Kopš sāka apmeklēt bērnudārzu, bērns vairs neiet uz tualeti. Ko darīt?

Maza bērna acīm varētu pavērties šāda aina – sveša vide, daudz dažādu nezināmu telpu, nepazīstami bērni un pieaugušie, mammas nav un nav zināms kad un vai vispār būs...

Uzsākot bērnudārza gaitas, ļoti ieteicams būtu mazo jau laikus un pakāpeniski pieradināt pie gaidāmajām pārmaiņām, tomēr ne vienmēr tas ir iespējams, raksta Mammamtetiem.lv.

Un tā, pienācis laiks, kad mazā cilvēka dzīvē notiek lielas un ļoti svarīgas pārmaiņas. Turklāt nereti ir tā, ka bērns pat gaida vai ilgojas, kad gan “dārziņš” sāksies. Būs bērni, ar kuriem kopā spēlēties, būs mantas…

Tomēr visas šīs jaukās iespējas pazūd tajā brīdī, kad mazais aptver, ka bērnudārzā nav paša svarīgākā – mammas un tēta. Aptveršana notiek patiešām ātri, daži bērni par ačgārno situāciju ziņo jau pirmajā dienā, daži pēc vairākām dienām. Bērnu emocijas ir intensīvas un spilgtas – neiešu, raudāšu, dusmošos, lūgšos, kurām nereti seko arī dažādas ķermeniskās reakcijas – pēkšņa un augsta temperatūra, vēdera sāpes… Mazais visiem iespējamiem veidiem signalizē, ka viņa dzīvē ir ienācis kaut kas jauns un pagaidām šis "kaut kas” šķiet bīstams, neskaidrs un nedrošs. Un tikai divi cilvēki pasaulē varētu līdzēt visu vērst par labu, un tie ir mamma un tētis, bet visbiežāk jau mamma.
 

Vecākus bērna reakcija tiešām spēj nopietni samulsināt, reizēm "vaina” tiek meklēta pašā bērnudārzā, tomēr šādos gadījumos vajadzētu paturēt prātā, ka bērns, vecākuprāt, drošo vidi sākotnēji uztver kā nedrošu un bīstamu. Līdz ar to, vecāku uzdevums būtu, pirmkārt, izprast savu mazo un, otrkārt, bērnu stiprināt un atbalstīt.

Izpratne

Pirmsskolas vecumā bērni labi spēj veidot attiecības ar vienaudžiem, tomēr galvenās personas viņu dzīvē ir vecāki. Bērns ilgojas pēc mammas un tēta, bērns vēlas, lai vecāki visu nokārtotu, pasargātu. Tieši tāpēc vecākiem nereti ir divējādas sajūtas par bērnudārzu, no vienas puses – bērnudārzs ir bērnam droša un piemērota vide, kas palīdz vecākiem strādāt, pelnīt iztiku utt., no otras puses, šīs mazuļa emocijas, kuras ir neiespējami neievērot.

Tāpat, kā mazulis tiecas pēc vecākiem, tāpat vecāki uztver bērna emocijas. Svarīgi šajās bērna emocijās nepazust, respektīvi, ļoti svarīgi, lai pieaugušie saglabātu mieru un pārliecību, jo tajos gadījumos, kad mamma jūtas pavisam bezpalīdzīga un apjukusi, iespējams, dusmīga un vīlusies, bērns jūtas līdzīgi un viņš nesaņem drošo atbalstu.

Tieši tāpēc, rūpīgi uzklausot mazo protestētāju pret bērnudārzu, ir svarīgi iespēju robežās saglabāt mierīgas un nosvērtas emocijas. Tas palīdzēs bērnam! Vēl svarīgi ir saprast, ka bērna sajūtas var būt ļoti jūtīgas, īpaši jaunajā vidē. Piemēram, bērnu čalas tiek uztvertas kā troksnis, audzinātājas seja ir dusmīga (jo viņai ir tumši mati), tualetes telpa pārāk šaura vai tumša. Protams, ir svarīgi noskaidrot vai bērnudārza vidē mazajam kaut kas šķiet bīstams un iespēju robežās to novērst vai kā citādi mazo stiprināt.

Atbalsts

Aptuveni mēnesi vai ilgāk mazais izdzīvos tā saucamo adaptācijas jeb pielāgošanās posmu. Arī pieaugušie, nonākot jaunā situācijā, nereti kādu laiku visu novērtē un emocijas mēdz mīties no prieka un sajūsmas, līdz noliegumam, pretestībai un pat paaugstinātai temperatūrai.

Bērniem šī novērtēšana notiek daudz ātrāk, reizēm dažu stundu laikā. Lai pierastu pie jaunajiem apstākļiem nepieciešams laiks, un tieši šajā laikā vecākiem jābūt ļoti pacietīgiem un atbalstošiem. 

Ieteicams, lai tas būtu pēc iespējas īsāks, bet šī rituāla laikā mazajam noteikti atkal un atkal jāstāsta, cik ļoti mīlēts un svarīgs viņš ir, kā arī jādara zināmas dažādas detaļas – cikos nāks pakaļ (pēc pusdienām, pēc launaga), kas nāks pakaļ, ko mamma darīs pa dienu, kas būs vakarā. Ja atvadīšanās rituāls ieilgst, tad bērns saņem to signālu, ka varbūt tomēr šodien būs tā diena, kad varēs doties līdzi mammai, varbūt raudāšana vai lūgšanās palīdzēs. Un pieaugušais apjūk un arī bērns nejūtas droši. Rezultātā ar šādu sajūtu bērns ieiet grupiņā, kad biedējošs šķiet viss, – citi bērni, audzinātājas, nodarbības.

Jā, daži bērni var sākt čurāt vai kakāt biksēs, kas varētu būt kā reakcija uz trauksmi un bailēm. Nereti šīs sajūtas, līdz ar citām izpausmēm turpinās drošā, mājas vidē, kas tikai norāda, ka vecākiem rūpīgi jāpievēršas sava bērna atbalstam. Bez atvadīšanās rituāla tikpat svarīgs ir arī satikšanās rituāls. Tad svarīgi būtu noskaidrot, kas labs un jauks pa šo dienu noticis un pēc iespējas mazāk akcentēt tādus jautājumus kā – vai šodien kāds darīja pāri, vai atkal baidījies iet uz tualeti. Ja bērns runā par kādām negācijām, tad svarīgi noskaidrot, kas un kādā veidā bērnam tās palīdzēja pārvarēt.

Mājās pārrunājiet bērnudārza ikdienu, kas mazuli iepriecina, kas apbēdina. Reizēm bērni neprot to izstāstīt, tad ļoti svarīgas ir sarunas ar audzinātājām un auklīti. Dažreiz ir nepieciešams ieviest mazas, bet būtiskas nianses, lai bērns dārziņā justos labāk, piemēram, kabatā līdzi iedotais "sargs”, kas varētu būt maza rotaļlieta vai kāds priekšmets, sprādzīte matos – mamma domā par bērniņu arī pa dienu.

Pēc adaptācijas perioda, pie labvēlīgiem nosacījumiem, mazulis spēj bērnudārza apmeklējumu ieviest savā dzīves ritmā jeb ikdienā, lai arī vienmēr labprātāk izvēlētos laiku kopā ar vecākiem.

Ja bērna emocionālās reakcijas, arī ķermeniskās reakcijas – čurāšana un kakāšana biksēs turpinās, ieteiktu apmeklēt speciālistus – ģimenes ārstu, psihologu, kas palīdzētu izprast cēloņus un ieteiktu vēl citus iespējamos risinājuma veidus.