Aktieris Niklāvs Kurpnieks: "Sieva man iemācīja, ko nozīmē būt labam cilvēkam"

Cik bieži tevi nosauc par Oskaru Tirsu?

Šad un tad, bet cilvēki ir palikuši pieklājīgāki. Varbūt tas arī tāpēc, ka pats esmu palicis vecāks. Un cilvēki tomēr ciena vecākus cilvēkus. Kad agrāk filmējos ikdienas seriālā, uz ielas visi bļāva: ei, Bruno!

Būšu palaidusi garām tādu seriālu. Kurā tu biji Bruno?

Svešajā sejā, pirmajā gadā pēc akadēmijas beigšanas. Tad nezināju, ko tas nodarīs manai karjerai. Ar ikdienas – tiem, ko rāda katru dienu un ilgi – seriāliem ir tā, ka cilvēkiem šķiet, ka viņi tevi pazīst. Lai gan pirmajā sekundē nesaprot, kas tu esi. Pasaka čau, un tikai tad: ā, Bruno!

Varbūt tevi atpazina arī kā mākleri? Saprotu, ka vienu brīdi, uztraucoties, vai aktiera profesijā būsi gana pieprasīts, nokļuvi nekustamo īpašumu jomā. Bet tagad taču tev ir drošības izjūta? Ja neaizies teātrī, noteikti aizies seriālos.

Lai Dievs dod! Tagad ar nekustamajiem vairs nenodarbojos tieši tāpēc, ka man ir pietiekami daudz darba savā profesijā.

Tu tēloji mākleri vai biji mākleris?

Biju. (Smejas.) Bet profesija patiesībā ir daudz foršāka, jo tā balstās uz zināšanām. Tu nevari notēlot, ka vari noteikt īpašuma vērtību. Tā kā mākleris es biju – kaut kādā brīdī arī vairāk nekā aktieris – un to arī ļoti izbaudīju.

Vēl joprojām labi orientējies nekustamā īpašuma cenās?

Nē, bet es zinu, kā jebkurā laikā noskaidrot īpašuma vērtību pēc dažādām platformām. Balstoties uz to pašu klasisko ss.com, arī uz Cenu Banku, kur ir pārdoto īpašumu datubāze, vēl ir vieta, pieprasījums, situācija tirgū, ekonomiskā situācija… To visu saliekot kopā, var noteikt aptuveno īpašuma vērtību.

Kā tev klājas teātrī – jūties piederīgs, vajadzīgs?

Beidzot jūtos, jā.

Bet, atgriežoties pie jautājuma par to, ka tagad man nav jāuztraucas, vai teātrī un seriālos man būs daudz darba, – tas arī ir ļoti relatīvi. Latvijā ir daudz labu aktieru, un filmēšanās arī ir tādas periodiskas. Piemērs – mans kolēģis Jurijs Djakonovs. Viņš ir ļoti labs aktieris, ļoti “garšīgs” aktieris, uz viņu ir forši skatīties. Bija brīdis, kad viņš bija visur, viņu ņēma visos labajos projektos – tādos, kur jau arī vairāk samaksā un darbs beigās kļūst par mākslas darbu. Tad viņš bija visur, tagad nav nekur, tāpēc ka režisoriem ir tāds – ā, viņš jau visur bija, tagad viņu atsijāsim. Paiet laiks, kad tevi mazliet aizmirst, un tad atkal aicina. Es ļoti domāju par to. Kovaļoviem (seriāla Nelūgtie viesi radītājiem – red.) ir vēl viens projekts – Bezvēsts pazudušās. Tas bija viņu pirmais kino darbs, arī tur es spēlēju. Pēc Bezvēsts pazudušo pirmajām divām sezonām mēs ar Vladu, režisoru, ļoti sadraudzējāmies – nevis tā, ka kļuvām par ikdienas draugiem, bet tā, ka labi saprotamies kino valodā. Viņš pateica, ka grib taisīt seriālu ar mani un Andri Daugaviņu, kur mums ir galvenās lomas. Man bija tikai viens nosacījums – lai viņš uztaisa kaut ko pretēju manam iepriekšējam tēlam, lai neaiziet tie sliktie puiši. Lai nedomā, ka tas ir vienīgais, ko varu izdarīt. Bezvēsts pazudušās bija labs projekts, kas labi aizgāja, bet salīdzinājumā ar Nelūgtajiem viesiem… Nelūgtie viesi vienā brīdī uzsprāga, to noskatījās daudzi, un to var just arī ikdienā. Bet man jādomā – vai tagad skatītāji un režisori redzēs tikai kā Oskaru Tirsu? Vai domās, ka man var dot spēlēt tikai kaut ko tādu? Un vai man ilgi būs daudz, ko darīt? Protams, ceru, ka būs – pat ja ne daudz, tad vienkārši, lai man ir, ko darīt.

Bet, runājot par teātri… Teātrī es jūtos brīnišķīgi! Tagad es saprotu to, ko agrāk nesapratu, – ka sava vieta teātrī ir jānopelna.

Ko tad tu agrāk tādu darīji vai, tieši otrādi, nedarīji?

Ak vai... Man tagad ir 31 gads. Neuzskatu, ka esmu jauns vai vecs, tagad jau esmu vidējās paaudzes aktieris. Tas pierādījās, kad mani uzaicināja uz interviju, kur bija jaunās, vidējās un vecās paaudzes aktieri, un mani paņēma kā to – no vidējās paaudzes. Biju priecīgs, ka beidzot neesmu “jaunais aktieris”. Kad biju jauns, ambīcijas man bija milzīgas, izpratnes nebija nekādas, un tas, kā mēģināju dabūt to apliecinājumu, ir tas, kā to šobrīd arī dara daudzi jaunie… Pats atskatos un domāju: nu kā es varēju tā darīt?!

Piemēram?

Piemēram, kad es kā puišelis, kas tikko pabeidzis Kultūras akadēmiju, instagramā klāstu, kāds ir Dons, cik viņam ir briesmīga mūzika…

Viedokļa paudējs biji?

Jā – visu zinu, visu māku, visi ir stulbi… Un tad reiz satiku Donu Mūzikas balvā. Tajā laikā vēl cīnījos ar savu veģetatīvo distoniju, biju tāds neirotisks. Dons pienāca man klāt, pastiepa roku un teica: “Paldies tev par taviem tvītiem.” Tajā brīdī apkārt bija vēl citi cilvēki, domāju – viss, no kauna zemē ielīdīšu. Tas bija moments, kas izmainīja manu tālāko skatu uz karjeru. Tu jau vari stāstīt, cik esi “kruts”, vari visu to darīt, pieprasīt cieņu tāpēc vien, ka esi jaunais aktieris, bet… Tas patiesībā tiek nopelnīts ar laiku. Tagad es noteikti profesijā vēl neesmu izdarījis pat pusi no tā, ko esmu sapņojis izdarīt, bet esmu kolektīvā, man ar visiem ir brīnišķīgas attiecības. Beidzot esmu nomierinājies, citi ir pie manis pieraduši. Un man liekas, Dailes teātrī nav bijis stiprākas trupas kā tagad. Un ne jau tikai man tā liekas. Man tas ir patīkami – aizeju uz darbu, man tur ir draugi, nevis kolēģi, es baudu katru dienu, kad esmu darbā. Tas ir galvenais, pārējais atnāks. Ja domubiedri, kam ir vēlme kaut ko labu uztaisīt, sanāk kopā, arī darbi kļūst labāki.

Ir personiski iemesli, kāpēc paliki mierīgāks? Tu esi apprecējies, nav vairs jādomā par iepazīšanos, par iepatikšanos, nav jāballējas apkārt. Tev tagad ir laba, mierīga dzīve. Ir taču?

Jā, man ir mierīga dzīve, un to vēl mierīgāku padara mana sieva. Mana dzīve profesijā un citur, tā mana veģetatīvā distonija… To pārvarēju pusgadu pirms iepazīšanās ar sievu. Un to palīdzēja izdarīt mans suns Bono. Tad iepazinos ar savu sievu – un viņa man iemācīja, ko nozīmē būt labam cilvēkam. Nu, kā iemācīja – man patika, kāda viņa ir kā cilvēks, es arī gribēju būt tāds cilvēks. Viņa visiem patīk, ir forša, jauka, ar viņu gribas pavadīt laiku, viņa nemēģina visur iebāzt savus pirkstus un kaut ko parādīt. Man likās, tas ir tik superīgs veids, kā dzīvot. Kad iepazinos ar savu sievu, arī mana karjera aizgāja pilnīgi citos apgriezienos.

Biji “zīmulis” un kļuvi normāls?

Jā, daudzi droši vien teiktu, ka esmu “zīmulis”. Bet es vairs daudz nezīmējos. Un, ja zīmējos, tad nevis tāpēc, ka gribu, lai mani slavē un saka, ka esmu baigi foršs džeks, bet gan tāpēc, lai kompānijā radītu humoru. Es joprojām būšu tas, kurš kompānijā daudz runās, bet motīvs tam ir cits.

Kāds tagad ir tavs motīvs – vienkārši labi pavadīt laiku?

Man patīk pavadīt laiku ar maniem tuvākajiem draugiem. Būt dabā, prom no pilsētas. Gribas pavadīt laiku ar ģimeni, vecākiem, sievu. Iet uz mežu, medībās. Ārkārtīgi mīlu medības, tā ir mana mīļākā nodarbošanās!

Diezgan tomēr neparasts hobijs aktierim.

Tas arī no sievas – visi viņas ģimenes veči medī. Jau bērnībā sapņoju par medībām, bet tas nekad nav bijis par slepkavošanu vai gaļu, manā gadījumā tas ir kaut kas tik tīrs… Tās 4–5 stundas, ko pavadi viens pats vai – manā gadījumā – ar Jāni, manu sievas māsas vīru, kad sēžat mežā un tas dzīvnieks turpat kaut kur ir… Kā meditācija, kā retrīts. Pat ja nekā nav, ja vienkārši sēdi…

Tava sieva arī ir aktrise, taču nesen viņa aizgāja no JRT. Droši vien viņa nedeleģēja tevi stāstīt, kāpēc aizgāja no teātra, tomēr – vai tu šo sievas izvēli atbalstīji?

Es atbalstu visu, ko viņa dara. Man patīk, kā viņa dzīvo, kāda viņa ir kā cilvēks, līdz ar to saprotu, ka viņa pieņems pareizos lēmumus.

Starp citu, mums nupat bija kāzu gada jubileja.

Visu Niklāva Kurpnieka interviju lasi žurnāla Jauns OK jūnija/jūlija numurā. Vēl lasi interviju ar Māru Sleju. Bez grima un bez izlikšanās.

Pērc žurnālu lielākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai abonē zurnali.lv