Kāpēc Latvijas sabiedrībā pieaug agresija?

Cik dusmīgi esam?

“Mums jau politiķi īpaši nebalstās datos, paužot viedokļus par tendencēm sabiedrībā,” norāda Sedlenieks, atgādinot, ka arī kovida pandēmijas laikā tika runāts, ka agresija sabiedrībā ir tik ļoti pieaugusi, ka visi sāks sist viens otru uz ielas. Tomēr nekas tāds nenotika. Politiķu izteikumi pamatā vērtējami kā bažas, kas izriet no atsevišķām situācijām, kas saasinājušas sajūtas. Šajā gadījumā par trigeri nostrādāja, tostarp, Modra Konovalova suņu nošaušanas gadījums.

Raugoties uz dažādiem datiem, kas raksturo agresīvu un vardarbīgu uzvedību, redzams, ka situācija dažādās sabiedrībās ir atšķirīga. Latviešu sabiedrību var raksturot kā tādu, kur vardarbība tiek diezgan labi tolerēta, atzīst Sedlenieks. Viņš akcentē, ka arī diskusiju kultūra un populārie naratīvi veicina sāncensīgu, reizēm vardarbīgu saskarsmi. Savukārt gadījumā ar suņu nošaušanu sabiedrībai vairāk nepatika nevis pati agresija, bet veids, kā tā tika izpausta. Viņaprāt, tas parāda, ka sabiedrībā nepieņemama nav vardarbība kā tāda, bet gan vardarbība pret kādu konkrētu – jo “mežā mežacūkas var šaut”. Turklāt arī pašas sabiedrības reakciju uz notikušo nevarētu vērtēt kā īpaši miermīlīgu.

Gaumala skaidro, ka dusmas no cilvēka psihes viedokļa ir normāla emocija, kas signalizē, ka kaut kas apkārtējā vidē vai domās nav kārtībā. Viņa uzsver, ka dusmas vienmēr ir īstas un tām var būt pamatots vai nepamatots iemesls. “Ja cilvēks dusmu uzplūdā var saskaitīt līdz desmit, tas ir pirmais solis, lai dusmas nepāraugtu agresijā,” norāda eksperte, uzsverot, ka dusmas ir aktivējoša emocija, kas var radīt vēlmi rīkoties agresīvi. Savukārt vardarbība rodas tad, kad persona izjūt dusmas un impulsu izpaust agresiju – un attiecīgi rīkojas. “Tā ir rīcība, kad grib tikt vaļā no savām emocijām un, iespējams, vēl kādam parādīt, ka viņam nav taisnība,” pauž speciāliste.

No antropoloģijas viedokļa ir svarīgi saprast situācijas, kurās cilvēki uzskata, ka jādusmojas, vai – tieši pretēji – nav jādusmojas. To nosaka kultūra, jo cilvēki iemācās dusmoties. “Ja sastopu cilvēku, kurš ģērbjas ne tā, kā man patīk – vai man par to jādusmojas?” vaicā Sedlenieks. Emocijas ir īstas, bet situācijas, kurās tās rodas, ir kultūrspecifiskas – tajās nozīme ir arī pašcieņai, godam, dzimuma lomām un citiem jautājumiem.

Kāpēc neapstājas pie dusmām?

“Neviens cilvēks nepiedzimst ļauns. Sākumā nav ļaunuma,” uzsver psihoterapeite. Bērns iemācās to, ko redz apkārtējā vidē – ģimenē, bērnudārzā, skolā. Tas, kā pieaugušie risina konfliktus, lielā mērā nosaka, kāds bērns izaug un kā risina attiecības nākotnē. “Ir divi ceļi – ja tēvs sita māti, tad vienā gadījumā bērns var uzskatīt, ka tas ir ok, vai otrā – nolemj nekad dzīvē to nepieļaut,” skaidro Gaumala.

Risks rodas arī situācijās, kad, piemēram, pedagogi vai vecāki nesaprot, kā rīkoties ar bērniem, kuriem ir diagnosticēts vai varētu būt uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Saņemot piezīmes par uzvedību, bērns iemācās, ka viņa sajūtas ir sliktas, bet noturēt tās viņš nevar. “Ir ļoti liela iespēja, ka bērns var sākt domāt: “Okei, ja jau visi mani kritizē, tātad esmu slikts, tad nu saņemiet!,” saka Gaumala, uzsverot, ja šādas situācijas netiek atrisinātas pusaudža gados, pastāv liels risks apgūt destruktīvas uzvedības modeļus.

