foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
Dzīvesstils

Patiesība par leģendāro Kaupēnu: brutāls lielceļa laupītājs, nevis romantiķis

Andris Bernāts

"Patiesā Dzīve"

1927. gada pavasarī teju visas Latvijas avīzes vēstīja par sensacionālu tiesas procesu – uz apsūdzētā sola sēdēja ilgi meklētais laupītājs un slepkavnieks Ansis Kaupēns. Laika gaitā viņa vārds tika apvīts ar romantiskām leģendām un dziesmām, lai gan nekāds romantiķis viņš nebija. Kaupēns bija brutāls lielceļa laupītājs, kas ar savu pārdrošību bija iedzinis bailes daudzos Zemgales iedzīvotājos.

Patiesība par leģendāro Kaupēnu: brutāls lielceļa ...

Tagad romantizētais Kaupēna tēls uzskatāms par savdabīgu vēsturisku kuriozu, jo šķiet neticami, ka tik zvērīgam slepkavniekam, kāds bija Ansis Kaupēns, piederētos dēkaiņa slava. Viņš pat salīdzināts ar nenotveramo Zorro, Robinu Hudu vai Tarzānu. Aplamas bija runas, ka viņš uzbrucis tikai bagātajiem, bet salaupīto izdāļājis nabagiem.

Ar Kaupēnu saistījās kaut kas tumšs, primitīvs un baiss – nosist vai nošaut cilvēku viņam bija tikpat vienkārši kā citam nospļauties. Viņš mierīgi varēja nogalināt ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus, saviem upuriem atņēma ne tikai naudu un vērtslietas, bet arī pārtiku. Kādai večiņai viņš atņēma pat dažus ābolus, jo nekā cita viņai nebija. Kaupēns laupīja un slepkavoja, lai nodrošinātu sev iztiku un izklaides ar sievietēm. Viņš nežēloja ne bagātos, ne nabagos, ne vecos, ne jaunos, ne pieaugušos, ne bērnus.

Kaupēna tiesas process ieguva pārsteidzoši lielu atbalsi sabiedrībā. Par to parūpējās Latvijas žurnālisti, kas veidoja reportāžas tiesas zālē un pa telefonu ziņoja savām redakcijām. Tiesas process ilga divas nedēļas, un šajā laikā, lai radītu lasītājiem pēc iespējas lielāku interesi, prese attēloja Kaupēnu kā kaut ko patiešām īpašu. Un nevar teikt, ka nekā īpaša Kaupēnā nebija; vairākās laupīšanas epizodēs viņš bija rīkojies pārsteidzoši izlēmīgi, pārdroši un izveicīgi.

Ar tādām spējām kaujas laukā Kaupēns droši vien būtu ticis pie kāda ordeņa, taču viņš savu pārdrošību lika lietā, aplaupot cilvēkus. Procesa laikā Kaupēns uzdeva interesantu jautājumu: “Bet vai ir likums, uz kura pamata var sodīt, ja man ir iedzimta tieksme slepkavot cilvēkus?”

Kā atklājās tiesā, sešus gadus viņš bija dzīvojis dubultu dzīvi – dienā pilsētā bija kārtīgs darbinieks mēbeļu veikalā, bet naktīs laukos laupīja un slepkavoja. Vairākus gadus viņš visu Zemgali turēja šausmās. Ļaundaris maskā regulāri veica pārdrošas laupīšanas un brutālas slepkavības, taču policisti nespēja viņu notvert. Cietušie liecināja, ka laupītājs runājis skaidrā latviešu valodā, uzbrukumos lietojis karabīni un revolveri. Balss tam bijusi skaļa, dobja un pavēloša.

Kaupēnu notvēra 1926. gada pavasarī, viņu arestēja Jelgavas 1. iecirkņa jaunākais policijas kārtībnieks Jānis Stirna. Bet pirms tam par vairākiem Kaupēna paveiktajiem noziegumiem jau bija notiesāti citi cilvēki, dažiem pat tika piespriests nāvessods.

Lasi tālāk un uzzini - kāda bija Kaupēna dzīve:

Nākamā lapa: Laupīšana, nauda un sievietes