Draudzeņu sarunas. Pretpoli pievelkas - Una Ulme un Iveta Vecmane
Viņu draudzībai nav pārāk sena vēsture. Un viņas ir pilnīgi pretpoli – cik viena ekstraverta, tik otra introverta, cik viena skaļa, tik otra klusa, viena mīl klasiku, otra eklektiku. Bet tieši tas deviņu gadu garumā vieno žurnālisti Unu Ulmi un modes dizaineri Ivetu Vecmani. Arī šobrīd viņu dzīves rit teju vai pretējās orbītās – kamēr viena dzīvo laukos, otra radījusi jaunu apģērbu kolekciju un realizējusi savu sapni par veikalu, tāpēc viņām ir par ko parunāt! Par krīzes mācībām, par ceļu pie sevis un draudzības karmiskajiem aspektiem.
Una: – Kamēr visi pandēmijas laikā sēž mājas, tu ņem un atver veikalu! Teikšu godīgi, biju par to ļoti pārsteigta.
Iveta: – Krīzes, lai cik sāpīgas un nežēlīgas brīžiem būtu, tomēr galarezultātā noved pie laba risinājuma. Tāpēc, ka tu mobilizējies. Iestājas krīzes situācija, un tu meklē izeju. Par to, ka vajadzētu kaut ko savu vai kopā ar kādu, man domas galvā malās gadu. Jau decembrī ar Antru (Antra Hanna Pujēna, Cinnamon Concept zīmola radītāja – Red.) sākām par to runāt, bet tā tas arī palika. Vienmēr atradās citi svarīgāki darbi, skriešanas un prioritātes. Tu to atliec, pārliec, un te atnāk Covid, Bold konceptveikals, kur iepriekš tirgoju savu apģērbu, tiek aizvērts, un es sēžu mājās ar visu savu kolekciju. Ko nu? Ko tagad iesākt?
Tad nu es tādā dullumā un afekta stāvoklī atgriezos pie idejas par kopīgo projektu ar Antru, un zibens ātrumā izveidojām jaunu konceptu, apvienojoties četriem dizaineriem. Bez mums tajā piedalās arī aksesuāru zīmola Vaskala dizainere Ērika Rudika un rotu mākslinieks Valdis Brože.
Una: – Tas bija ļoti negaidīti. Krīzes sākumā mēs taču vēl sazinājāmies Zoom un domājām, ko iesākt. Jo tev bija gatava jaunā kolekcija, kuru bija plānots izrādīt atceltajā Rīgas modes nedēļā. Man pat radās doma par on-line skati manā lauku siltumnīcā. Bet jau tad teici, ka on-line nav tavs formāts.
Una: “Man vienmēr ir bijis bail palikt vienai. Tagad es pēc tā tiecos.”
Iveta: – Domāju, ka skatuves mākslinieki to lieliski saprot. Es uz to nepavelkos. Man tas neder. Man nebūtu kaifa no tā visa. Man vajag cilvēku, enerģijas apmaiņu, man vajag satikšanos, klātbūtni, apskāvienus, vārdus, sarunas. Galu galā tu pusgadu esi visu sevi licis tajā iekšā, gribas izbaudīt enerģētisko atpakaļsaiti.
Una: – Kad es aizeju pie jums uz Tērbatas ielu, tur allaž var satikt kādu paziņu. Viens atnāk, otrs aiziet, padzer kafiju, papļāpā, iedzer glāzi prosecco. Pie jums valda nepārtraukta kustība un dzīvība. Es pat teiktu – tāda maza bohēmiņa.
Iveta: – Tā vieta jau arī savā ziņā radās bohēmā. Pamazām viss tika atcelts un aizvērts, un Antra man zvana un saka: nāc pasēdēt, paraudāsim kopā. Sēžam divatā, un garām iet Valdis Brože, kurš dzīvo blakus mājā, un uzraksta Antrai – forša jums tur ballīte. Tā mēs ļoti organiski cits ar citu saslēdzāmies, nekonkurējot, bet papildinot.
Una: – Jā, man arī ir tāda sajūta, ka jums visiem četriem kopā labi saskan. Tu atnāc uz veikaliņu un principā vari izveidot perfektu koptēlu. Tikai kurpīšu pietrūkst!
Iveta: – Esam vienojušies, ka šis nebūs kārtējais konceptveikals. Negribam apaugt ar visādiem sīkumiem un krikumiem. Protams, nevar izslēgt reizēm kādu pop-up sadarbību, bet pamats nemainīsies, tāpēc tas apzināti tika iekļauts veikala nosaukumā Designers 4, kas jau izsaka visu.
