"Tā bija vienīgā iespēja!" Latviete Lāsma Liepa gatavojas olimpiādei zem Turcijas karoga

“Ilgu laiku sevi saucu par klejotāju. Kur ir mana soma, tur arī manas mājas,” pasmaida sportiste. Pirms vairāk nekā pieciem gadiem viņa Latvijā atstāja ģimeni, draugus, studiju un treniņu biedrus, lai sportisko un arī dzīves laimi izmēģinātu citā, tik atšķirīgā valstī.

Uz kādu Āfriku tu brauc?

Lāsmas mammai ar meitas lēmumu samierināties bija grūti. “Vecākiem bija milzīgs stress, mamma, protams, raudāja, teica – uz kādu Āfriku tu tagad brauc? Vai nevarēji normālu valsti izvēlēties, kāpēc tev tur jālien?” atceras Lāsma. Mamma domāja – atbrauc meitene uz Turciju, un viņu uzreiz ietin melnos lakatos kā jau musulmaņu valstī. Tētis gan teica – kā gribi, tā dari. Ja esi izlēmusi, tad brauc.

“Biju saņēmusi e-pastu, ka Turcija komplektē komandu no ārzemju sportistiem, tāpēc nolēmu pamēģināt,” stāsta Lāsma. “Tajā brīdī pieļāvu domu, ka, iespējams, visai drīz būšu atpakaļ. Kad pieņēmu lēmumu pārcelties, man likās, ka tā ir pareizi – jābrauc prom, un viss, jo Latvijā jutos kā iesprūdusi, neredzēju iespējas izaugsmei. Taču, godīgi sakot, pēc kāda laika man uznāca šaubas, bija žēl, ka tā no Latvijas esmu aizmukusi. Pamazām smagās pārdomas pārgāja. Tagad uzskatu – tā vajadzēja notikt, citādi es taču nebūtu vinnējusi Eiropas čempionātā, nebūtu uz olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro aizbraukusi, man nebūtu bijis iespēju satikt visus tos cilvēkus, dažādu valstu sportistus un trenerus, no kuriem esmu tik daudz mācījusies.”

Ūdenskristības

Trenēties trīspadsmit gadu vecumā Lāsma sākusi bez īpašas mērķtiecības. “Domāju, pēc skolas nebūs tik ātri jāiet mājās, jāpilda mājasdarbi, varēšu ar draugiem izklaidēties. Necerēju uz medaļām, sportoju sava prieka pēc, bija interesanti uz sacensībām braukt, uz ārzemēm tikt. Tikai pēc tam radās doma – kāpēc nepamēģināt ko vairāk, kāpēc neiet uz augstāku mērķi?”  

Par savu pirmo mēģinājumu airēt Lāsma atceras: “Tā pat nebija īsta sacensību laiva, bet slaloma – veca un plata. Man teica, ka ar to nevarot apgāzties, bet izrādījās, ka tomēr var! Mēs to laivu saucām par pīlīti, visus iesācējus tādās sēdina. Joki tādi, ka es tajā laikā, kad pirmoreiz aizgāju uz treniņu Lucavsalā, nemācēju peldēt, man bija bail no ūdens. Es tajā laikā trenējos klinšu kāpšanā. Sākumā neko nesapratu, bet kaut kā galā tiku un atnācu arī uz nākamo treniņu, tad vēl uz nākamo, palēnām tiku arī īstajā sporta smailītē. Un tad gan es gāzos! Bija jāpamokās mazliet.”

Bet tā visiem iesācējiem esot – krīt ūdenī, līdz iemācās turēt līdzsvaru. No malas izskatās viegli. “Reiz mani studiju draugi bija atnākuši paskatīties, ko es Lucavasalā daru. Teicu: tam, kurš nosēdēs manā laivā desmit sekundes, nav žēl – samaksāšu 100 latu! Labi zināju, ka neviens to nevar izdarīt. Un tā arī bija – sēdās un gāzās, sēdās un gāzās. Sporta laivā nepieradušais nosēdēt nevar, tas vienkārši nav iespējams. To, ka man labi sanāk, padodas vieglāk nekā citiem, sapratu diezgan ātri. Var teikt, ka panākumi un aizrautība mani motivēja un bīdīja uz lielā sporta pusi. Atceros, pirmajās sacensībās uztraukums bija tik liels… Ja man kāds todien pajautātu, kā mani sauc, diez vai es varētu atbildēt.”

