“Hallelujah” dziedātājs Džefs Baklijs, kuram paredzēja pasaules slavu. Kāpēc viņa dzīve aprāvās 30 gados?

Pēc pirmā albuma iznākšanas mūzikas prese rakstīja, ka Baklijs būs: “savas paaudzes labākais dziedātājs”, “revolucionārs vokālists”, “mūzikas nākamā lielā balss”. Daudzi salīdzināja viņu ar Robertu Plantu (Led Zeppelin), Džanisu Džoplinu un pat Nīnu Simonu — cilvēkiem, kuri mainīja mūzikas vēsturi. Tiek uzskatīts, ka, ja viņš būtu dzīvojis, viņš būtu lielākais mākslinieks pasaulē.

Baklijs uzaudzis tālu no spožuma, kurā vēlāk nonāca. Viņš dzimis 1966. gadā Anheimā, Kalifornijā, un viņu audzināja māte Mērija Giberta un patēvs Rons Mūrheds. Attiecības ar bioloģisko tēvu — arī dziesminieku Timu Bakliju — gandrīz neeksistēja.

“Es viņu nekad īsti nepazinu,” Baklijs sacīja intervijā New York Times 1993. gadā. “Es viņu satiku vienreiz, kad man bija astoņi. Aizbraucām pie viņa ciemos, bet viņš strādāja savā istabā, tāpēc pat neparunājām. Un tas arī viss.”

Drīz pēc tam Tims Baklijs nomira no narkotiku pārdozēšanas 28 gadu vecumā.

Pēc vidusskolas Baklijs pārmaiņus dzīvoja Losandželosā un Ņujorkā, spēlējot jebkur, kur piedāvāja skatuvi. Izšķirošs pavērsiens notika 1991. gadā, kad viņš uzstājās pasākumā “Greetings from Tim Buckley” — veltījumā tēvam, kuru viņš tik tikko bija pazinis. Šis priekšnesums viņu pamanīja un, neilgi pēc tam, viņš sāka regulāri uzstāties Manhetenas klubos un kafejnīcās.

1993.gadā, parakstot līgumu ar “Columbia”, Baklijs izdeva EP Live at Sin-é. Gadu vēlāk sekoja debijas albums “Grace”, kas pasauli iepazīstināja ar viņa ikonisko Leonarda Koena dziesmas “Hallelujah” kaverversiju. Tā vēlāk tika iekļauta ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālajā ierakstu reģistrā.

Baklijs devās vairākās pasaules turnejās. Līdz 1996. gadam viņš bija izsmelts un meklēja mierīgu vietu, kur strādāt pie otrā albuma. 1997. gadā viņš apmetās Memfisā, kur katru nedēļu spēlēja jaunās dziesmas bārā Barristers. Savā pēdējā koncertā viņš uzstājās 1997. gada 26. maijā.

29. maija vakarā Baklijs kopā ar draugu Kītu Foti braukāja pa Memfisu, līdz piestāja pie piestātnes Misisipi upes krastā. Ap pulksten 21 viņš, pilnā apģērbā, iegāja ūdenī, dziedot līdzi Led Zeppelin dziesmai “Whole Lotta Love”, kas skanēja no magnetafona krastā.

Ūdens jau tā bija nemierīgs, un garām braucošs kuģis radīja vēl spēcīgākus viļņus. Foti novērsās uz brīdi, lai pasargātu magnetafonu no ūdens, un, kad atskatījās, Baklija vairs nebija. Tūlīt tika izsauktas dienesta vienības, taču tumšajos, dziļajos ūdeņos vīrieti neatrada vairākas dienas.

2.jūnijā ierakstu kompānija paziņoja, ka ģimene un draugi tic, ka Baklijs noslīcis. Nebija atrodams ne alkohols, ne narkotikas, lai gan kāds no tuviniekiem bija teicis, ka viņš esot bijis “nedaudz iereibis”.

Ņujorkas kluba īpašnieks Maikls Dorfs atcerējās: “Viņš bija labā omā. Es pilnīgi varu iedomāties, kā viņš, pilnībā apģērbies, nolemj ielēkt ūdenī, jo ir pārāk karsts. Viņš ne vienmēr domāja par sekām.”

Dziedātāja Džuliana Hātfilda sacīja: “Es vienmēr domāju, ka Džefs ir kā eņģelis no debesīm. Viņš bija maigs, mīlošs cilvēks un pārdabiski talantīgs. Viņš bija par labu šai pasaulei.”

Baklija ķermenis tika atrasts 4. jūnijā Memfisas ostā pie Bīla ielas. Autopsija uzrādīja nelielu alkohola daudzumu, narkotikas netika atrastas. Nāves iemesls — nejauša noslīkšana.

Baklija māte 2025. gadā sacīja: “Viņš gribēja nodzīvot līdz sirmam vecumam. Viņš iztēlojās sevi uz skatuves ratiņkrēslā. Viņš vēlējās tikai spēlēt, dziedāt un rakstīt to, kas bija viņa dvēselē. Tas bija viss, ko dzīve viņam varētu prasīt.”

Tajā laikā Baklijs strādāja pie otrā albuma “My Sweetheart the Drunk”. Pēc viņa nāves māte palīdzēja apkopot nepabeigtos ierakstus albumā “Sketches for My Sweetheart the Drunk” (1998), kurā bija dziesma “Everybody Here Wants You”, nominēta “Grammy”.