Una: – Nesen rakstīji man, ka veikalā ienāca nejaušs garāmgājējs un bez domāšanas nopirka sievai kleitu no tavas jaunās kolekcijas. Tu biji tik laimīga! Kā tev šķiet – kā klienti tevi atrod?
Iveta: – Mēs tieši par to runājām ar Arvilu (mākslinieks Arvils Linde, Ivetas dzīvesbiedrs – Red.). Mūsdienās salonu var atvērt kaut vai sestā stāva dzīvoklī. Mums taču ir tādi mega ieroči – sociālie tīkli un neskaitāmas citas platformas, kurās vari bļaustīties un aicināt uz savu mistisko aliņu, mazo sapņu pasaulīti. Cilvēks, kuram patīk tas, ko tu dari, atradīs ceļu pie tevis, tāpēc lokācijai vairs nav lielas nozīmes.
Gluži tāpat kā pirms simts gadiem – ja Bērziņš šuva superīgos, pilsētā labākos vīriešu uzvalkus, informācija aizgāja no mutes mutē. Tu pati, atnākot ciemos, teici, ka visur Eiropā foršākie veikali un butiki neatrodas uz galvenajām ielām. Tur ir Zara, H&M un citi lielie magnāti. Bet mazās, personiskās vietiņas ir jāiet un jāmeklē.
Una: – Un tas ir pats foršākais! Man ļoti patīk tieši meklēšanas process, kas nav nemaz tik vienkāršs. Kā izaicinājums – atrast labākās vietas pilsētā. Bieži vien es pat neko nemeklēju. Vienkārši klīstu pa pilsētu un uzduros, piemēram, kādai vintage bodītei. Atceros, ka tieši tādā veidā tiku pie Dior klača somiņas par smieklīgu naudu.
Iveta: – Arī tā notiek. Cilvēks iet garām un saprot, ka viņam ir tur jāieiet. Tu jau vispār esi pērļu medniece. Stāstīji, ka karantīnas laikā izklaidējies Cēsu second hand veikaliņos un atradi daudz foršu lietu.
Una: – Nav jau tā, ka, dzīvojot laukos, pazūd mana modes dāmas būtība un vēlme pucēties. Man šausmīgi nepatīk sajūta, ka tu kādas divas, trīs dienas nostaigā pa māju treniņbiksēs. Es nespēju uz sevi paskatīties spogulī, tās ir tīrās šausmas. Una, kas par nolaidību! Tad uzkrāsojos, ieveidoju matus un dodos uz Cēsīm, piemēram, izņemt sūtījumu no pakomāta. Vesels notikums (smejas). Patiesībā es laukos jūtu dubultu nepieciešamību pucēties. Tā kā pasākumu, uz kuriem taisīties nav, kaut kādas aktivitātes nākas izdomāt pašai.
Iveta: – Bet kādreiz muižas arī taču atradās laukos! Un dāmas katru dienu saposās un klīda tādas skaistas pa muižas dārzu. Ja nu kāds pēkšņi atbrauc ciemos?
Una: “Kad tu ej un dari, ķēdīte turpinās – pēkšņi rodas iespēja, uzrodas pareizais cilvēks, un atnāk arī nauda.”
Una: – Vai arābu pasaulē, kur sievietes ir vienas no aktīvākajām augstās modes zīmolu patērētājām. Uz ielas, zem parandžām to neviens neredz, tāpēc vienīgā vieta, kur viņas to visu var izrādīt, ir mājas.
Iveta: – Tā ir tava pašapziņa, tava pašsajūta, tas, ko tu zini. Apakšveļu arī nevelkam, lai kādam atrādītu. Ar izņēmumiem, protams. Bieži vien es ilgu laiku veltu, lai skaisti sapucētos, bet, aizejot uz pasākumu, neviens to tā īsti nepamana. It sevišķi vīrieši. Viņi vispār neskatās uz kleitu. Mēs viņus interesējam bez kleitas. Ja viņi zinātu, cik daudz laika pavadām pie spoguļa, pirms dodamies uz randiņu! Tu lauzi galvu, kuras kurpes, kādu kleitu, desmit reizes pārģērbies, bet izrādās, ka tas viss ir kaķim zem astes! Viņš pat neatceras, kas tev tajā vakarā bija mugurā!
