"Vajadzīgo virzienu norādīja vācu kumelīte". Ilze Dātava palīdz atveseļoties ar dabas spēku

“Burziņš notiek kalna apakšā. Sākot kāpt augšup, ceļā satiec arvien mazāk un mazāk cilvēku, bet tevi tas nesatrauc. Gluži pretēji – tu izbaudi vienatni un jaunos apvāršņus, kas paveras ceļā uz kalna virsotni,” iekārtojoties sēdēšanai uz paklāja, uz kura nolikts trauks ar baltā vītola mizu, krūzes tējai, šķīvis ar cepumiem, kastītes ar augu aromu pudelītēm un pārdomāti izmētāti spilveni, saka Ilze.

Ārā pūš ziemelis, līņā nemīlīgs lietus, tāpēc sarunai tiekamies viņas mājās, nevis Māras dīķa sazaļojušajā krastā, kur būtu piesēdušas saulainā dienā, lai sajustu zemes spēku, saules dzīvinošos starus un augu atdevīgo dāsnumu – tās netveramās vērtības, kuras Ilzei tagad galvenās.

Vajadzīgo zinību virzienu norāda vācu kumelīte

Kam vāci baltā vītola mizu?

Mēdz teikt, ka cilvēkam vajadzīgie ārstniecības augi paši pie viņa atnāk. Es esmu diezgan liela skeptiķe – pirms pati nepārbaudu, nepārliecinos, citu teiktajam līdz galam nenoticu. Šajā gadījumā koks pats iegāzās manā dārzā, tātad augi var atnākt, ne tikai sākot augt pie mājas. (Ilze pasmaida.) Baltais vītols ir sieviešu koks, sieviešu vainu ārstētājs. Ja ne man pašai, tad kādai, kas pie manis pēc padoma nāks, tā miza noderēs.

 To, kā augi staigā, labi redzu savas piejūras mājas dārzā, pļavā. Tajā auga raudenes, pelašķi, putni baldriānu bija atnesuši. Tad nez no kurienes pašas uzradās irbenes, smiltsērkšķi, pīlādži, meža avenes. Kārtīgs ārstniecības augu dārzs izveidojies pats no sevis, es neko neesmu stādījusi.

Tā kā mans dārzs atrodas Ķemeru nacionālā parka teritorijā, tad nav šaubu, ka augu staigāšana notiek absolūti dabiski, organiski. Noteikti esmu par dabīgo, bagātīgo pļavu saglabāšanu. Savā pļaviņā esmu saskaitījusi četrdesmit ārstniecības augu – ko vēl tādai sievietei kā man laimei vajag! Visa zaļā, tā pati labākā aptieka vienā mazā pleķītī atrodama!

Izskatās, ka viss uz paklāja saliktais grib kaut ko pastāstīt...

Arī tā var teikt, jo uz tā izveidota meiteņu augu apļa dekorācija. Pie manis ik pa laikam notiek meiteņu/sieviešu sanākšanas, aplī sēdēšanas, un tad mēs buramies – runājam par to, kā lietot augus: ēteros, tinktūrās, tējās, krēmos, ziedēs, macerātos jeb ekstraktos eļļā. Šīs zināšanas ir senas, bet joprojām aktuālas un pielietojumā ļoti iedarbīgas.

Rudenī un ziemā augu apļi notiek telpā, pavasarī, vasarā ejam arī dabā, vācam augus. Pēc tam interesanti salīdzināt, ko kura savākusi. Vienai pilns klēpis ar biškrēsliņiem, citai – ar vanagzirņiem. Tad pārrunājam, par ko tas liecina, kā kuru augu labāk lietot, lai no tā gūtu maksimālu labumu. Ar kādu varbūt vislabāk pirtiņā iet, no cita gatavot tinktūru, pulveri vai vienkārši kaltēt tējai. Tālāk stāstu vai ierādu, kā to darīt. Ko varam, darām uzreiz, kopā.

Tāpat pastāstu, kuru augu labāk dot bērnam, kuru vīram. Tai sievietei, kura kaut ko pamēģinājusi uz sevi vai savu tuvāko un redzējusi, kā tas strādā, uzreiz ir tāda interese un azarts, ka viņa gatava cauru gadu augus vākt un pagatavoto ārstniecības līdzekli likt savas ģimenes mājas aptiekā. Jo sievietei primārais ir rūpes par savējiem. Tāpēc jākļūst raganiņai, redzīgai sievai. Un, jo sieviete redzīgāka, jo viņai lielāka vērtība. Vismaz agrāk tā bija.

