Homeopāts, kurš redz auras: "Cilvēks ir pārāk sarežģīts, lai viņu ārstētu kā santehniķis"

Dāvids Poļiščuks cilvēku uzlūko kā vienotu veselumu – miesas, dvēseles un gara. Ik dienu viņš pieņem 15–20 pacientus no visas pasaules. Latvijā Dāvids viesojās, lai filmētos “Latvijas Televīzijas radījumā 700 pasaules brīnumi. Svētā zeme”, kas būs skatāms 2016. gadā.

Robežpārkāpējs

Kad desmitos no rīta Vecrīgā tiekos ar Dāvidu, viņš izskatās možs un labā noskaņojumā. Dāvids miegam velta ne vairāk kā četras stundas diennaktī, jo laiks ir vērtība, liels dārgums. “Es daudz lasu,” viņš paskaidro. Viņš ir asprātīgs, reizēm sarkastisks stāstnieks, kas zibenīgi maina tēmas, no Kabalas un šūnu pētniecības pārejot pie gurķīšiem. Man pretim sēdošajam cilvēkam ar caururbjošo skatienu ir vairāk enerģijas nekā apkārtējiem, kas, baudot saulaino un vēl nedaudz miegaino rīta cēlienu, pie galdiņiem laiski malko kafiju.

“Cilvēki ir slinki, neattīsta sevi. Mēs daudz guļam un stundu pavadām tualetē vai vannas istabā – vietās, kur neko nevar iemācīties. Cilvēkam būtu jādzīvo, esot labā fiziskā, mentālā un garīgā stāvoklī, tādā kā 3D formātā. Nevienu līmeni nevar aizmirst. Ir cilvēki, kas attīsta tikai fizisko – bauda, izklaidējas, bet viņiem pietrūkst intelekta. Savukārt tie, kas apgūst garīgas mācības, jau sasniedz augstākās oktāvas.” Dāvids uzslavē Latvijas virtuvi, īpaši kraukšķīgos marinētos gurķīšus un patisonus, bet no brokastīm atsakās, paskaidrojot, ka krokas smadzenēs un kuņģī pēc skata ir vienādas – kad viens orgāns strādā, otrs atpūšas.

20. gadsimta septiņdesmitajos gados 18 gadu vecais Dāvids kopā ar vecākiem no Padomju Savienības pārcēlās uz Izraēlu. Dāvids dienēja elitārā speciālo uzdevumu vienībā, pēc armijas iestājās Telavivas Medicīnas institūtā. Studējot medicīnu, Dāvidu kaitināja striktās robežas, ko nosprauda zinātne, toties interesēja tautas medicīna – ķīniešu un tibetiešu, kam nebija ierobežojumu. Dāvids sāka apgūt klasisko homeopātiju – ar stipri atšķaidītiem un potencētiem dabiskas izcelsmes preparātiem stimulēja ķermeņa spēju dziedināt pašam sevi un uzveikt slimību ar tam dabiski piemītošās vitalitātes palīdzību. Tomēr Dāvidu neapmierināja viens no klasiskās homeopātijas principiem – viena medikamenta lietošana. Jaunajam censonim šķita, ka pacienta veselības uzlabošanās notiek pārāk gausi, tāpēc viņš pievērsās kompleksajai homeopātijai, kas pieļauj lietot vairākus preparātus vienlaikus.

“Izplatītām slimībām var būt vairāki tūkstoši preparātu, vēzim – kādi divdesmit. Dažādiem dvēseles stāvokļiem var piemeklēt simtiem preparātu, bet retām garīgām kaitēm domāti nedaudzi,” stāsta Dāvids, piebilstot, ka, piemēram, Dauna sindromu izārstēt nevar, bet stāvokli var uzlabot. Dāvids uzreiz paskaidro, ka neaprobežojas tika ar mūsdienu medicīnas sasniegumiem, homeopātiju un fitoterapiju, bet lieto arī metafiziskus ārstēšanas veidus. Strādājot ar cilvēku, viņš vienmēr balansē starp garīgo un fizisko līmeni. “Kas mani piesaista parapsiholoģijā? To nav iespējams izprast, izskaidrot, kā arī izmantot, lai gūtu personisku labumu, jo sekas var būt smagas. Tomēr parapsiholoģija eksistē tikpat ilgi, cik pasaule. Gaišredzība, telepātija, telekinēze, biolokācija, dziedniecība – tās visas ir parapsiholoģijas prakses. Pirmajām valsts amatpersonām un slavenībām ir savi astrologi un gaišreģi, bez kuru līdzdalības netiek pieņemti valstiski svarīgi un globāli lēmumi.”

