Sandra Kalniete par hiacintēm, karu un vīriem, kas netarkšķ

­

Ar atšķirīgām jūtām sabiedrība uzņem ziņu, ka kāds pats sevi varētu izvirzīt Valsts prezidenta amatam – kristīgā pieticība mūsos turas stipri. Lai arī dzimusi Sibīrijā, augusi padomijā, Sandra Kalniete stāv pāri šiem aizspriedumiem. Kā jau gadiem, Sandra tikties aicina savā dzīvoklī Rīgas klusajā centrā. Viņas teiktajā jūtama pasaule, bet mājās – tik daudz skaista privātuma: milzīga grāmatu siena, manekens, pār kuru smalka kazas vilnas diega apmetnis, uz galdiem pašas izšūtas drānas, melnbalta mammas fotogrāfija. Pēc daudz kā pārdzīvota Sandra nav zaudējusi jauneklīgumu un azartu izdarīt. Sāpīgo viņa neeksponē, bet izvirpina domājot.

– Protams, tā ir būtiska manas dzīves daļa. Interesanti, ka tur esmu iemācījusies atpūsties – lasu, pasnaužu. Rakstu savu dienasgrāmatu vai grāmatu.

– Jā, mans pirmais mēģinājums, vēl nav teikts, ka publicēšu. Mana galvenā dzīves grāmata stāv nepabeigta – par Latvijas ārpolitiku laikā no 1990. gada 4. maija līdz 1991. gada augustam.

– Noteikti. Mans darbs ir ļoti nepateicīgs – rezultātu var gūt tikai kopā ar daudziem ilgākā periodā. Bieži vien tas, ko pats konkrēti padari, ir tik nenozīmīgs, ka nav vērts pieminēt. Taču tieši diplomāti zina, ko nozīmē vārds, kuru izdevies neierakstīt dokumentā. Par to, ko izdodas ierakstīt, visi zina, politiķis var sist sev pie krūts un teikt – es, es, es! Diplomātijā ir daudz diskrētāk – divreiz svarīgāk ir tas, ko izdodas novērst. Lasot tās vēsturi, redzam, cik potenciāli militārie konflikti nav notikuši, jo diplomāti ieguldījuši savus nervus, laiku, radošo iztēli un personīgo attiecību veidošanas spējas. Par viņiem zina tikai nelielā profesionāļu lokā, tas bieži paliek valsts noslēpums. Tā ir tāda fascinējoša joma.

– Es laikam tāda vispār neesmu bijusi, jo tad nebūtu varējusi tik viegli aiziet no mākslas. Mani interesēja vēsture, bet tante brīdināja – nezinu, kas tev ar to prostitūtu vēsturi var būt kopīgs. Padomju Savienībā tā bija cenzēta, ir daži mēģinājumi, saukti černuha – ieskats komunistiskajā pagātnē, kur jaucas divas lietas – nostalģija, izskaistinājums – vai otrādi – viss tiek tā sabiezināts, padarīts smags un drūms, kas arī gluži neatbilst patiesībai. Cilvēks jau dzīvo pilnvērtīgi, cik nu tajos apstākļos iespējams. Tāpat satiekas, iemīl viens otru, precas, mīl savus bērnus un cer, ka viņiem būs labāka nākotne.

– Jā, viņi redz asi un tālu – tā Latvijai pietrūkst. Šodienas politikas lielais uzdevums ir nostiprināt drošību, līdz šim novārtā atstātajai zemessardzei jāveido patriotiskā pienākuma apziņa. Mans vīrs dzīvi pavadīja Šveicē, un viņam katru gadu bija jāiet mācībās, jo viņš piederēja pie zemessardzes. Viņam (smejas) zem gultas glabājās šautene un patronas.

– Jā, līdz piecdesmit gadiem tur katram tā ir. Protams, profesionāla armija ir daudz efektīvāka, bet, kad sākam teikt – nu, ko mēs varam pret Krieviju, mums jau trīs karavīri, viena lidmašīna –, tas liecina, ka mūsos atkal ir kādreizējais es palikšu savā vietā, jūs palieciet savējā.

– Esmu daudz par tiem domājusi un pieļauju, ka Ulmaņa cienītājiem tas varētu nepatikt, bet, salīdzinot viņa teikto ar maršala Petēna runu, piekrītot pamieram ar Vāciju, – tās neko daudz neatšķiras. Domāju, ka simboliskā pretestība būtu bijusi ļoti svarīga. Nez vai mēs nosargātu savu teritoriju kā Somija, mums ir cita ģeogrāfija, bet neviens neuzdrošinātos teikt – jūs jau brīvprātīgi pievienojāties. Te dzīvo ļoti daudz cilvēku, kas ar to manipulē.

Ar adatu rokās

– Pirms vairākiem gadiem par Ansi neteicāt – mans vīrs. Pa šo laiku statuss mainījies?

– Jā, esam beiguši cerēties, esam precējušies. Ansis vairs nedzīvo Šveicē, dzīvojam kopā. Tā ir liela, ļoti būtiska atšķirība. Varu ieteikt visiem pāriem, kas ir tādi... sarežģīti cilvēki (ne es esmu vienkārša, ne Ansis) pēc iespējas ilgāk cerēties, jo tas rada pakāpenisku spēju sadzīvot. Ja mēs būtu sākuši dzīvot kopā otrajā, piektajā vai pat desmitajā gadā – nu, kas to zina, kā būtu.

– Tiešām tik ilgi?!

– Bet mums bija brīnišķīgs cerēšanās laiks ar skaistiem ceļojumiem, piedzīvojumiem, skaistām maltītēm un dabasskatiem. Mēs viens otram piedāvājām labāko, ko vien var.

– Un kuri asumi bija jānoslīpē?

– Domāju, ka diviem cilvēkiem, kas ļoti ilgi dzīvojuši vieni, ir liela nepieciešamība pēc privātās telpas, un tas ir kaut kas, ko viens otram esam saglabājuši. Mēs to ļoti respektējam. Un privāto telpu pietuvināšanās ir visgrūtākā. Jo, kad kaut kā ir par daudz, uzreiz rodas spriegums. Un tas nenāk par labu. Bet mums vairs sprieguma nav, tas nozīmē, ka esam perfekti to lietu attīstījuši (smejas), pakāpeniski... Otrs – jaunībā mīlestības vienmēr ir par maz, sieviete vaicā – nu, kā viņš tā, kāpēc..., bet neuzdod sev jautājumu – kāpēc es viņam tā? Vai pietiekami sapratu? Pa daudzajiem gadiem, kad viens otru iepazinām, mēs, starp citu, arī novecojām, un tas bija ļoti interesanti, jo būtībā mūsu mīlestība no fiziski ļoti vētrainas, ar intensīvu vīrieša un sievietes dzīvi, pamazām kļuva par garīgu, kur tas otrs tiešām kļūst svarīgāks par pašu. To gan nevajag novest līdz maksimālismam, bet katrā ziņā, zinot, kādas mums katram ir veselības problēmas un personības īpatnības, es nedaru neko tādu, kas varētu viņam nepatikt. Es visu laiku to apzinos.

– Piemēram?

– Lai paliek mūsu mazie noslēpumi.

– Necept treknu kūku? Nevest pārāk garās pastaigās?

– Es zinu, kas Ansim negaršo, un to viņam negatavoju, bet vairāk tas saistīts ar krāsām, skaņām, cilvēkiem, kas nepatīk, tas vienkārši jāzina.

– Tāda – empātijas spēja?

– Bet kā jūs domājat – pa tik daudz gadiem! Nu jau pāri divdesmit. Vairs neskaitu. Kopš 1992. gada.

– Esat piemērs, ka līdztekus ļoti stāvai starptautiskai karjerai var izkopt arī personīgo laimi?

– To jau nevar viens, to tomēr kopj divatā. Mums bija divi tradicionāli grūti brīži, kas ir lielākajai daļai pāru. Ja tiem tiek pāri, atkal viss ir kārtībā. Viens, par ko psihologi saka, no astoņiem līdz divpadsmit gadiem – pirmā lielā krīze. Tā arī bija, pēc apmēram desmit gadiem parādījās pirmās pazīmes, ka tūlīt, tūlīt aiziesim katrs uz savu pusi. Tomēr abi bijām pietiekami pieredzējuši, ka izdarījām pēdējo grūdienu, vēlreiz papūlējāmies. Un vēlreiz. Un pēkšņi atkal bija ļoti labi.

– Esat rakstījusi grāmatu par Latvijas tekstilmākslu, strādājusi par šuvēju, nesen izdevāt recepšu grāmatu – jūsos dzīvo arī sievietes mājas daba?

– Tā man ir ļoti spēcīga. Visas sievišķīgās lietas man palīdz atgūties, vienalga, ravēju vai izšuju, varu pavērties – tas ir mana darba rezultāts. Arī šī kleita ir manis šūta. Nu, tas nav nekas. Piemēram, tas ir ar roku (rāda uz smalku apmetni, kas pārlikts manekenam), katra vīlīte (apmierināti smejas). Bet man būtībā jau nevajag to apģērba gabalu. To man ir vairāk, nekā spēju valkāt. Man ir ļoti vienkāršs dzīvesveids.

– Vajag sajust adatu rokās?

– Jā. Otrs – man gribas ekskluzīvas lietas. Bet ar tām ir nelaime, ka divas reizes uzvelc, un viss, jo nav jau tik daudz to ekskluzīvo gadījumu. Neesmu ne pieņemšanu, ne oficiālu burziņu cilvēks. Kad beidzu būt vēstniece, ārlietu ministre, pateicu, ka tagad iešu tikai tur, kur tiešām gribēšu.

– Vēstnieces, ministres darbs ir grūta, bet arī salda nasta?

– Tur nu gan nekā salda nav. Tas, protams, ir interesants darbs, bet prasīgs. Man ļoti patika būt vēstniecei. Domāju, tas man bijis sirdij vistuvākais. Ministra darbā ienāk politika, un tas nav nekas harmonisks, cilvēka personībai par labu nākošs. Tajā vidē ļoti grūti saglabāt sevi, savu vērtību sistēmu, nepārkāpt sarkano svītru, ko esi sev novilcis, aiz kuras, var teikt, sākas personības neatgriezeniskas pārmaiņas. Es pati domāju, ka neesmu tos pārkāpusi. Iespējams, ka daudzi par sevi tā domā. Visus darbus daru simtprocentīgi, no sirds, taču lielākā daļa kontaktu ir virspusēji. Cilvēki tiecas pie manis, jo viņiem ko vajag, un es tiecos pie citiem, jo man vajag no viņiem. Tas nav kā ar labāko draudzeni, kad viņa vasarā atbrauc uz mūsu lauku māju, no rīta dzeram uz terases kafiju un priecājamies, kā daba mostas. Tajos kontaktos nekā no šā cilvēciski neatkārtojamā nav. Lai gan laiku pa laikam izdodas satikt dvēseles radiniekus – interesanti, ka momentāni viņus var pazīt. Un šie kontakti ārpus amata turpinās vēl arvien. Es teiktu – ir vismaz seši septiņi ievērojami Eiropas politiķi...

– Kuri?

– Nē, nesaukšu. Protams, jūtos aizkustināta par tāda veida uzmanības izpausmēm, tas dod, var teikt, sertifikātu, ka viņiem joprojām ir svarīgi, ko domāju. Ja viņiem neko vairs no manis nevajag un es neko arī nevaru dot, tad tas ir kaut kas.

