No bankas darbinieces par vecmāti. Agnese radikāli maina dzīvi

2017.gadā Agnese ieguva vecmātes bakalaura grādu Rīgas Stradiņa universitātē. "Var teikt, ka es esmu jauna vecmāte, jo līdz tam es strādāju finanšu sfērā - bankā". Iepriekš Agnese un viņas ģimene, kurā aug divi puikas, dzīvoja Rīgā, bet pirms desmit gadiem viņi pārvācās uz Liepāju.

Jau medicīnas studiju laikā Agnese interesējās par mājdzemdībām un savā diplomdarbā salīdzināja mājdzemdību un stacionāra dzemdību pieredzi. "Man tā sfēra interesēja, kaut arī nebiju redzējusi nevienas mājdzemdības. Es ļoti cītīgi pētīju visādus pētījumus un zināju, ka es gribu būt mājdzemdību vecmāte."

Tandēmā ar vecmāti Baibu

Viņa meklēja iespējas, kā īstenot savu sapni, līdz sastapa pieredzējušo vecmāti Baibu Stikuti, ar kuru kopā joprojām darbojas klīnikā "Ģimenes sirds".  Pagaidām Agnese nav sertificēta vecmāte, tāpēc darbojas Baibas uzraudzībā.

"Mēs strādājam kopā plecu pie pleca, man ir sava klientūra, savas grūtnieces, savas dzemdētājas, un es vienmēr saku, ka man aizmugurē būs Baiba. Redzu, ka arī ārzemēs ir plaša prakse vecmātēm strādāt divatā. Vairākus gadus strādāt kopā, man liekas, ir labi - būt pārliecinātiem un zināt visu sfēru. Viens ir teorija, ko par dzemdībām māca skolā, bet ir arī neformāla teorija, kur mājdzemdību vecmātes skatās uz pētījumiem un pārliecinās, ka var  arī citādāk."

Baidās no asinīm un raustās pie zobārsta

Kad vaicāju, kāpēc Agnese tik krasi mainīja nodarbošanos - no bankas darbinieces uz vecmātes profesiju, viņa, skanīgi smejoties, atbild: "Es nezinu, Dievam patīk humors! Man ir divas augstākās izglītības: pirmais ir ekonomikas bakalaura grāds, un es arī attiecīgi  strādāju finanšu sfērā bankā. Kad es sapratu, ka tā sfēra manā dzīvē savu desmitgadi ir izsmēlusi, tad sajutu Dieva pieskārienu: es ļoti skaidri sapratu, ka būšu vecmāte."

"Tas vienkārši bija ļoti radikāli, jo vispār es esmu ļoti bailīga no asinīm. Joprojām, kad kāds man grib iedurt dupsī vai noņemt asinis analīzes, es raustos. Es pie zobārsta raustos, un mans zobārsts jau mani pazīst un zina, ka nedrīkst man rādīt neko no durkļiem, kas tur ir. Viņš zina, ka es esmu ļoti jūtīga."

Bet tajā pašā laikā Agnesei nav nekādu problēmu veikt medicīniskās manipulācijas savām pacientēm. Viņa smejoties salīdzināja: kad kādu laiku strādāja slimnīcā, tad katras dežūras laikā sadūra desmitiem  vēnu un dupšu, bet vakarā, kad bija jāaiziet pie zobārsta, raustījās. Var teikt, ka darba laikā viņa jūtas absolūti pārliecināta par savām manipulācijām ar cilvēka ķermeni un nekas viņu netraucē: ne skatīšanās uz asinīm, ne placentu pētīšana, ne ieduršana vēnā.

Pārvarot bailes, gāja durt pirmā

"Īstenībā tas bija dievišķs pieskāriens. Kad iesniedzu un parakstīju Stradiņa universitātē dokumentus, ka es piekrītu mācīties par vecmāti, apsēdos mašīnā un teicu: "Dievs, ko tu esi izdarījis?!" Es tikai tad sapratu, ka man būs jāstrādā ar asinīm, bet man ir reāli bail no asinīm," Agnese dalījās atmiņās.

Bailes no asinīm saglabājās arī studiju laikā, kad pirmās reizes vajadzēja iet durt vēnās un dibenos. "Es trīcēju un baidījos. Stacionāra vecmātes teica: "Nu, studentes, kura ies pirmā?" Visām bail, un man ir bail. Es esmu balta kā diegs, bet pie sevis saku: "Agnese, tu nebaidīsies! Tu iesi pirmā un darīsi, jo tev ir mērķis, tu gribi būt vecmāte. Tu nedrīksti rādīt, ka tev ir bail!" Es gāju un dūru, es gāju un dūru."

