No dokumentu šķirotājas par vecāko virsnieci: atklāta saruna ar Ilzi Žildi - Latvijas bruņoto spēku pirmo sievieti pulkvedi

Jautāta par savas ģimenes militāro pagātni vai kādām iespējamām tradīcijām, kas varētu būt motivējušas arī viņas pašas karjeras izvēli, Ilze Žilde norāda – kādreizējā Latvijas armijā (1919-1940.) Latgales divīzijas sastāvā ietilpušajā un Alūksnē stacionētajā 7. Siguldas kājnieku pulkā reiz dienējis viņas vectēvs no mātes puses.

“Manis nonākšana bruņotajos spēkos drīzāk bija neapzināta. Savas gaitas Zemessardzē sāku 1994. gadā, kā līgumdarbinieks. Strādāju ar dokumentiem, šķiroju, klasificēju. Man tas bija studiju laiks – meklēju iespēju strādāt. Studiju draudzene, kura strādāja šajā amatā, brauca projām un viņiem bija nepieciešams ātri atrast kādu aizvietotāju,” stāsta pulkvede Žilde.

Izvēle starp dabaszinātnēm un dienestu

Pavisam drīz pēc darba gaitu uzsākšanas Ilzi, ar savu piemēru un attieksmi, esot uzrunājuši toreizējās Zemessardzes cilvēki.

Īsi pievēršoties ne tik senajai vēsturei ir jāpiemin, ka toreizējie zemessargi bija tie, kuri šo NBS struktūru izveidoja.

Realitātē tas prasīja ne vien attiecīga lēmuma pieņemšanu, šaujamieroču sagādi un formastērpu uzšūšanu, bet arī vērā ņemamu pašatdevi un iniciatīvu no dienēt gribošajiem.

“Tie bija cilvēki, kuri jau tajos laikos bija pārliecināti par to, ar ko viņi nodarbojas, par šo organizāciju. Cilvēki darīja daudz, ziedoja savus personīgos līdzekļus un laiku. Pat gādāja mēbeles no savām mājām, lai iekārtotu darba telpas. Aptuveni četrus mēnešus pēc tam, kad uzsāku darbu Zemessardzē, mani aicināja pievienoties arī dienestam. Es piekritu. Un tas jau bija pilnībā apzināts lēmums,” stāsta Ilze Žilde.

Izšķiršanās par ilgstošu palikšanu bruņoto spēku sastāvā sekoja 1998. gadā: “Tad jau biju pabeigusi studijas Latvijas Universitātē, iegūstot ar militāro jomu nesaistīto bioloģes, ķīmiķes izglītību. Bija jāizlemj, vai es vēlos sākt virsnieka karjeru.”

Izvēloties dienestu, Ilzes tālākais profesionālās darbības ceļš vedis caur Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju, kur iegūta Vada komandiera izglītība.

Pēcāk Ilze kļuvusi par Leitnanti un turpinājusi kāpt pa militārās karjeras kāpnēm, izglītojoties un iegūstot prasīto dienesta pieredzi, bez kuras pie augstākām pakāpēm netikt.

Kā tad ir ar sievietēm armijā?

Gan senas, gan ne tik senas pasaules vēstures liecības ik pa laikam vēsta par sievietēm kareivēm, kuras ar savu cīņassparu un prasmēm ne ar ko nav iepalikušas no bruņotu, kaujām apmācītu vīriešu pulkiem.

Ir arī visnotaļ fascinējoši stāsti no pavisam neseniem laikiem – par atsevišķām sievietēm, kuras devušās pretim ienaidniekam, būdamas vienas starp vīriešiem, vai izšķirošās situācijās vienojušās militāros formējumos, lai aizstāvētos, kamēr vīrieši kādu iemeslu dēļ nekaro.

Uzskatam par militāro jomu, kā vīriešu stihiju gan ir pamats. Fakts, ka bruņotajos spēkos vairums karavīru ir vīrieši vismaz pagaidām ir un paliek neapstrīdams.

Taču ir arī taisnība, ka mūsdienās ierindā stājas arvien vairāk sieviešu – Latvijā, piemēram, 16% no NBS dienestā esošajiem pilsoņiem ir sievietes, kas uz starptautiskā fona nepavisam nav maz.

Ir jāsaprot, ka realitāte arī šajā sfērā lielākoties ir krāsaina un pietiekami komplicēta. Viens gan ir skaidrs – mūsdienās bruņotie spēki visdrīzāk ir vieta izglītotiem un kompetentiem pilsoņiem, nevis gadsimtiem senu tradīciju nomākts kungu klubiņš, kurā jebkurš vīrietis automātiski iederēsies labāk nekā sieviete.

Par to, kā patiesībā ir ar dzimumu lomām, stereotipiem un iespējām armijā, vadoties pēc savas pieredzes un no sava skatpunkta pastāsta arī Ilze.