Uzvedība izriet no sociālajām normām, ko cilvēki piesavinās. “Vai tad, kad redzu melnādaino uz ielas, kur viņš iet kopā ar baltajiem, vai man ir pamats dusmoties?” taujā Sedlenieks. Daudzu cilvēku uzvedības modelī atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša. Pamats tam ir sabiedrības uzvedības norma, kas “nav nokritusi no gaisa” – cilvēki labi izvēlas, pret kuriem un kā izturēties. Tas, ka mūsu sabiedrībā kaut kur ir veģetējusi nepatika pret citiem cilvēkiem, vēlme viņus dabūt projām un uzskats, ka laime iestāsies tad, kad visi būs vienādi – tās ir lietas, kas ilgstoši cirkulējušas Latvijā.

Realitāte pret iemācītām normām

Kontekstā ar sabiedrībā esošajiem strīdiem par Stambulas konvenciju Sedlenieks uzsver, ka objektīvi fakti ir jānošķir no sajūtām, kas izriet no iemācītām normām. Apgūt un mainīt normas ir grūti, tomēr ne neiespējami. “Stambulas konvencijas pamatā ir ideja, ka vardarbība pret sievietēm neizriet no vīriešu hormoniem, ģenētiskā materiāla, instinktiem, bet no sociāli apgūtām normām. Varbūt sievietes kopā ar vīriešiem izveidojušas šādu modeli, kur sievietes biežāk dabū pa ādu un vīrieši biežāk ir tie, kas to dara,” sacīja antropologs.

Domājot par iespējām mainīt kareivīgi noskaņotu grupu pozīcijas, Gaumala vaicā: “Cik labi jūtamies, kad mūs iespiež stūrī un saka, ka jāmaina domas?” Nevienam nepatīk, kad kāds nāk un mēģina pārliecināt. Cilvēka psihē “iestrādāts pretpārliecināšanas radars” – cilvēks nemitīgi skenē notiekošo, vai kāds nevēlas viņu kritizēt, jo tas rada apdraudējuma sajūtu. Konfliktu vadības prakse paredz prasmi ieklausīties pretējā pusē, to sadzirdēt un kopīgi vienoties par to, kas der abām pusēm. “Pārliecināt otru ir diezgan slidens ceļš, jo otrs pie zināma spēka pielikšanas var piekrist, bet tikai līdz brīdim,” skaidro Gaumala, uzsverot, ka šajā gadījumā otra puse pie pirmās izdevības izstāsies, jo neviens negrib būt piespiests. “Tas, ko tagad izdarīja Zaļo un zemnieku savienība? Pie pirmās iespējas izstājās,” ironizē Sedlenieks.

Gaumala skaidro, ka, mēģinot atrisināt konfliktu, labāk ir meklēt nevis kompromisu, jo abas puses jutīsies nelaimīgas, bet to, kas der abām. “Jāsāk vismaz ar vienu lietu, kas der abiem,” mudina psihoterapeite.

Antropologs akcentē, ka mūsdienās ir pieņemts oponentu necienīt un neuzskatīt par cilvēku, ko vērts uzklausīt. “Ir pieņemts uzskatīt, ka oponents ir jāpamāca, un tas izriet no mūsu komunikatīvās vides, kur arvien mazāk vietas paliek argumentētai, apsvērumos un loģikā balstītai spriešanai, priekšplānā izvirzoties emocionālai saskarsmei,” pauda eksperts. “Svarīgāk ir tas, kurš skaļāk, pārsteidzošāk, ietekmējošāk pateiks tā, ka visi apsēdīsies,” saka Sedlenieks.

Draudzēties pret citādajiem

Kāpēc tālāk par dusmīgiem komentāriem Latvijā sabiedrība īsti tālāk netiek? Kur ir daudzskaitlīgi protesti, ja ir tik daudz tēmu, kas izpelnās milzīgas kritikas viļņus interneta plašumos? “Tā ir iemācīta prasme. Kad aizejam uz protesta akcijām, reizēm jūtamies neērti. Tas iet komplektā ar citām lietām – vai iesaistāmies politiskās diskusijās?” teica eksperts.

