Sāpes un totāls emociju bankrots - kā izdzīvot, ja nezini, kur likties no skumjām
Dažiem tās gadās visai bieži, citām – tikai pa retam. Taču nav tādu, kam tās vispār būtu gājušas secen. Tāpēc raugām, kā sadzīvot ar skumjām, ļaujoties tām, bet nenoslīgstot tajās pavisam.
„Visnotaļ idilliskā vietā, Kurzemes piejūras ciematā, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju sniegtās iespējas, gatavoju svarīgu rakstu, kura nodošanas termiņu jau drusku kavēju. Todien lija, pa atvērto logu skaļāk nekā parasti bija dzirdama šalcošā jūra. Brīnišķīgi apstākļi kā darbam, tā atpūtai. Tomēr paralēli risinātā sarakstē kāda saņemtā ziņa, pavisam privāta un gluži negaidīta, paradīzes stūrīti pārvērta līdz nepazīšanai. Un, kad, atgriezusies no dārza, kur gāju izvēdināt galvu, pamanīju uz rokas ērci, mans mērs bija pilns. Šķita, ka pat tas nieka kukainis ir īstākā likteņa sazvērestība. Parasti nemēdzu raudāt gaišā dienas laikā, bet todien sēdēju un pilināju bezspēcīga aizvainojuma asaras uz datora taustiņiem. Izstāstīt, par kādiem triviāliem sīkumiem raudu, man bija kauns. Tā nu sēdēju, pinkšķēju un nezināju, kur likties...” stāsta dzīvespriecīgā un vienmēr šķietami līdzsvarotā Ilze (39).
Negaidot saskaroties ar nelabvēlīgām un sāpīgām ziņām vai notikumiem, kuru attīstību nevari nekādā veidā ietekmēt, sajūties gluži kā bērnībā, kad pēc grūta un veiksmīga kāpiena pēkšņi uz vēdera nokriti no koka. Aizsitās elpa, acīs izsprāga aizvainojuma un bezpalīdzības asaras. Ja toreiz laiks līdz brīdim, kad varēji atkal brīvi uzelpot, bija sekunžu jautājums, un vienīgās sekas – nobrāzti elkoņi, tad ko darīt pieaugušajiem, ja piemeklē pēkšņas traumas, kurām nelīdz plāksteri? Kāda ir ātrā palīdzība, uzveicot skumjas? Par to runājam ar psihoterapeiti Ainu Poišu.
Laimīgi bez apstājas?
Pēc savas būtības esam radīti labām ziņām un gribētu dzīvot pasaulē, kurā slikto nemaz nav, jo nepatīkamais no ikdienas stāvokļa mūs iedzen problēmzonā. Protams, negatīvajam ir dažāda tonalitāte, un tāpēc atšķirīgs būs arī tā izraisīto skumju, aizvainojuma un citu netīkamo izjūtu līmenis.
Reizēs, kad neko nav iespējams mainīt un aktīvai ārējai rīcībai nav jēgas, it kā jau apzināmies, ka vienīgais dziednieks ir laiks – tikai tas mazina sāpes un ļauj pāriet sliktajai sajūtai. Jautājums – ko darīt šajā starpposmā līdz kārtējai atlabšanai, ko sev dot, kamēr atgūsti līdzsvaru? Lai nobalansētu emocionālo stāvokli, sākumā sev jāatzīst – jā, esmu skumjš, dusmīgs, šokēts. „Mēs nevaram būt laimīgi bez apstājas, bet dzīves līdzsvaram katram vajadzētu iemācīties pieņemt savu emocionālo dzīvi visā tās tonalitātē, arī tās nokrāsas, kas ir no normas „uz leju”,” uzsver Aina Poiša. Ironiski, taču nojautu, cik esam stipri un psiholoģiski mobilizēties spējīgi, iemāca tieši nelāgās situācijas. Kad situāciju esi pieņēmis, sagādā apstākļus, kuros jūties patīkami. Te var noderēt kādi īpašie labsajūtas rituāli. Bet vispār jau pieredze, ko esi ieguvis/ieguvusi, dzīves laikā tiekot galā ar dažādām nepatikšanām, pateiks priekšā, kā rīkoties, lai mazinātu sāpju sajūtu. Tikai centies izvēlēties ko tādu, kas nebūtu destruktīvi ne tev, ne citiem.
Bēdīgais un domīgais vienmēr šķitīs drusku īpatnējs, taču - nebaidies bēdāties
Reizēm mums šķiet, ka skumjas ir jāslēpj, jo nav stilīgi staigāt apkārt ar skābu ģīmi: nu kurš gan gribēs būt kopā ar tādu, kam zināmā mērā iestājies iekšējais bankrots. „Ja baidies, ka apkārtējie tevi atstums, paņem vientulības devu, pavadi laiku ar sevi un sakārto savu sajūtu plauktiņus. Ja tevī ir dusmas, arī tā ir laba zīme – dusmas aizsargā mūsu personīgo telpu un sapurina no apātijas, kas arī bieži vien ir skumju pavadone. Nevajag savas sajūtas ignorēt, darot ko ekstrēmu vai baidoties apstāties un ieskatīties patiesībai acīs. Visu laiku risināt problēmas ir grūti, centieties vairot labo savās sajūtās un apkārtnē, taču esiet gatavi arī uz slikto, jo skumjas ir būtiska mūsu dzīves daļa,” iesaka psihoterapeite. „Biju bērēs, kas jau pats par sevi nav nekāds priecīgais pasākums. Man blakus apsēdās sīka, trausla, kādus astoņdesmit – deviņdesmit gadus veca runātīga sieviņa. Kamēr sēdējām pie mielasta galda, viņa man izstāstīja savu dzīvesstāstu – par skarbo jaunību Sibīrijā, citām dzīves likstām jau pēcāk, un es klusībā brīnījos – kā šis jūtīgais, trauslais cilvēks to visu spējis izturēt, vienlaikus saglabājot sevī gaišumu? „Man, meitiņ, bijis ļoti grūti, bet par spīti visam esmu nodzīvojusi garu mūžu, jo esmu ļoti sīksta,” enerģiski apgalvoja sirmā kundze. Man zosāda uzmetas no gribas tā mācēt pilnasinīgi iznest dzīvi, tā ir pieredze, ko gribas uzsūkt sevī,” stāsta Aina.
Bēdīgais, domīgais vienmēr būs drusku īpatnējs. Cik nav redzēts, ka draugu kompānijas metas virsū sagumušajam un mēģina to sapurināt, aicinot iesaistīties, piedalīties, būt priecīgam. Zināmā mērā tā tiek noliegtas šī cilvēka tiesības uz savu dotā brīža emociju izdzīvošanu. Labāk būtu pieņemt, ka otram var būt skumji, ļaut viņam dzīvot savā emocionālajā tonalitātē. Esot līdzās, dot viņam iespēju tavā enerģijā sildīties, bet neuzspiest pienākumu par katru cenu būt līdz ausīm priecīgam.
Esot citā vidē, var paskatīties uz savu dzīvi no malas
Kaut zinām, ka „laiks dziedē visu”, fatāli uz to paļauties tomēr ir tuvredzīgi. Nedusmojies uz apstākļiem, negaidi glābšanu no dienām, kas seko cita citai, neceri uz princi, kurš atbrauks glābt tevi jaunākā modeļa auto, vai krustmāti feju ar burvju dziru, kas risinās tavas problēmas. Laiku starp skumjo notikumu līdz labsajūtas atgūšanai izmanto vērtīgi.
„Bieži daru tā – paņemu pāris nedēļu atvaļinājumu, dodos ceļojumā, un par spīti visur esošajiem mobilajiem sakariem interneta neskatos, telefonu iekšā neslēdzu. Baudu ideālu atpūtu, kuru neskar ikdienas dzīves ķibeles. Tās uzlādē enerģijas baterijas brīžiem, kad šķiet – viss sakrīt virsū vienlaikus: veselība buksē, kanalizācija sabojājusies, mašīna saplīsusi. Mēdz jau teikt, ka no sevis neizbēgsi, bet doties prom no ierastās vides man bija gluži vai fiziska nepieciešamība. Pirmo reizi ceļojumā devos viena. Sēdēju parkā uz soliņa mierīgā rudens vakarā pavisam svešā pilsētā un beidzot varēju uzelpot. Esot citā vidē, varēju paskatīties uz savu dzīvi it kā no malas. Ja šķiet, ka problēmas tevi uzmeklē bez mitas un mēra, visticamāk, tu pati tās neapzināti provocē. Nav viegli saprast, kāpēc dzīvē ir tieši tādas izvēles, taču, lai padomātu, vajadzīga pauzīte no ikdienas. Sapratu, ka pārāk esmu peldējusi pa straumi, nevis strādājusi ar sevi, aptvēru, kā pamanīt situācijas, kad zūd pamats zem kājām un kad vajag sevi apstādināt un atpūtināt,” stāsta četrdesmitgadīgā vēstures skolotāja Rita.
Nav mērauklas, cik ilgi skumt ir normāli
Savukārt 35 gadus vecā pārdevēja Irēna ar skumjām tiek galā tikai un vienīgi, smagi strādājot: „Man bija tāds dzīves posms, kad pilnīgi visās jomās neveicās. Lai kam pieķertos, visur rezultāts bija bezcerīgi bēdīgs. Tad sapratu, ka, tiklīdz nāk virsū kārtējās pārpasaulīgās skumjas, es sāku intensīvi kaut ko darīt: kārtīgi izmēžu māju, aizbraucu uz laukiem un vecākiem palīdzu vissmagākajos fiziskajos darbos. Nu jau gadu man ir savs pleķītis vecāku zemes īpašumā, kur vislielākā kārtība iestājas tieši manu skumju brīžos.”
„Nav tādas mērauklas, cik ilgi skumt ir labi un cik – par ilgu. Vienam pietiek ar četrām dienām, citam vajag četrus mēnešus, katram no mums ir atšķirīgs temps. Taču, ja tev ir apātija, nevēlēšanās dzīvot, rīcības motivācijas trūkums, laiks ieslēgt trauksmes signālu un meklēt palīdzību. Ārēji varbūt pat viss tavā dzīvē šķiet kārtībā, taču darbības veic automātiski, vari saņemties, tomēr jūti, ka nav enerģijas, kas ilgstošā laika periodā palīdzētu atveseļoties no bēdām. Tad jāmeklē palīdzība, lai depresīvs skats uz dzīvi neiesakņotos tavā būtībā un nekļūtu par tavas personības daļu,” skaidro psihoterapeite Aina Poiša. „Un ir svarīgi noticēt, ka visas izjūtas notiek nepārtrauktā kustībā, jāmācās tās pazīt un savu reizi jāļaujas tām!”
Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock
