stāsta, ka nemāk rīkoties ar naudu. Ne visiem tā veicas.

Veicas, pateicoties cilvēkiem, kuri nejauši parādās manā ceļā. Protams, man ir mājas pārvaldnieks kopš pirmās dienas. Iepazināmies ar šo brīnišķīgo cilvēku, kad vēl īrējām, un Nikolajs te atbild par visu. Man patīk aizbraukt, nopirkt kādas puķes, tad plānot, kur mēs tās stādīsim. Lūk, tas ir mans.

Viss, kas te tagad aug, kādreiz bija maziņš, bet tagad koki izauguši lieli un cits citam traucē. Gribējām, lai kaimiņi mūs neredz, nopirkām ginku. Tad tur blakus ir kastanis ar rozā ziediem un kļava – visi šie koki man ir svarīgi. Būtu grūti no tiem šķirties, ja kādreiz pamestu šo māju. Tur ir suņuka Buča ābelīte, viņš man bija pirms Emi. Tur ir omes egle. Tā nolīkusī ir mana egle. Tur ir Andrejs. Katrs koks kādam pieder, ir simbols. Emi gan koka vēl nav. Mammai ir lielā, sirmā – pati lielākā egle. Viss manī mainījās pēc slimības, jo pasauli sajutu citādi. Kad vajadzēja nozāģēt liepas īres mājas dārzā, atnāca strādnieki. Sajutu, ka nevaru uz to skatīties, cik ļoti liepai sāp. Tad sapratu, ka ar mani kaut kas ir noticis.

Vai krūts vēža ārstēšanas laikā nonācāt jau citā dimensijā?

Man deva tikai 20 procentu iespēju, ka izdzīvošu, kam ne sevišķi ticēja. Trīsdesmit piecos gados tu saproti, ka esi mirstīgs, bet aiziet būtu tā kā par agru. Pirms tam par to nekad nedomāju, bet nu viss mainījās. Kādreiz sapņoju dziedāt un dejot Brodvejā, bet, kad man to piedāvāja, vairs negribējās. Tikai ātrāk uz mājām, nekādu Brodveju! Būtu varējusi tēlot Matu Hari.

Tomēr turpinājāt ražīgi strādāt, 1996. gadā pat saņēmāt Latvijas Lielo mūzikas balvu par koncertprogrammām Eiropā un ASV. Kopā ar Raimondu Paulu uzstājāties Kārnegija zālē, esat dziedājusi Japānā. Vai koncerti ir saskaitīti?

Mans rekords ir septiņi koncerti dienā, un tā desmit dienas no vietas. Apmēram trešajā dienā vairs nesapratām, kur atrodamies. Arī tā bija skola. Viss, kas ar mani noticis, ir brīnišķīgi, arī slimība.

Bet kā ar dusmām, aizvainojumu? Dzirdēts, ka nolaidība darbā gan varēja jūs nokaitināt, jo Laima ir perfekcioniste.

Kad saslimu, ne gluži dusmojos, bet nesapratu – kāpēc es? Šodien jau varu sacīt, ka tas bija vajadzīgs. Ja tas nebūtu noticis… Biju nevis karjeriste, bet kategorisks cilvēks. Pieprasīju no katra ideālu. Jānāk laikā, ne dzeršana, ne pīpēšana, nekādas izlaidības. Nesapratu, kāpēc cilvēks vispār dzīvo, ja viņš nestrādā.

Vai tagad zināt, cik patīkami ir nestrādāt?

Jā, tagad spēju pieņemt cilvēkus, kuri dzer, pīpē, nav akurāti, bet – tādi viņi ir.

Bezpajumtnieki, manuprāt, ir vislaimīgākie – nekur nesteidzas, dara, kas ienāk prātā.

Ir tik dažādi cilvēki, tik dažādi likteņi, un viņiem noteikti arī ir stress. Varbūt jau iepriekš piedzīvots, pirms viņi nonāca uz ielas.

Kā Laima Vaikule cīnās ar stresu?

Sports. Kad man bija ļoti slikti, es skrēju. Deviņos no rīta skrien tik ilgi, līdz vairs nespēj, – tā man bija norma. Kur tik neesmu skrējusi – pa parkiem, ielām. Piemēram, aizbraucam uz Sibīriju, un arī tur es vienalga skrēju, kaut bija mīnus četrdesmit grādu. Nabaga Andrejam arī bija jāskrien. Koncerts beidzās desmitos, muzikanti iedzēra, atslābinājās, otrā rītā deviņos bija mēģinājums, tad skrēju astoņos.

Tas ir apbrīnojami! Tāds raksturs.

Nē, tas ir šausmīgi, bet varbūt tāpēc arī varēju kaut ko sasniegt.

Vai palika arī laiks draugiem?

Man bija draudzenes, arī tādas, kas zvanīja nakts vidū, ja kaut kas notika. Viena naktī iekūlās avārijā, sadauzīja mašīnu. Pēc tam viņa teica – nezinu, kas ar mani būtu noticis, ja nebūtu tevi sazvanījusi.

Kad festivālā Laima Rendezvous piesakāt dalībniekus, dažkārt izklausās neticami, ka šis dziedātājs ir draugs un tas arī. Bet varbūt draudzība dzimusi kopīgā darbā?

Vienkārši ir jāmīl cilvēki, nekas cits nav vajadzīgs. Kādreiz cilvēkus vienkārši neredzēju. No skolas laikiem gan neviena draudzene nav palikusi, skolas nemitīgi mainīju, jo mainījās dzīvesvietas. Tad īrējām, tad iedeva dzīvokli, tad atkal īrējām, jo mamma strādāja Dubultos.

Dažreiz draudzenes nevajag, jo ir daudz radu apkārt.

Man ir mīļas māsīcas, pie kurām braucām uz Ilūksti. Gribējām iet uz karnevālu, bet nebija ko vilkt. Ģimenē seši bērni, un visgaršīgākais bija ūdenī izmērcēta rupjmaize ar cukuru. Par kapeikām nopirkām puķainu audumu, meitenes mācēja šūt ar mašīnu, es taisīju piegrieztni. Iznāca pāris halātiņu, uzvilkām un gājām – re, kāda uzņēmība!

Jāizvēlas īstais ceļš

Kā būtu, ja jūsu ceļā nebūtu gadījies Raimonds Pauls?

Neviens to nezina. Viņš ir mūsu zvaigzne, īsts ģēnijs. Es jau strādāju filharmonijā, pirms satikāmies, ar laiku kā dziedātāja varēju savākt pilnu Sporta pili. Sākumā ar savu grupu bijām iesildītāji, bet drīz vien tieši mēs noslēdzām koncertu. Biju apmierināta, dziedāju, ko un kā gribēju. Galvenais jau ir dziesma. Vari būt brīnišķīgs dziedātājs, bet, ja nav repertuāra, ir smagi. Šodien ir citādi, ir internets, vari jūtūbē ielikt savu dziesmu, cilvēki dzirdēs un tevi iemīlēs. Tolaik nekas tāds nebija iespējams, bija tikai televīzija vai radio, par kuru lēma Kultūras ministrija. Tolaik bez Raimonda es vēl ilgi būtu dziedājusi varietē…

Pēc skaņuplatēm arī stāvējām rindā. Astoņdesmitajos jums bija izdoti jau 20 miljoni plašu.

Jā, firma Melodija. Tolaik koncertos nebija atļauts dziedāt tik daudz ārzemju dziesmu, kā es to darīju. Blēdījāmies, rakstot latviskus vārdus, piemēram, dziesmiņai par mušmirēm, kas bija amerikāņu gabals.

Ko dziedāsiet savā festivālā šogad?

Tas ir izdomāts, un būs vairāki izpildītāji, ar kuriem dziedāšu duetus. Būs grupa Bi-2, šie cilvēki uz savas ādas izbaudījuši Putina režīmu, zina, kā ir, kad iesēdina cietumā. Visi, kuri piedalās, domā tāpat kā es, viņi ir pret karu, tātad gaiši cilvēki. Dziedāšu duetu ar Andreju Makareviču, kurš Krievijā pasludināts par ārvalstu aģentu. Viņam ir tik brīnišķīgi teksti! Būs arī SunStroke no Moldovas, ar ko gatavojam kopīgu numuru, protams, Jānis Stībelis – tik muzikāls cilvēks. Vienmēr viņu saucu līdzi, ja braucu koncertēt, mēs duetā dziedāsim viņa jauno dziesmu par Sauli, kas uzaicina Mēnesi dejot.  

Pirmais festivāls Laima Rendezvous notika pirms desmit gadiem. V vai ir viesi, kas piedalās katru reizi?

Daudzkārt esam aicinājuši, piemēram, Nino Katamadzi no Gruzijas, kurai katru gadu ir jauns repertuārs. Festivāla programmu veidoju es pati, arī internetā daudz skatos, meklējot jaunos talantus. Piemēram, būs mūziķis no Francijas Lucky Love, kuram kopš dzimšanas nav vienas rokas. Sākumā to pat nepamanīju, tad ieraudzīju un nopriecājos, ka viņš to neslēpj, bet ne jau tāpēc viņu uzaicināju. Vispār es gribētu, lai mēs Latvijā esam pareizi cilvēki, lai izturētos pret atšķirīgajiem kā pret visiem, ņemtu viņus savā sabiedrībā. Interesanti, kā mūsu auditorija izturēsies pret šo mūziķi, kurš pārdzīvojis tik daudz, ka to pat grūti iztēloties. 

Šogad būs mūziķi no Igaunijas, Izraēlas, Bulgārijas, Somijas, Anglijas, no Ukrainas ļoti daudzi – visi, kas uz skatuves jau stāv ļoti stabili. Protams, būs dalībnieki no Latvijas – Citi zēni, Markus Riva, Intars Busulis, Marija Naumova.

Marija uzvarēja Eirovīzijā. Vai jums nebūtu gribējies piedalīties šajā konkursā?

Es (1987. gadā) uzvarēju tāda paša līmeņa konkursā Bratislavas lira – vērtēja divdesmit dažādu valstu žūrijas. Raimonds Pauls toreiz teica, lai es bez pirmās vietas neatgriežos; stresa pilns pasākums. Toreiz mani aizsūtīja Kultūras ministrija, dziedāju Vernisāžu.

Eirovīzijas dziesmas es skatos no producentes viedokļa – kuru dalībnieku būtu aicinājusi uz savu festivālu. Šā gada uzvarētāju noteikti! Tas, ko viņi uz skatuves dara, nav vienkārši, ir par maz ar balsi, ar tehniku, jo trijās minūtēs jārada iespaids visai Eiropai. Jābūt pareizai dziesmai, kas jānoformē, jābūt personībai, cilvēkam ar spēku.

Ja jūs satiktu to mazo Laimiņu, kura vēl nav sākusi dziedāt, ko jūs viņai teiktu?

Meitenīti ar bizītēm, tādām mammas pītām peļastītēm… Es teiktu – ja tu gribi dziedāt, tad izturies pret to daudz nopietnāk. Es, piemēram, nespēlēju klavieres, kaut gan pat bērnudārza audzinātājas gāja pie manas mammas, lūdzot, lai nopērk man klavieres. Bet mums nebija vietas, kur tās nolikt. Nedaudz spēlēju ģitāru, Andrejs man mācīja, līdz sastrīdējāmies. Turklāt mēs, Auni, ātri iedegamies un pēc tam ātri apdziestam. Vienu laiku man patika adīt. Adīju džemperus, bet sapratu, ka nevaru ilgi uz vietas sēdēt un darīt tādu darbu.

Jūsu kleitas, tērpi allaž bijuši apbrīnas vērti. Arī tagad festivālā katrā koncertā droši vien būs pa diviem trim neredzētiem kostīmiem.

Vismaz. Bet nekādas kolekcijas man nav, jo pārceļoties vairumu esmu izmetusi. Nemīlu sevi tik ļoti, lai krātu drēbes, bet kostīmu vēl ir pietiekami daudz. Dažreiz pat domāju, ka man nav vairs tiesību vēl kaut ko pirkt, bet izsoli sarīkot nemāku. Tiesa, mani kostīmi labdarībai nederētu, jo tie ir pasaules dizaineru tērpi, kurus pati pārtaisu, kā gribu. Iepērkos Ņujorkā, Losandželosā. Piemēram, redzu veikala skatlogā skaistu krāsu, autora vārds nav svarīgs. Svārki no vienas, cepure no citas vietas, visu pati samontēju, varbūt sabojāju autora ieceri. Bet man kauns sevi saukt par dizaineri, horeogrāfi vai režisori…

Taču esat ieguvusi režisores diplomu Teātra mākslas institūtā Maskavā deviņdesmito gadu sākumā – tāpat kā Mirdza Zīvere.

Visu, ko mācīja institūtā, zināju jau pirms tam, vienīgais ieguvums bija literatūra, kas bija jāizlasa, un cilvēki visapkārt. To, kā uzvesties uz skatuves, kā pasniegt dziesmu, nevar iemācīt – tas vai nu ir, vai nav. Svarīgs ir raksturs, dzīvesveids, cik grāmatu esi izlasījis.

Tātad par zvaigzni piedzimst, nevis kļūst?

Es domāju, jā, kaut daudzi to nesaprot. Esmu satikusi cilvēkus, kuri šķiet ļoti talantīgi, bet viņiem nav karjeras. Tāpat kā Raimonds Pauls saka – nekad nezinu, kura dziesma aizies… Tas pats ar dziedātājiem – liekas, šis nu gan ir talants, bet nekas nesanāk. Ļoti svarīga ir galva uz pleciem, ne tikai talants un darbaspējas. Jāizvēlas ceļš, pa kuru iet, lai kaut kas pasaka priekšā, kā rīkoties. Dažreiz atrodi veiksmes formulu un sāc meklēt vieglākus ceļus – aiziet, uz priekšu! Arī man bijis ļoti daudz dziesmu, kuras neviens nav dzirdējis.