Nu Lāsma jau vairāk nekā 70 reižu ir kļuvusi par Latvijas čempioni smaiļošanā. Reizēm, apmeklējot Latviju, viņa sacensībās piedalās tikai sava prieka pēc. “Iepriekšējā vasarā mēnesi bija paredzēta atpūta, un, lai tikai nesēdētu un neēstu, noliku mērķi – piedalīšos maratonā. Lai gan man tas riebjas, bet es uzvarēju. Airēšanā tāpat kā skriešanā – ir sportisti, kas skrien īsās distances, un tie, kuri skrien garās. Manējā ir īsā, 200 metru, un sacensības aizņem tikai kādas 40 sekundes. Airēšanas maratons Latvijā sievietēm ir astoņi kilometri, to veic apmēram 40 minūtēs, bet pasaulē mēdz būt arī 26 kilometrus garas distances, tās brauc vairākas stundas. Tādu es neesmu airējusi un arī negribu. Treniņā es varētu 26 kilometrus noairēt, tā lēnām, mierīgi, bet sacensties… Nē, tās vairāk ir mocības nekā prieks un pozitīvas emocijas.”

Arī Turcijā Lāsmai sava vieta zem saules bija jāizcīna smagā darbā. Sportiste stāsta: “Kad atbraucu, komandā biju visvecākā. Pieredze man bija, bet tāda vairāk vai mazāk bija arī citām meitenēm. 2015. gadā neviens uz mani neskatījās kā uz zvaigzni. Vienkārši gāju un darīju. Ziemā gatavojos sprintam, 200 metriem, bet visi kontroltesti bija garajām distancēm, un es paliku pēdējā.

Treneri jau sāka šaubīties, vai mani vispār paturēt komandā. Psiholoģiski sākās problēmas ar līdzsvaru, netiku galā ar stresu, ko radīja iekšējais un ārējais spiediens. Kaut kā sevi saņēmu rokās. Tad arī novērtēju, cik svarīgi ir pareizi atpūsties. Tuvojoties vasarai, sāku airēt arvien ātrāk, rezultāti uzlabojās, un augustā jau bija iespēja kvalificēties Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Es to izmantoju, un man izdevās.”

Tagad Lāsma Liepa ir ierakstīta Turcijas sporta vēsturē, jo kļuva par pirmo smaiļotāju sievietēm, kas kvalificējusies olimpiskajām spēlēm, un arī pirmo, kas uzvarējusi pieaugušo Eiropas čempionātā. “Tad gan attieksme mainījās, bija tā – kā teikšu, tā būs,” nosmej sportiste. “Var teikt, ka šajā sporta veidā esmu pirmā Turcijā arī starp vīriešiem. Turki mani sauc – Turcijas sportiste. Lai gan musulmaņu zeme, var teikt, ka arī sieviešu sports te ir diezgan attīstīts. Domāju, Irānā vai Arābu Emirātos sievietes ir apspiestākas, šeit ir diezgan demokrātiski. Airēšanā gan sieviešu ir visai maz, bet tā ir visā pasaulē. Turcijā meitenēm ļoti populārs ir teikvando, sportistes ir ieguvušas olimpiskās medaļas, Rio – bronzu, pirms tam sudrabu. Arī volejbolā ļoti labi veicas, tāpat basketbolā. Futbolu vairāk spēlē vīrieši, bet ir arī sieviešu komandas – tas ir viens no populārākajiem sporta veidiem Turcijā.”

