Ciemos rožu valstībā pie Vitas Hartmanes

“Es nedziedu, nedejoju, man nepatīk laiku pavadīt virtuvē. Taču no ļoti agriem gadiem man ļoti paticis veidot vidi un interjeru, krāsu salikumus. Es redzu visu bildi kopumā. Un man allaž visos apstākļos vajag jūras dārza plašumu, tālo apvārsni. Arī ceļojumos, kas ir mans hobijs – lai varu vērot kalnus, saulrietus, saullēktus, dārzus. Tā ir mana kaite, kad jāredz tālais horizonta punkts,” sevi raksturo Vita.

Rožu svētki Rožu laukumā

Aizraušanās ar rozēm sākās, kad Vitas ģimene pārcēlās uz privātmāju: “Nolēmām, ka būs zaļš mauriņš un dzīvžogs. Zaļā krāsa vien. Aizbraucām uz Baltezera dārzniecību pēc mūžzaļajiem krūmiem, un pa ceļam es nopirku vienu ļoti skaistu, spilgtu, tumši rozā rozīti. Man uzreiz galvā radās doma – kāpēc man, liepājniecei, no Lietuvas pierobežas jābrauc uz Baltezeru? Kļuvu dumpīga, nodomāju, ka tas ir netaisnīgi pret Liepāju. Tā es pirmoreiz Rožu laukumā noorganizēju Rožu svētkus – tas bija 1997. gadā,” Vita sāk šķetināt vēsturi.

Toreiz liepājnieki pēc rožu stādiem stāvējuši garās rindās, līdzīgi kā padomju laikā pēc deficīta precēm. Azartiskā sieviete Vēju pilsētā pirmoreiz sapulcināja rožu audzētājus no visas Latvijas, un tagad Rožu svētki Liepājā norisinās katru gadu maija sākumā. Un arī pašas mājā radās interesanta doma – pie mūžzaļajiem skujeņiem vajag spilgtu akcentu.

“Sākumā man bija piecas rozītes, sastādītas vienkārši aplī, un sapratu, ka ļoti labi tieku gala – tām patīk piejūras zeme un siltais jūras klimats. Šobrīd esmu jau tik erudīta rožu audzēšanā, kopšanā, dažādās šķirnēs, selekcionāros Eiropas mērogā, ka jau lieliski saprotu, kuras kolekcijas ziedus es vēlos. Tagad mans dārzs ir trīspakāpju – pēc auguma un krāsām. Esmu saskaitījusi, ka man ir 95 rozes, bet šķirņu skaitu gan nezinu,” stāsta Vita.

Viņa vāc arī rožu ziedlapiņas, kuras ziemā pirms pandēmijas uzdāvinājusi sveču darbnīcai – izlietas skaistas sveces, kuras dedzinot tumšajā laikā ar rožu smaržu iepriecina dvēseli.

Jūsmo par jaunajām šķirnēm

“Esmu jau paspējusi tiktāl izglītoties rožu audzēšanā, ka roku pat ārā necilas rozītes un samainu pret ļoti smaržīgām šķirnēm. Man ir liels azarts un patikšana uz ļoti smaržīgām, zemām, ar lieliem ziediem, kur tas ir vismaz 12 centimetru apjomā,” teic Vita.

Pirmajos gados zināšanas guvusi no interneta, mācījusies arī par mūžzaļajiem augiem, ziedošajiem krūmiem, mauriņa kopšanu. Vecās grāmatas par rozēm viņa lasot kā atpūtas literatūru, tur aprakstītas šķirnes, kuras tagad būtu muļķīgi audzēt, jo pasaulē tiek selekcionētas aizvien jaunas. Tām ilgāk turas ziedi, nav tik uzņēmīgas pret slimībām, mazāk ziemās izsalst. Pēc Vitas domām, jaunās rožu šķirnes ir galvu reibinošas un fantastiskas.

Sākumā gan ļoti neuzticējusies franču rozēm, jo gadījās tādas šķirnes, kuras nīkuļoja un slimoja, neauga kuplumā. Pēc tam apjautusi, ka burvīgas, skaistas, kuplas un smaržīgas ir Dominika Masada, cita franču selekcionāra, radītās skaistules. Pēdējā laikā tieši smaržas dēļ Vita daudzas vācu rozes ir samainījusi pret angļu selekcionāra Deivida Ostina šķirnēm.

Jārūpējas kā par mazu bērnu

“Ja roze izplaukst tik liela kā plauksta un divas nedēļas tur ziedu – tas ir vienkārši super! Roze ir puķu karaliene, jo es nezinu otru tādu ziemciešu šķirni, kura tik ilgi un nepārtraukti ziedētu. Latvijā uzzied īsi pirms Jāņiem, un man pēdējā rozīte ir ziedējusi vēl 1. decembrī,” sajūsmināta ir skaistā dārza saimniece.

