Baiļu trīsas atvaļinājumā. Ceļojums nesezonā uz Eolu salām Itālijā

Bail atgriezties

Eolu salas iepazinu savā pirmajā Sicīlijas ceļojumā. Kopā ar labāko draudzeni vilcienā devāmies no Milānas uz Bari, jo filmā Medisonas apgabala tilti biju redzējusi, ka Merila Strīpa, kura atveido mājsaimnieci ASV vidienē, sastopot fotogrāfu, ko ataino Klints Īstvuds, sapņaini sarunājas par viņas dzimto Bari. Šī aina bija tik romantiska, ka man noteikti bija jānokļūst šai pilsētiņā un jāpadzer kafija pie filmā minētās katedrāles. 

Bari tiešām bija senatnīga, espreso – lēts un lielisks, taču ceļojuma alkas turpinājās, līdz nonācām Itālijas “papēdī” – Lečē. Kad pie jauniegūtiem paziņām bijām saēdušās sierus, svaigus fenheļus un apelsīnus, sapratām, ka lieliski ar autobusu varam šķērsot jūru, lai nonāktu Sicīlijas ostas pilsētā Mesīnā. Mūsu nemierīgos prātus nodarbināja Google kartē redzamo septiņu vulkānisko salu arhipelāgs, kas vilināt vilināja. Tās atradās salīdzinoši netālu no krasta. 

Ieejot Mesīnas ostā, sapratām, ka ideja viegli īstenojama. Mūs sajūsmināja sala ar nosaukumu Salina. Šī valodnieciskā sakritība bija iemesls aizdoties turp un nonākt skaistuma un laimes epicentrā. Šo vietu atceros ar vissaldākajām atmiņām, jo caurām dienām staigājām pa gleznainiem ceļiem, ko ieskāva auglīgi dārzi, vienkārša, bet skaista arhitektūra un bezgalīgs Tirēnu jūras plašums. Bija novembris, plūcām nogatavojušos granātābolus, peldējāmies un kāpām vulkānā. Brokastojot tālumā vērojām kuģus un pārējās Eolu salas. Skats bija satriecoši skaists. Salu arhipelāgs radies pirms 700 000 gadu vulkāniskas darbības rezultātā. Senākajā – Panarejas salā pētnieki atraduši liecības par dzīvi, kas datētas ar neolīta periodu, kā arī artefaktus no senā bronzas laikmeta. Jaunākā sala Stromboli ir gandrīz 40 000 gadu veca. Šo salu arhipelāgu apdzīvojušas vairākas civilizācijas: grieķi, romieši, kartāgieši. 

Ilgi vairījos atgriezties Eolu salās, jo šķita, ka piedzīvotais miers un skaistums nav atkārtojams. Reizēm tā ir, ka bail atgriezties vietās, kur esi juties ļoti laimīgs. Man bija jāsaņemas, lai šajās paradīzes salās atgrieztos vēlreiz. 

Vēju salas

Pēc deviņiem gadiem, drēgnā rudens dienā, kopā ar vīru un dēliem no Rīgas lidostas devāmies uz Sicīliju, lai atkal no Mesīnas ostas sēstos kuģītī uz Eolu salām. Ceļveži raksta, ka vislabāk uz šīm salām doties tiem, kuriem patīk pārgājieni, laivu tūrisms, snorkelēšana, kaperu vākšana, vietējie ēdieni un vīns. Man padomā bija pavadīt garas stundas, sēžot uz terases un vērojot pasakaini plašo zilumu. 

Neesmu vienīgā, kura iemīlējusi Eolu salas, un novērtēju to vērtību. Kopš 2000. gada salu arhipelāgs ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Katru gadu salas apmeklē vairāk nekā 200 000 tūristu.

Salu arhipelāgs nosaukts sengrieķu vēju dieva Eola vārdā, lai raksturotu vējainos laikapstākļus, kas ieskaujot salas. Taisnības labad jābilst, ka man nav sanācis tur piedzīvot aprakstīto vēju. Abas reizes, kad tur esmu viesojusies – vēlā rudenī –, vienmēr bijis silts bezvēja laiks. Taču uzticos neskaitāmajiem tūrisma bukletiem, kas aicina turp burāt, jo Eols, kas valdījis pār vienu no spēcīgākajām stihijām, sēdējis jūras krastā un koklējis jūras braucējiem un zvejniekiem. Tai laikā bijis ļoti svarīgi būt saticībā ar šo dievu, tādēļ salas nodēvētas viņa vārdā. 

Lipāru sala ir vislielākā un apdzīvotākā no Eolu salām. Skatoties no kuģīša, tā ir diezgan moderna, apdzīvota un visvieglāk pieejama interesentiem. Lipāri pilsētiņas centrā slejas stalti 16. gadsimtā mūrēti nocietinājumi, kuros paslēpusies gan normaņu laikā būvēta katedrāle, gan arheoloģijas muzejs. 

Dzīve bez automašīnām

Pirms doties uz manis iemīļoto Salinu, vispirms nolemjam aizceļot uz Stromboli. Pēc divarpus stundu brauciena redzam, ka priekšā no jūras iznirst milzīgs konuss, kurš pūš baltu dūmu mākoni. No kuģīša skats ir biedējošs, jo šķiet, ka nekā cita bez krātera nav. Un tas atbilst patiesībai. Stromboli ir zemūdens vulkāns, kura augšējā daļa redzama virs ūdens. Principā dzīvošana notiek uz aktīva vulkāna krātera, kurš, apslēpts mūsu acīm, iestiepjas dziļi ūdenī. Stromboli augstums ir visai iespaidīgs – gandrīz 924 metri! Tur ir aptuveni 500 iedzīvotāju, kuri ļoti auglīgajā, vulkāniskajā augsnē iekopuši dārzus un mājas. Stromboli ekonomika gandrīz pilnībā atkarīga no tūrisma, vietējie aktīvi piedāvā laivu tūres, gidu pakalpojumus, ēstuvītes un naktsmājas.

Vasaras sezonā te ierodas tūristu pūļi, lai lielākoties pavadītu vienu dienu, apskatot dārdošo milzi. Mēs ieradāmies, lai paliktu piecas dienas – apskatītu salu, pludmales un, protams, pašu vulkāna izvirdumu. Esam nesezonā – nedēļu, pirms lielākā daļa naktsmītņu slēdz savas durvis. 

Stromboli atrodas viena maza ostas pilsētiņa ar tādu pašu nosaukumu kā sala un ciemats – Ginostra. Tās savieno jūras līnija ar pārējām salām. Abas apdzīvotās vietas atrodas katra savā salas pusē un nav aizsniedzamas pa sauszemi. Pa vidu ir vulkāns, tādēļ ceļošana starp Ginostru un Stromboli iespējama tikai pa jūru. Ginostrā, kurā dzīvo tikai 40 cilvēku, nevarējām pietauvoties, jo viļņi bija pārāk lieli, mūs uzreiz aizveda uz Stromboli. Ostā – mazi veikaliņi, kafejnīcas, lauku idille. Izkāpjot Stromboli krastā, stiepjam koferus kalnā, kas ir diezgan vienkārši, jo celiņi izbūvēti ērti. Vienīgi vietās, kur ir trepes, nesamais un bērnu rati jāliek plecos. Celiņi ir šauri, jo salā nav automašīnu, vien pāris mazu golfa mašīnīšu, kas kalpo kā vietējie taksometri. Arī ātrās palīdzības automašīna ir miniatūra. Tā ir diezgan neparasta pieredze – ostā visapkārt nedzirdēt motoru skaņas. Pa ceļam uz centrālo laukumu, pie kura ir mūsu naktsmājas, ar neviltotu prieku vēroju māju nosaukumus, kas ilustrēti ar zīmējumiem. Tās ir mazas glezniņas, kas pievienotas mājai vai dārza žogam.

Trīcoša sirds

Daudziem, protams, nav skaidrs, kas notur vietējos iedzīvotājus uz šīs salas un kāpēc ik gadu turp dodas tūkstošiem tūristu, kuri ierodas dienas ekskursijās un steidz doties trīs stundu garajā pārgājienā, lai labāk redzētu vulkāna darbību. Skati, kas tur ir novērojami, ir elpu aizraujoši, taču nesenā pagātnē ir bijuši vairāki gadījumi, kas pierāda, cik ātri situācija var mainīties un kļūt katastrofāla.

Vispostošākie izvirdumi pēdējo simt gadu laikā tur notikuši 1919. un 1930. gadā, bet 2002. gadā tika fiksēts pirmais izvirdums 17 gadu laikā, un nesenākais izvirdums notika 2019. gadā. Kopš tā brīža tie notiek ik pa laikam. Diemžēl pēdējais vulkāna izvirdums vienam no ceļotājiem izrādījies liktenīgs – 35 gadus vecais itāļu tūrists devās pārgājienā pa kalnu, kad notika izvirdums. Saskaņā ar glābšanas dienesta amatpersonu informāciju itāli nāvīgi ievainojuši vulkāna izvirduma rezultātā krītošie akmeņi. Vaicāju satiktam ģeologam, kas notiktu, ja būtu tāds īsts, liels izvirdums. Viņš izglābšanos nesolīja. Noteica, ka tas notiktu ātri un neviens neko un nekur nepagūtu.

Jāatzīst, krātera dārdoņa un zibeņošana, kas ik pa laikam redzama un dzirdama no mūsu AirBnb mājiņas, ir mazliet nervus kutinoša, taču piecu dienu laikā pierodam. No mūsu terases varēju labi redzēt Stromboli krāteri, tādēļ ik pa laikam pavēros uz to, lai pārliecinātos, ka no tā neveļas melns mākonis vai nav citu apdraudošu pazīmju. Mierinoša bija doma, ka tik aktīvs vulkāns, kurš izvirst vairākas reizes stundā, neuzkrāj spēku lielam izvirdumam. Savā ziņā tā ir fascinējoša pieredze – būt tik tuvu tik varenam dabas veidojumam. Vulkāns savas nemitīgās aktivitātes dēļ ir viens no unikālākajiem šāda veida objektiem pasaulē, jo dod apmeklētājiem iespēju visai nelielā attālumā redzēt, kā notiek izvirdumi.

Nakts gājiens

Stromboli darāmo lietu plānu var iedalīt trīs virzienos. Pirmais – nemaz neizkāpt uz salas, bet ar laivu tumsā doties uz vietu, kur lava no krātera augšas ieplūst tieši jūrā: Sciara del Fuoco. Otrais – iepazīt salu, izstaigājot ieliņas, aplūkojot skaistos namiņus, melno smilšu pludmales ar majestātisko vulkānu fonā. Trešais –  kāpt vulkānā naktī, lai piekļūtu maksimāli tuvu lavai. Vulkāna apskates ekskursijas piedāvā vairākas tūrisma aģentūras. Gidu pavadībā var kāpt vulkānā, ievērojot salīdzinoši vieglus drošības pasākumus. Pats galvenais – labi apavi!  Kopš pēdējā postošā izvirduma 2019. gada 3. jūlijā vietējās varas iestādes neļauj vairs kāpt galvenajā krāterī, taču arvien iespējams piekļūt salīdzinoši tuvu. 

Ir vēl viena itāliski romantiska iespēja apskatīt lavas izvirdumus tuvu vulkānam. Jādodas stundu garā kāpienā līdz restorānam Osservatario, kura terasē var patiesi izcili vērot izvirdumus, par saprātīgu cenu malkojot aukstu baltvīnu un ēdot itāļu ēdienus. Pirmajā mirklī pat apstulbu. Pēc putekļainā, akmeņainā kāpiena nonākt tik tuvu vienam no aktīvākajiem vulkāniem pasaulē un atrast tik burvīgu restorāniņu… No turienes uz krātera var redzēt daudzas kustīgas gaismiņas. Tie ir tūristi ar pieres lukturīšiem, kuri garās cilvēku rindās seko gidam, lai tiktu pēc iespējas tuvāk izvirdumam. Fonā cikādes skaļi izpilda vakara dziesmu, un pat te var dzirdēt jūras šalkoņu. Tonakt virs Stromboli ausa mēness, izvirdumus padarot īpaši gleznainus. Vakariņotāji, nenolaižot acu no krātera, sinhroni noelsās, redzot fantastiskos lavas mutuļus, kas pāris sekundes bija redzami pēc katra izvirduma. Man radās tikai viens jautājums, uz kuru atbildi tā arī neguvu,– kā viņi restorānam nepieciešamo nogādājuši augšā? Nesuši?

Jāpiebilst, ka nesezonā lielākā daļa kafejnīcu nestrādā, taču ir pāris mazu veikaliņu, kur var iegādāties ne tikai ēdienu, bet arī dažādus vulkāniskos iežus un darinājumus. Liela daļa māju bija ciet, signalizējot, ka vasarnieki ir prom un drīz te pūtīs stipras vēja brāzmas, kā arī sāksies lietus sezona, applūdinot Stromboli ieliņas. Lietus laikā stāvās, šaurās ieliņas kļūstot par mazām upēm. Patīkami pārsteidza pieejamās cenas – naktsmājas, restorāni un ekskursijas neplēš deviņas ādas. Aģentūras un tūrisma infrastruktūras īpašnieki lielākoties ir vietējās ģimenes. Vismaz man radās iespaids, ka naudu kā tūrists atstāju vietējai ekonomikai.

Visu ceļojuma rakstu lasi žurnāla Jauns OK jaunākajā numurā. Vēl žurnālā karstas idejas vasaras galamērķiem Lietuvā un Igaunijā.

Pērc žurnālu lielākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai abonē zurnali.lv