Upes smarža

Lāsma atceras, ka pirms vairāk nekā gada rudenī, kad viesojusies Latvijā, staigājusi pa Daugavas krastu un pēkšņi sajutusi, kā tā smaržo. “Rīdzinieki ir pieraduši un nepievērš uzmanību. Vēl spēcīgāk to var just, kad esi iebraucis upē. Biju jau aizmirsusi, ka Daugavas ūdens ir tik tumšs, duļķains, bet uzreiz atpazinu – jā, tā ir! Antālijā pie Vidusjūras ūdens smaržo pavisam citādi. Airējam nevis upēs, bet lielos apūdeņošanas kanālos. Tajos ieplūst jūras ūdens, tāpēc tas ir sāļš. Kanāli nav dziļi, apakšā dubļaini, ūdens ir smagāks nekā lielajās upēs Latvijā, un airēt ir pilnīgi citādi.

Toties daba ir krāšņāka – palmas, citruskoki, dažādi dzīvnieki... Reizēm agri no rīta dodos uz jūru paairēt, var redzēt delfīnus garām aizslīdam. Viņi ir piesardzīgi, bet ziņkārīgi. Ūdens ir tik dzidrs, ka var redzēt, kā krabji lien pa jūras dibenu, peld bruņurupuči, lielas zivis un čūskas. Man no tām ir bail, jo nezinu, kuras ir indīgas. Latvijā jābaidās tikai no odzes, Turcijā bīstamo ir daudz vairāk, ja kādu redzu, tad mūku. Interesanti, ka zivis reizēm ielec laivā. Ja varu sataustīt, tad izmetu uzreiz, ja ne, tad pēc treniņa. Bet viņas ir dzīvas, jo man laivā vienmēr ir mazliet ūdens.”

Airēšana ir smags sporta veids. “Arī meitenēm, tāpat kā puišiem, ir lieli muskuļi, lai var laivu kustināt,” smej Lāsma. “Var airēt divatā vai četratā, bet man patīk vienai. Komandā vajag ne tikai visām sinhroni darboties, bet arī jāveido attiecības. Visu laiku esmu bijusi viena, arī toreiz, kad Lucavsalā trenējos, trenerim biju vienīgā meitene. Pirms kvalifikācijas Rio olimpiskajām spēlēm bijām domājušas mēģināt startēt komandā – četras meitenes vienā laivā. Problēma tā, ka es biju stipri garāka – turcietes ir ap 1,60 metru garas, es – 1,80 metru. Laivu izvēlas pēc vidējā svara un garuma, bet tas, kas viņām bija vidēji, man ļoti par mazu. Nevarēju laivā ērti iekšā tikt, berza… Kad dabūjām citu, lielāku, komanda tāpat nesanāca. Sapratām, ka nav jēgas, jācīnās katrai par sevi.”

Būdama vienpate jeb, kā Lāsma joko, sirdī latviete parastā, airētāja tagadējo karantīnas laiku uztver bez problēmām. Citādi ir Turcijas ļaudīm. “Turki jūk prātā, jo pieraduši baros visur staigāt, čupoties – kaimiņš ar kaimiņu, vecmāmiņas un vectētiņi, visi kopā. Nezinu, kā citās pilsētās, bet Antālijā ir aizliegts doties pie jūras, staigāt pa parkiem un mežiem, arī jebkādas aktivitātes uz ūdens. Mans airēšanas klubs ir tā saucamajā melnajā zonā, priekšā novilkta lente, sacensības nenotiek. Kad pavasarī sākās Covid-19 ierobežojumi, pārējos sportistus aizsūtīja mājās, bet es uz Latviju netiku, robežas bija slēgtas, tādēļ nācās izdomāt, kur palikt. Arī visas viesnīcas bija slēgtas, jo nebija tūristu. Noīrēju dzīvokli, sēdēju un gaidīju, kad karantīna beigsies. Cik vien iespējams, sportoju. Man paveicās, ka bija liela terase. Cik varēju, darbojos ar svaru stieņiem un airēšanas trenažierīti.