"Mani kā sievieti aizskāra"

Agnesei ir divu klasisku stacionāra dzemdību pieredze. Viņa savus dēlus dzemdēja pirms gandrīz 16 un gandrīz 14 gadiem. "Tas bija laiks, kad internets vēl nebija populārs, un papildu informācija par dzemdībām bija ļoti maz. Tas, ko es varēju latviski izlasīt (tajā laikā es vēl nelasīju angļu valodā), lika justies bišķiņ vīlušai. Neko jau daudz man pāri dzemdībās neizdarīja: atvēra augļūdeņus un īstenoja tolaik standarta attieksmi un aprūpi.

Kad es teicu, ka nevēlos, lai man dur augļūdeņus, par to pasmējās un, kamēr smējās, āķis jau manī bija iekšā un mani augļūdeņi tika pārdurti. Nekas jau tāds nenotika, bet man bija vajadzīgs dziedinošs laiks, jo mani kā sievieti aizskāra. Mana dzemdējošā sieviete bija līdz sirds dziļumiem apvainojusies."

Var arī citādāk!

Pēc tam Agnese izlasīja Lindas Linda Rozenbahas grāmatu "Gaidības un radības ar prieku", un es, mana iekšējā dzemdējošā sieviete, saprata, ka var arī citādāk".

"Es ļoti gaidīju, ka pēc tam dzemdēšu citādāk, bet Dievs bija lēmis citādāk un pēc otrā bērniņa piedzimšanas mums vairs bērniņi nepiesakās. Abi ar vīru esam veseli un daudzkārt pārbaudīti. Pasūtījums ir, bet piegādes nav!" Agnese smejoties raksturoja savas ģimenes situāciju.

Agnesei radās interese, kāpēc viņa būtu gribējusi dzemdēt citādāk, nekā tas notika stacionārā. Viņa meklēja informāciju par to, ka var un drīkst dzemdēt citādāk. "Manai iekšējai sievietei, kas bija apvainojusies, bija savs pamats to darīt." Caur dažādiem meklējumiem Agnese sajuta ļoti pārliecinošu Dieva pieskārienu, ka vajag iet mācīties par vecmāti.

Kā brīnumu viņa uzskata to, ka Stradiņa universitātes Liepājas filiālē tolaik piedāvāja apgūt vecmātes profesiju. Tajā gadā, kad Agnese pieteicās vecmātes studijām, uzņēma visas 12 topošās vecmātes, bet pēc tam šo programmu slēdza, jo nebija interesentu. "Es saku, ka tas gads bija man! Es smejos: ja Dievs grib, viņš uztaisa programmu arī man."

Dzīves dumpinieki

Agnese neslēpj, ka visu laiku saskārusies ar cilvēku pretreakciju dažādās dzīves jomās, tostarp arī par mājdzemdībām. "Bet tā nav vienīgā dzīve joma, kur es saņemu pārmetumus un audzēju biezu nīlzirga ādu.

Arī par mājmācību esam saņēmuši pārmetumus - mēs Liepājā un tās apkārtnē bijām pirmā mājmācības ģimene. Mēs ar vīru mācījām savus bērnus mājās, un tāpēc tur lauzām savus šķēpus. Laikam esam, tā saucamie, dzīves dumpinieki jeb mums ir cita domāšana."

Mūsdienu sievietes ir brīvākas

Agnese redz, ka mūsdienu sievietes ir ļoti zinātkāras, inteliģentas, pašpietiekamas, spējīgas pieņemt lēmumus. "Es domāju, ka tajā visā, ko  piedāvā pasaule, sievietēm nepietiek ar to: galvenais, ka bērniņš ir piedzimis un ir vesels. Tās ir labas lietas, un tā tam ir jābūt, bet sievietēm ir jautājumi: vai var citādāk, es gribu citādāk, es negribu, ka pie manis pienāk un veic rutīnveida manipulācijas."

Vecmāte uzskata, ka zema riska dzemdējoša sieviete būtu jāuzlūko nevis kā paciente, bet gan kā kliente. Tas mainītu arī mediķu attieksmi pret viņu. Protams, ja sieviete nonāk bīstamā situācijā, viņai jāsniedz visa nepieciešamā palīdzība kā pacientei.

Šķīdīs asinis pa gaisu

Agnese arī piekrita gatava pastāstīt par vairākiem populāriem stereotipiem, kas saistīti ar mājdzemdībām. Diemžēl dažkārt pat mediķu vidū trūkst izpratnes par plānotām, asistētām un drošām mājdzemdībām.

