Jūras sāļā maize - Latvijas zvejnieki un “Lielais loms”

Zvejnieki – zvejnieku dēli

Zvejniecība Latvijā reti ir nejauša izvēle. Parasti tā ir dzimtas profesija, un ne tikai tāpēc, ka jaunieši, sēžot skolas solā, vairs nelasa Viļa Lāča romānus un nesapņo kļūt par oskariem; iemesli ir arī birokrātiski. Zveja ir limitēta ar dažādām regulām, un tikt pie papildu kvotām iespējams tikai tad, ja kāds atsakās no savējām. Ne velti liela daļa Latvijas valdības cīņu Eiropā ir tieši par kvotu palielināšanu. Šogad tas izdevās, bet pamatā tās attiecas uz zvejas traļiem, kas zvejo tālu no krasta. Savukārt piekrastē un iekšzemes ūdeņos darbojas citi ierobežojumi.

Aigars Neilands, kurš nāk no senas zvejnieku dzimtas, atklāti saka: “Jaunam cilvēkam no malas sākt zvejniecību un tikt pie nepieciešamajiem limitiem ir gandrīz neiespējami, ja vien tas netiek mantots. Licences ir zelta vērtē.”

Arī Buļļupes zvejnieks Oskars Dančauskis apstiprina – jaunu zvejnieku parādīšanās no malas nenotiek, jo limitu skaits ir ierobežots. Līdz ar to “jaunas asinis” zvejniecībā faktiski neieplūst, jo pat tad, ja kāds no malas izdomātu iekosties sāļajā jūras maizē, iegūt zvejas licences varētu, tikai noņemot tās kādam citam. Katram zvejniekam ir noteikts murdu vai tīklu skaits, kas ir daļa no kopējā zvejas tīklu limita, un pāri nepaliek nekas. Ir arī nozvejas ierobežojumi, bet tos, kā stāsta zvejnieki, piekrastē sasniegt parasti neizdodas.

Tirgus bez mafijas un rindas pēc zivīm

Oskars Dančauskis pamatā zvejo iekšzemes ūdeņos – Buļļupē. Viņu mēs satiekam Rīgas Centrāltirgū. Tur viņš ir vienīgais zvejnieks, kurš pārdod gan pats savu lomu, gan tirgo arī citu nozvejoto. “Tīklus tagad nav jēgas likt – roņi saplēsīs. Tāpēc strādāju tirgū – palīdzu savai draudzenei.” Oskars, kura tēvs arī bijis zvejnieks, vēlāk atklāj, ka vārdu viņam izvēlējusies vecmāmiņa, bet nemāk teikt, vai tas saistīts ar slavenā romāna varoni. “Neesmu nekad to prasījis, bet būtu interesanti uzzināt,” viņš pasmaida.

Zvejnieka dēls Oskars pirmo naudiņu nopelnīja, palīdzot tēvam atbrīvot zivis no tīkliem, bet pats savu zvejas rīku saņēma, kad viņam bija tikai 14 gadu. 2017. gadā Oskars lauza stereotipus, pats stājoties aiz letes Rīgas Centrāltirgū un apejot starpniekus. Bieži dzirdēto mītu par Centrāltirgus mafiju viņš gan noraida. Tādas nav – ir vienkārši uzpircēji, kas uzliek savu uzcenojumu, jo paši zvejnieki fiziski nespēj vienlaikus būt jūrā un tirgū. Oskars atceras, ka bijis vienīgais zvejnieks 20 gadu laikā, kurš ar savu preci ienācis tirgū tieši, spējot dienā pārdot pat tonnu zivju. Viņš atklāj, ka divos aktīvākajos zvejas mēnešos var nopelnīt gandrīz visam gadam. “Atceros, ka vienu dienu mazliet kavēju, ierados tirgū, kad tas jau bija atvērts, bet pie mana tukšā galda stāvēja gara rinda. Tas tiešām bija iespaidīgi!”

Jaunais zvejnieks gan atzīst, ka maizītei ir bieza garoza, – lai astoņos no rīta būtu tirgū, jāceļas ar gaismiņu pārbaudīt tīklus. “No rītiem tirgū mēdzu sastapt savus vienaudžus, kuri tikko no ballītes, bet es stāvu aiz letes un tirgoju zivis, kas naktī nozvejotas.”

Izdzīvošanas skola piekrastes zvejā

Aigars Neilands zvejo jūras piekrastē – Mērsragā. Arī viņš aroda garšu nobaudījis bērnībā kopā ar tēvu, bet vēlāk pats kļuvis par zvejnieku.  Pats žāvē nozvejotās zivtiņas, pats arī pārdod. Daļa nonāk Centrāltirgū uz Oskara pārvaldītajiem zivju galdiem. Aigars smej, ka viņa darbs ir kā brīvdabas muzejā – lai uzturētu dzīvu profesiju, bet nekāds dižais bizness no tā gan nesanāk. Labi, ka Eiropas Savienības fondos atvēlēti līdzekļi* nozares uzturēšanai. Tas ļāvis gan uzbūvēt laivu angāru, gan kalt citus plānus.

Arī Aigara Neilanda pieredze pierāda, ka piekrastes zveja vairs nespēj nodrošināt stabilu iztiku, ja to neapvieno ar citām nodarbēm. Viņš uzsver – lai izdzīvotu nozarē, zvejniekam ir jābūt uzņēmējam ar papildu ienākumu avotiem.