Federācija man nokārtoja atļauju, un biju vienīgais cilvēks, kas kaut ko darīja uz ūdens. Policija, protams, mani noķēra, bija jātaisnojas, rādīju papīrus, kur ierakstīts konkrētais maršruts no manas mājas līdz upei, pa kuru drīkstēju pārvietoties. Vēlāk jau visi zināja – ā, meitene laivā, viņa tur drīkst atrasties, un mani vairs neaiztika. Varu runāt turku valodā, ikdienas lietas mierīgi lēnā garā izstāstīt. Raķešzinātni, protams, nespēju apspriest.”

Lāsma neslēpj, ka karantīnas laiku pat izbaudījusi, jo bija nogurusi vienpadsmit mēnešus gadā uzturēties viesnīcās; kur federācija aizsūta, tur jādzīvo. Paziņas ne reizi vien teikuši – tev baigi forši, nav jātīra māja, jādomā, ko gatavot ēst… “Jā, pirmajā un otrajā gadā bija labi, bet pēc tam sāc piekust no tā vien, ka nav iespējas pabūt vienam. Vēl nianse, ka jāprot sadzīvot ar istabas biedriem.

Ir kultūru atšķirības, jāprot pielāgoties, un tas ne vienmēr ir viegli. Dažreiz es nesaprotu turkus, citreiz viņi nesaprot mani. Nekad neko neizlem, citi to izdara tavā vietā. Tāpēc man patika atelpas mirklis, kad varēju būt pati par sevi. Tā sen nebija bijis. Lai gan man patīk arī joks saistībā ar filmu Atpakaļ nākotnē – atceries, nekad nedodies uz 2020. gadu!”

Kad jautāju, vai Turcijā ir izdevies iegūt jaunus draugus, Lāsma atbild: “Drīzāk paziņas. Ir arī tuvāki, bet pavisam nedaudz. Normālā režīmā visu laiku esmu nometnēs, treniņi visu dienu, nav iespēju kontaktēties. Bieži vien domāju trīs četrās valodās. Teiksim, ar baltkrievu, kazahu, uzbeku sportistiem runāju krieviski, reizēm valodas jūk, nevaru skaidri izteikties. Turkiem grūti izrunāt manu uzvārdu, jo viņu valodā nav divskaņu. Viņi saka vai nu Lijepa, vai Ļipa, tikai ne Liepa.” Lāsma piebilst, ka viņai gan pietiekot vienreiz dzirdēt, lai atcerētos.

Lāsma smejas – saklausījusies šausmu stāstus, kā Turcijā klājas blondām meitenēm, nolēmusi matus krāsot tumšus. Bet acis un ādu jau nevarot nokrāsot – tāpat visi pamana, ka esi atšķirīgs. “Man ne īpaši patīk, ka sveši cilvēki nāk klāt runāties. Bet viņiem tas ir normāli. Ierauga, ka esmu liela, gara, balta – no kurienes esi? Ko te dari? Terase katru rītu bija jāmazgā, jo vējš no jūras sanesa smiltis, garām gāja kaimiņiene, veca sieviete, un prasīja – esi te nopirkusi dzīvokli? Īrē? A cik ilgi dzīvosi? Latvietis pie sevis padomātu – re, tāda atbraukusi, ko dara? Bet viņi nāk un jautā. Lai gan jūtu, ka Turcijā arī pati esmu kļuvusi atvērtāka. Gandrīz ar visiem, kuri brauc trenēties uz Antāliju, esmu runājusi; šos kontaktus ar pasaules sportistiem un treneriem es vērtēju ļoti augstu. Atceros, kā bija, kad startēju no Latvijas. Lielajās starptautiskajās sacensībās latvieši sēž un ne ar vienu nesarunājas. Mentalitāte tāda – vairāk pa gabalu no visiem. Nometnēs ar krievvalodīgajiem varbūt kādu vārdu pārmij, bet ar citiem ne. Turcijā ir citādi – visi kā liela ģimene, runājas, stāsta, kā iet. Var paprasīt – drīkst ar tevi kopā patrenēties? Jā, kāpēc ne.”

Kad dusma šausmīga

Latvijā Lāsma ieguva divas augstākās izglītības – Stradiņa universitātē izstudēja fizioterapiju un Sporta akadēmijā izmācījās par treneri. “Kādu brīdi biju abās augstskolās vienlaikus. Man likās, ka esmu stipra un varu visu. Tikai vēlāk sapratu, ka nastu esmu paņēmusi par smagu un tie akmeņi birst ārā,” atceras Lāsma. “Bet ko gan es varēju darīt – jau biju sākusi to nest. Izturēju.” Par fizioterapeiti Lāsma nav strādājusi, bet bērnus trenēja četrus gadus. Tagad viņa atzīst, ka tolaik pašas pieredze bijusi par plānu, lai kārtīgi varētu citiem ko iemācīt. Lai gan divas Lāsmas audzēknes joprojām nodarbojoties ar airēšanu, Latvijas līmenī viņām esot labi panākumi.

Kas ir īstās īpašības, kādām jāpiemīt labam airētājam? “Pirmkārt, jābūt mērķtiecīgam, jo airēšanā nekas ātri nenotiek,” saka sportiste. “Ja airēt sāc pusaudžu vecumā, rezultātus vari sākt gaidīt pēc trim četriem gadiem. Ja mazākā vecumā, var gadīties, ka uzreiz esi citiem priekšā, bet tas varbūt ir tāpēc, ka esi bišķīt lielāks izaudzis. Ir jābūt gribasspēkam, milzīgai pacietībai. Airēšanā nevar atnākt, izārdīties, katru dienu jāstrādā. Normāls režīms ir trīs treniņi dienā – vismaz sešas stundas. Reizēm uz ūdens ir smagi, 20 kilometrus airēt – tas psiholoģiski un fiziski ir grūti, ir jābūt mierīgam, uzņēmīgam un jāzina, kāpēc to dari. Ja saulīte spīd un ūdens ir silts, tad labi, bet, kad ir lietus un ļoti auksts, pirksti sasaluši tā, ka plaukstu nevar atvērt, šķiet, ka tie pie aira ir gluži vai piesaluši…”

Tad jau varētu domāt, ka airētāji nav no tiem, kas dusmu brīžos mētā airus pa gaisu. “Esmu redzējusi, ka pēc neveiksmīga starta sportisti met laivu zemē, lauž airi vai aizsviež, auro un aiziet dusmīgi… Pati neesmu metusi airi prom, jo tas dārgi maksā – būs baigie tēriņi. Airis man ir ļoti svarīgs, jo ir gluži kā manas rokas pagarinājums, caur to jūtu ūdeni. Reizēm, protams, dusma iekšā ir šausmīga! Tad ar airi pa ūdeni var uzsist, nevienu neievainojot,” smej sportiste.

Malacis vai nodevēja?

“Par to, ka nolēmu startēt zem Turcijas karoga, esmu dzirdējusi daudz ko. Ir cilvēki, kuri mani atbalsta, saka – malacis, ka gāji, meklēji iespēju, kā piepildīt savus sapņus. Ir arī tādi, kas sauc par nodevēju, neatbalsta un kritizē. Taču tā laikam ir ar visu, lai ko tu darītu,” spriež Lāsma.

Pēc politiskā apvērsuma Turcijā viņa pieredzēja grūtības ceļot. “Esmu dubultpilsone, taču man bija izdota nevis parastā, bet speciālā pase, dienesta. Lai ceļotu, jāprasa atļauja. To, ka man ir arī Latvijas pase, neņēma vērā. Tas bija grūts laiks, divi gadi. Ja valstī kas notiek, to uzreiz var just pēc interneta – ja pēkšņi visiem neiet WhatsApp vai Facebook tiek bloķēts, tad skaidrs, ka jāieslēdz televizors. Esmu dzirdējusi, ka ir propagandas kanāli, kuriem vienmēr viss okei – tie ir pareizie. Bija arī nepareizie, bet tos apvērsuma laikā diezgan ātri izķēra, tie žurnālisti tagad sēž cietumā. Tagad visi runā par koronu, par Sīrijas nemieriem ziņās stāsta maz. Lai gan es tāpat maz skatos, negribu sevi apgrūtināt, iebiedēt. Tikai tad, kad kaut kas notiek, ieslēdzu.

Var teikt, ka par pasaules notikumiem te rāda vairāk nekā Latvijā, tāpēc reizēm draugi lūdz, lai ko pastāstu. Tuvinieki, izdzirdot par zemestrīci, zvana – vai tev viss kārtībā? Bet tā notika 1000 kilometru attālumā, es neko nejutu! Cilvēki neiedomājas, ka valsts var būt tik liela. Arī es sākumā nesapratu. Antālija un Stambula ir eiropeiskas, bet Kapadokija, Vana pie Sīrijas robežas – pavisam cita Turcija. Vienas valsts teritorijā milzīgas atšķirības! Stambulā vien dzīvo 20 miljoni cilvēku.”

Kad Lāsma gadu biju nodzīvojusi Turcijā, viņa uzdāvināja vecākiem biļetes – brauciet, skatieties, kā te ir! Viņi iepazinās ar šo valsti un tagad paši vēlreiz grib uz Turciju. Nav tik traki, kā bija iedomājušies. Un izskatās, ka tagad visi ir samierinājušies, ka Lāsma ir Turcijā un ik pa laikam aizbrauc uz Latviju. “Kad trīs mēnešus neesmu bijusi, sāku ilgoties pastaigāt pa Rīgas ielām vai pasēdēt autobusā, paskatīties uz cilvēkiem. Es gribētu sajusties, kā bija… būt piederīgam. Kad esi starp savējiem. Turcijā autobusā saprot – ak dievs, esmu vienīgā garā, visi skatās uz mani, nekad nevaru iejukt pūlī. Citreiz man pietrūkst tā, ka mani neviens neaiztiek. Saknes man ir Latvijā, te trenējos 13 gadus, bet tā nu ir sanācis, ka mans koks aug citā valstī. Nekas – tā dzīvē notiek.”

Ja nav aktīvas privātās dzīves, tas ļauj koncentrēties sportam. Lāsma tam piekrīt. “Nesen lasīju grāmatu, ko uzrakstījis viens no labākajiem airēšanas treneriem pasaulē. Viņš sportistiem rekomendē pirms svarīgām sacensībām doties divu nedēļu nometnē, atslēgties no visas pasaules, ar ģimeni un draugiem sazvanīties labākajā gadījumā reizi dienā. Jo tas viss atņem uzmanību, enerģiju. Ir grūti būt nometnē, bet savā ziņā arī vieglāk, jo nav ikdienas dzīves. Ir tikai treniņi, un brīvais laiks tiek veltīts, lai tiem sagatavotos. Sākumā par to, ka nav normālas privātās dzīves, es nedomāju, pēc tam sāku ļoti stresot, sapratu – tam vajag laiku, kura man nav! Tagad īsti neuztraucos. Māju jautājumu beidzot esmu nokārtojusi. Vasarā izmantoju iespēju, un nu varu teikt, ka man Latvijā ir pašai savas mājas. Pirms tam bija tikai istabiņa pie vecākiem. Turcijā es strādāju, Latvijā atpūšos – ir otrādi nekā citiem cilvēkiem.”

Mazs šaubu tārpiņš grauž saistībā ar sportisko nākotni. “Daži profesionāļi runā, ka smaiļošana mirst dabīgā nāvē. Jaunā tendence ir SUP dēļi – ar tiem var nodarboties ikviens, brauc tik saullēktus un saulrietus skatīties… Nupat Starptautiskā airēšanas federācija nolēma, ka no olimpisko spēļu programmas vēlētos izņemt tieši to distanci, ko airēju es – 200 metrus. Pirms tam man bija mazs sapnis par Parīzes olimpiskajām spēlēm 2024. gadā – varētu mēģināt, varbūt sanāk. Tagad īsti nezinu. Ja atstās tikai 500 metrus, tas nav mans,” spriež Lāsma.

“Varētu teikt, ka ceļš uz olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro man bija ātrs, viegls un mazsāpīgs. Lai gan dažu brīdi dūša sašļuka, tad mēģināju sevi pierunāt – nu pamēģini, nemet airīti krūmos par ātru. Starpība starp mani un meiteni, kura netika uz Rio, bija 0,007 sekundes. Uz aci to nevarēja noteikt, tikai fotofinišā. Katra sīkākā kļūda var maksāt lielu iespēju. Vai tas morāli ietekmē? Uz starta par to nedomāju. Protams, būtu žēl, ja es būtu bijusi tā, kas zaudēja tās sekundes tūkstošdaļas. Skaidrs, ja mērīšana ir tik smalka, nozīme ir pilnīgi visam. Es noteikti zinu, ko brokastīs nedrīkst ēst gurķus, tad var nākties ar tiem satikties vēlreiz.”

Uz olimpiskajām spēlēm – caur adatas aci

“Riodežaneiro sapratu, ka olimpiskās spēles ir īpašas, tas nav kā pasaules čempionāts vai pasaules kauss. Pirms tam daudzi teica – nu ko tu streso, būs tāpat, tie paši cilvēki... Bet tā nav. Atmosfēra, iekšējā sajūta, pat gaiss ir pilnīgi citāds,” atceras Lāsma. “Tu brauc uz startu un saproti – uz tevi skatās visa pasaule. Bet cik cilvēku skatās pasaules čempionātu airēšanā? Olimpiskajās spēlēs atbildība ir lielāka. Ļoti ceru, ka tikšu cauri atlasei un būšu tur vēlreiz. Tagad, šķiet, es zinātu, uz ko koncentrēties.

Tas, ka Tokijas olimpiskās spēles par gadu tika pārceltas, sākumā, protams, no līdzsvara izsita, bet tagad uz to skatos kā uz iespēju – varēšu labāk sagatavoties. Likās, ka laiks slīd ārā no pirkstiem, nepaspēšu dabūt tik labu formu, cik gribētos. Tas ir kā studentam, kuram pirms eksāmeniem allaž vienas dienas pietrūkst, lai zinātu visu. Bet tagad – re, kur tas laiks tiek dots! Pati vajadzīgo kvotu vēl neesmu izpildījusi. Nav kā vieglatlētikā vai peldēšanā – izpildi normatīvu un tiec uz olimpiskajām spēlēm. Ir jādabū konkrēta vieta konkrētās sacensībās.

Tas ir kā izspraukties caur adatas aci. Airētāji zina – iepūtīs ne tāds vējš, uznāks viļņi, un viss – atkal četrus gadus jāstrādā. Tikšana uz olimpiskajām spēlēm ir milzīga laimes spēle, bet ir cilvēki, kuriem veicas. Sezonas plāni pajuka, nākas pielāgoties. Kurš labāk adaptēsies, tam arī veiksmīgāk izdosies visu realizēt.” Tieši tāpēc Lāsma Liepa ir mierīga un par nākotni šobrīd nedomā, lai netērētu enerģiju stresojot. Arī par medaļām viņa galvu nelauza – vispirms jātiek līdz cīņai, un pēc tam viss ir iespējams.

Lāsmas skatījums ir tiešs: “Uzskatu, ka olimpiskās spēles bija labākā pieredze manā dzīvē, lielākais, ko esmu paveikusi. Saproti, esi ticis starp labākajiem – tas ir nektārs, koncentrāts... Tik daudzi par to ir sapņojuši, tūkstošiem, bet tā arī nav nokļuvuši. Taču man ir izdevies. Un tas ir daudz. Mans lielākais sasniegums sportā ir medaļas, bet dzīvē – tas, ka esmu apmierināta ar to, ko daru, nepakļaujos sabiedrības spiedienam, ieteikumiem no malas, svešiem uzskatiem. Esmu pārliecināta – dzīvē svarīgākais ir ticība pašam sev.”