Viens no mītiem ir saistīts ar asinīm. Daļai cilvēku ir radies priekšstats, ka mājdzemdībās būs asinis līdz griestiem, un istabas pēc tam nevarēs atmazgāt. Agnese, kurai ļoti patīk pētījumi, oponēja, ka Eiropā pēcdzemdību asiņošana ir tikai līdz 1,5% dzemdību.

Arī priekšstati, ka kopumā dzemdības ir asiņains notikums, ir aplami. Tie cēlušies no filmām, kurās sievietes dzemdību laikā sāpēs ķērc, kratās, purinās un asinis šķist pa gaisu. Bet reālajā dzīvē ir arī tādas dzemdības, kur sieviete klusiņām piedzemdē savu mazulīti.

Pēkšņi izšļācas vesels litrs augļūdeņu

Tāpat nepareizi ir tie priekšstati, kas, skatoties filmas, rodas par dzemdību sākšanos, piemēram, sieviete mazgā traukus, pēkšņi no viņas izšļācas vesels litrs augļūdeņu, viņa saķer vēderu un viņas kontrakcijas uzreiz ir tik stipras, kādas tās ir izstumšanas brīdī. "Tas ir priekšstats, ko mediji mums ir radījuši par dzemdībām. Tā nav patiesība! Atkārtotās dzemdībās sievietes var dzemdēt līdz 5 cm atvērumam un īsti nesaprast, ka viņām sākušās dzemdības. " Arī pirmdzemdētājas laiž pasaulē bērniņu pilnīgi citādāk, nekā to rāda filmās - viņas var šūpoties vairākas dienas, līdz sākas smukas dzemdības.

"Priekšstats, ko mums rāda mediji, bišķiņ bojā priekšstatu, kas ir normālas fizioloģiskas dzemdības," Agnese teica un piebilda, ka gadās arī dažādi izņēmumi  un akūtas situācijas. Arī mājdzemdībās ir jārisina akūti gadījumi. Visā pasaulē notiek pārvedumi no mājdzemdībām uz stacionāru, bet lielākoties tie nav saistīti ar akūtām situācijām, bet citiem iemesliem, piemēram, uzskatiem par dzemdību darbības vājumu un tam sekojošu došanos uz stacionāru stimulēt dzemdības. Mājdzemdībās pēc iespējas atturas no dzemdību mākslīgas stimulēšanas, jo tas paver citu iejaukšanās kaskādi.

Likumdošana nosaka, ka Latvijā mājdzemdības var organizēt līdz 30 minūšu attālumā no stacionāra, kur var saņemt dzemdību palīdzību.

Pilnībā aprīkota dzemdību zāle

Arī par mājdzemdību aprīkojumu ir ļoti daudz greizu priekšstatu. Dažkārt ļaudis domā, ka mājdzemdību vecmātēm līdzi ir tikai dažas lietas, bet patiesībā viņām ir pilnīgi viss nepieciešamais aprīkojums. "Mums līdzi ir pilnībā ekipēta dzemdību zāle." Mājdzemdību vecmātes dara visas nepieciešamās manipulācijas, izņemot ķeizargriezienu un epidurālo anestēziju. "Tas ir viens no mītiem, ka mēs tiešām braucam ar gandrīz neko. Bet mēs braucam ar dzemdību zāli."

Katrai mājdzemdību vecmātei līdzi ir vairāki smagi koferi ar visu nepieciešamo aprīkojumu, kas ir vairāki simti vienību. Aprīkojums ietver arī visu vajadzīgo reanimācijai, dažādas šprices, medikamentus, sistēmas uzlikšanai nepieciešamās lietas, bērniņa sirdstonīšu mērītāju, atsūcēju, elpināšanas maskas, lidokaīnu atsāpināšanai, visu šūšanai nepieciešamo, vakuuma ekstraktoru u.c. "Mums ir viss, ko vajag. Mums ir viss aprīkojums, kāds ir stacionārā." Mājdzemdību vecmātēm ir arī dzemdību baseins un svari. Lai aprīkojumu vieglāk pārvietotu, koferos viss ir sakārtots ļoti kompakti kā puzlē.

Mājdzemdību koferi ir tik smagi un ietilpīgi, ka parasti Agnesei mašīnā tos palīdz iekraut vīrs vai dēli, bet pirms dzemdībām palīdz izcelt topošais tētis. Ja tādu iespēju nav, vecmātes, kas ir labā fiziskā formā, pašas ir spējīgas koferus nogādāt līdz dzemdību vietai.

Māk izdarīt visu

Bez obligātā aprīkojuma mājdzemdību vecmātēm līdzi ir arī dažādas zāļu tējas, ēteriskās eļļas  un citas dabīgas lietas, kas sievietei var palīdzēt radībās. Vispirms situācijas mēģina atrisināt dabīgā veidā, bet, ja tas nav iespējams, vecmātes nevilcinās un lieto medikamentus. Jāsaprot, ka mājdzemdībās vecmātes dara to pašu mediķa darbu, kāds tas ir stacionārā. "Mēs mākam izdarīt visu, bet mēs gaidām īsto un patieso brīdi īstai un patiesai manipulācijai."

Arī mājdzemdībās aizpildāmā dokumentācija ir tieši tāda pati kā stacionāros. Nav tā, ka mājdzemdībās vecmātes neko nedokumentē un pēc dzemdībām iedod tikai mazu lapiņu par to, ka bērniņš piedzimis.

Mājdzemdību vecmātes ir ļoti izglītotas. Viņām ir ne tikai oficiālā izglītība un prakse stacionārā, bet arī nepārtraukta interesēšanās par dzemdību jomas jaunumiem. Mājdzemdību vecmātes ir arī pārbaudītas no Veselības inspekcijas puses.

Kā gribēšu, tā darīšu, BET līdz vienam brīdim

Vēl viens mīts saistībā ar mājdzemdībām ir tas, ka sievietei, kas samaksājusi lielu naudu par dzemdēšanu mājās, šķiet, ka viņa radībās varēs darīt visu, ko vien pati vēlēsies. Bet tā gluži nav. Starp dzemdētāju un mājdzemdību vecmāti ir labi izveidota komunikācija, ir daudz strādāts gan ar sievieti, gan viņas vīru. "Mēs esam norunājuši "sarkanās līnijas", kuras mēs nepārkāpsim. Sievietēm, kuras mani izvēlas kā vecmāti, es saku: "Es tev ļaušu darīt visu, bet tad, kad es tev pateikšu, lai dari tā, negribēšu dzirdēt, ka nevari, nemāki, gribi pagaidīt, tagad nav īstais brīdis u.tml. Tev tas būs jāizdara nekavējoties."

"Sarkanās līnijas" pārrunā arī ar vīru, informējot viņu, ka var darīt visu, ko vien dzemdētāja vēlas, bet, ja vecmāte kaut ko pasaka, tad tam ir jāklausa nekavējoties, jo dzemdībās ir brīži, kad jāreaģē ātri un nevar ilgi gaidīt.

Piemēram, ja bērniņam dzemdību laikā iesprūst pleciņi, māmiņai jāieņem konkrēta poza, lai palīdzētu mazulim piedzimt. Tad nevar ilgi vilcināties, jo ir noteikts minūšu skaits, kad tas jāizdara.

Četrāpus poza ir ļoti laba, bet ne visi bērniņi tajā piedzimst

Cits piemērs: sieviete ir iedomājusies, ka viņa dzemdēs četrāpus, bet konkrētajā situācijā šī labā un populārā poza tomēr nav piemērota. Ja vecmāte aicina ieņemt citu pozu, tad vajadzētu viņai uzticēties un klausīt.

Vēl viens piemērs: sieviete nevēlas, lai mākslīgi pārdur augļapvalku. Normālā situācijā mājdzemdību vecmāte to arī nedarīs, bet ļoti reti tas ir nepieciešams medicīnisku iemeslu dēļ.

Šādos brīžos ļoti svarīga ir komunikācija un savstarpēja uzticēšanās starp dzemdētāju un vecmāti. Abām pusēm jāuzticas viena otrai. Piemēram, kad vecmāte aicina kāpt ārā no baseina vai, tieši pretēji, tajā iekāpt, dzemdētājai svarīgi uzticēties vecmātei un paklausīt aicinājumam. "Mums ir ļoti svarīga savstarpējā sapratne, ka mēs nešaubāmies, ka mēs viena otrai vēlam labu."

Dzemdējot stacionārā var būt grūtāk veidot uzticības pilnas attiecības, jo personāls ir sastapts pirmo reizi mūžā un turklāt mainās pa dežūrām. Var būt tā, ka sieviete ir sākusi uzticēties stacionāra mediķiem, bet viņu maiņa beidzas, un dzemdētājai atkal jāsāk uzticēties citiem mediķiem.

