Kā iedrošināt kautrīgu un klusu bērnu?

Par to, ka bērns ir kautrīgs, vecākiem nebūtu jāsatraucas, ja vien tas nerada diskomfortu pašam mazajam. Kautrīgumam ir daudz pozitīvu aspektu – šāda rakstura bērni mazāk “iekuļas nepatikšanās”, jo retāk ir impulsīvi un pārgalvīgi, kā arī spēj vieglāk koncentrēties mācību darbam. Bieži vien kautrīgi cilvēki labāk par citiem spēj izprast jūtas, viņi rada uzticēšanās gaisotni, ir uzmanīgi klausītāji, ievēro robežas, nav uzbāzīgi un ir pieklājīgi. Līdz ar to, lai arī veidot draudzību viņiem nenākas viegli, tomēr apkārtējiem iegūt šādu draugu ir liela vērtība.

Kautrīgums var kaitēt

Apmēram 10-15% bērnu ir kautrīgi, un, sasniedzot pusaudža vecumu, vismaz trešā daļa šo īpašību ir zaudējuši, tāpēc lieki uztraukties par to nevajadzētu. Tomēr var gadīties, ka biklums ir tik liels, ka tas traucē bērnam dzīvot pilnvērtīgi. Piemēram, jāuzstājas klases priekšā, bet skolēns stostās, nespēj izteikties un klusē, jo viņu māc bailes runāt publiski. Skolotājs var pieņemt, ka bērns nav gatavojies un nezina atbildi, tādēļ ieliek sliktu vērtējumu.

Vai arī bērnudārza gaitās – kamēr bezbailīgie bērni iepazīstas cits ar citu, iet kopīgās rotaļās, tikmēr kautrais bērniņš sēž malā un arvien vairāk noslēdzas sevī, jo neviens ar viņu nenāk draudzēties, bet viņš pats iniciatīvu nespēj izrādīt. Vēlāk, pusaudža gados, bērns šīs īpašības dēļ var izjust kompleksus un pat depresiju.

Ar mīlestību, bez pārmetumiem

Vecākiem par jebkuru sava kautrīgā bērna pašpārliecinātības izpausmi vajadzētu viņu paslavēt. Savukārt pārmetumus par neiesaistīšanos spēlēs ar citiem bērniem būtu jāaizmirst. Tas pats attiecas uz piespiešanu iesaistīties aktīvitātēs. Mēģinājumi palīdzēt caur negatīvo var situāciju tikai pasliktināt, jo mazais domās, ka vecāki dusmojas vai kaunas par viņu. Rezultātā rodas trauksmes sajūta zaudēt mammas un tēta mīlestību. Turklāt bērns, dzirdot vecākus nemitīgi sakām: “Ai, viņš mums tāds kautrīgs!”, pieņem šo “zīmogu”, visās savās neveiksmēs vienmēr vainojot kautrīgumu un necenšoties pārvarēt kādas grūtības arī pieaugušā vecumā. 

Lai kautrīgumu mazinātu, pirmām kārtām bērnam jāsaka, cik viņš ir mīļš, ļaujot sajust tik ļoti nepieciešamo beznosacījumu mīlestību. Vēl svarīgi viņā attīstīt patstāvību – ļaut mazajam atbildēt uz jautājumiem, ko kāds cits viņam uzdod. Bieži vien vecāki domā – bērns kautrīgs, atbildēšu viņa vietā, lai gan šajā reizē mazais labprāt pats būtu iesaistījies sarunā. Tā bērns ar laiku kļūst vēl pasīvāks, jo pierod, ka mamma vai tētis visu paveic un atbild viņa vietā.

Socializēšanās samazina biklumu

Reizēm var šķist, ka bērns nevēlas komunicēt ar citiem, bet patiesībā viņš vienkārši nezina, kā to labāk darīt. Šādā gadījumā palīdzēs iespējamā scenārija izrunāšana. Ja zināt, ka gaidāmi ciemiņi, pirms viņu ierašanās izrunājiet, kā ar viesiem sasveicināties, kā aicināt iekšā, kā izrādīt mājokli u.tml.  

Vairumam bērnu palīdz dalība pulciņos, vienalga, vai tās ir sporta vai mākslas nodarbības, dziedāšana vai dejošana. Biežāk nonākot “starp cilvēkiem”, bērns sāk pierast, ka citi ar viņu runā un ka nepieciešams arī atbildēt. Bērns iemācās tikt galā ar neveiklām situācijām un saprot, ka tas nav pasaules gals. Nav jābaidās kļūdīties.

Taču negaidiet, ka šāds pavērsiens notiks uzreiz, arī ne pēc trešās, piektās nodarbības. Tikai ar laiku, iepazīstot pulciņa biedrus, bērns var sākt atvērties. 

Vēl kāds labs treniņš bikluma pārvarēšanai – uzdodiet bērnam atvērtos jautājumus, uz kuriem nepietiek atbildēt tikai ar “jā” vai “nē”, bet nepieciešams formulēt savas izjūtas un pārdomas plašākos teikumos. Iemācoties komunicēt drošā vidē – ģimenē, bērns jutīsies par sevi pārliecinātāks arī citā sabiedrībā.