Vajadzīgo augu viņa zina pievienot arī ēdienam – gan kā garšvielu, gan dziednieciskā nolūkā –, ja mana, ka vīram vai bērnam tas nāktu par labu. Jo redzīgai sievai nekas daudz nav jāstāsta. Pavasarī tāda katru dienu galdā liek kādu ēdienu ar gārsu, virzu, nātrēm, gaiļbiksīšu lapiņām, balandām – neviens spināts (ne)zālēm klāt nestāv.

Pati arī sāki ar rūpēm par vīru, bērniem?

Man vispirms vajadzēja sakārtot sevi. Ja ilgu laiku esi rullējis bez atpūtas, vienā brīdī sāc jukt laukā pa detaļām. Tas var notikt jebkurā mirklī un jebkurā vecumā. Mani līdz tam noveda latviešu sievietei raksturīgais komplekts – intensīvs darbs, mazi bērni. Pirms desmit gadiem konstatēja hipotireozi jeb pavājinātu vairogdziedzera funkciju un piedraudēja, ka kļūšu apātiska, pamazām izdzisīšu vai palikšu resna. Risinājums – jādzer tabletes, varbūt jātaisa operācija. Un tad es satiku augu ēterus. Tie mani momentā uzrunāja un apbūra, burtiski uzreiz sapratu, ka ēteri ir ļoti jaudīgi, iedarbīgi.

Kur tos satiki?

Stāsts ir ļoti skaists – gāju pa ielu, pamanīju mazu bodīti un, gluži kā kāda vadīta, tajā iegāju. Bodītē bija daudz mazu pudelīšu dažādās krāsās, es pāris atskrūvēju, pasmaržoju. Tie bija ēteri. Viens, tumši zilā krāsā, iedeva man riktīgu tinkšķi – sapratu, ka tā dziļi sevī ievelkošā smarža grib man kaut ko pavēstīt. Tas bija vācu kumelītes ēters. Prasīju pārdevējai, lai man par to pastāsta vairāk, bet viņa neko nezināja. Un tad es ar šo lielo jautājumu devos tālāk.

Pēc neilga laika kādā burziņā satiku meiteni, kura tikko bija izmācījusies aromterapiju, un

Es nodomāju: ārprāts, cik precīzi augs ar mani norezonējis, trāpījis tieši tēmā! Tālākais jau pēc vecās atziņas – kad māceklis ir gatavs, skolotājs uzrodas. Aizgāju mācīties uz aromterapijas mācību un konsultāciju centru Larēna pie Ingas Vilciņas-Krūzes, vienas no Latvijā pirmajām aromterapeitēm ar bagātīgu zināšanu pūru un pieredzi. Viņa tad arī bija manas augu takas pavērēja un tālāk dziļumā aizvedēja.

Pēc tam pie augu vīra, mediķa Jura Buša, izgāju dziedniecības kursu, mācījos herbalistiku – augu bioķīmiskās īpašības un no tiem pagatavotu preparātu pielietošanu. Nu jau astoņus gadus eju augu taku, joprojām nebeidzot brīnīties par ceļā atklāto. Un, kā redzi, man pašai augi, to ēteri, palīdzēja atveseļot vairogdziedzeri – ne es apātiska, ne resna palikusi. Tagad, ja kāda kaite draud uzrasties, augus lietoju profilaksei. Daudz ko uz sevis pārbaudu, mana eksperimentālā laboratorija esmu es pati. 

Jāsaka, man jau kopš bērnības daba ir patikusi. Vasaras pavadīju laukos, Jaunpilī. Bija liels dārzs, braucām uz mežu, dzīvojāmies pa pļavu. Tāds bija šīs mīlestības sākums, kas novedis pie tā, ka esmu kļuvusi par Rīgas augu sievu. Uz laukiem tikai brīvos brīžos braucu, tad augus ievācu.

Mūsu pirmatnējā, dabas dotā daļa nekļūdās

Tātad tev nav kā daudziem citiem – savāc zāļu tējas ziemas krājumiem, bet pavasarī liela daļa palikusi neizmantota.

Es tiešām tējas dzeru daudz. Nu jau pāris gadu mana favorīte ir ugunspuķes tēja. Līdz tam šis augs ar mani nerunāja, uzlūkoju to un brīnījos – kas tie par koši rozā ziediem, nepavisam neizskatās pielietojami! Un tad reiz ieraudzīju ugunspuķu lauku – spilgto ziedu jūra viļņojās vējā un bija tik aicinoša... Ieniru tajā... Savācu augu spēku un pašus augus, iemācījos tos fermentēt. Visu ziemu tēju dzērām – neapnika. Un neviens no ģimenes toziem nesaslima. Savā ziņā tā ir rituāla tēja, to dzerot, ziemas vidū savienojies ar vasaras enerģiju.

Fermentētā tēja bagāta arī ar olbaltumvielām, kuras organisms ļoti viegli pārstrādā enerģijā. Tā ir simt reižu jaudīgāka par melno vai zaļo tēju, lieliska alternatīva mūsdienās iecienītajiem enerģijas dzērieniem, turklāt ļoti veselīga alternatīva. Leģenda vēsta – tieši pateicoties ugunspuķei, krievu armija uzvarējusi Napoleonu.

Ja mana ziemas draudzene ir ugunspuķu, tad vasaras – pelašķu tēja. Tajā ritošās aristokrātiskās tumši zilās asinis ir kosmiskas! (Ilze parāda pelašķa ēteru – tas tiešām ir tumši zils. Un kāda smarža!) Pelašķa aroms ir dziļi atslābinošs, tas cilvēku ieved dziļā meditatīvā stāvoklī, notiek savienošanās ar kosmisko apziņu jeb visuma informatīvo lauku.

Cik ilgi aroms jāieelpo, lai tā notiktu?

Uz mani tas iedarbojas ļoti ātri. Labāk likšu to nost, citādi atslābšu un nevarēšu parunāt! (Smejas.) Meiteņu augu apļos tā arī bijis – sieviete knapi paspējusi pateikt, ka tūliņ izslēgsies, jo sajutusi, ka sāk aiziet peldējumā. Un tam jāļauj notikt. Pēc piecām, desmit minūtēm viņa atnāk atpakaļ.

Katram jau sava tēja, tējas jāatrod. Ir, kam prasās rūgtenas, ir, kam maigas un saldenas...

Jo cilvēks nesamaitātāks, instinktīvāks, vairāk ļaujas intuīcijai, jo labāk sajūt ķermeņa signālus, ko tam vajag, un tajos ieklausās. Tāpēc mans ieteikums – paļaujieties uz tiem, nevis draudzeņu ieteikumiem dzert šādu vai tādu tēju. Jo viņām savas problēmu listes.

Vienu gadu, ejot pa pļavu, roka sniedzas pēc pelašķiem, citu – pēc asinszāles. Tātad tam jāļaujas?

Protams. Tas attiecas arī uz cilvēkiem, kuri par augu dziednieciskajām neko nezina, jo mūsu pirmatnējā, dabas dotā daļa nekļūdās. Kad mana meita bija maziņa, viņa gāja pa pļavu un ēda pieneņu ziedus tā, ka šņakstēja vien. Es, tajā noskatoties, domāju – kas tā viņai par savādu kāri? Tad noskaidroju, ka pienenē esošās rūgtvielas stimulē vielmaiņu, un tātad bērnam tas tobrīd bija vajadzīgs. Tagad meitai jau piecpadsmit gadu, viņa ir slaida, smuka un joprojām labprāt ēd rūgtos augus, dzer to tējas, jo viņas ķermeņa uzbūve acīmredzot to prasa.

Bērni, kamēr nav samaitāti, vispār ir ļoti gudri. Mums bērnībā neviens neteica, ka jāēd balto nātru ziedi, bet mēs ēdām, jo saldi tie bija. Tāpat no smilgām izvilkto smilgu mīkstos galiņus, egļu jaunos dzinumus, upeņu pumpurus.

Tagad daudzi mežā iet, pļavā brist atsakās, jo baidās no ērcēm.

Pie ērces var tikt arī pilsētas zālājos, parkos, un īpaši tie, kas no tām baidās. Kā bailes paver ceļu slimībām, tā visam citam nelāgajam.

Pret ērcēm paši varam pagatavot aizsarglīdzekli – sajaucam krustnagliņu, citronellas un eikaliptu ēteriskās eļļas, nedaudz atšķaidām ar spirtu un pielejam vienalga kuru hidrolātu proporcijā 1:20.

Tā gan nepatīk arī daudziem cilvēkiem, tāpēc līdz ar ērcēm var aizbaidīt arī kādu lielāku radījumu – ja mežā negribas līdzgājēju... (Nosmej.) Un pareizi jāapģērbjas – drēbes ar garām piedurknēm, gaišā krāsā, jo tad ērci viegli uz apģērba pamanīt.

Sievietēm, ejot mežā, iesaku ģērbties pēc sīpoliņa principa – vilkt garus svārkus, zem tiem legingus. Augšpusē vairāki krekliņi. Tad ērcei apgrūtināta pietikšana gan no apakšas, gan augšas, tā nevar atrast ceļu līdz plikai miesai. Un, kamēr kukainis to meklē, tu viņu jau esi ieraudzījusi. Drošības labad, iznākot no meža, pļavas, iesaku sevi, vienam otru rūpīgi apskatīt vai arī uzreiz pārģērbties, ja ir iespēja – nopeldēties. Man pēdējos gadus ērces maz bijušas. Laikam esmu tik piesūcināta ar ēteriem, ka tām vairs negaršoju.

Lielo darbu veic 123 ēteri

Kas īsti ir pudelītēs sapildītie augu ēteri – kā tu tos raksturotu?

Tā ir augu dvēsele. Visa to bioķīmija ļoti koncentrētā veidā, visspēcīgākās iedarbības augu valsts līdzekļi. Tējā augu ēteri ir ļoti, ļoti atšķaidīti.

Ēteru var piepilināt ūdenim un dzert kā tēju?

Var, bet ar to ļoti jāuzmanās, jo viens piliens var būt dziedinošs, bet divi jau veselībai kaitējoši. Gluži tāpat kā ar indēm.

Tad kā tie tiek izmantoti dziedniecībā? Smaržojot?

Smaržojot tiek ietekmēts cilvēka psihoemocionālais stāvoklis, bet dziednieciskā nolūkā ēteri organismā tiek ievadīti caur ādu, un mūsu gudrais organisms pats tos novada uz slimības skarto vietu. Piemēram, ja gribam tīrīt limfu, lauru ēteru – vienu no jaudīgākajiem limfas tīrītājiem – uzsmērējam uz limfmezgliem. Ja it kā ne no kā sāp galva, galvaskausa pamatnē vai deniņos ievadām mentola piparmētras ēteru – tas šai problēmai ir visuniversālākais.

Piparmētra ir arī izteikts vēsinošais augs, un arī tas ir sāpes mazinošs faktors. Bet, tā kā galvassāpēm var būt arī citi cēloņi, tad, ja galva sāp bieži, vispirms jānoskaidro īstais iemesls un tad jālūko pēc vajadzīgā auga ētera. Piemēram, ja sāpju cēlonis ir trauma, vajadzēs majorāna ēteri.

Tu cēloni vari noteikt?

Varu. Ar aromdiagnostiku, kas ir aromterapijas sākums. Uz paklāja noliktajās kastītēs ar pudelītēm ir 123 augu ēteri, un cilvēks diagnostikas laikā ar tiem tiek iztaustīts no iekšienes. Viņš izsmaržo visus ēterus un atsevišķi liek pudelītes ar tiem, kas ar viņu rezonē, kas nerezonē, un neitrālos. Pēc tā tad arī vairākumā gadījumu var noteikt kaites cēloni. Jo augi nemelo, tāpat arī mūsu ķermenis, instinkti. Tie aromi, kas cilvēkam patīk, cēloni izceļ laukā, tostarp emocionālos pārdzīvojumus, no kuriem, piemēram, mugurā vai locītavās sāpes uzradušās. Kā arī izceļ laukā augu, kas pie vainas var palīdzēt.

Aromdiagnostika ir tiešām apbrīnojams instruments, turklāt tā atklāj arī vēl fiziskajā ķermenī neizpaudušos slimību iedīgļus, kas paver iespējas tās laikus novērst. Piemēram,

Ja rezonē parazītu augi, tā ir nepārprotama norāde, ka ķermeni vajag attīrīt. Pēc tam ēteriem klāt var ņemt tējas, hidrolātus, ziedes, pulverīšus, jo tie cits citu neizslēdz. Tu gribi veikt diagnostiku? Labi, beigsim sarunu, un varēsi ķerties pie ēteru izsmaržošanas!

Izsmaržojot 123 ēterus, cilvēkam galva nesareibst, tie nesajaucas? Smaržu veikalā jau pēc trešās smaržas degustācijas apjūc, kura tad patika labāk.

Ar aromiem tā nenotiek, jo katrā pudelītē ir tikai pāris pilienu ētera – tieši tāpēc, lai cilvēks tos nepārdozētu.

Sieviete sevi dziedina, jau augus ievācot

Piederi tiem, kuri sapratuši, ka visvarenākā dziedniece ir daba. Arī daudzu farmaceitisko preparātu sastāvā ir augu valsts produkti – mārdadzis aknu slimību ārstēšanai paredzētajos, baldriāns nervus nomierinošajos, vītols ir aspirīna tēvs… Secinājums – ja paši savāksim savai veselībai vajadzīgos augus, tad aptiekās naudu par zālēm tērēt nevajadzēs.

Bet cilvēks ir slinks, tableti mutē iemest viņam vieglāk. Tikai man gribas uzsvērt, ka jebkuras kaites – kā emocionālas, tā fiziskas – dziedināšana sākas jau tajā brīdī, kad cilvēks izkāpj no mašīnas, novelk apavus un basām kājām iebrien pļavā vai ieiet mežā. Sajūta, kad pēda iegulst mīkstās sūnās, ir burvīga! Tā vien šķiet, ka no ķermeņa šūnu atmiņas dzīlēm uzpeld laiks, kad tāltālā viedā ciltsmāte tā pa mežu staigāja, brūkleņu lapiņas, viršus lasīdama. Pavisam nopietni saku, ka sieviete sevi dziedina, jau augus ievācot. Pati to esmu piedzīvojusi, izdzīvojusi, un arī tagad, kad kļūst grūti, es eju mežā vai pļavā. Tur taču dziedina viss – gaiss, koki, augi, smaržas, krāsas, klusums. Visas terapijas uzreiz un bez maksas! Un vēl pēdu masāža, fiziskās kustības, kas akumulē enerģiju, iekustina asinis, limfu.

Un atļaušanās būt tādam, kāds esi, arī ir ļoti dziedinoša. Kad augums pastaigu laikā sevī savācis visus dabas dotos labumus un tos mājās aiznesis, tie vēl labu laiku turpina dziedināt, ap sevi telpā izplatot dzīvības enerģiju. Tāpēc ir labi mājās turēt dažādus ārstniecības augus, arī to žāvēšana ir terapija.

Kur tu žāvē augus?

Piejūras dārza pirtiņā, tur tam ir ideāli apstākļi. Saberztus vai samaltus augus – to izvēli lai atkal nosaka intuīcija – labi pievienot arī pirts skrubim.

Kādas problēmas visbiežāk cilvēkus pie tevis atved?

Līdz šim tās bijušas psihoemocionāla rakstura, bet nāk dziedēt arī fiziskās kaites. Daļa jau atnākot zina, ka vispirms jāatrod cēlonis, un tas mani priecē. Kā tas aromdiagnostikā notiek, jau pastāstīju. Un ļoti priecājos par gadījumiem, kad ar ēteriem, meditācijām izdodas izdziedināt fiziskās slimības. Kaut tās pašas hroniskās galvassāpes. Par ēteru jaudīgumu gan nekad neesmu šaubījusies, jau manis pašas pieredze apliecina, ko tie spēj paveikt, tikai tam jātic. Un jārēķinās, ka tas prasīs pacietīgu, rūpīgu darbu ar sevi.

Pirms dažiem gadiem pie manis uz kruķiem atnāca 28 gadus veca sieviete. Artrīts, valsts piedāvā formēt invaliditāti. Ar aromiem atklājām artrīta cēloņus – darbs viņu bija smagi izdedzinājis –, atklājām arī dziedināšanai vajadzīgos aromus. Tos iemasējot, ieelpojot, viņai divu gadu laikā izdevās artrītu pievārēt. Protams, līdztekus bija jāizvērtē arī savas dzīves prioritātes.

Cilvēka problēmas nolasi, jau viņam pie tevis ienākot?

Gaišredzīga neesmu, enerģētiku gan jūtu. Pēc pirmā skenējuma sajūtu arī aptuvenu pirmo diagnozi. Tās nav nekādas īpašās spējas, vienkārši pieredze un sievietē jau ieliktā intuitivitāte. Aromtestā tā bieži vien apstiprinās.

Recepte – obligāti vienai jādodas dabā

Strauji tuvojas vasaras saulgrieži. Kā tos svini? (Saruna notika pirms Jāņiem - Red.)

Kopā ar ģimeni un sev līdzīgi pasauli uztverošajiem ejam dabā, kuram ugunskuru, veicam rituālus, dziedam, dejojam.

Kādus ziedus pīt saulgriežu vainagā?

Tikai un vienīgi pēc sajūtām jāizvēlas. Kam vajag, tas vainagu tikai no smilgām nopīs, kam vajag, pīs no papardēm, margrietiņām. Vienas receptes nav.  Un, ja vainagu neprasās, to var arī nepīt. Jo jebkura recepte ir rāmītis, kurā tiekam ielikti. Manuprāt, lielākā vērtība ir izkopta iekšējā sajūta jeb intuīcija. Tad dzīvē nepazudīsim, neaiziesim ne pa to ceļu.

Saulgriežu svinēšana saistās ar ļaužu kopā sanākšanu, lustēšanos līdz saullēktam. Bet zinu cilvēkus, kuri gada īsāko nakti grib pavadīt vieni.

Svēta lieta – tad tā arī lai dara! Mūsdienās pabūt vienam ir ļoti ekskluzīvi, un es uzskatu, ka jāizmanto katra šāda iespēja. Jo būšana vienatnē – pavisam lieliski, ja dabā – palīdz sagremot kvantumos nākošo informāciju, sakārtot domas, satikt sevi un sajust, saplūst ar dabu. Tāpēc, ja kāda sieviete saka – brīvdienās aizmuku no ģimenes un viena gāju gar jūru –, viņa par šādu izvēli ir jāuzslavē, nevis jānosoda.

Arī doties uz meiteņu pirtīm, kur tiek veikti sievu pirts rituāli, sieviete plika guldīta pļavā, peldināta ezerā. Iedomājies – silts vasaras ezers, virs galvas mēness, pļavā griež grieze, netālu kurkst varžu koris... Vai kas skaistāks un veldzējošāks par to vēl kas var būt?

Vīriešiem jau aizmukt vieglāk, viņi saka, ka brauks makšķerēt. Bet kas tad ir makšķerēšana? Būšana vienatnē pie dabas, sava veida meditācija. Vēl loms bonusā. Tāpat zinu lielu uzņēmumu vadītājus, kas savējiem paziņo, ka dosies sēņot, un pazūd mežā uz visu dienu.

Arī pati dodos pastaigās, parasti uz mežu. Noauju basas kājas un eju. Vai nav bail, svešā mežā ejot, savainoties? Kamēr mežā nav bijis cilvēks, tur viss ir labi. Turklāt šādos apstākļos ikviens instinktīvi kļūst uzmanīgāks, gaita kaķveidīga, pēda iztausta pamatu. Pēdējā laikā, kopš mums ir suns, savus ieradumus mazliet esmu pamainījusi – tagad mani pastaigās ved suns. Jauns, liels, ļoti temperamentīgs. Patlaban viņš iesprostots citā istabā, citādi miera nebūtu.

Bērni tavu tagadējo darbošanos, saplūšanu ar dabu atbalsta?

Meita ir mana līdzgaitniece, arī dabas būtne. Jau no mazas kājas viņu visur esmu ņēmusi līdz. Dēls, kuram jau deviņpadsmit, mūsu padarīšanā vairs nepiedalās, bet, ja rodas nepieciešamība, labprāt lieto augu līdzekļus. Kā jaunajam interjera dizaineram viņam nākas saskarties ar celtniecības putekļiem, krāsām, un nesen tas bija izsaucis ādas iekaisumu. Iedevu savvaļas burkāna hidrolātu, lai pūš virsū. Un pārgāja kā nebijis. Tad kā augu varēšanai neticēsi?

Tāpēc sākumā jānoskaidro, kas ir tas, ko viņš atgrūž, jo tieši no tā veidojas dermatīti. Man bija viens klients, kurš ilgus gadus strādāja spriedzes pilnā darbā, viņam visu laiku bija jāvar savaldīties, paciesties, jānotur sevi inteliģenti pieklājīga cilvēka pozīcijā. Bet tā ir nenormāla iekšēja spriedze! Rezultātā gadiem ilgs dermatīts. Tad viņš sāka nākt uz aromterapiju, lietoja atslābinošas ēteriskās eļļas, vakaros gāja ēteru vannās. Pēc terapijas viņš šo darbu nomainīja pret savai dvēselei daudz pieņemamāku, arī dzīvesvietu nomainīja, un dermatīts pazuda uz neatgriešanos.

Vispār jau daudzas slimības atkāptos, pat neuzrastos, ja cilvēks dzīvotu saskaņā ar sevi, nemitīgi nekāptu sev pāri, jo tā prasa sabiedrības normas, sociālās vides izvirzītie standarti un tamlīdzīgi. Viens no veselīgākajiem dzīves piegājieniem ir radošā, elastīgā domāšana – es drīkstu mainīties, mainīt savas domas, atteikties no sev nevajadzīgā. Jo arī pasaulē viss strauji mainās, vakardienas izvēles šodien vairs neder. Nespīlē sev kājās veco divus izmērus mazāko kurpi, ja tā spiež, bet meklē to, kas der tagad! Un veco izmet, jo lietām, vietām nevajag pieķerties. Pasaulē viss ir plūstošs, visam savs kalpošanas laiks.

kuriem vajag zināt, kas būs parīt un kas sagaidāms nākamgad. Kā tāds lai necieš no spriedzes, viņam galva neatslēdzas pat naktī! Arī šādos gadījumos ēteri nāk palīgā – ievadot meditatīvā stāvoklī, palīdzot smadzenēm pārslēgties, pāriet uz dzīvošanu sajūtu dabīgā plūsmā, dzīvot un just ar sirdi.

Cilvēkiem ir iespējas pašdziedināties, ieslēdzot sevī labsajūtas mehānismu, kas notiek, meditācijas laikā nonākot ārkārtīgi mierīgā, klusā laimes stāvoklī. Šī sajūta ir tā, kas sakārto cilvēku, atjauno organismu, uzlabo imunitāti, nervu sistēmas darbību. Cilvēks būtībā sevi pārprogrammē, tāpēc pašdziedināšanās iespējama arī autoimūno slimību gadījumā. Un aromterapija palīdz cilvēku iecelt labsajūtas un klusās iekšējās  laimes stāvoklī. Tāpēc arī meditācija kopā ar augiem ir tik jaudīgs organismu un psiholoģisko veselību atjaunojošs instruments. Novēlu ikvienam atrast savu meditācijas augu, ar kuru doties labsajūtas ceļojumā, un – jūs būsiet veseli!

Un tagad ķeries pie ēteru izsmaržošanas – atsevišķi liec tos, kas ar tevi rezonē, kas nerezonē un neitrālos! (Nolikusi man priekšā pirmo kastīti ar pudelītēs “iesprostotajiem” ēteriem, Ilze atstāj mani vienu – lai pasaucot, kad būšu izsmaržojusi. Daru to ar interesi. Viens aroms uzrunā uzreiz, cits pie deguna jāpieliek atkārtoti, lai saprastu, uzrunā vai ne. Līdz ar to izsmaržošana nevedas nemaz tik ātri. Kad beidzot esmu aizskrūvējusi pēdējo pudelīti, Ilze sāk “nolasīt” ar mani rezonējošo aromu vēstījumu.

Brīžiem piekrītoši māju ar galvu, brīžiem to noliedzoši papurinu, bet Ilze iesaka ar to nesteigties, jo augi taču vēstot arī par dziļi apslēptām un iedīglī esošām problēmām. Un tad seko pārsteigums. Paņēmusi kārtējo pudelīti, Ilze saka: “Šis ir tūjanola timiāna – ērču auga – ēters. Tu droši vien esi izslimojusi encefalītu vai Laimas slimību.” Trāpīts! )

Bērnībā pārslimoji encefalītu? Tāpēc arī tas tevi uzrunāja. Jo kaut kas no ērces organismā pieliek, un šis augs paliekas iztīra. Tā ēters ir viens no retajiem, kuru lieto iekšķīgi. Kā redzi, aromi atklāj arī cilvēka izslimoto slimību vēsturi.

***

Nu aromos esmu ieinteresēta vēl vairāk, ar skubu ķeros pie otrā kastītē esošo izsmaržošanas, lai pēc tam ar Ilzi pagūtu visu pārrunāt. Jo nemanāmi pienācis vakars. Vai mājās aizgāju, aromu nogurdināta? Nē. Esmu pārsteigta par to, ko augi spēj atklāt.