Bez vajadzības neko nedarīs

Agnese arī skaidroja, ka mājdzemdību vecmātes prot un var izdarīt visas dzemdībās iespējamās manipulācijas, bet bez vajadzības tās nedarīs. Mādzemdībās ir svarīgi ļauties sievietei pašnoteikties. Pirms katras manipulācijas un medikamenta vecmātei ir pienākums pajautāt klientei, vai viņa tam piekrīt.

Nav pareizi, ka bieži vien sintētiskā oksitocīna tabletīti stacionārā nodēvē par "vitamīniņu" vai "tas tev spēciņam". Pareizāk būtu sievieti informēt par to, ka tā ir iejaukšanās dzemdību norisē, kas var novest arī pie vakuuma ekstrakcijas, ķeizargrieziena, asiņošanas.

Vecmāte piekrīt, ka daļa sieviešu pat neapzinās, ka viņām ir tiesības atteikties no "vitamīniņa", "spēka tabletītes", augļūdeņu pārduršanas vai citas iejaukšanās dzemdībās. "Mēs tā esam izaudzinātas. Skolā taču neviens nerunāja pretī. Bērnudārzā nerunāja." Bet tagad jaunās sievietes ir citādākas un arī mediķiem ir jāstrādā citādāk. "Sieviešu paaudze mainās."

Riskantās solo dzemdības

"Mani kā vecmāti nedaudz satrauc informācija, ko pa kaktiem dzirdu: notiek solo dzemdības. Tās ir plānotas, neasistētas mājdzemdības bez mediķa klātbūtnes," Agnese sacīja un uzsvēra, ka šādā veidā sieviete var dzemdēt vairākus bērnus, bet jāapzinās, ka šīs dzemdības ir ļoti riskantas.

Var cīnīties pret mājdzemdībām, bet jāsaprot, ka mūsdienu sievietes ir ļoti brīvas un var mēģināt dzemdēt vienas pašas bez mediķu klātbūtnes. "Tad gan būs ziepes!" Labāk mājdzemdības integrēt veselības aprūpē, lai izslēgtu gadījumus, kad sievietes izlemj dzemdēt vienas pašas. Šādam lēmumam var būt vairāki iemeslu: sieviete vispār protestē pret veselības aprūpes sistēmu, nevar atļauties samaksāt mājdzemdību maksu, viņām ir augsts pašnoteikšanās un intelekta līmenis.

Par šo jautājumu vajadzētu "laicīgi iedegt sarkanos lukturus", jo, ja īsto momentu nogulēsim, tendence var attīstīties līdzīgi tai, kāda tā ir austrumu kaimiņos, kur tas ir aizgājis nekontrolēti tālu.

Vecmāte no vecmātes atšķiras

Agnesei ir personīgā pieredze, dzemdējot stacionārā pirms padsmit gadiem, kā arī  pieredze kā mediķei stacionārā pirms dažiem gadiem. Vai pa šo laiku ir novērojama mediķu attieksmes, komunikācijas, pieejas maiņa?

Viņa atbildēja: "Tas ļoti atkarīgs no vecmātes. Šajā sfērā ir svarīga personība. Ir vecmāte ar lielo burtu, pie kuras var atnākt dzemdēt pilnīgi negatava mamma, pusaudze vai sociāli  un ekonomiski citādāka sieviete, kura nav novērota grūtniecības laikā un vecmātei viņa ir kā balta lapa, jo nezina, no kura stūra dzemdībās varētu uzbrukt ienaidnieks - vecmāte viņu nepazīst, sieviete nav novērota un nav neko darījusi. Vecmāte ar lielo burtu nekad nepazemosies līdz apvainojumiem, sliktiem vārdiem. Varbūt viņa izturēsies neitrāli, nebūs pati sirsnība, jo viņai visu laiku jārisina dzemdību problēmas."

Bet diemžēl šodien joprojām ir vecmātes, kuras strādā ar tādu pašu attieksmi, komunikāciju un pieeju, kāda bija raksturīga pirms vairākiem desmitiem gadu. Iespējams, viņas tā strādā, jo nevar un negrib pārkvalificēties citam darbam, nelasa angliski un pat nevēlas mainīties. Viņas pieradušas mākslīgi atvērt augļūdeņus, stimulēt dzemdības ar oksitocīnu, pieņemt radības vienā pozā. Tas nav mūsdienīgi, bet vienlaikus Agnese pauda apbrīnu viņu rīcībai pataloģiju un akūtu situāciju risināšanā. Tad viņu darbs ir neatsverams, saskaņots un kvalitatīvs.