Antropologa ieskatā būtu vērts pētīt, vai tiešām tagad ir tā, ka vēlēšanās lielāku vilkmi iegūst tie, kas startē ar argesīvāku pozīciju. “Politika ir līderu cīņa, un līderis nav tas, kurš ir dusmīgais vai kauslis. Tāpēc brīnos par [ASV prezidentu Donaldu] Trampu, kurš ir dusmīgs un kauslis, bet pieļauju, ka viņam ir arī citas īpašības, kas nav tik konfrontējošas, ko redzam publiski,” norāda Sedlenieks. Viņš skaidro, ka līderiem piemīt labas oratora prasmes, kā arī dāsnums un spēja samierināt puses. Reaģējot uz sabiedrībā pastāvošu teicienu, ka “zog, bet arī citiem iedod”, Sedlenieks ironizēja, ka “Ventspilī mums ir viens tāds līderis, kuru cilvēki cienīja tieši par to”.

Cilvēkam ir raksturīgi vēlēties būt grupā, kurā tas jūtas droši. “Un tad ir tie citi, kuri ir mūsu ienaidnieki. Visi dažādie citi, kas neatbilst uzskatiem, tiek padarīti par ienaidniekiem. Ja cilvēks ilgāku laiku juties slikti ar tiem, kas pie varas, tad tiek meklēts kāds, ar ko saliedēties un kas aizstāvēs, jo gribam būt kopā ar kādu un draudzēties pret kādu. Neloģiski un iracionāli, bet, iespējams, tas ir iemesls, kāpēc cilvēki izvēlas līderi, kas ir pretējs tam, kas pastāv konkrētajā brīdī,” skaidro Gaumala. Sedlenieka ieskatā Latvijas politikā ir līderu un vispārēji cienītu cilvēku problēma.

Pa gaisu aiziet izsalkušie un nogurušie

Ja cilvēka limbiskā sistēma, kas atbild par emocijām un impulsiem, ir aktīva, tad neokortekss, kas tiek izmantots, kad jārisina problēmas, nevar būt aktīvs. Ja cilvēks ir ļoti spēcīgās emocijās, tad, iespējams, cilvēks kaut ko izdara afekta stāvoklī – impulss ir tik spēcīgs, ka nevar sevi saturēt, skaidro Gaumala.

Cilvēka agresija var būt balstīta dažādos apstākļos. Bieži vien tiek runāts par “resursu stāvokli” – persona, kas ir izgulējusies, paēdusi, ir emocionālā līdzsvarā daudz retāk “aiziet pa gaisu”, jo tās ķermenis saka, ka tam pietiek resursu tikt ar visu galā. Tomēr, ja cilvēks subjektīvi jūtas nelaimīgs, neizgulējies, nevesels vai ir kādas citas sliktas sajūtas, tad tas var noārdīt personas resursu, kā rezultātā “besī ārā viss”. Ja cilvēks neprot šo impulsu novadīt, tad rodas agresīvas atbildes reakcijas, skaidro Gaumala.

Tikmēr Sedlenieks norāda, ka daļu no cilvēka reakcijām var skaidrot kā īpatnēju altruismu. Pirmkārt, pētījumi liecina, ka cilvēki ir ļoti noteikumorientētas būtnes. Cilvēkiem arī patīk panākt, lai citi noteikumiem pakļaujas, jo tas izraisa labsajūtu. Reizēm dusmas par noteikumu neievērošanu ir tas, kas motivē cilvēku īstenot “sociālā uzrauga funkciju”, piemēram, pienākot klāt cilvēkam, kas nepareizi lieto sejas masku un pasakot, ka tā nav pareizi.

“Tagad deputāts no Nacionālās apvienības par Cibiņu ļauni izteicās, sacīdams, ka viņam nebija pietiekoši daudz spēju pastāvēt par sevi. Bet “Kaujā pie Knipskas” Cibiņa reakcijas ir ļoti grafiski aprakstītas – kā viņš, sajūtot, kad resnie, bagātie saimniekdēli dara pāri mazajiem, neskatoties uz to, ka ir novārdzis no bada, iesaistās kautiņā un uzvar. Tāpēc, ka viņam bija dusmas un ka uzskatīja, ka ir norma, ka nedrīkst darīt pāri vājākajam,” skaidro Sedlenieks. Tas ir altruisms, jo tas prasa resursus, paaugstina riskus. Tā ir prosociāla rīcība, jo cilvēks rīkojas vispārības labad.

Izpausmes gan atkarīgas no dažādiem apstākļiem – vai pret citas ādas krāsas cilvēkiem, jo ir pārliecība, ka viņiem te nevajadzētu atrasties un tāpēc sabiedrības labā “es te iešu un nedaudz viņus iekaustīšu,” kā piemēru minēja antropologs.

Izdzīvo stiprākie

Sarežģītie ģeopolitiskie apstākļi, informācijas apjoma pieaugums rada nenormālu trauksmi. Iespējams, vēl nekad iepriekš vēsturē cilvēki nav tik daudz analizējuši, kā viņi jūtas, domājuši, kā var būt kontaktā ar sevi, kā meklēt mieru, norāda psihoterapeite. Tā ir tendence, kur cilvēks atzīst, ka esošie izaicinājumi pasaulē padara viņu traku, un viņš apzināti veic dažādas darbības, lai kļūtu vieglāk – tiek ieviests lēnais laiks, digitālais detokss, retrīti, dzīves bremzēšana. Par šo vēl pirms gadiem desmit netika runāts. “Mēs ejam atpakaļ uz to, kas ļauj nodibināt kontaktu ar sevi, nevis skriet pakaļ dzīvei.”

Sedlenieks skaidro, ka, neskatoties uz to, ka laiki mainās un nāk dažādas briesmas, kultūra darbojas kā buferējošs mehānisms, saturot cilvēkus rāmjos. Pēdējo gadu krīžu dēļ sabiedrībā būtiski nekas nav mainījies, ir bijušas viļņošanās, taču viss palicis apmēram tā, kā bija. “Joprojām čīkstam par valdību, mums nepatīk politiķi, nekas radikāli nemainās,” norādīja Sedlenieks.

Antropologs pauž, ka grūtos brīžos, krīzēs cilvēki nevis sastrīdas, bet vairāk turas kopā, tā kā ir atkarīgi viens no otra. “Tas, ka ir grūti apstākļi, karš, nenozīmē, ka sāksim viens otram dunci mugurā triekt, jo mūsu izdzīvošana ļoti atkarīga no tā, vai spēsim uzturēt labas attiecības savas grupas ietvaros,” skaidro antropologs. Viņš gan atzina, ka, karam ievelkoties, tas kādā mērā tiek normalizēts un cilvēki vairs nejūt tik lielas ārējās briesmas, kā rezultātā uz līdzcilvēkiem reizēm skatāmies šķībāk.

Sociālie mediji – emociju miskaste

Sociālo mediju algoritmu uzdevums ir panākt, ka cilvēki arvien vairāk laika pavada sociālajos medijos. Pastāv virkne psiholoģisku mehānismu, kā to izdarīt, tostarp emocijas un dusmas. “Būtu jāuztraucas par to, ko ar cilvēkiem dara aparāts, kas dienu no dienas daudzas stundas dienā veicina agresīvu, uzbrūkošu, aizvainojošu komunikāciju,” akcentēja Sedlenieks.

Gaumala skaidroja, ka cilvēku uzvedība sociālajos medijos un reakcijas uz saturu, tostarp negatīviem komentāriem, var būt dažādas. Piemēram, negatīvi komentāri daļai cilvēku var nozīmēt apziņu “esmu relevants, es esmu”.

Sociālos medijus cilvēki izmanto arī, lai izkautos. “Cilvēki tur jūtas diezgan droši, jo neviens nevar iesist atpakaļ,” piebilda psihoterapeite. Vēl daļa cilvēku sociālos medijus izmanto apzinātai dusmu ģenerēšanai, publicējot viedokļus, jau sākotnēji labi apzinoties, ka tie izraisīs dusmas un viedokļu polemiku. Angļu valodā tam ir jēdziens “rage bite”.

Lai sišana nesāktos

“Latvijā konsenss ir bijis, ka vardarbību neuzskatām par ideālu stāvokli. Tāpēc ir virkne elementu, kas iestrādāti, piemēram, skolu programmā, lai mazinātu konfliktsituācijas, piemēram, mazinot sacensību garu. Tāpat pārskatīti sodu mehānismi, notikusi atteikšanās no nāves sodiem,” atgādināja Sedlenieks. Sabiedrība līdz šim virzījusies uz vardarbības izskaušanu, un arī Stambulas konvencija ir daļa no šīs diskusijas. Vienlaikus gan eksistē arī pretēja pozīcija, ka sacensības gara mazināšana radot sliktus rezultātus.

“Mūsu smadzenes tic tam, ko tās dzird,” saka Gaumala, norādot uz tendenci smadzenēm meklēt pierādījumus tam, ko cilvēks saka. Tie, kas gribēs sajusties komfortā un neiet kauties, var neiet kauties. Ir daudz veidu, kā rīkoties, lai sabiedrībā sišana nesāktos. Viņa uzsver, ka lieti noder fiziskas aktivitātes, un arvien populārāks kļūst, piemēram, bokss, kur cilvēks izvada dusmas. Tomēr, ja ir grūti tikt galā paša spēkiem, jāmeklē speciālistu palīdzība.