Aigara darbs sākas jau pirms izbraukšanas jūrā, kad jāsagatavo rīki un obligāti jāpiesakās Liziķī (Latvijas zivsaimniecības integrētās kontroles un informācijas sistēmas (LZIKIS) mobilā lietotne) stundu pirms izbraukšanas. Darbs ar tīkliem ir nemainīgi grūts – jāpārbauda, vai tie nav saplēsti, ja vajag, jāsalāpa, bet, ja gadās, ka tīkli ir pilni ar jūraszālēm, to tīrīšana aizņems visu dienu.

Pēc atgriešanās krastā seko ne mazāk apjomīgs darbs – ar nosalušām rokām telefonā jāatskaitās par zivīm, jāsašķiro loms un jāsāk apstrāde. Piemēram, lucīši pirms kūpināšanas ir obligāti jāizķidā. Tieši zivju kūpināšana Aigaram tāpat kā daudziem citiem zvejniekiem ir glābējriņķis. Tā vietā, lai tikai zvejotu un paļautos uz niecīgo piekrastes lomu, viņš strādā savā cehā, privātfirmā, kas ļauj viņam uzturēt sevi un gūt peļņu visu gadu. Aigars uzskata – ja zvejnieks visu gadu koncentrētos tikai uz piekrastes zveju, būtu “galīgi dimbā”.

Roņi – ienaidnieks Nr. 1

Aigars Neilands atzīst, ka nekas zvejniekam nenodara tik ielu postu kā savairojusies roņu populācija. “Visgraujošākā ir cīņa ar roņiem, kuri mūsdienās nenormāli plēš murdus, radot caurumus un iznīcinot lomu. Ja, piemēram, 23 murdi tiek saplēsti, tie nekavējoties jāvelk krastā, jo labot jūrā tos nav iespējams. Tā ir diena ar zaudējumiem, nevis peļņu.” Turklāt roņi pierāda sevi kā visnotaļ inteliģenti kustoņi. Aigars dalās pieredzē: “Tu iemet tīklus, bet no rīta atrodi tos tukšus. Roņi ir tik gudri, ka iemācījušies izmantot zvejas rīkus kā savu barotavu. Zinātnieku piedāvātie akustiskie atbaidītāji** nestrādā – roņi pie tiem pierod, bet pašas zivis gan tie reizēm aizbiedē. Tā ir nepārtraukta cīņa.”

Kolēģim piekrīt arī Oskars, kurš patlaban nezvejo tieši tāpēc, ka ir roņu aktivitātes periods. “Viennozīmīgi, tie ir roņi,” viņš saka, skaidrojot, kāpēc jau vasaras vidū pārtrauc zveju Buļļupē. Tiklīdz ronis ir atgriezies, zvejai vairs nav jēgas. Zvejnieks dalās savos aprēķinos, kādu postu roņi nodara. “Viens ronis dienā apēd vai sabojā vismaz desmit kilogramu zivju. Ņemot vērā, ka mūsu piekrastē siro ap 5000 roņu, dienas laikā tiek iznīcināts tonnām zivju.”

Oskars novērojis, ka roņu apetīte un drosme tikai aug – tie seko lašiem upēs iekšā līdz Rīgas HES un manīti pat Jelgavā. Pie saviem zvejas rīkiem viņš vienlaikus redzējis pat septiņus roņus, kas mierīgi mielojušies ar lomu. Un arī viņš ir skeptisks par akustiskajiem atbaidītājiem**. “Man ir uzfilmēti videomateriāli, kur ronis desmit metru no tā atbaidītāja mierīgi ganās.” Viņaprāt, vienīgais efektīvais risinājums būtu medības, kā tas notiek kaimiņvalstīs, taču birokrātija un ierobežojumi šo procesu padara par cīņu ar vējdzirnavām.

Zūdošās lapreņģes un nākotnes laši

Zvejnieku stāstos spilgti atklājas bioloģiskās izmaiņas jūrā. Aigars ar nostalģiju atceras laikus, kad pavasaros stāvvados nāca tā saucamās lapreņģes – reņģes, kas bija lielas kā siļķes un parādījās laikā, kad kokiem plauka lapas. Mūsdienās tādas ir retums; lomā dominē smalkās šprotreņģītes, jo zivis vienkārši nepaspēj izaugt. Zvejnieks uzsver, ka pie zivju izmēra un skaita samazināšanās lielā mērā vainojams tas, ka jūra kalpo kā kanalizācijas aka, kurā masveidā tiek izgāzti pilsētas notekūdeņi.

Lai uzlabotu situāciju ar zivju resursiem, zvejnieki piedalās populāciju atjaunošanas pasākumos. Oskars Dančauskis aktīvi iesaistās resursu atjaunošanā, veicot “lašu atbrīvošanas operācijas”. Pavasaros viņš Daugavā laiž lašu mazuļus jeb smoltus. Process ir tehniski smalks – zivis vispirms tiek “noslīcinātas” jeb nolaistas būros pie grunts, lai tās pēc dzīves audzētavā pierastu pie upes ūdens. Pati izlaišana notiek nakts aizsegā. Kāpēc? “Lai kaijas neapēd,” paskaidro Oskars. Ja to darītu pa dienu, mazuļi, kas vēl nesaprot savvaļas briesmas, kļūtu par vieglu ēsmu putniem, bet katrs izdzīvojušais kļūs par pamatu nākotnes lašu populācijai un, iespējams, par iztikas avotu nākotnes zvejnieku dēliem.

* Programmā zivsaimniecības attīstībai 2021.-2027. gadam (PZA) pasākumu līdzfinansē no Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonda (EJZAF)

**Rīcības programmā zivsaimniecības attīstībai 2014.-2020. gadam (RPZ) pasākumu līdzfinansē no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF)