Psihoterapeite: “Iesaku vēlēties ne tikai Ziemassvētkos un noteikti svinēt arī mazās uzvaras”

Un kā tam noder savu vēlmju uzrakstīšana uz lapiņām jeb tā sauktā vēlmju kaste? Par to stāsta Marija Ābeltiņa, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore: “Iesaku vēlēties ne tikai Ziemassvētkos, bet arī ārpus tā un būt tiešām pacietīgiem ceļā uz saviem mērķiem, sapņiem, kā arī noteikti svinēt mazās uzvaras. To nedarot, dzīve kļūst diezgan pliekana, neinteresanta.”

Trīs burti V

Psihoterapeite Ābeltiņa stāsta, ka vēlmju gadījumā runa nevar būt tikai par vienām pašām vēlmēm, bet noteikti ir jārunā arī par vajadzībām un vērtībām, ko var apzīmēt ar trim burtiem V. Cilvēkam, viņasprāt, ir svarīgas ne tikai vēlmes, bet arī vajadzības un vērtības. “Nereti vēlmes var atspoguļot vienkārši kādu risinājumu tam, kuru vajadzību gribam apmierināt. Piemēram, dažreiz cilvēki saka: es gribu daudz naudas. Papētot dziļāk šādu vēlmi, atklājas šā cilvēka vajadzības, kam viņš tērētu naudu. Iespējams, viņš vēlas studēt labā ārzemju augstskolā, lai apgūtu labas vai citreiz specifiskas zināšanas, kas nav pieejamas, viņam dzīvojot šeit uz vietas.

Vai arī ir vajadzība pēc jauniem iespaidiem, ko var gūt, dodoties ceļojumos, un tāpēc ir nepieciešama nauda. Bet varbūt cilvēkam ir vajadzīga operācija, un, lai to apmaksātu, viņš krāj naudu. Jo, teiksim, pēc ceļa izoperēšanas cilvēks atkal varēs brīvi kustēties un būt mobils – tā ir šā cilvēka vajadzība. Aiz vēlmēm patiesībā bieži vien slēpjas vajadzības, un ir labi tās saprast, jo tad arī labāk var atrast risinājumus.

Tāpat vērtības palīdzēs dziļāk saprast, kuras no vēlmēm un kā labāk iespējams realizēt. Tas izgaismos ceļu, pa kuru dosimies. Piemēram, ja cilvēka vērtība ir godīgums, tad tas būs viens ceļš, kā viņš sadabūs naudu, bet tādam, kurš savā rīcībā pieļauj arī negodīgumu, arī ceļš, kā viņš tiks pie līdzekļiem, var izrādīties negodīgs. Tāpēc noteikti ir pareizi apgalvot, ka aiz vārda vēlme slēpjas arī citas lietas. Tas arī nozīmē, ka cilvēkam pašam vajadzētu iedziļināties, mēģināt izprast, kas patiesībā atrodas zem viņa vēlmes. Un ripināt to kā tādu kamoliņu, lai atšķetinātu sapiņķējušos pavedienu.

Citreiz to, ko patiesībā atspoguļo vēlme, var saprast pēc vajadzībām, piemēram, ja ir nepieciešamība just tuvāku saikni ar citiem cilvēkiem. Un tālāk var iedalīt vēl sīkāk – vai tā ir vēlme pēc kādām romantiskām attiecībām vai pēc tā, lai kļūst stiprāka draudzība ar draugiem, bet varbūt ar kolēģiem.

Vienmēr ir vērts skatīties un šķetināt, kas vēl ir zem vajadzības apakšā, un saprast, kāds ir tas ceļš – vai varbūt tie ir vairāki ceļi –, lai savas vajadzības īstenotu. Tad vispirms cilvēkam ir sev pašam jānoskaidro, vai tas saskan ar viņa vērtībām, un kādas ir iespējas. Iespēju parasti ir daudz, tāpēc jāatlasa sev piemērotākā, par kuru var droši teikt: “Jā, šis ceļš man ir īstais.” Tad to arī tiešām dzīvē varēs īstenot, nevis vēlme paliks tikai kā sapnis. Bet sapņi, kā zināms, līdzīgi mākoņiem mēdz ātri vien izgaist.”

Bērns vēlas sunīti

Ļoti bieži uz Ziemassvētkiem bērni vai mazbērni uz jautājumu, ko viņi vēlas saņemt dāvanā, atbild: “Vēlos sunīti/kaķīti.” Kā rīkoties šādā situācijā, vai tiešām šādu vēlmi vajag noteikti apmierināt? “Vecākiem vai vecvecākiem vispirms būtu labi saprast, vai dzīvnieciņu bērns vēlas tikai lai rotaļātos, vai arī viņš grib izmēģināt rūpes un atbildību. Tās būs pilnīgi dažādas situācijas. Tāpēc ir ļoti svarīgi izrunāties ar bērnu, lai pastāstītu par dažādām vēlmēm, un to, ka kaķītis vai sunītis nozīmē ne tikai rotaļas ar dzīvnieciņu, bet arī vešanu ārā pastaigās, sunīša kaku savākšanu.