Tas bija mans futbols

Kad Dāvids bija pavisam mazs, viņš nezināja, ka citi neredz to, ko viņš, – tādu kā varavīksni apkārt cilvēkam. Dāvids joprojām redz auras. “Vietā, kur fiziskais ķermenis ir nevesels, aurā ir pārrāvums, tā ir tumša. Cilvēks ir pārāk sarežģīts, lai viņu ārstētu ar brutālām metodēm, kā santehniķis ar divām atslēgām. Es neapstājos virspusē, bet eju dziļāk un pieskaros augstākam līmenim – saiknei ar Dievu, augstāko,” viņš stāsta.

Agrā bērnībā Dāvids dzīvoja pie vecmāmiņas, kas ticēja pārdabiskiem spēkiem un daudzas neizskaidrojamas lietas pieņēma kā pašsaprotamas. Tāpēc durvis uz citām dimensijām, kas ir pavērtas ikvienam bērnam, Dāvidam pieaugušie neaizcirta ar frāzēm: “Dumjš esi? Pārtrauc runāt muļķības!”

“Man bija gadi pieci, kad bērnudārzā ienāca reliģiozs cilvēks, varbūt mācītājs. Viņu apņēma septiņu krāsu aura, lai gan cilvēkiem parasti ir divas trīs, retos gadījumos četras auras krāsas. Sacīju: “Cik smuki – spīd kā eglīte!” Cilvēks izbrīnījās: “Par ko tu runā?” Spēja saredzēt pārdabisko piemīt ikvienam bērnam līdz 3–4 gadu vecumam. Vēlāk šīs spējas aizver prāts, pārklāj racionālā domāšana. Vecāki pauž, ka tās ir muļķības, un bērna galvā neparastā uztvere bloķējas.”

Netālu no Dāvida mājām bija klosteris, kura pagrabos glabājās pasaules kārtību apceroši manuskripti, rakstīti vecajā drukā. Tur bija paslēpti filozofiski apcerējumi, grāmatas par šamaniskām ārstēšanas metodēm, ezoteriska literatūra. Kamēr citi puikas ārā spēlēja futbolu, Dāvids sēdējā zem drūmām, pārpasaulīgām klostera velvēm, kur viņam atklājās antropozofijas pamatlicēja Rūdolfa Šteinera garīgo meklējumu ceļi, kosmoloģija un cilvēces vēsture. “Tas bija mans futbols, un es jutos fantastiski.”

Dāvids aizvien vairāk sāka aizrauties ar plašākai sabiedrībai apslēptām zināšanām. Viņu apbūra filozofa, mistiķa un skolotāja Georgija Gurdžijeva filozofiskās koncepcijas un neizskaidrojamās spējas. Gurdžijevs un viņa skolnieks – intelektuālis, filozofs un žurnālists Pjotrs Uspenskis – jaunajam Dāvidam kļuva par absolūtas brīvības, iekšējas viengabalainības un augsta garīguma paraugiem. Starp citu, no Gurdžijeva pašattīstības mācības ir radies psiholoģijas novirziens – neirolingvistiskā programmēšana.

Bez zābakiem neiebrist

Dāvida dzīvē viss notika pakāpeniski – viņš praktizēja, mācījās, eksperimentēja, gāja aizvien tālāk, neapstājās pie sasniegtā. Tagad viņš jūtas kā diriģents, kas ne vien diriģē orķestri, bet rada mūziku. “Klasiskajā homeopātijā viens spēlē vijoli, otrs klavieres. Man jāsavieno 30, 40 un 50 zāles, lai tās cilvēkā radītu savu harmonisko koncertu – dvēselei un ķermenim,” saka izraēliešu ārsts. Gandrīz trīsdesmit gadu Dāvids nodarbojas ar eksperimentālo homeopātiju – no augu ekstraktiem, sakņu izvilkumiem un minerāliem radot unikālus preparātus, jo “cilvēkā ir visa zemeslode”.

Cilvēks ir staigājoša Mendeļejeva tabula – mūsos ir zelts, dzelzs, varš, cinks utt. “Slimība ir kā slēgta lāde ar pazaudētu atslēgu. Es cenšos to atrast un, ja nespēju, radu jaunu slēdzeni,” viņš saka. Ar hipnozes un paša radīto, no daudziem komponentiem sastāvošo ārstniecības preparātu palīdzību ārsts bloķē kara ainas un traumējošās atmiņas, kas vajā, iedzenot depresijā, Izraēlas kareivjus. Pēc viņa domām, gan laime, gan nelaime ir koncentrēta pašā cilvēkā. Ja no zemapziņas izdzēš bailes un ciešanas – to, kas traucē plūst dzīvības enerģijai, cilvēks atjaunojas visdziļākajā līmenī un atveseļojas. Pārraujot traumējošu sajūtu ķēdi, cilvēks atdzimst dzīvei. Dāvids stāsta, ka spēj panākt, lai tā notiek. Lūdzu, lai Dāvids nosauc slimības, kuras apņemas uzveikt. Viņš iesmejas un sāk: migrēna, muguras sāpes, problēmas ar urīnpūsli, elpošanu, atmiņu, sieviešu slimības, matu izkrišana, hroniskas kaites un iekaisumi. Izrādās, lai nosauktu visas kaites, ir jāuzskaita medicīnas enciklopēdija.

“Daudzi diemžēl atnāk tikai tad, kad jau no ārsta saņēmuši nāves spriedumu un dzīvot atlicis pusgadu. Tad viņi attopas, ka ir vēl citas iespējas. Ja dvēsele nav līdzsvarota, rodas slimības fiziskajā ķermenī, bet var būt arī otrādi – fiziskās kaites var iespaidot mentālo un garīgo stāvokli. Teiksim, sportists, lieliskā formā, nokļūst autoavārijā un gūst traumas. Fiziskais ķermenis slimo, un cilvēks sabrūk, sāk dzist arī garīgi. Piemēram, aknu slimība nav tikai fiziska, tai ir enerģētisks cēlonis. Pēc ķīniešu medicīnas, aknas ir mūsu ausis – tās pat ir vizuāli līdzīgas. Ja cilvēks ir saņēmis pamatīgu sitienu porciju, lamas un nolādējumus, ar šīm negācijām piepildās aknas un rodas kaite,” stāsta Dāvids un pajoko, ka sistēma ir tik sarežģīta, ka bez zābakiem tajā neiebrist.

“Veiksme, veselība un pat panākumi biznesā ir atkarīgi no tuviem cilvēkiem, kas mūs apvelta ar labu, stimulējošu vai netīru enerģiju. Ja mājās ir labas grāmatas, skaisti mākslas priekšmeti, gleznas, tas viss rada pozitīvu enerģētisko lauku, bet pietiek ar vienu nelietīgu cilvēku, lai enerģija tiktu pārlādēta un darbotos ar mīnusa zīmi,” stāsta dziednieks. Viņa pacientu vidū ir daudzi kabalisti. Kabala ir seno ebreju ezoteriskā mācība, kuras saknes ietiecas divus gadu tūkstošus tālā senatnē. Tieši Kabalai pieder ideja par mikrokosmosu un makrokosmosu, augšējā un apakšējā abpusējo atbilstību. Rietumos Kabala sāka izplatīties 19. gadsimta vidū. Mūsdienās piedzīvo renesansi – tai pievērsusies Britnija Spīrsa, Demija Mūra, Bārbra Streizande, Stings, Madonna, Deivids Bekhems un citas šovbiznesa zvaigznes. Ne velti pasaulē ironizē, sakot Holivudas Kabala. Kabalas centrs atrodams arī Latvijā.

Dāvids man pasniedz lapiņu ar Kabalas svētajiem rakstiem – retām zīmēm, kas kodē augstāko spēku labvēlību, un piebilst, ka simbolisko zīmējumu viņš radījis 12 gadu laikā un tas vienmēr ir kopā ar viņu. Neko daudz par Kabalu nezinu, tomēr lapiņu saudzīgi ielieku makā. Un ja nu... Ap manu kreiso roku – sirds pusē – tiek apsiets sarkans vilnas diegs, tas esot pozitīvi uzlādēts meditāciju un lūgšanu laikā. Aproce attīstīšot iekšēju spēku un gādāšot par radošu pasaules uztveri. Nav slikti, ņemot vērā, ka ar sarkanās dzijas dzīparu piesienos pie iespaidīgās pasaules zvaigžņu plejādes.

Roku lasītājs

“Viss, kas saistīts ar rokām, tas ir mans,” izsaucas Dāvids. Par rokām Dāvids sāka interesēties, kad pamanīja, kā mainās paša plaukstu līnijas. “Jo ilgāk es pētu rokas, jo labāk saprotu, ka tās slēpj daudz noslēpumu. Katrā cilvēkā ir ielikts brīnumains dabas spēks. Kāds tieši, var pateikt pēc plaukstām,” stāsta Dāvids. “Mūsu ķermenī ir visi informācijas centri, katra kustība, pieskāriens pastāsta par mums daudz precīzāk nekā mēs paši. Es braucu autobusā, paskatos, kā cilvēks tur rokas, un jau daudz ko zinu par viņu.

Daudzi nodarbojas ar teorijām, bet mans lauciņš ir praktiskā psiholoģija.”

Dāvids pārzina hiromantiju – cilvēka dzīves ceļa, pagātnes un nākotnes notikumu atspoguļojumu plaukstu līnijās, hirognomiju, kas pēta personību pēc rokas un pirkstu formas, pacēlumiem, liekumiem, locītavām, kauliņiem, nagiem utt., kā arī hirogrāfiju – korektējošo hiromantiju, kas saistīta ar negatīvu notikumu un briesmu novēršanu, mainot plaukstas zīmējumu. Dāvids nodarbojas arī ar dermotoglifiku – zinātni, kas tiek lietota kriminālistikā un ļauj noteikt ģenētiskas slimības. “Tas ir augsts lidojums, joma, kurā ielūkoties uzdrīkstas retais.”

Dāvids spēj nolasīt slimības ģenētisko kodu un to, vai cilvēks ir ekstrēms, slinks vai – gluži otrādi – darbīgs. “Kad cilvēks ienāk pasaulē, viņam jau ir zīmes, kas vēsta par nosliecēm, rakstura īpašībām, iespējām, talantiem, slimībām. Tikai no katra paša ir atkarīgs, vai viņš realizēs savus talantus vai ne, attīstīsies slimības vai arī viņš nodzīvos veselīgu mūžu. Saka, daļu slimību – sirdskaites, diabētu – mēs mantojam no senčiem. Uzskatu, ka vienīgais, ko medicīna pilnībā pierāda, ir nāve. Jā, to mēs mantojam no vecākiem, bet pārējo sastrādājam, iegūstam pa ceļam. Desmit procenti noslieču ir iedzimtas, bet tas maz ko nozīmē. Arī mašīnai ir nosliece apgāzties, bet ne katra apgāžas. Cilvēki bieži vien nepazīst sevi, nezina savu sūtību.”

Dāvids aplūko manas rokas un paspaida nagus – tā viņš sajūt cilvēka enerģiju. “Kreisajā rokā ir tas, ar ko ienākam šajā pasaulē, labā rāda, kurp ejam. Dzīves, prāta un mīlestības līnija nemainās, bet uz tām var būt pārrāvumi un aizsardzības zīmes – salas, trijstūri, četrstūri, punkti. Tie rodas no jauna un liecina par to, ka cilvēku no dažādām nelaimēm sargā viņa augstākie padomdevēji, labie gari. Tie var būt miruši tuvinieki, piemēram, vectētiņš vai vecmāmiņa.” Dāvids viegli paspaida uzkalniņus pie pirkstu pamatnēm, aplūko līnijas, kārtīgi izčamda, šķiet, ka ieklausās, un trāpa precīzi: “Šajā vecumā jūs zaudējāt tuvu cilvēku, jo no šīs vietas nāk vēsums.”

Dāvids turpina stāstīt par attiecībām ģimenē un izvēlēm. Viņš lasa rokā kā dzimtas vēstures grāmatā, tad pievēršas veselībai, atklājot, ka vairāk ēdu zaļumus, nevis gaļu, tāpēc organismam trūkst dzelzs un B grupas vitamīnu. Tā ir taisnība. Var jau būt, ka viņš ir tikai mentālists, lielisks cilvēku pazinējs, kas spēj nolasīt slēptas emocijas, atklājot rakstura nianses, tomēr liela daļa no tā, ko viņš man pasaka, ir tīra patiesība. Dāvids ir sarakstījis vairākas grāmatas, tostarp divus sējumus “Par ko stāsta rokas”.

“Tev ir dota rokas līnija, bet šajā pasaulē kuģa kapteinis esi tu, tev vienmēr ir izvēle,” paskaidro Dāvids. “Tu vari aiziet līdz noteiktam punktam, bet, ja pārrēķināsies, tevi atmetīs atpakaļ. Cilvēka dzīve, viss viņa ceļš reiz atklājas kā tunelis, un beigās viņš iziet gaismā vai tumsā – viss ir atkarīgs no paša.” Runājot par likteņa un paša izvēles proporcijām, tiekam arī līdz dvēseles reinkarnācijai. Dāvids nešaubās: reinkarnācija pastāv. “Kāds trenējas uz mūsu dvēselēm. Jā, dvēsele pārdzimst, bet, kad sekos nākamā iziešana arēnā un kāds numurs mums tiks piešķirts, mēs nezinām.”

Zili brīnumi sākas, kad Dāvids kopā ar Latvijas Televīzijas filmēšanas grupu dodas uz Liepāju, lai Latvijas mūziķu slavas alejā bronzas plāksnēs atstātajos plaukstu nospiedumos izlasītu dzīvesstāstus. Hiromantam gandrīz precīzi izdodas noteikt lūzuma un pacēluma periodus konkrētu mākslinieku dzīvē un pamanīt košākās rakstura īpašības. Gunta Veita roku līnijās Dāvids izlasa: “Šā cilvēka augstais lidojums sākās agri, ap gadiem divdesmit pieciem.” Guntis Veits 25 gadu vecumā izveidoja grupu Credo, kas uzreiz nokļuva uz popularitātes viļņa. “Pēc 35 gadu vecuma notika lūzums – pamatīgas pārmaiņas dzīvē.” Kad Veitam bija 35 gadi, grupa izjuka, viņš pameta mūziku un pievērsās biznesam.

Zigmara Liepiņa rokas Dāvids raksturo kā enerģētiskas un spēcīgas. Dāvids prāto, ka šis cilvēks paralēli darbojas divās dažādās jomās, piemēram, radošajā un politikā. Liepiņš patiešām ir gan uzņēmējs, gan komponists. Pietuvojoties Ulda Stabulnieka roku nospiedumam, Dāvids teic, ka jūt vēsumu. Ir varbūtība, ka šis cilvēks vairs nav kopā ar mums. Uldis Stabulnieks no dzīves šķīrās 2012. gadā. Rodrigo Fominu Dāvids raksturo kā emocionālu cilvēku, kura karjera sākusies bērnībā. Igo profesionālo karjeru sāka 16 gadu vecumā un 18 gados jau bija Latvijas superzvaigzne. Izraēliešu hiromants uzmin arī vecumu, kurā mūziķis šķīrās no pirmās un otrās sievas. “Dziļš prāts, bet galavārdu viņā saka emocijas,” par Igo saka roku eksperts.

Brīnumi notiek!

“Es katru dienu saskaros ar kādu brīnumainu stāstu,” smejas Dāvids, kad lūdzu pastāstīt par pacientiem. Pirms vairākiem gadiem pie Dāvida atnāca jau pavecs cilvēks. Kad Dāvids tika galā ar bezmiegu un sāpēm mugurā, viņš pievērsa uzmanību vīra rokām. “Gribat, es jums atgriezīšu jaunību,” rosināja dakteris. “Jūsu rokās ir zīmes, kas apliecina, ka jums jānodarbojas ar gleznošanu vai veidošanu, un tad mainīsies visa dzīve. Tādas rokas kā jums ir slaveniem māksliniekiem.” Uzrunātais saviebās: “Jūs vienkārši smejaties par vecu vīru. Tā jokot nav labi.” Dāvids nelikās mierā un teica, ka gribot noslēgt derības. Pēc divarpus gadiem vīrs piezvanīja Dāvidam un uzaicināja uz savu pirmo izstādi. Viņš jutās lieliski. Vēlāk jaunizceptais mākslinieks pārcēlās uz Ameriku, kur turpināja keramiķa karjeru.

Sieviete, kura ārstējās pie Dāvida, atveda savu vīru – viņš neticēja Poļiščuka metodēm. Viņam bija konstatēts aknu vēzis – dzīvot atlicis trīs mēnešus. Dāvids teica: “Tev tāpat nav ko zaudēt, pamēģināsim! Nevajag ticēt, vienkārši dzer zāles.” Dakteris radīja pilienus, domātus konkrētajam slimniekam. “Pagāja astoņi deviņi mēneši, un sieva priecājās, ka vīrs sācis strādāt dārzā un palīdz dēlam vadīt vīna veikalus. Kad veselība uzlabojās, vīrs atmeta ar roku: “Ārsti kļūdījās, man nebija nekāda vēža.” Viņš pārtrauca lietot manus pilienus, bet to nedrīkstēja darīt, jo, tāpat kā ugunij, lai tā kvēlotu, jāpiemet ogles, viņa organismam bija vajadzīgi pilieni. Kādu dienu man zvanīja sieva un teica, ka vīram sākusies asiņošana. Viņu aizveda uz slimnīcu. Sapratu, ka neko vairs nevaru darīt. Tajā vakarā redzēju vīrieša fantomu, kas pamazām gaisa, un es zināju, ka no rīta viņa vairs nebūs šajā pasaulē.”

Kādu nakti Poļiščuku dzīvoklī atskanēja telefona zvans. Tas bija Uri Gellers no Anglijas – iluzionists, mistiķis, televīzijas šovu zvaigzne, tas pats, kuram slavu atnesa veikli triki – metāla karošu saliekšana un Londonas torņa pulksteņa Bigbena apstādināšana. Uri pastāstīja, ka viņa izraēliešu draugus piemeklējusi nelaime – viņu dēls cietis autoavārijā un atrodas slimnīcā komā. Uri teica: “Tu esi tuvumā. Bez tevis neviens cits to nespēs...” Dāvids devās uz slimnīcu, kur ārsti pacienta stāvokli raksturoja kā bezcerīgu. Uzmanīgi izpētījis jaunieša rokas, Dāvids sacīja: “Iespēja ir! Zvaniet Uri Gelleram – man vajadzīga viņa palīdzība.”

Ārstēšana notika enerģētiskā līmenī, apkārtējiem nesaprotamā valodā. Puiša vecāki un ārsti uz notiekošo nolūkojās ar aizturētu elpu. Pēc kādiem dabas likumiem darbojas enerģijas nodošanas mehānisms no attāluma? To neviens pagaidām izskaidrot nevar, saka Dāvids. Tomēr trauslais dzīvības pavediens, kas cietušo puisi vienoja ar šo pasauli, piepildījās ar dziedinošu spēku. No rīta krīze bija pārvarēta, un puisi izdevās glābt. Dāvids teic, ka Gellera enerģija spēj ceļot laikā un telpā un šo unikālo parādību nav iespējams izmērīt ar aparātiem, to var izjust tikai empīriski. Lai gan ar amerikāņu kosmonauta Edgara Mitčela atbalstu amerikāņu fiziķi pētīja Uri Gellera paranormālās spējas, ne mazums skeptiķu Gelleru dēvē par lētu triku meistaru un manipulatoru. Pie vienota rezultāta nenonāca arī pētnieki. Pats Uri apgalvo, ka uz Zemes tāds nav vienīgais. Starp mums, planētas iemītniekiem, ir jaunā tipa cilvēki, lielu, kosmiska līmeņa notikumu priekšvēstneši. Lai kā tas arī būtu, Uri triki nevienam nekaitē – tie iedvesmo.

Pirms daudziem gadiem vecāki, stutējot no abām pusēm, pie Dāvida atveda savu 14 gadu veco meitu, kura svēra 28 kilogramus. Meitene gribēja kļūt par modeli un jau divas reizes bija nonākusi psihiatriskajā slimnīcā, tika barota mākslīgi, bet uzlabojumu nebija. Vecāki lēja asaras un lūdzās, lai ārsts glābj viņu bērnu. Dāvids ķērās pie darba un speciāli meitenei radīja pilienus ēstgribai. Pēc trim mēnešiem meitene jau svēra 46 kilogramus. “To, kā viņa virina ledusskapja durvis, mēs klausāmies kā skaistāko melodiju pasaulē,” teica vecāki. Pagāja desmit gadi, un nu jau jaunā sieviete pie daktera atveda savu mazo dēliņu.

Reiz pie Dāvida atveda astoņus gadus vecu meiteni. Bērns cieta no nepārtrauktas vemšanas vai caurejas. Meitene nespēja ne mācīties, ne rotaļāties. Viņai jau bija piešķirta invaliditātes grupa. “Ārsti plātīja rokas: nezināms vīruss – bez vārda, uzvārda un adreses. Kā tādu ārstēt? Es radīju preparātu, un bērns triju nedēļu laikā izveseļojās. Tagad man viņa ir kā meita. Man visi pacienti ir kā radinieki. Kad man izdodas viņiem palīdzēt, atdot veselību, es piepildos ar TĀDU enerģiju! Tā ir spēcīgāka sajūta par uzvaru sportā, zelta medaļu. Jo vairāk es atdodu cilvēkiem savas spējas un zināšanas, jo vairāk saņemu atpakaļ – gan veiksmi, gan zināšanas, gan profesionālu pieredzi.” Lūk, tādi Visumā likumi!

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve”  / Foto: Georgs Viljams Hibneri, Shutterstock