Una: – Ar apaviem tas ir tieši tāpat! Man tie ir ārkārtīgi svarīgs koptēla elements, un ļoti bieži upurēju ērtību, lai tikai skaisti izskatītos. Tad nu es tajās skaistajās kurpēs aizeju uz pasākumu, bet kuru tas interesē! Rezultātā man sāp kājas, knapi varu paiet, bet lielajā burzmā neviens to nenovērtē vai – vēl trakāk – uzmin uz kurpes. Tajā brīdī man šķiet – nu kāpēc man vajadzēja tās kurpes vilkt! Es taču zināju, ka tā būs. Bet nākamreiz rīkošos tāpat. Jo man tas ir svarīgi. Kaut vai tāpēc, lai ieietu telpā ar taisnu muguru un paceltu galvu.
Iveta: – Bet tagad es tev gribu ko pavaicāt. Kāpēc tu aizbēgi uz tiem laukiem?
Una: – Varbūt aizbēgu no Rīgas problēmām.
Iveta: – Nu un tev izdevās no tām aizbēgt? Vai jābrauc vien atpakaļ un jārisina.
Una: – Tur es atradu ko jaunu, vismaz kādam laikam. Novirzīju domas no problēmām, kas mums bija šeit. Tagad, kad viss ir sakārtojies, man ir divi varianti – atgriezties pilsētā vai palikt laukos. Bet es negribu Rīgas ritmu un skriešanu. Šajā lauku periodā (Una lauku mājās nodzīvoja apmēram četrus mēnešus – Red.) aptvēru, ka mana nervu sistēma ir ļoti nopietni sagandēta. Pavadot kaut vai dažas dienas pilsētā, es saprotu – nu nevaru! Sit ārā korķus! Eksplodēju mazākajā stresa situācijā. Tāpēc domāju, ka vēl nav pienācis laiks atgriezties un šim restartam jābūt ilgākam. Galu galā to, ko esmu gandējusi 20 gadus, nevaru atjaunot pāris mēnešos. Tas ir, kā iedzert ibumetīnu – esmu slimību apārstējusi, bet neesmu vesela.
Iveta: “Tas bija ļoti labs dzīves mācību posms, kad no stabilas darbavietas tūrismā un ielēcu modes biznesā.”
Iveta: – Joprojām esi vārīga?
Una: – Ļoti, ļoti. Emocionāli nestabila un mentāli nenoturīga. Tāpēc man ir būtisks ne tikai lauku aspekts, bet arī sava veida izolēšanas. Pabūt vienai ar sevi.
Iveta: – Tas ir labi, ka tu to saproti, apzinies, jūti un risini. Dari kaut ko lietas labā. Tas ir tavs veids, kā tikt galā ar šo problēmu. Distancēties un pabūt vienai.
Una: – Tieši tā! Visu dzīvi no tā esmu bēgusi. Man vienmēr ir bijis bail palikt vienai. Tagad es pēc tā tiecos. Brīžiem tas sāk kļūt smieklīgi, kad tu ar sevi mājās skaļi sarunājies (smejas). Tā es tur ārstējos – pati savā psihiatriskajā klīnikā. Manuprāt, cilvēkam no malas nevar palīdzēt, ja viņš to nevēlas. Svarīgi ir apzināties, ka problēma pastāv. Tagad es ārstēju pati sevi. Tas ir mans ceļš pie sevis, kas ir tāds nodeldēts teiciens, bet tieši tas ar mani šobrīd notiek.
Nav tā, ka es izlasīšu ezoterisku grāmatu un satikšu sevi! Nē. Tāpat kā tev notika ar veikalu – viss saslēdzās tieši tajā mirklī, un ar mani notiek tāpat. Tas ir likumsakarību kopums, dabisks pašizaugsmes process, es pat teiktu – transformācija. Pieļauju, ka brīnišķīgi jutīšu to brīdi, kad būs gana, un tad atgriezīšos dzīvē jaunā kvalitātē. Bet tā turpināt nevarēju. Biju pastāvīgi nogurusi, nervoza, neiecietīga, lai gan ārēji tā neizskatījās. Es nejutos labi ar sevi. Neapskaužu Gaiti (uzņēmējs Gaitis Burba, Unas dzīvesbiedrs – Red.), kuram jābūt kopā ar mani, jo man pašai ar sevi nav labi kopā! Jātiek pašai galā, un visiem būs labāk.