Bērns pats jau vēl nesaprot, kādas ir sekas viņa vēlmēm. Vienlaikus ir svarīgi ieklausīties viņa vēlmēs, bet diskutēt un runāt par to, parādīt dažādās puses. Ja akcentējam bērna vēlmi rūpēties par dzīvnieciņu, varbūt sākumā labāk kopīgi doties uz kādu patversmi, lai parūpētos un izstaidzinātu kādu tur mītošu suņuku. No vienas puses, tā nebūs līdz galam realizēta vēlme par savu sunīti, taču, no otras puses, tā būs reāla saskare ar dzīvnieku. Un tad var labāk redzēt, vai viņš tiešām ir gatavs nodarboties ar suni, rūpēties par to. Varbūt pēc vairākiem dzīvnieku patversmes apmeklējumiem varēs manīt, ka bērnam tas vairs diez ko neinteresē. Un patiesībā vēlme pēc dzīvnieciņa parāda vajadzību pēc biežākas saskarsmes ar vecākiem, biežākām kopīgām nodarbībām, kopīgas laika pavadīšanas. Vispirms ir ļoti svarīga, kā tagad pieņemts teikt, komunikācija – spēja vecākiem ar bērniem visu izrunāt, sadarboties, izprast viņa vēlmes.”

Nu, cik var sapņot!

Ir cilvēki, kuriem vēlmju, ka biezs, tomēr viņi reti kuru no tām īsteno. Viņiem vēlmes ir kā sapņi, kas nepiepildās. Kas par vainu šādiem cilvēkiem? “Tad jāprasa pašam cilvēkam, vai viņam patīk sava dzīve vai ne. Varbūt viņam patīk sapņot, un tad viņa vēlmes izpilda savu funkciju. Taču, ja cilvēks cieš no tā un patiesībā ilgojas pēc savu vēlmju realizācijas, ir vietā uzdot jautājumu: “Kas tevi attur no to realizēšanas?” Nereti tās ir ļoti augstas gaidas no sevis, ka vēlamais ir jāsasniedz uzreiz, bet, ja tas nav iespējams, tad labāk nemaz nemēģināt neko darīt. Tās var būt bailes kļūdīties. Bet, protams, tas var būt saistīts arī ar to, ka cilvēkam pietrūkst prasmju un viņš nezina, no kura gala ķerties klāt.

Ja cilvēks jūt, ka viņa vēlmes ir saistītas ar dzīvē svarīgām vērtībām, bet nekas nesanāk, tad gan būtu labi vērsties pie profesionāļa – psihologa, psihoterapeita –, lai speciālists palīdzētu tikt pie tā, kas cilvēkam dzīvē ir svarīgi. Bet jebkurā gadījumā tas ir labi, ka cilvēkam ir vēlmes, jo, piemēram, depresijas gadījumā arī vēlmju vairs nav, un tad vissvarīgākais ir palīdzēt izkļūt no depresīvā stāvokļa.”

Cienīt otra vēlmes

Bet kas psihoterapeitei sakāms par pāra attiecībām – vai abiem ir jābūt vienādām vēlmēm, vajadzībām un arī mērķiem? “Mēs, cilvēki, esam dažādi, un mums nekad nevar sakrist tā, ka vēlmes un vajadzības būs vienādas. Domāju, attiecībām ļoti būtiski ir tas, lai sakrīt gan vērtības, gan pāra intereses ilgtermiņā. Jo tad ik pa brīdim kopā saplūdīs arī abu vēlmes. Piemēram, ja abiem ir svarīgs veselīgs dzīvesveids, viņi noteikti varēs ar to saskaņot savas vēlmes. Bet ne tikai tas ir labi, ja pieaugušajiem ir kaut kas kopīgs. Ne mazāk svarīgi ir ļaut otram realizēties, lai viņš var sasniegt to, ko tieši viņš vēlas. Piemēram, pārī katram var būt atšķirīgas vēlmes attiecībā uz karjeru, un tad ir svarīgi, lai otrs sniedz atbalstu, novērtē otras pusītes centienus.”

Pierakstīt savas vēlmes

Kāpēc viens no padomiem, ko parasti sniedz saistībā ar vēlmju īstenošanu, ir ieteikums tās pierakstīt uz papīra vai datorā? “Pierakstīšana cilvēkam ļoti palīdz strukturēt to, kā viņš domā. Pēc tam arī ir viegli atgriezties pie uzrakstītā, ja nu kaut kas noiet šķērsām ar vēlmju/vajadzību īstenošanu. Piemēram, cilvēkam var būt vajadzība pēc veselības, un viens no ceļiem, kā to sasniegt, ir kļūt fiziski aktīvākam, kustīgākam. Starp citu, tā ir vajadzība, ko cilvēki ļoti bieži iekļauj savā jaunā gada apņemšanos sarakstā. Lai sasniegtu vēlamo, tālāk šī vēlme pēc vairāk kustībām tiek pārveidota par mērķi, tātad cilvēks skaidri nodefinē, ko īsti nozīmē vairāk kustību – vai tas nozīmē skriet katru dienu, bet varbūt pietiek tikai ar divām reizēm nedēļā? Varbūt cilvēks saprot, ka viņš ir tik ļoti iesēdējies attālinātajā darbā un fiziski ierūsējis, ka vajadzētu sākt ar lēnām pastaigām, tikai pamazām palielinot iešanas ātrumu? Tātad reālistiski novērtējam, kur esam un kur gribam doties.

Kad ir skaidri noformulēts mērķis – tā, ka tas ir izmērāms/izprotams/pieņemams –, tad šādu reālistisku mērķi arī varēs sasniegt. Tāpēc ir vērts pierakstīt mērķus – gan vēlamo rezultātu, gan piefiksēt soli pa solim, kā to sasniegt. Ar roku rakstītais labāk nostiprinās apziņā, tā ir iespēja sevi arī pakontrolēt, saprast tieši ar kuru no mazajiem mērķa punktiem ceļā uz lielo mērķi neveicas tā, kā gribētos, un ko vajadzētu pamainīt. Jo galvenais ir neatmest visam ar roku, turpināt iesākto, un te tiešām palīdz gan veiktie pieraksti, gan to analīze.

Ja gribam kaut ko sasniegt, mums vajag skaidrību. Noformulējot vispārīgi, piemēram, vēlos labu veselību, to būs grūti sasniegt. Cilvēks nesapratīs, vai viņš ir to sasniedzis vai ne, jo nebūs konkrētu atskaites punktu. Ir jāformulē skaidri izmērāms mērķis, teiksim, ik dienu jānoiet seši tūkstoši soļu savas veselības labā, un tad tā jau ir puse no panākumiem. Šādās situācijās labs palīgs var izrādīties arī lietotne mobilajā tālrunī, kas piefiksē noieto soļu skaitu. Tas palīdzēs cilvēkam saprast, vai viņš virzās uz mērķi par labu veselību. Svarīgs ir arī mērķa pozitīvs formulējums – nevis: negribu būt slims, bet gan: gribu būt vesels.

Un vēl ir svarīgi paturēt prātā, ka ceļš uz mērķi nebūs tas taisnākais. Tā ir lielākā kļūda, ko cilvēki pieļauj. Atkritieni būs, un tad galvenais ir saprast, kā atgriezties atpakaļ uz īstā ceļa. Varbūt vienkārši pietiek ar telefonā uzliktu atgādinājumu, kas pienācis laiks doties pastaigā? Jābūt pacietīgiem un neatlaidīgiem ceļā uz mērķi, kā arī vajag izanalizēt, kāpēc kādā brīdī gadījās paklupt.”

Vēlmju kaste

Vai tiešām, kā tas redzēts kādos interneta avotos par vēlmju īstenošanu, visas vēlmes vajag sarakstīt uz dažādu krāsu papīriņiem, tad tos sarullēt, iebērt stikla burkā un vēlāk ik pa laikam izvilkt pa lapiņai, lai sev atgādinātu, ko tad īsti esmu vēlējies? “Ir lietas, kas mums palīdz atjaunot, atcerēties šo ceļu un mērķa realizāciju. Tādi ir arī vizuālie paņēmieni, ko uzraksta uz lapiņām, vai atgādnes. Tas var labi palīdzēt. Jo, piemēram, lai mainītu savas dzīves ieradumus, kaut vai regulāri doties pastaigās, vajag kādu uzmundrinājumu vai atgādinājumu.

Protams, vienas pašas lapiņas neko nepalīdzēs, bet kopā ar darbību var būt labs komplekts, lai ikdienas rutīnā cilvēks atgādinātu sev, kur viņš virzās un kas viņam ir svarīgi, liktu padomāt par to, cik daudz jau viņš ir izdarījis ceļā uz mērķi. Šāds vizuālās spēles elements var palīdzēt, izņemot situāciju, ja burka ar vēlmju lapiņām ir tikai pati par sevi un cilvēka darbība neseko. Tad šī vēlmju kaste tā arī stāvēs līdz nākamajam gadam un paliks sapņu līmenī.

Svarīgi, lai šādu lapiņu ar vēlmēm nav ļoti daudz, jo tad cilvēks, visticamāk, to nesasniegs – neesam jau nekādi bioroboti. Labāk izvēlēties kādu vienu, ar ko sākt. Piemēram, sākt ar kustībām, ēdienu, nevis izvirzīt uzreiz desmit izmaiņas dzīvē. Tad tas strādās uz īsu brīdi, bet ne ilgstoši. Un cilvēks piedzīvos vilšanos – re kā, nekas nesanāca. Savukārt mazie panākumi, rezultāti mūs motivē virzīties uz mērķi.”