Tomēr rozes ir jāprot audzēt, tās prasa daudz. Vitai rīts sākas ar rozēm un arī vakars beidzas tāpat. “No rīta ir obligāti jāpasēž dārzā, jāpadzer kafija, jāpaskatās, cik rozes garumā izstiepušās – tās aug naktī un no rīta vēsā laikā. Katra slimā lapiņa ir jānolasa. Ja manos 95 krūmos ir pāris dzeltenas lapiņas, tās ir jānokniebj. Ja to neizdarīs, slimība pārņems visu dārzu. Kad rozes zied, ir jāveltī lielas pūles. Jāpaņem groziņš un jānogriež katra izziedējusī galviņa, jo tad roze aug kuplāka un ziedlapiņas nemētājas uz zemes, dārzs vienmēr izskatās sakopts un krāšņs.”

Tas ir milzīgs darbs, tāpēc Vita vasarās nekad neatļaujas no Liepājas braukt prom uz ilgu laiku. “Rozes ir trakāk nekā rūpe par mazu bērnu – visu laiku prasa: dod, dod, baro, pieskati, pārstādi, griez. Tā ir arī sportošana, ķermeņa veiklība, lokanība. Man pat nav vajadzīga sporta zāle,” pasmaida Vita.

“Roze nav tāds krāšņumaugs kā hortenzija, kas gandrīz neko neprasa. Ja kāds man grib iestāstīt, ka pie 100 rozēm viņš nav nodarbināts katru dienu, es vēlētos to cilvēku redzēt, kāds izskatās viņa rožu dārzs.”

Un pavasaros tas ir arī ļoti dārgs prieks, piemēram, visa aprīļa alga Vitai aizejot, lai atjaunotu stādījumus un nopirktu rožu mēslojumu. Citos gadalaikos izmaksas gan nav tik prāvas.

Toņu gaume

“Varu teikt, ka esmu dīvaina audzētāja, kaprīzs sieviešu tips – man vēl joprojām patīk gaiši zili rozīgie, vecrozīgie toņi līdz pat milzīgi tumši rozā violetiem, kas manā dārzā ir pārsvarā. Arvien mazāk mani piesaista oranžas rozes, jo tās izdalās no rozā mākoņa ārā. Man patīk arī viegli rozīgi baltas. Agrāk neaudzēju angļu rozes, jo tās aizņem lielu platību, bet šobrīd šie ziedi, no Deivida Ostina audzētavas, ir jau mazāki un kompaktāki,” stāsta dārzniece.

Angļu rozes ir gana romantiskas, lieliem, smaržīgiem ziediem, taču aug platas. Viņasprāt, tādas vairāk piestāv plašos zemesgabalos. Angļu krūmrozes ir pasakainas – ienes istabā tikai vienu ziedu, un visa telpa burvīgi smaržo!

“Man ir Amerikas, Vācijas, Francijas, Anglijas lieliskas šķirnes, arī dažas Austrālijas šķirnes. Tagad ļoti daudzi aizrāvušies ar japāņu rozēm. Man nav nevienas, un domāju, ka arī nebūs. Neesmu to fane, jo tās ir ļoti trauslas, diezgan smalkas, uz tieviem kātiem. Man patīk ja ir liels zieds, stiprs kāts, tumši zaļas lakotas lapas – vējā nelūst. Te, pie jūras, kur pūš brāzmaini vēji, ietilpīgs darbs ir arī rožu nosiešana,” stāsta Vita.

Jubilejas sapnis

“Man bija sapnis, un es to īstenoju. Pērn man bija apaļa jubileja, un zināju, ka vēlos angļu smaržīgo krūmrozi Jubilee Celebration no Deivida Ostina kolekcijas. Tas ir kas fantastisks! Zieds ir vecrozā krāsā ar viduci, kas no brūngana toņa aiziet līdz gaišam aprikožu tonim. Bērniem teicu, ka man vajag dāvanā tikai šo rožu krūmu. Iestādīju, smaržīgāku rozi vispār nevaru iedomāties,” jūsmo daiļuma mīļotāja un piebilst, ka rožu audzētājiem nevar būt lielākas patikšanas, ja roze ir stalta, iekārojama un reibinoši smaržīga.

Viena roze bijusi ar milzīgu, dzeltenu, smaržīgu ziedu – Avec Amour no vācu firmas Tantau kolekcijas, kura bija jāpārstāda, bet zieds šo procesu nepiedeva un iznīka. Vita nepadevās, divu pandēmijas gadu laikā atkal atrada šo brīnišķo šķirni un iestādīja no jauna.

“Ar rozēm es allaž dalos un rēķinu, ka man ir ap 10 000 pumpuru gadā! Ar tām ir tāpat kā ar dzīvniekiem – nevari paņemt tikai tāpēc, ka viņš tev patīk. Rozes – tā ir arī liela nasta un atbildība,” uzsver Vita.

Noderīgās svētku egles

Feisbukā ir ļoti apjomīga rožaudzētāju grupa, kur Vita iepazīstas, kā ar to veicas citos Latvijas novados. “Es dzīvoju dienvidu apstākļos pie pašas jūras, vienkārši apskaužami. Bet mani interesē, kā, piemēram, Vidzemes augstienē, Smiltenē, Madonā, Alūksnē cilvēki cīnās, lai saglabātu rožu stādījumus. Man jau dārzā ir lieli pumpuri, kad viņiem vēl sniegs kūst. Rozes ir jāsedz ar egļu zariem, un tajos novados saimnieces liek pat agroplēves. Man ir ļoti interesanti salīdzināt laika apstākļus. Kā kādreizējais Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns teica – jūs jau te dzīvojat inkubatora apstākļos! Mēs nezinām, ko nozīmē, ja dārzs izsalst.”

Tomēr arī Vita katru rozes sasedz, sevišķi baidās par jaunajiem dzinumiem. Šim mērķim viņa izmanto Ziemassvētku egles, neļauj Latviešu biedrības namā svētkus nokalpojušo rotu vienkārši izmest – nogriež zarus un sasedz ar tiem savas dārza karalienes.

Afrodītes dārzā

Vita redzējusi daudz dažādu rozāriju arī citās valstīs. Vācijā tie, viņasprāt, ir ļoti glauni, simetriski, askētiski. Tomēr vairāk viņai palicis atmiņā Afrodītes dārzs Krētas salā Grieķijā. “Krētā karstumā rozes aug apbrīnojami kuplas. Pārsvarā pie tām pils ziemeļu sienām, kur ir ēna, un Afrodītes dārzā tās aug milzīgās, 1000 gadu pirms mūsu ēras tapušās māla krūkās – atstāj iespaidu, ka tur rozes tiešām ir ziedu karalienes. Es lepojos ar savām 10 līdz 12 centimetru lielajām, bet tur ir 15 centimetru rožu galvas. Krētas karstumā viss pagalms piesātināti smaržo,” Vita sapņo turp aizbraukt atkal.

Viņai ļoti palikusi atmiņā leģenda, ka sengrieķu dievs Zevs uzdevis par rozēm rūpēties Afrodītei, skaistuma dievietei. Viņai bijis uzticams draugs, vīna un auglības dievs Dionīss, un Afrodīte tam lūgusi, lai izplata rožu smaržu pa visu pasauli, lai tā visus apbur.

Smaržu un krāsu terapija

Pirmo rožu izstādi Latviešu biedrības namā Vita sadūšojusies noorganizēt Latvijas simtgadē, tā arī saukusies "Mana roze – Latvijas simtgadē". Toreiz rožu audzētāji no visas Latvijas atveda dažnedažādus savus lolojumus, ap 250 līdz 300 šķirņu, viss nams burvīgi smaržojis.

Dārzā līdztekus rozēm vietu raduši arī skujkoki. Arī ar tiem neesot tik vienkārši, kā dažs domājot – nopērk stādu, iestāda, un augs pats. “Izaug ļoti lieli, noveco, to mūžs ir 20 līdz 25 gadi. Es katru gadu no kāda atbrīvojos un izroku milzīgu koku. Manam dārzam ir jau 23 gadi, un es to visu laiku atjaunoju, ir arī daudzas jaunas skujkoku šķirnes. Ja dārzu kopj, tad tam jābūt izskatīgam un skaistam.”

Dārzā vēl aug rododendri, begonijas, pēdējā laikā Vita tīri aiz ziņkāres aizraujas ar peonijām, ir alisītes, kuras jauki smaržo, vilinot bites. Tā kā Vitas mammai ļoti patīk lilijas, jo viņa ir dzimusi augusta sākumā, meitai ir arī šo ziedu kolekcija, gan ne veco laiku taurītes, bet Āzijas šķirnes.

“Ļoti interesanti, ka dārzu veido jau no pirmajiem ziediem pavasarī, sākot ar tulpēm, tad nāk peonijas, rozes, lilijas, hortenzijas. Visu laiku kaut kas zied,” priecājas Vita. Tomēr šie ir otrā plāna krāšņumaugi.

“Man dzīvē rozes sniedz pilnīgi visu. Vienīgi varbūt saulrieti pie jūras būtu spēcīgāki par rozēm. Man tās ir klusinātas sarunas ar šīm ziedu karalienēm manā dārzā, kur fonā vēl jūra šalc. Tā tiešām ir īsta meditācija, tā arī dziedina, nav stresam jālieto ķīmiskie preparāti. Arī sajūta, ka ar visām saknēm esi piesiets savai zemei – vakaros pat neprasās būt ārpus mājas. Es visu savu veselību atdodu rozēm, un tās savukārt visu atdod man,” priecājas liepājniece.