– Kad nomainījāt profila bildi, atzīšos, nodomāju, tas darīts ar nolūku – tuvojas prezidenta vēlēšanas, uzliekam Latvijas ainavu.

– Par mani viss līdz pēdējai vīlītei ir izpētīts – no bankas kontiem līdz īres līgumiem. Protams, kaut ko vienmēr var sacerēt. Latvijas mērogam esmu politikas vecmāmiņa. Tāpēc šīs paralēles mani galīgi neuztrauc un nemaz nebija prātā ienācis. Man tā bilde saistās ar to, ka nāk pavasaris, braukšu uz Dzilnām, un tās ir četrpadsmit kilometru no jūras.

– Kad dzirdu, ar kādu mīlestību stāstāt par hiacintēm, tulpēm un meža zvēriem, saprotu sasaisti ar jūru un Kurzemi...

– Bet ko tur var darīt? Tad jau Malēviča Melnais kvadrāts jāliek.

– Bet dziļākajā būtībā jautājums nav par bankas kontiem, bet dvēseles vibrāciju – tas ir patiesi vai manipulatīvi.

– (Domā.) Protams, man visu laiku ir antenas, kustos starp cilvēkiem, viņi mani vērtē, un nevēlos izdarīt neko tādu, ko varētu nepareizi iztulkot, pārspīlēt, pavērst pret mani. Politiķi ir tādi paši cilvēki – mums ir kļūdas, savs raksturs, īpatnības. Vienīgā atšķirība, ka citiem ir lielāka iespēja paslēpties savā privātajā dzīvē. Laimīgā kārtā Alsungā ir brīnišķīgi kaimiņi, kas mani ciena, neesmu jutusi neveselīgu ziņkāri. Viņi tik labi un cilvēcīgi pret mani izturas, tā ir viena no lieliskākajām lietām manā dzīvē.

– Nenāk parunāt, ko vajadzētu Eiropā?

– Runāt nāk, bet ne par to. Mēs apspriežam, kādas puķes stādīsim, kāda veselība kaimiņienes govij. Tā ir īstā dzīve.­

– Jums Briselē ir mājas?

– Nē, iepriekšējā periodā dažus gadus īrēju, bet sapratu – tas ir par sarežģītu, vieglāk dzīvot viesnīcā, ne par ko nav jādomā. Samaksāju par nakti, ir tīri palagi, elektrība, televizors, nav jāsauc santehniķis vai jāgaida, ka divreiz gadā pārbaudīs skaitītāju stāvokli. Tas ir vienkāršāks dzīvesveids.

– Tomēr divas trešdaļas laika jums paiet Briselē.

– Jā, bet Eiropas Parlamentā. Kad ap deviņiem vakarā izeju no tā, man vajag vienīgi atkrist gultā. Darbs ir ļoti koncentrēts četrās dienās, piektdienās vai nu braucu uz laukiem tikties ar zemniekiem, vai strādāju pie ārpolitikas jautājumiem. Un tad sākas mana privātā dzīve, un arī tā ir ļoti intensīva.

– Privāti intensīva?

– Jā. Jo katru svētdienu, pirms pirmdien dodos prom, sagatavoju visai nedēļai maltītes tēvam, kurš dzīvo stāvu zemāk, un vīram. Man izstrādāta sava tehnoloģija: divām dienām ēdiens ir svaigs, pēdējām divām – katram pa porcijai iesaldēts.

– Ziniet, man tomēr bija jāpazemina savi standarti. Iepriekšējā gadā maltītes bija gourmet restorānu līmenī, bet, kad mani ievēlēja par frakcijas priekšsēdētāja vietnieci, pēc pusotra mēneša sapratu, ka no kaut kā jāatsakās, ka man nav tādu enerģijas resursu. Es nevaru visu. Un teicu tā – gourmet restorāns beidzies, tagad būs kantīne, ēdnīcas variants. Nu jā, ēdiens vairs nav tik pilnvērtīgs, izsmalcināts, drusciņ vienkāršāks, ko var ātri pagatavot, nav stundām pie tā jāstāv kā pēc vecām pavārgrāmatām. Piemēram, iepriekšējā nedēļā četras dienas biju Erevānā, trijos naktī ielidoju Rīgā, piektdien diezgan nodullusi gāju uz Kokneses fonda koncertu, esmu tā valdes locekle, tā ir mana sirdslieta. Nākamajā dienā braucām uz Dzilnām, jāsāk pavasara tīrīšanas darbi. Tā pavadu laiku – tādā intensitātē.

– Nu, latviešu sievietes ir absolūti neticamas. Iedibināju balvu Atdzimt no pelniem, jo gribējās pateikt paldies nevis tām, kas redzamajā sabiedrības slānī, bet mazajām, vidējām uzņēmējām par to ārkārtīgo uzņēmību, ar kādu viņas iet cauri dzīvei, vilkdamas bērnus, vīru, uzņēmumu, gūdamas panākumus un izskatīdamās pēc sakoptām sievietēm, ne nodzītiem radījumiem. Absolūti apbrīnojami, ko viņas var dabūt gatavu. Vienīgā vājā vieta, ka mēs ar savu visu varu izaudzinām tādus vīriešus. Bieži dzirdam – nu, kāds manai meitai vīrs, nemaksā alimentus... Bet viņu jau arī kāda māte audzināja.

– Bet mēs tā esam ieprogrammētas. Paaudžu paaudzēm veči ir izkauti, sievietēm turpinājums jānodrošina, bērni jāizvelk. Tā ir vēsturiska misija. Arī savu pavārgrāmatu veltīju latviešu sievietēm, kas, neraugoties uz Sibīriju un bēgļu nometnēm, savus bērnus pabaroja.

– Lai Dievs mūs no tā pasargā! Kas bija jāiztur mūsu vecāku paaudzei – nespēju saprast, kā cilvēks to var. Kādreiz, sēžot ar mammu Operā, mēdzu skatīties uz viņas profilu – skaista jaciņa, viļņaini, sirmi mati, pērlītes ausīs, virtenīte ap kaklu... Un tā viņa tur sēdēja – viņa, kas ēdusi sprāgušas žurkas un vardes, piedzīvojusi tik lielu badu, ka brīnums izglāba, daudzi nomira. Uz viņu paskatoties, tas nevienam nevarēja ienākt prātā. Taču, protams, dvēselē tās visas traumas bija. Kā ļoti daudzām sievietēm, kas to izturējušas. Mana vīramāte aizgāja mūžībā ļoti lielā vecumā, 99 gados, pagājušajos Ziemassvētkos pēc 22 mēnešu vākšanas nāves gultā. Iedomājos, kāda bija viņas dzīve – karš, bēgļu nometnes, Maroka, tuksnesis, tad laimīgā kārtā nokļuva Šveicē. Mans vīratēvs bija acu ārsts. Viņš Marokā 50 000 kvadrātkilometry bija vienīgais, bet tik izcils, ka Pasaules Veselības organizācija viņu uzaicināja strādāt pie sevis. Mūsu, latviešu, stāsti ir unikāli. Varbūt ne Latvijai vien, bet visam reģionam, kas starp Vāciju un Krieviju, ko amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders nosauca par asinszemēm. Tās tiešām tādas ir, un tas atstāj iespaidu gan uz mūsu domāšanu, gan izturēšanās veidu, uz visu.

– Ir jāzina. Bet šis uzskaitījums ir drusciņ naivs. 1991. gada asiņainajā janvārī, kad pildīju ārlietu ministres pienākumus, nakšņoju ministrijā, un man bija salikts sainis ar konserviem, siltām drēbēm – brīdim, kad nāks un ņems ciet. Domāju, tam ir jāgatavojas, jābūt civilās aizsardzības mācībām, bet – arī modernai zemessardzei. Lai tie nav veci vīri ar šautenēm, bet augsti izglītoti cilvēki, kas spēj strādāt pret kiberuzbrukumu, analizējot informāciju. Protams, jābūt gatavībai, ka zini, kas jāņem līdzi brīdī, kad māja būtu jāpamet.

– Manam tēvam nākamgad būs 85, un piedevām viņam ir ierobežota kustību brīvība. Tāpēc īsti nezinu, ko es tādā brīdī darītu. Bet mēs vairs arī neesam tik svarīgi. Manam vīram ir pāri 70, man – pāri sešdesmit. Svarīgi ir mans mazdēls un vedekla, viņiem vēl dzīve ir priekšā.

– (Ilgi domā.) Tas atkarīgs no tā, kas notiek. Ja kas pārejošs – uz Dzilnām. Bet, ja situācija kā 44. gadā, kad padomju karaspēks teica, ka mūs atbrīvo... Mēs joprojām uzskatām, ka atbrīvotāji parasti aiziet. Tos, kas paliek, sauc citā vārdā. Bet viņiem pašiem jāizšķir, ko darīs, nebūtu manī jāklausās, jo es nezinu. Nesen NATO intervēja Latvijas politiķus, filma beidzās ar Vairas Vīķes-Freibergas vārdiem – es jau domāju, ka tas mūsu tautai ir beidzies, bet tagad izskatās, ka tas vēlreiz Eiropā atgriežas. Viņai uzdod jautājumu – kā jūs jūtaties? Viņa ilgi klusē un saka – sad... Atkal klusē. Very sad. Līdzīgas izjūtas ir arī man. Bet nav ko vaimanāt. Svarīgi, lai politiķi apzinātos, kas likts uz spēles, un spētu veidot noturīgas saites ar sabiedrotajiem, lai uz Latviju neskatītos kā uz valsti ar lielu Krievijas ekonomisko ietekmi, kura nemitīgi ar to koķetē. Būtu labi, ja Baltijas valstīs tiktu izvietoti ne daži simti, bet kādi 20 000 kareivju, īsta karabāze – tas būtu spēcīgs aizsardzības instruments.

– Man grūti izteikties par kādu no kolēģiem, īpaši par Ojāru Kalniņu, kuru ļoti cienu. Taču vienmēr esmu atcerējusies, ka 50 gadu Latvija bija okupēta un kā mēs, īpaši trimdas sabiedrība, klauvējām pie dažādu politiķu durvīm, un ļoti reti tās pavērās kaut nelielā spraudziņā. Kad biju vēstniece ANO, tā bija viena no lielajām problēmām – kā nenodarīt pāri Latvijas interesēm, bet arī nepagriezt muguru tautām, kas vēl arvien atrodas neskaidrā stāvoklī kā Tibeta.

– Vairs neesmu diplomāte un vienmēr esmu aizstāvējusi cilvēku tiesības uz izteiksmes brīvību, jo galu galā nāku no mākslas pasaules. Pat ja Charlie Hebdo pēc manas iekšējās sajūtas ir pārdroši, tad tās ir viņu tiesības un arī atbildība. Bet par to nedrīkst nogalināt.

– Zināmā mērā tā ir. Un jāsaprot Francijas konteksts, jo – kas pieņemams tur, daudzās Eiropas valstīs tāds nav. Tas izriet no tā, kā satīra un karikatūra attīstījās Lielās franču revolūcijas laikā. Esmu skatījusies šos krājumus, tur savienojās tautas pavulgārais, rupjais humors, kur lietas tiek sauktas īstajos vārdos vai uzzīmētas, neslēpjot neko, ar politiskiem mērķiem, cīņu par vienādām tiesībām, īpaši ar cīņu pret baznīcu. Šī tradīcija visus turpmākos gadus Francijā ir pastāvējusi. Tur reliģija ir šķirta no valsts, un šis princips tiek ievērots. Latvijā it kā ir šķirta, bet tas netiek uzsvērts, sadzīves līmenī notiek tāda kā saplūšana, robeža ir ļoti neskaidra. Islāma valstīs politika un reliģija ir viens un tas pats, tāpēc viņiem grūti saprast mūsu domāšanas veidu.

