Niklāvs Kurpnieks Gaiziņkalnā bēg no vajātājiem. Kāpēc?

Tāpēc, ka Dailes teātra aktieris regulāri piedalās "Bada spēlēs" – piedzīvojumu sacensībās, kurās dalībnieki iejūtas medījuma lomā, plašā meža teritorijā cenšoties noslēpties un izbēgt no vajātājiem – profesionāliem apvidus skrējējiem. Uzvar tas, kurš šajās 32 stundu ilgajās cilvēku “medībās” tiek noķerts pats pēdējais.

Šajā rudenī "Bada spēles" notika Gaiziņkalna apkārtnē, un starp vairāk nekā 70 drosminiekiem bija arī Niklāvs Kurpnieks. “Man ir tik daudz darbu, ka bija nepieciešams atrast laiku sev, uz kādu dieniņu izrauties no ikdienas skrējiena, rutīnas.  Vienkārši pabūt mierā, ideālā variantā pabaudīt dabu. Bet "Bada spēles" – tas ir kaut kas vārdiem neaprakstāms, tas ir pasākums, kas visu to sniedz. "Bada spēļu" rīkotājs Edijs Dzalbs ar savu komandu radījis dinamisku, pārdomātu un aizraujošu pasākumu, kuru cenšos neizlaist, kopš tas izveidots. Piedalos jau ceturto gadu un noteikti piedalīšos arī turpmāk, protams, ja darba grafiks to atļaus,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Kurpnieks, kurš izlaidis tikai vienas "Bada spēles", un tikai tāpēc, ka īsi pirms tām kalnos slēpojot salauza kāju.

Šoreiz Niklāvam mežā izdevās noturēties desmit stundas, esot 25. labākajam no visiem dalībniekiem. “Šīs desmit stundas man bija kā meditācija un piedzīvojums ar neaprakstāmu adrenalīna sajūtu. Nācās no vajātājiem gan slēpties, gan mukt, gan vienkārši trīs stundas pagulēt mežā zem papardēm un vērot zvaigznes... Saņēmu visdažādāko sajūtu pilnu spektru. Jāatzīst gan, ka fiziski bija grūtāk nekā iepriekšējos gadus. Brikšņi, dubļi, kalni un lejas – tas viss prasīja daudz spēka. Turklāt bija arī diezgan vēss, pa nakti pat bija mīnusi, tāpēc biju ļoti silti apģērbies, bet šis siltais apģērbs bija arī ļoti smags, vairāki kilogrami, un tas mani diezgan nogurdināja. Patiesībā pat bija labi, ka mani noķēra īsi pirms deviņiem vakarā, – jutos atvieglots, jo sapratu, ka beidzot varēšu atpūsties,” iespaidos dalās aktieris.

Niklāvs Kurpnieks piedzīvoja arī mirkļus, kad sirds no krūtīm vai kāpa ārā. “Noslēpos aiz milzīga ozola netālu no ceļa, kas iet apkārt Gaiziņkalnam. Vispirms viens vajātāju bariņš pagāja garām, tad vēl divi vajātāji aizskrēja pa šo ceļu, taču mani nepamanīja. Lēnām tuvojos imunitātes zonai, kurā obligāti jāatrādās ik pēc noteikta laika posma, stāvēju meža maliņā netālu no ceļa, bet tur – autobusu pietura. Un tur esoši cilvēki sāka saukt: “Re, kur viens slēpjas!” Sabijos, pārlēcu aiz cita koka noslēpties, taču šo skaņu sadzirdēja vajātāji. Tā viņi mani noķēra. Par laimi, pirms tam jau biju ieguvis imunitātes žetonu, kas ļāva man atgriezties spēlē. Savukārt jau vēlu vakarā tumsā lēnām lavījos pa ceļu, līdz pēkšņi man priekšā parādījās divas gaismiņas – vajātāji! Īsti vairs nebija, kur mukt, tāpēc vienkārši ceļmalā palīdu zem pāris paparžu zariņiem un pamiru. Biju metra attālumā no vajātājiem, taču viņi paskrēja garām! Noķēra mani pats pasākuma rīkotājs Edijs Dzalbs. Kā jau katru gadu. Man pat šķiet, ka tā viņam ir īpaša bauda un misija tieši mani noķert,” smej Niklāvs, piebilstot: “Jā, mani noķēra, bet pēc tam līdz pasākuma centram nācās lauzties vēl 40 minūtes cauri brikšņiem un purviem.”