“Latvijas bruņotajos spēkos esmu bijusi teju vai kopš to izveides. Es tiešām nevaru atcerēties nevienu gadījumu, kad man kaut kas būtu ticis aizliegts, ka es kaut ko nebūtu varējusi darīt, vai būtu nostumta malā tikai tādēļ, ka esmu sieviete. Godīgi varu pateikt – šķēršļi rīkoties šajā vidē ir bijuši tikai tad, ja objektīvu apsvērumu dēļ, tavs piedāvātais variants nav ticis uzskatīts, kā tas pareizākais, vai tev kādā momentā ir pietrūcis pieredzes vai izglītības, lai pieņemtu kādu lēmumu. Vaina ir kvalifikācijas vai zināšanu trūkumā, vaina nav tajā, vai tu esi vīrietis vai sieviete. Armijai interesē cilvēku kompetence, nevis dzimums. Saskatīt dzimuma jautājumu, ja kaut kas nav izdevies, vai nespējam sevi realizēt, bieži vien ir tā vieglā atbilde. Svarīga ir arī personas dzīves uztvere – vai tu esi cilvēks, kas it visur mēģina saskatīt aizvainojumu, apdraudējumu, vai arī cilvēks, kas uz apkārt notiekošo raugās atvērti, saprotoši un reaģē adekvāti. Šāds redzējums man dzīvē ir ļoti palīdzējis,” savā pārliecībā dalās NBS pulkvede.

Paturpinot uz nedaudz nenopietnākas nots, Ilze Žilde arī pauž, ka, viņasprāt, stājoties armijā, sievietei nav jāatsakās ne no kripatiņas sievišķīguma: “Ja runājam par maniem pienākumiem NBS, tad cilvēku vadīšana pieprasa zināmu stingrību atsevišķos momentos un to parasti pretnostata sievišķīgumam. Taču tad ir jājautā: kā kurš no mums saprot sievišķīgumu? Manuprāt, es šo gadu laikā neesmu zaudējusi neko no savas sievišķās būtības. Cilvēki no malas, kas nezina, ka esmu saistījusi dzīvi ar armiju, nenojauš to un parasti brīnās, kad uzzina.”

Ilzes tuviniekiem viņas izvēlētais profesionālais ceļš vienmēr šķitis pašsaprotams: “Mana ģimene, īpaši vecāki, brālis un māsa, mani vienmēr ir ļoti atbalstījuši un grūtajos brīžos ir bijuši ar mani. Viņi apzinās, ka es esmu tāda, kādai man būtu jābūt. Es sevi realizēju, līdz ar ko viņiem nav bažu par manām dzīves izvēlēm.”

Vai no jaunās paaudzes var izaudzināt kareivjus?

Pulkvedes Ilzes Žildes skatījums uz jauno paaudzi kā potenciālajiem kareivjiem ir veidojies no ilggadējas pieredzes NBS Apvienotā štāba Personālsastāva departamenta vadīšanā.

Viņa apstiprina, ka, runājot par atbilstību dienestam bruņotajos spēkos, vissarežģītāk šobrīd ir ar jauniešu fizisko sagatavotību un veselību. Turklāt, ja fizisko spēju līmeni, pieliekot zināmas pūles, ir pilnībā iespējams paaugstināt līdz nepieciešamajam, ar veselības problēmām tik viegli vis nav.

“Taču mūsu jaunieši, kā jau visos laikos, ir gaiši, jauki, izglītoti, turklāt jaunajai paaudzei pavisam cits prasmju līmenis darbā ar dažādām, tostarp elektroniskām, ierīcēm. Viņi ir veikli savā domāšanā, toleranti, bez aizspriedumiem, nāk ar cita veida domāšanu, kas nav stereotipu vadīta. Kas pieklibo? Pieklibo fiziskā sagatavotība un veselība. Pirms dažiem gadiem šī problēma NBS bija lielāka, tagad esam atraduši veidus, kā tikt galā. Jāpiebilst, ka fizisko formu var itin viegli manāmi uzlabot, ja vien pats to vēlas. Nav jau arī tie normatīvi mums nemaz tik augsti. Runājot par veselību, šajā ziņā lielākoties atkrīt tie, kuriem ir 30 gadi un vairāk. Būtisks faktors ir bērnu un pusaudžu laika pavadīšanas veidi. Manos laikos mēs daudz vairāk skraidījām pa āru, savukārt šajās dienās, kā zināms, bērni un pusaudži izvēlas pavadīt laiku pie datoriem un viedierīcēm,” stāsta NBS virsniece, kura pati šobrīd audzina meitu.

Nākamos četrus gadus strādās ASV

Runājot par savu brīvo laiku, Ilze atzīst – pienākumu daudzuma un atbildības dēļ - ir grūti.

“Man patīk lasīt grāmatas, patīk sportot. Kad ir ļoti slikta oma, braucu ar skrituļslidām. Patiktu ceļot, taču to noteikti darīšu 100 gadu vecumā,” smej pulkvede.

Tuvākie nākotnes plāni paredz uz četriem gadiem rotācijas kārtībā doties prom uz ASV, kur Latvijas pirmā sieviete pulkvede veiks militārā atašeja pienākumus.