– Jā, mums ir cita attieksme pret autoritāti. Arī tas nāk no Apgaismības laikmeta. Mūsu autoritāte ir morāla, ne tāpēc, ka tai ir nauda vai tāda dzimusi. Nesen Eiropas Parlamentā uzstājās Jordānijas karalis Abdulla, un deputāti vētraini aplaudēja, kad viņš teica: tā ir islāma valstu atbildība – tikt galā ar savu radikālismu. Neviens cits to nevar izdarīt. Jo tas, kā šobrīd islāms tiek interpretēts radikālajās kustībās, ir ļoti tālu no īstā islāma. Arī kristietība tādiem periodiem ir gājusi cauri. Tagad jau mēs tādi mīļāki un pūkaināki, bet kādreiz devāmies krusta karos, lai nogalinātu neticīgos, sārtos dedzinājām kristīgos brāļus un māsas, jo uzskatījām, ka viņi nav pietiekami kristīgi. Tas ir attīstības jautājums, tāpēc Eiropai nevajadzētu būt augstprātīgai savos vērtējumos pret tām tautām un valstīm, kas patlaban ir tur, kur mēs bijām pirms gadsimtiem.

Vīrietis – apdraudēts

– Vai jūsos ir izkopusies vīrišķīgā daļa, striktums, kas vajadzīgs politikai?

– Nu, striktāka nekā latviešu sieviete savā ģimenē, vadot milzīgu lauku saimniecību, diez vai ir iespējama. Bet ar to politikā daudz panākt nevar, tur drīzāk nepieciešamas sadzīvošanas un diplomātijas prasmes. Tagad, kad beigusies karavadoņu un sākusies sadarbības politika, sievietes loma ir būtiski pieaugusi. Interesanti, ka mani kolēģi, deputāti, vairākkārt ir uzsvēruši, ka Latvijas prezidentūrai ir sievietes seja.

– Reiz uz jautājumu par matriarhātu Vaira Vīķe-Freiberga smaidot atbildēja, ka patīkot.

– Es tā neatbildētu. Gadiem ritot, domāju – man ir žēl, ka agrāk tik dziļi nesapratu, cik grūta modernajā sabiedrībā ir vīrieša dzīve, daudz sarežģītāka nekā sievietei. Lomām attīstoties, sieviete ir ieguvusi vietu un vīrietis – drusku pazudis. Viņš vairs nav lielais naudas pelnītājs, kurš sevi pierādīja ar dižiem varoņdarbiem. Taču sabiedrības gaidas, spiediens nav samazinājies. Citreiz šķiet dīvaini, ka pavisam jaunas meitenes, veidojot attiecības ar pirmo mīlestību, turpina izvirzīt normas, kuras jaunais cilvēks nespēj pildīt. Jo viņam ir tikpat liela stipendija kā viņai, kā gan viņš varētu nopirkt gredzenu, izmaksāt restorānu, pārējo? Tad viņam jāprasa mammai vai tētim.

– Vai jāmēģina pašam nopelnīt.