Iveta: – Es par to runāju ar savu četrpadsmitgadīgo meitu Hannu. Viņa teica: zini, mammīt, es brīžiem nevaru izturēt, man visu laiku kaut ko gribas, kaut ko vajag un brīžiem paliek grūti pašai ar sevi. Man ir tieši tāpat. Visu laiku kaut kas urda, dzen izdarīt to un šito. Tas nemiers, mūsdienu laikmets un straujā domāšana, procesi un lietas. Tu visu laiku esi virpulī, ritmā, dzenies un trinies. Kad iestājās krīze un tu aizbrauci uz laukiem, manī bija mazā klusā zaļā skaudībiņa, ka es arī gribētu sev lauku būdiņu, kur varētu aizbraukt, padzīvot klusumā, skatīties, kā plaukst pumpuri, un klausīties, kā čivina putni, sēdēt uz taburetes un vienkārši būt.
Una: – Bet tu šo laiku beigu beigās izmantoji daudz lietderīgāk un beidzot atvēri veikalu! Katram savs. Te nav runa par apstāšanos, bet gan par prioritātēm. Tev taču visu laiku atradās kaut kas svarīgāks. Es arī lieliski apzinājos, ka ar mani viss nav kārtībā, bet bija jārisina tūkstošiem citu lietu. Braukāju pa Latviju un semināros izglītoju sievietes, bet pati ar sevi galā nebiju tikusi!
Iveta: – Bet vai tas nav likumsakarīgi?
Una: – Savā ziņā – jā. Tad es varēju padalīties ar iepriekšējo pieredzi, tagad man būs arī šī – jaunā pieredze.
Iveta: – Es dzīves sākuma posmā lauzos pilnīgi pretējā virzienā. Sākot ar to, ka aizgāju uz matemātikas novirziena klasi, jo tur mācījās draudzene. Pēc tam ieguvu izglītību tūrisma nozarē, kur nostrādāju veselus desmit gadus!
Una: – Atgādināsi, kā tu nokļuvi līdz modei? Atceros, ka strādāji latviešu dizaina veikalā Klase, kur mēs arī iepazināmies.
Iveta: – Te atkal jāmin stāsts par to, ka katra krīze un ķibele sniedz mācību un beigās noved pie kaut kā jēdzīga un laba. Tolaik, kad valstī sākās 2008. gada ekonomiskā krīze, es veiksmīgi strādāju tūrismā, labi pelnīju, biju situēta un nodrošināta. Mani gan uzreiz ārā neizmeta, bet tas bija laiks, kad sievietes sāka dažādi izpausties, šuva brošiņas, tamborēja krādziņas, vārīja ziepes vai cepa kūciņas. Arī es metos tajā visā iekšā un sāku darināt cimdus.
Una: – Pareizi! Tev bija zīmols Sniegbaltīte. Man līdz šai dienai ir saglabājušies tavi cimdi!
Iveta: – Tieši tā! Radīju Sniegbaltītes cimdus un piedalījos pirmajā tirdziņā, kurā nenopirka nevienus (abas smejas). Tad gan ziepes bija lielas. Liku uz to tādas cerības! Speciāli piereģistrējos draugiem.lv, saliku bildes, lai cilvēki par to uzzina. Tur kāds bariņš jūsmoja par maniem izstrādājumiem, un es biju pilnīgi droša, ka visu pārdošu! Aizeju, un – nekā.
Gulēju naktī gultā un domāju – ko tagad darīt? Smejies vai raudi, bet šoks bija liels. Un nākamajā dienā piezvana viena dāma, kuru satiku tirdziņā, un piedāvājas patirgot manus cimdus. Iedevu, un viss notika. Paralēli radās ideja par veikalu Klase, kur kādu laiku padarbojos. Tas bija ļoti labs dzīves mācību posms, kad no stabilas darbavietas tūrismā ielēcu modes biznesā. Negāja viegli, bet es apzinājos, ka iešu tam cauri un gūšu no tā pieredzi. Kad beidzās šis posms, man piezvanīja Inita no Pastaigas (Inita Saulīte-Zandere, Pastaigas bijusī galvenā redaktore – Red.) un piedāvāja uztaisīt pirmo stailingu. Tie ir brīži, kad īsti nesaproti, ko dari, bet pieņem lēmumus, skaidri zinot, ka ir jādara tieši tā.
Una: – Tā viens posms aizved pie nākamā, un “visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu”. Es ļoti spilgti atceros to epizodi, kad mēs sēdējām Osirisa terasē un tu nevarēji pieņemt lēmumu par iešanu prom no vecā dzīvokļa. Un es tev tik droši un pārliecinoši teicu – dari to! Nauda atnāks tik, cik tev nevajag. Kad tu pieņēmi lēmumu, es pie sevi domāju, ka tā bezmaz tagad mana atbildība! Bet viss notika tieši tā, kā es teicu. Kad tu ej un dari, ķēdīte turpinās – pēkšņi rodas iespēja, uzrodas pareizais cilvēks, un atnāk arī nauda.
Viss saslēdzas secīgā notikumu virknē, ja sevī ieklausies. Jo dzīves ceļš tik un tā agri vai vēlu aizvedīs mūs tur, kur jānokļūst. Par spīti visiem māņu manevriem. Ja tu būtu daudz domājusi un analizējusi, iespējams, būtu nobijusies, pasakot – prātīgi cilvēki jau tā nedara, un naudas man nebūs. Tad arī nekas nebūtu noticis. Ne velti saka, ka domām ir spēks. Vienkārši ej, dari un ļaujies!
Iveta: “Mūsdienās salonu var atvērt kaut vai sestā stāva dzīvoklī. Lokācijai vairs nav lielas nozīmes.”
Iveta: – Tas ir stāsts par to, ka prāts ir viens no mūsu lielākajiem ienaidniekiem, jo tas tev var ļoti loģiski izskaidrot – nē, nē, nē, tu šito biznesiņu tagad netaisi. Vai tu traks esi! Krīzes laikā atvērt veikalu! Prātiņ, nāc mājās. Tāpēc reizēm prāta pogu vajag izslēgt. Laikā, kad mēs visi sēdējām mājās, es apzinājos, ka ir jādomā lieli sapņi, lai gan tam nav nekāda pamatojuma. Tas bija mans uzstādījums – es nepadošos, neļaušu, lai mani iebiedē, un nesēdēšu maliņā, vērojot, kas notiks un kas būs. Vienkārši iešu un darīšu vēl vairāk, par spīti visam.
Una: – Tu ļāvies tam, kas notiek, un nepretojies iespējām. Un līdzās veikalam un jaunajai apģērbu kolekcijai izlaidi savu T kreklu līniju, kurā, starp citu, integrēts arī mans sapnis. Es biju tik priecīga, ka tu to izdarīji!
Komandējuma laikā viesnīcā Varšavā Una redzēja skaistu sapni, kurā bija karaliene. Spilveni bija tik mīksti, ka no rīta viņa sāka meklēt, kas tos ražojis, ar domu pasūtīt tādu mājās. Liels bija viņas izbrīns, kad spilvendrānas iekšpusē Una ieraudzīja skaisti izšūtu vārdu Queen (Karaliene), turklāt tāds izšuvums bija atrodams tikai uz viena no spilveniem, un viņa uz tā gulēja.
Iveta: – Man ļoti patika tavs sapnis, un, kad tu man to stāstīji, sapratu, ka uzdrukāšu to uz krekla. Vēl atsūtīji bildi ar izšuvumu, un tas patiešām iedvesmoja. T krekls vispār ir ļoti foršs un universāls apģērbs, ko var pavilkt gan zem vissmalkākās žaketes, gan pievilkt pie džinsiem vai kombinēt ar zīmuļsvārkiem. Un arī šis ir stāsts par krīzes laika iespēju. Jau sen domāju par T kreklu kolekciju, bet netiku līdz tam. Bet tas notika īstajā brīdī, un vēstījumi uz tiem Queen un Courage (drosme) motivē nepazaudēt sevi un kļūt dubultā spēcīgākai, varenākai, īpašākai.
Una: – Viss notiek tad, kad tam jānotiek. Starp citu, izņemot tevi un Līgu (aktrise Līga Zeļģe – Red.), ar pārējām draudzenēm mani saista vismaz 20 gadus sena pagātne. Ne velti mēdz teikt, ka noteiktā vecumā jauni draugi ir retums. Bet tas nenozīmē, ka jābaidās veidot šādas jaunas draudzības. Satiekot cilvēku, tu jau jūti to saikni. Tam nav loģiska izskaidrojuma. Ikviens draugs tavā dzīvē atstāj savus nospiedumus, un, manuprāt, tam ir karmisks konteksts. Draudzība ir attiecības, un neviens draugs mūsu dzīvē, gluži tāpat kā dzīvesbiedrs, neienāk tāpat vien.
