Ko runāt un nerunāt ar mazbērniem, lai veidotos mīļas attiecības. Zelta padomi vecvecākiem

Komunikācijā ar citiem cilvēkiem un īpaši ar bērniem būtisks ir gan saturs, gan forma, kā un ko tu pasaki. Visbiežāk cilvēki, sākot no bērna kājas, reaģē tieši uz šo “kā”, jo tas dod informāciju par emocijām, ko jūt sarunu biedrs un arī atraisa tavas emocijas. Kā cilvēki pasaka lietas, var salīdzināt ar mērces pievienošanu salātiem. Tu vari atlasīt vislabākos tomātus un gurķus (vārdus, idejas), bet, ja tu salātiem pievienosi darvu, tie negaršos pat, ja tomāti un gurķi ir vislabākās kvalitātes. Tāpat ir ar mūsu intonāciju, mīmiku – no tā atkarīgs, vai komunikācija būs veiksmīga.

Ja tev, pieaugušajiem, šķiet, ka tu lieliski maskē savas emocijas un neviens tās nevar pamanīt, tie visbiežāk ir lieli maldi. Citi pieaugušie var nepamanīt tavas emocijas, jo bieži ir aizņemti ar sevi vai ar citām lietām, bet bērni ir kā mazi radari, viņi nolasa emocionālo stāvokli.

Pamēģiniet visvienkāršāko jautājumu "Kā tev klājas?" uzdot ar dažādu emocionālo toni: ar prieku, dusmām, aizvainojumu, bailēm. Viens un tas pats jautājums skanēs dažādi un dos mūsu lielajam vai mazajam sarunu biedram dažādu informāciju. Ja mēs izgāžam savas dusmas uz otru, būtu diezgan naivi apvainoties, ka otrs reaģē uz šīm dusmām. Bērni visbiežāk ir ļoti autentiski savās emociju izpausmēs un vēl nav iemācījušies kulturālās un civilizētās formas, kā paust emocijas. Tādēļ, adresējot bērnam aizkaitinātu jautājumu, atbildes vietā vari saņemt novēršanos, bailes vai tās pašas dusmas.

Bērni jūt arī vienaldzību

Proti, ka tev patiesībā neinteresē atbildes un jautājumi tiek uzdoti tikai formāli. Tas bērnus sāpina. Pieaugušajiem ir svarīgi prast apzināties un vadīt savas emocijas. Tas ļaus izvairīties no liekiem pārpratumiem un būs lielisks paraugs bērnam.

Teiktā saturs arī var raisīt dažādas emocijas. Diemžēl tuvinieku komunikācijā nereti ir sastopami vainas izjūtu izraisoši izteikumi - "man bija tik slikti bez jums", "laikam, jau es nevienam neesmu vajadzīga", "man gandrīz sirds apstājās, kamēr es sagaidīju tavu zvanu". Vislabāk no šādiem izteikumiem izvairīties! Ilgtermiņā tie darbojas kā bumerangs – no sākuma bērns, sajutīsies vainīgs, steigsies izdabāt, attaisnoties, iepriecināt un izklaidēt, bet laikam ejot, augs aizkaitinājums, netaisnības un izmantošanas izjūta. Līdz ar to, agrāk vai vēlāk bērns sāks izvairīties vai atklāti konfliktēt. Turklāt šādu izteikumu lietošana iemāca bērnam mums neticēt, jo mēs tik bieži "gandrīz nomirstam", "sajūkam prātā", "mums sāp sirds", ka jebkurš saprot, ka tik daudz viens cilvēks nespēj izturēt.

Esi priecīgs par katru mazbērna zvanu, vienkārši pasakot to viņam, piemēram, “man prieks, ka tu man zvani", "cik jauki tevi atkal redzēt". Neuzsāc sarunu ar pārmetumu, ka viņš sen tev nav zvanījis vai nav braucis ciemos. Komunikācijā ar bērniem vienmēr ir lieliskas lietas, par ko mēs varam priecāties - pirmie soļi, dziesmas, kopīga puķu laistīšana, klimpu gatavošana, bērnudārza un skolas gaitas, jauns matu griezums.

    Izrādi patiesu interesi par bērna dzīves gaitām

Vaicājot un patiesi interesējoties, uzzini, kas ir aktuālie jautājumi, kas nodarbina mazbērna prātu, kur viņš ir bijis, ko jaunu redzējis, apguvis un uzzinājis.

Ļaujies bērnu rotaļām, esi gatavs stundām ilgi spēlēt veikalā un izdot atlikumu ar ceļmallapām vai 100 reizes iet meklēt mazmeitu, kas paslēpusies zem galda.

    Komunicē ar bērnu, nevis izmanto bērnu, lai komunicētu ar viņa vecākiem

Komunicē ar mazbērnu, nevis saredzi viņā savu bērnu atspulgu un reaģē uz to. Diemžēl gadās, ka vecvecākiem ir konfliktējošas attiecības ar vecākiem un mazbērni tiek neapzināti vai apzināti izmantoti kā instruments, caur kuru nodot ziņas meitai vai dēlam vai arī mazbērns "dabū rājienu", jo kaitina ar to, ka līdzīgs "nekam nederīgam dēlam". Pieaugušo lietas jākārto ar pieaugušajiem. Mazā bērna, pat ja viņam jau ir 11 gadi, iesaistīšana rada ārkārtīgi sāpīgas un pretrunīgas jūtas, liekot risināt attiecību rēbusus, kas galīgi neatbilst viņa vecumam.

Runāšana "caur puķēm" apgrūtina komunikāciju. Bērns nesaprot, ko tu gribi un tu nesaņem gaidīto. Pasaki mazbērnam, ka tu gribētu, lai viņš tev piezvana reizi nedēļā, nevis "nezinu, vai vispār vērts maksāt telefona rēķinu, tik un tā neviens nezvana".

    Izvairies no pārliekas moralizēšanas

Gadiem ejot, mēs paliekam pieredzējušāki, gudrāki un diemžēl brīžiem kategoriskāki. Mēs jau zinām, kā tās lietas notiek un labu gribēdami, mēģinām atvasēm visu pateikt priekšā, detalizēti izstāstīt kas un kā. Tas bieži vien nenostrādā. Labāks risinājums ir uzdot bērnam uzvedinošus vai domāt liekošus jautājumus, piemēram, "Kā tu rīkotos šādā situācijā?", "Kā tev šķiet, kam bija taisnība? Kādēļ?".

Ja kaut kas neizdodas, nesanāk, atnāk niķis, ir svarīgi dot bērnam atbalstu, ka viņš tiks galā ar grūtībām - "Nekas, nākamreiz sanāks labāk, kad es biju maza, man arī vajadzēja laiku, lai iemācītos braukt ar riteni".

    Noliec skaidras robežas

Vecvecāki bieži asociējās ar lutināšanu, taču ir nepieciešams nospraust robežas, bet tām ir jābūt saprātīgām, nepārspīlētām un bērnam ir saprotamām. Neliec aizliegumus, bet piedāvā variantus, ko viņš vai viņa var darīt. Piemēram, ja mazbērni nedrīkst kliegt mājās, tad pastāsti, kur to drīkst darīt.

Pasaki paldies par to, ka mazbērni tev piezvanījuši vai atbraukuši ciemos, nejautā viņiem, kad atkal atbrauks. Šis nepiemērotais jautājums var bērnos izraisīt dziļus pārmetumus un vainas izjūtu, ja viņiem neizdosies atbraukt vai piezvanīt, kad solījuši.

Laimigamgimenem.lv / Foto: Shutterstock