– Bet nemaz tik viegli tas nav izdarāms. Man tiešām ir ļoti lielas simpātijas pret vīriešiem – vēl viena iemesla dēļ. Sievietes bioloģiskā loma mums devusi milzīgas priekšrocības. Vīrietim seksualitāte ir iekarojoša, dominējoša, ko viņš pats ne vienmēr spēj kontrolēt, bet civilizācija uzlikusi morālas normas, monogāmiju un visu pārējo – tas ietekmē viņa raksturu, nosaka izturēšanās veidu. Piemēram, manipulējošais sievietes tips – cik tu esi gudrs, vai tev nešķiet, ka tu varētu darīt tā... Šīs seksualitātes dēļ viņš ir tik akls un neredz, ka ar viņu manipulē. Ja viņš būtu dzimumneitrālāks, droši vien tik viegli nevarētu ar viņu apieties. Tas, šķiet, vīrietim ir grūtākais – viņš ir bioloģiski nosacīts. Vieglāk manipulējams nekā sieviete viņa ļoti izteiktās vienvirziena seksualitātes dēļ.

– Sieviešu žurnāli ir pilni ar pamācībām, kā manipulēt. Tātad sabiedrībā to atbalstām.

– Man tas šķiet ļoti dīvaini un amorāli arī tā iemesla dēļ, ka ne visi ir pārtikuši. Viena meitene, kas dzīvo laukos, lasa sieviešu žurnālus, kur stāsta par Versace kleitām, Armani smaržām, un domā, ka tā ir īstā dzīve, uz ko jātiecas. Viņa nav laimīga, jo līdz tam nevar tikt. Domāju, tas meitenei rada pilnīgi nepareizu priekšstatu, kādai viņai jābūt. Tas ved nevis uz patieso dzīvi, bet izdomāto, ko kāds ražotājs grib uzspiest.

– Un tas pats par attiecībām?

– Jā. Jo īstas attiecības veidojas, kad cilvēki ir gatavi pieņemt viens otru patiesi. Neviens nav perfekts. Mans vīrs, piemēram, lieliski zina – ja esmu pārstrādājusies vai man priekšā ir kaut kas, par ko nezinu, kā tikšu galā, esmu paaugstināti nervoza un varu pateikt ko asu. Viņš ar gadiem ir sapratis, ka tam nav nekāda sakara ar viņu. Viņš to pieņem, jo zina, ka būs citi brīži, kad izturēšos pavisam normāli un adekvāti.

– Nē, es nebūšu prezidente.

– Nē, nav gan.

– Es arī daudzus gadus esmu gaidījusi, kad viņš atbrauks.

– Bet viņam ir iespēja no manis atpūsties, tāpēc ir tik lieliskas nedēļas nogales. Kas zina, ja mēs te dienu dienā... Esmu ugunīgais tips, viņš ir ļoti mierīgs, labsirdīgs. Anša brīnišķīgākā īpašība ir tā, ka viņš ir kluss. Jāatzīst, ka es ar lielām grūtībām paciešu vīriešus, kas runā nepārtraukti.

– Jā, lai gan arī es neesmu tarkšķētāja, parasti ļoti daudz laika pavadām klusējot. Man tik daudz jārunā publiski, ka mājās es pat radio neklausos, ziņas lielākoties skatu internetā, jo tas ir klusējošs. Ansis man reiz teica, ka agrākajās attiecībās viņam pārmests tieši tas, ka viņš par maz runā. Tā ka mēs esam ideāli satikušies.

– Tā kā esmu tik pieredzējusi, man nav ne mazāko ilūziju par šo procesu un reālajām iespējām. Zinu, ka Latvijā tā nav pieņemts, un tieši tāpēc domāju – tas, ko izdarīju, bija drosmīgi. Man nav ko zaudēt. Šis ir mans pēdējais periods Eiropas Parlamentā. Pēc tā aiziešu no politikas un pievērsīšos grāmatu rakstīšanai. Līdz ar to varu atļauties vairāk nekā kāds cits.

– Latvieši tomēr ir diezgan pieticīgi. Tas no protestantisma – sevi neizcelt, bet ar darbiem parādīt. Iespējams, būtu grūtāk šādu lēmumu pieņemt, ja man būtu kādas izredzes. Tajā brīdī gan parādītos – viņa ļoti grib, re, kā neiznāca...

– Un esmu tam gatava.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris