Ja nemaināmies paši, dzīve izmaina. Unas Ulmes dienasgrāmata TV šovā "Sapņu ķērājas". 2. sērija

Mēs nekad nebūsim labi visiem

Pēc pirmā raidījuma no savām Instagram sekotājām saņēmu dažādas atsauksmes, kā pozitīvas un iedrošinošas, tā kritiskas un ironiskas. Mūs nosauca par “sapņu klikšķinātājām”, un izskanēja arī vārds “banāls”. Tas lika man aizdomāties par to, kā uztveram kritiku un kāpēc allaž tas negatīvais aizķer vairāk nekā labais. Es mēdzu pārdomāt un analizēt katru kritisko komentāru, burtiski ielīst cilvēka smadzenēs, cenšoties izprast viņa teikto. Uzdodu sev jautājumus, kas bija nepareizi, varbūt vajadzēja darīt citādi – vārdu sakot, sāku sevi apšaubīt un kritizēt. Tajā pašā laikā lieliski saprotu, ka mēs nekad nebūsim vienādi labi visiem.

Kāpēc mēs tik ļoti cenšamies izpatikt, tiekties pēc citu novērtējuma – šie jautājumi bija mūsu diskusijas centrā, apspriežot tēmu "perfekcionisms". To ierosināja Grēta, kuras dzīve ilgstoši bija skrējiens pēc atzinības, atstājot novārtā sevi, kas beigu beigās noveda pie veģetatīvās distonijas.

Ja nemaināmies paši, dzīve izmaina

Arī es esmu saskārusies ar līdzīgu pieredzi. Manā dzīvē bija periods, kad, neraugoties uz veiksmīgu karjeru, pati sevi vērtēju ārkārtīgi zemu. Nekad nešķitu sev gana laba, biju kompleksu pārņemta un savu pašapziņu cēlu, nevis risinot šo problēmu, bet slēpjoties aiz ārēji koša tēla. Tā gluži kā naktstauriņš sitos pret lampu, bēgot no realitātes, līdz arī mani noķēra veģetatīvā distonija.

Atskatoties atpakaļ, varu teikt – labi, ka tā. Ja nebūtu šīs slimības, iespējams, joprojām spēlētu teātri uz pašas uzbūvētās skatuves un turpinātu sev melot. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka priekškars agri vai vēlu aizvērtos un man tik un tā nāktos sākt strādāt ar savām problēmām, tikai kritiens būtu smagāks un augšāmcelšanās grūtāka. Tā arī bija viena no mūsu sarunas atziņām, ka reizēm dzīve piespēlē dažādas situācijas, lai mēs ieraudzītu problēmu un mainītos augšup.

Dzīvo, kā pati vēlies

Arī mūsu raidījuma viešņai, juristei Ievai Brantei nācās saskarties ar ļoti sāpīgu pieredzi, kas viņu atbrīvoja no perfekcionisma. Pēc tam, kad negaidīti no dzīves aizgāja Ievas mazdēliņš, viņa saprata, ka plānošana ir bezjēdzīga un patiesībā mēs neko nespējam kontrolēt. No tā brīža viņa dzīvo dzīvi, kā pati vēlas. Lai noslēgtu šo sāpīgo dzīves posmu, Ieva publicēja bildi, kur guļ zārkā, kas izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. Ievai tā bija simboliska izkāpšana no zārka vārda vistiešākajā nozīmē, parādot sabiedrībai, cik nožēlojami ir staigāt pa pasauli kā dzīviem miroņiem, ko viņa arī pamato sarunā ar mums.

Savukārt mūsu otrā viešņa, horeogrāfe Ieva Biteniece mācās sadzīvot ar diagnozi “atkarība no kontroles”. Ja kaut kas nenotiek kā iecerēts, Ievai sākas panikas lēkmes. Arī viņa ir gājusi garu ceļu, lai sadzīvotu ar šo slimību. Ievas foršākā atziņa ir tāda, ka perfekcionisms pats par sevi nav nekas slikts, ja tikai mēs to izmantojam sevis pilnveidošanai.

Atklāt spēka potenciālu

Šajā raidījumā mēs nekur nelidojam un sevi neizaicinām, jo savus sapņus īsteno mūsu harmoniskākā un pašpietiekamākā “sapņu ķērāja” Liene. Viņa tiešām ir pretstats mums pārējām un fascinē ar savu iekšējo mieru, sievišķību un spēju viegli raudzīties uz dzīvi. Lai arī saskārusies ar ļoti smagu dzīves triecienu – vīra zaudējumu, Liene nav padevusies grūtību priekšā un iedvesmo mūs visas tvert vieglāk apkārt notiekošo.

Lienes sapnis bija vēlme atgriezties laimīgajās bērnības atmiņās, kad viņa vasaras pavadīja laukos pie vecvecākiem, kur bija zirgi. Un izjāde ar zirgu sniedza Lienei šo laimes sajūtu.

Savukārt otrs sapnis - boksa treniņš - gan mūs visas pārsteidza. Pēkšņi Liene parādīja, cik milzīgs ir viņas iekšējais spēks, kas, visticamāk, palīdzējis tikt galā arī ar dzīves sitieniem. Un Lienē šis spēka potenciāls ir patiešām jaudīgs...

Neļaut uzdzīvei sevi kontrolēt

Kā allaž, raidījuma noslēgumā pie mums viesojas vīrietis, un šajā reizē tas ir sportists Kaspars Kambala. Viņu pazīstu jau sen, tāpēc, protams, pavaicāju, kā viņam sokas ar trakulīgo uzdzīvi. Izrādās, Kaspars ar to ticis galā, ir izveidojis ģimeni un promejot man pačukstēja, ka arī atteicies no alkohola. Tāpēc lielai daļai, kas pazīst Kasparu, šī saruna būs ļoti pārsteidzoša, jo viņš patiešām ir mainījies. Kļuvis nosvērts, mierīgs un ļoti atklāti dalījās ar mums savās sāpīgajās dzīves pieredzēs - kā zaudējot tuvus cilvēkus, tā dzīvojot ar distoniju.