Dāmu mīlulis Viktors Lapčenoks: "Nevajag sevi taisīt par vecu onkuli!"

Gadiem nav nekādas nozīmes. Svarīgākais, kā cilvēks pats jūtas. Nevajag sevi taisīt par vecu onkuli. Viss ir pašu rokās, un, ja neko ar sevi nedarīsi, paliksi par vecu onkuli. Man palīdz arī tas, ka es diezgan aktīvi koncertēju un uz skatuves esmu kopā ar jauniem cilvēkiem. Esmu dzirdējis: ja ļaudis gados uzturas jaunu cilvēku sabiedrībā, tad kā vampīri uzsūc visu enerģiju. Nezinu gan, cik tur tā taisnība. Tā runā. (Smejas.)

Pašā dzimšanas dienas vakarā pabūšu kopā ar ģimeni, pasēdēsim kādā no Garkalnes kafejnīcām. Februārī došos svinēt kopā ar saviem klausītājiem un atbalstītājiem jubilejas koncerttūrē pa Latviju, kur skanēs mans zelta repertuārs. Jubilejas koncerts sāksies Latgales vēstniecībā Gors 3. februārī, bet 5. februārī būs Rīgā. Mana gatavošanās jubilejai bija darbu pilna, ļoti rosīga. Kā jau daudziem māksliniekiem. Ļoti daudz interviju, telefona zvanu visu dienu, darba grāmatiņa vai, kā saka, plānotājs pilns ar darbiem. Traki, bet... ja kāds apgalvo, ka šāda uzmanība māksliniekam nepatīk, man šķiet, ka viņš melo.

Gribētu gan vēl ierakstīt vienu disku ar Raimonda Paula dziesmām. Tagad jau neviens negrib pirkt tos diskus, jo visu internetā klausās par brīvu, bet nu vismaz 1000 sataisītu, lai draugiem varētu sadāvināt. Tas būtu ideālais variants. Esmu mēģinājis iedziedāt citu komponistu dziesmas, bet jūtu, ka tas nav tas. Pauls savulaik tieši man rakstīja dziesmas, jo zināja, kādas varēšu izdziedāt.

Tiesības man ir ļoti sen, gadus četrdesmit apmēram, un šī man ir jau piektā automašīna. Pirmā man bija sestais žigulis, protams, ne jau jauns. Nākamais bija moskvičs, un tad, sākot no 90. gadiem, kad sāka dzīt automašīnas no Vācijas, es kļuvu par Audi fanu. Līdz šim esmu nomainījis kopumā piecas automašīnas, un trīs no tām bija Audi.

Jā. Atceros, ar žiguli biju iebraucis grāvī. Tolaik ziemas laikā man kā šoferim prakse bija švaka. Ziemas apstākļos jau tie ceļi ir dažādi, un nekad nevar saprast, kādi tie ir. Es braucu atkušņa laikā, bet apakšā zem slapjā sniega bija ledus. Man pa priekšu brauca armijas gaziks, un es, nodomājot, ko viņš velkas man pa priekšu, nolēmu apdzīt. Bet, tikko sāku apdzīt, žigulis sāka slīdēt un smuki iebraucu lēzenā grāvītī. Paldies Dievam, ka tā. Tad tas gaziks pabrauca atpakaļ, un vadītājs palīdzēja izvilkt manu auto no grāvja. Šoferis teica: „Skatos, viens mani grib apdzīt, bet kaut kur pazuda...”

Nē, par tām blondīnēm – tas viss ir muļķības. Ir kārtīgas blondīnes, kuras iemācās braukt, nevis nopērk tiesības, kā kādreiz runāja. Ir arī prātīgas meitenes, lai arī blondas. Tikpat dullas var būt arī brunetes, kas nemāk braukt. Vienu gan esmu ievērojis, kas mani tracina, – ka sievietes pie stūres var tarkšķēt pa telefonu. Viņas pat skaņu signālu nedzird, jo telefons pie auss. Ar vienu roku tur telefonu, ar otru stūrē. Tas nav pareizi – no satiksmes drošības viedokļa noteikti.

Man sanāk daudz braukt pēc koncertiem nakts stundās, un tad mēdz mani apturēt policisti. Ir bijis, ka tik ļoti gribas mājās, ka nedaudz pārsniedzu ātrumu. Policists uzjautā – nu, Lapčenoka kungs, kur jūs tā steidzaties? Visi jau mani, protams, neatpazīst. Jaunā paaudze ne vienmēr, bet vecāka gadagājuma cilvēki atpazīst gan.

Modei nesekoju, bet ikdienā man patīk ģērbties galvenokārt, lai ir ērti. Tagad pat: nācu uz interviju, un sieva man saka – ko tu tādu slēpotāju džemperi uzvilki? Es domāju – kāda vaina džemperim? Tie iespīlētie uzvalki ir tikai uz skatuves jāvelk. Man ir tāds, kā viens otrs saka, sportiskais stils. Tā ģērbjoties, es jūtos ērti un man ir tāda forša sajūta. Uz skatuves gan ir jābūt uzvalkā, tur nevaru iziet, kā pagadās.

Ziniet, lai nu kas, bet tā virtuālā vide man nepatīk. Tur ir pārāk daudz visa kā negatīva. Tur ir gan tenkas, kad kāds kaut ko padzird un palaiž tālāk, gan citādas nejēdzības. Man internetā ir tikai sava mājaslapa, kur var pieteikt manus koncertus un sazināties. Man ar to pietiek. Es no saviem gados jaunākajiem mūziķiem, ar ko sanāk sastrādāties, dzirdu, kur tik viņi nav – tviterī, feisbukā un instagramā. Tad nu visu laiku bakstās tālruņos. Labāk, lai viņi domā, kā sagatavoties koncertam, kādu programmu uztaisīt, nevis – kā no koncerta, tā bilde feisbukā iekšā.

Man nāk klāt fani un lūdz tos selfijus taisīt. Piekrītu, kāpēc ne? Satieku smuku meiteni, un uztaisām bildi. Sieva man nav greizsirdīga, ir ļoti saprotoša un pretenzijas neizsaka. Tagad tas ir tāds laikmets.

Protams. Visi ārsti iesaka, lai dzīvesveids būtu pēc iespējas kustīgāks. Man patīk pašķūrēt sniegu Garkalnes privātmājā. Sākumā tas padevās tā lēnāk, bet ar laiku es kļuvu kustīgāks un kustīgāks. Tas man patīk, jo svaigā gaisā. Baigi forša sajūta. Vasarā atkal pļaušu zāli. Sevi dažreiz šaustu, ka nu varēju jau arī nedaudz krosiņu lēnā garā paskriet.

Nē, es neko speciāli nedaru. Man daudzi ir jautājuši, ko es daru tādu īpašu, ka labi izskatos savā vecumā. Jautā arī, ko es ēdu – vai kaut ko ļoti veselīgu. Es ieēdu gaļu, bet daudz neēdu. Tāpat arī ir ar visiem citiem ēdieniem. Organisms jau cilvēkam pats saka, kādu pārtiku ar kādām uzturvielām nepieciešams uzņemt. Pēdējā laikā ēdu vairāk zivis nekā gaļu, bet galvenais – nevajag rīt. Nu nevajag ēst milzu porcijas līdz nelabumam, kamēr viss pievārēts, bet ēst tik daudz, lai būtu paēdis. Visu var ēst, bet tikai tik, cik vajag, lai remdētu izsalkumu.