Viņa mēģināja slēpties klosterī, alkoholā, depresijā. Saruna ar Elīnu Maliginu

Tev augustā apritēja zīmīgie 33, kā jūties?

Nezinu... Divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Tad atkal otrādi. Šobrīd, var teikt, esmu sevis meklējumos.

Vai tev ir sajūta, ka pēdējos gadus esi zemi ēdusi?

Noteikti (smejas). Un ne tikai zemi.

Tev ir izdevies nolīmeņoties, sakasīt sevi kopā?

Tas ir bijis pēdējo gadu virsuzdevums. Brīžiem šķiet, ka sēžu kā pūce uz zara – ar galvu otrādi. Saprotu, ka vajadzētu ne tikai apsēsties ar taisnu muguru un gaišu skatu uz priekšu, bet sākt staigāt, varbūt pat skriet. Bet tik viegli neiznāk.

Tevī griežas melnbalta filma par tavām izvēlēm, notikumiem, dzīves epizodēm, kuras tu mal un mal?

Jau ilgāku laiku dzīvoju kādā no savas dzīves filmas sērijām. Šobrīd tā nav tik raiba, saulaina, puķaina, kā gribētos, bet vismaz meklēju aizmetņus, lai tomēr būtu kāds prieka, radošuma, darbības sprādziens, lai neritinātos šī melnbaltā lente. Protams, brīžiem nav viegli, bet iekšējais dzinulis, spēks, ticība – tas viss manī tomēr runā. Jebkurā gadījumā filma jātin uz priekšu, lai kā tā iestrēgtu; cilvēks tomēr ir radīts ar vēlmi izdzīvot. Un radošam cilvēkam ir arī radošas vēlmes. Iespējams, viss vēl ir tikai priekšā.

Kādu laiku šķita, ka tu sēdi ierakumos un atšaudies. Tiklīdz sensori tuvumā mana kustību, tu nolaid pa to kā ar ložmetēju.

Daļēja taisnība tajā ir. Man bija grūti saņemties intervijai, taču – varbūt tomēr vajag izteikties, ne tikai atšaudīties.

Parasti, ja cilvēks zaudē tuvinieku, viņu žēlo, izsaka līdzjūtību, bet tev sākās dubulti smags posms.

Pat trīskārši. Tāpēc man ir svarīgi piedot, neskatīties atpakaļ, nedzīvot aizvainojumā un visā, kas nācis pēc šiem notikumiem. Jautājums – kā lai atceras kaut ko labu... Taču ir kāds periods, kas veselības dēļ no atmiņas, visdrīzāk, būtu jāizgriež.

Juti, ka tevi apsūdz, netic, vaino?

Ko tik visu es jutu! Nevaru pat uzskaitīt... Visu, ko nosauci, un vēl 187 citas variācijas – darvas spainis uz galvas un basas kājas uz ledus...

Domā, tā bija tāpēc, ka iesaistīta tik liela nauda?

Pieļauju, pie mūsu, latviešu, mentalitātes tas bija neizbēgami. Ko tik kurš nodomāja... Aizmirst varbūt ir grūti, bet no sirds piedot visiem, kas mani pārnestā vai tiešā nozīmē emocionāli vai pat fiziski izvarojuši, manuprāt, ir nozīmīgākais, ko varu izdarīt. Vēl grūtāk ir nācies saglabāt mieru, pasēdēt klusi, neskriet, nevienam neko nenodarīt, nedomāt sliktu, lai kā gribētos. Ir cerība, ka kaut kas mainīsies.

Nejuti vajadzību iet pie psihoterapeita?

Neilgu laiku arī gāju. Ir brīži, kad vairs nezini, kurp... Draugu nav (smejas), tuvinieki arī vairs nesaprot, kas ar tevi notiek, un tad tu kliedz. Varbūt tas tiešām bija vajadzīgs; pieļauju, ka terapija palīdzēja kaut nedaudz saprast, ka dzīve nav pavisam beigusies.

Tas ir labi, ja uzliek uz tādām sliedēm, jo reizēm notiek baigā rakāšanās...

Varbūt es to pat gribēju – izrakņāt, izsijāt visu kā caur sietu, lai visu lieko vējš aizpūstu prom. Taču ne jau viss no filmas jāizgriež. Šis grūtais, nesaprotamais, traģiskais, melnais periods arī ir pieredze. Kas zina, varbūt kādreiz es spēšu to transformēt gaišā, radošā darbā. Varbūt kādreiz sapratīšu, kā tādā situācijā palīdzēt kādam citam. Varbūt nesapratīšu.

Kad tevi ar Hannu izlika no mājas, tev bija pārsteigums par draugiem?

Vislielākais! Nepazuda tikai trīs bērnības un skolas laika draugi, bet tā sauktie draugi, kuri parādījās ziedu un tusiņu laikos, izgaisa momentāni. Tagad īsti nesaprotu, ko iesākt ar vatsapu, kas tik bieži pīkst (smejas). Jāizliekas un jāuzraksta “man viss labi, es arī tevi mīlu, lai tev izdodas”?

Vai jāpasaka, lai vairs neraksta? Cilvēks ir tāda dīvaina būtne. Varbūt es pat neesmu viņus saukusi par draugiem, bet, ja vairākus gadus esi kopā, veido projektus, runā, stāsti savu dzīvi, un tad pēkšņi viņu vairs nav. Ir mamma, meita un tie trīs draugi, no kuriem divi dzīvo otrā pasaules malā. Un tu stāvi ziemā šortos un domā, ko darīt.

Tev tiešām nebija nekā?! Aizslēdza durvis, un tu pat netiki pie savām mantām?

Kaut kādas drēbes man atdeva, bet ko es... Tajā brīdī vispār neko nesapratu.

Tu tiešām strādāji fizisku darbu, vai arī tās ir blēņas?

Es biju gatava (smejas). Bet nē...

Būtu interesanti – Elīna Maligina mazgā grīdas vai logus.

Vai ne?! Šovs par brīvu. Domāju, piezvanītu diezgan daudzi, lai nopirktu manus pakalpojumus. Tagad man brīžiem pietrūkst fizisko aktivitāšu. Piesakos pastrādāt radu dārzā, padedzināt lapas. Paziņam, kuram ir liela sēta, prasīju, vai nevajag izslaucīt pirms ziemas (smejas). Pa sporta zāli es nemāku, man nepatīk. Mēģinu kaut ko darīt, bet tik ilgi neesmu kustējusies, ka grūti sākt.

Tad jau tev nevajadzēja dzīvokli Rīgas centrā, bet māju, kur grābt lapas un velt sniegavīru.

Zini, man patīk aizbraukt ciemos pie māsas vai radiem, kuriem ir lauki; uz pāris dienām, un tad melnu muti pastrādāt. Bet, ja man pašai būtu dārzs, tas aizaugtu! Tāpēc arī neņemu suni vai kaķi, jo ļoti labi sevi pazīztu – es viņu ļoti mīlēšu, bet man var aizmirsties viņu pabarot. Arī māja ir jāuztur visu laiku, tāpēc tas atkrīt. Ja izdomāšu kaut kur doties uz ilgāku laiku – nu, ko darīsi ar to māju un suņiem?

Kamēr Hanna bija maza, tu viņu varēji staipīt līdzi, tagad viņa iet skolā. Vai vari viņu atstāt uzticamiem cilvēkiem?

Pagaidām mēģinu maksimāli daudz laika pavadīt ar bērnu. Ir reizes, kad atstāju viņu pie savas mammas. Hanna jau visu laiku ir skolā, mūsu laiks ir no rītiem, kad abas vēl guļam, un vakaros. Brīvdienās viņa tiekas ar tēvu, tā ka man nemaz tik daudz nepaliek. Esmu tīri priecīga par tām pāris stundām vakaros, manuprāt, tas šobrīd ir vajadzīgs gan man, gan viņai.

Viņa bija tavs uzticamais cīņubiedrs, vai arī tu centies norobežoties, lai viņa neredz, ka tev ir grūti?

Bērns jau visu jūt. Domāju – jā, viņa bija lielākais atbalsts. Ar savu mīlestību, klātbūtni, jūtīgumu. Beznosacījuma mīlestība pati par sevi ir dziedējošs spēks.

Un arī milzīga motivācija savākties.

Protams! Kā teica psihoterapeite: “Saproti, ka tev ir pienākums nodzīvot tik ilgi, kamēr tavam bērnam paliek vismaz astoņpadsmit. Tāpēc nemaz nedomā te sabrukt vai darīt vēl kādas muļķības! Tu celsies un iesi. Smaidīsi, atskatīsies uz visu caur vieglāku prizmu. Nepakritīsi un nenositīsies. Tu nebūsi varde, kurai pāri pārbrauc mašīna.”

Tādi labi vārdi. Tie motivē. Nevis – gribu vai negribu, dzīvošu vai nedzīvošu, bet – tev ir pienākums. Un nav tiesību sabrukt. Svarīgi ir piecelties, neiekrist grimstošās smiltīs. Velniņš, kas sēž uz viena pleca, saka – neko nevajag, viss vienalga... Bet uz otra sēž eņģelītis, kurš skubina – tev jākustas, paņem papīru, pieraksti! Man ir ļoti daudz ideju, kuras gribētos realizēt, iespējams, tā arī notiks. Jāiemācās galvu turēt uz priekšu, lai tā kā atspere negriežas uz otru pusi (smejas), un lai pagātne guļ mierā.

Neraugoties uz visām ekstrām, kuras esi ieguvusi, slēpšanās tomēr ir liels mīnuss – tu tā to neredzi?

Kādas ekstras esmu ieguvusi?

Tev nav jādomā par maizes kumosu.

Un kāds tam sakars ar slēpšanos?

Katrai lietai ir divas puses.

Zini, es neslēpjos no tā, no kā negribu slēpties.

Tu negribēji, lai piemin sporta veidu, ar kuru nodarbojies, jo tad varēs izskaitļot, kur tu to dari...

Nav jau tik traki. Protams, pirms diviem gadiem visa bija pārāk daudz, tad nolēmu, ka norakšos un ļoti ilgi nebāzīšu ārā degunu.

Jo negribēji, nevarēji vai varbūt pat nevajadzēja pārliecināt cilvēkus, ka tu ne pie kā neesi vainīga?

Saproti, skriet pa pilsētu un teikt: “Nē, nē, es neko, es laba!” būtu vājuma izpausme. Tik daudz bija sarunāts, tāds ārprāts! Lai runā! Es gadus desmit tieku uzskatīta par galēju narkomāni, bet nekad dzīvē neesmu tām pieskārusies. Kam es ko pierādīšu? Nu, ņemiet analīzes, pārbaudiet! Tāpat piedēvēs vēl 800 citu ļaunumu…

Ka mēģini izmantot vīriešus savam labumam.

Man tieši divi ir bijuši, un abus gribēju izmantot. Tā skatās mūsu avīžu lasītājs. Citi ir agresīvi, raksta memuārus – nesaprotu, vai ta’ skauž (nosmejas), vai ta’ nevar gulēt no tā, kas notiek cita dzīvē?! Divi latvieši dzīvo kaimiņos, viens nopērk jaunu mašīnu, otrs nevar to pārdzīvot, neguļ, neēd. Ja ir runa par naudu, katrs tiesā un nosoda pēc savas mērauklas.

Bet... esmu jau sākusi to pieņemt. Es visu laiku sunīju tautu, taču esmu sapratusi, ka nav jēgas. Tāpat esmu šeit, esmu latviete. Varbūt tiešām tie 33 atnes ko tādu... Sāku bišķi pieaugt. Varbūt līdz ar manu trako laiku, manu pēdējo laulību, aizies arī kāda daļa mana huligānisma. Trakot man gribētos, bet radoši.

Valērijam bija krietni pāri 33, kā tev izdevās viņu ievilkt tajā trakumā?

Nebija viņš pāri. Viņš palika trīsdesmit trijos.

Viņam bija otrā jaunība? Vai tu viņam to uzdāvināji?

Es neko viņam nedāvināju.

Mīlestību?

Nu, droši vien... Tā arī ir tā mīlestība. Vienmēr esmu teikusi, ka nezinu, kas ir mīlestība... Bet varbūt tā bija.

Kas tad?

(Klusē.) Kad tu, jauns vai vecs, gudrs vai negudrs, kopā ar otru meties iekšā jebkur, atpakaļ neskatoties, visdrīzāk, tā ir mīlestība. Ir miljoniem superīgu atmiņu, mazliet arī tādu – ne pārāk jauku, bet, kad cilvēks aiziet, viss sliktais dzēšas.

Ja vienā lappusē būtu jāuzraksta viss piedzīvotais labais, ko varētu likt zem vārda mīlestība, un otrā pusē – sliktais, kā varbūt kādā brīdī šķita par daudz, tad tagad es abas lapas puses varētu pierakstīt tikai ar labo. Lai ko kurš runātu, manas atmiņas neviens nevar ne atņemt, ne izmainīt.

Likās, ka pēc visa – enerģētikas, trakuma, dzīves mīlestības, tiekšanās pēc kaut kā jauna – Valērijs ir man līdzīgākais cilvēks, kādu dzīvē esmu satikusi. Lai gan viņš bija biznesmenis, tomēr labā nozīmē arī pietiekami dulls, radošs, atvērts eksperimentiem, visam.

Ko tādu traku sadarījāt?

To gan nestāstīšu.

Lidojāt ar helikopteru virs Manhetenas?

Jā, apkārt Brīvības statujai. Pie stūres sēdēja sieviete, kurai raustījās acis. Domāju – nez vai tas viņai sākās lidojuma laikā... (sirsnīgi smejas) Abi sapratām – varbūt tas ir pēdējais lidojums. Helikopters neliels, trausla sieviņa ap gadiem 65, un viņai sāk raustīties visa seja. Jā, ir piedzīvotas asas izjūtas.

Tev tādi spontāni izlēcieni – mešanās, braukšana, lidošana, gāšanās – nav vairs vajadzīgi? Vai arī tev nav kompanjona, noskaņojuma?

Zini, kā... uznāk un gribas. Šķiet – viss, ceļos un daru kaut ko traku, tagad! Bet paiet pusdiena, un saproti – nē. Un tad uznāk īstas skumjas par to, kā bija. Mēs ar Valēriju varējām no rīta piecelties un vakarā jau būt otrā pasaules malā, viss bija super! Brīžiem darījām arī muļķības, bet tas bija tik pašsaprotami, vienkārši, dabiski, priecīgi. Tagad... man vairs tā nesanāk. To es nevaru pārspēt.

Tev ir uzdevums atrast dzīvē prieku?

Jāstrādā. Uzskatu, ka cilvēks prieku var gūt vienīgi pašizaugsmē. Protams, var lasīt grāmatas, skatīties kino. Paprasi, ko es neesmu redzējusi no pēdējo divu gadu laikā uzņemtajām filmām (smejas).

Tā ir ieiešana citā realitātē.

Protams! Tā es slēpjos. Redz, kur ir tas stāsts. Es slēpjos un slēpjos.

Kinoteātra tumsa ir kā narkotika...

Kādu brīdi tas palīdz. Ja negribu lietot ķīmiskās zāles vai pārmērīgi daudz alkohola... Īsti nav, kur sevi likt. Kas paliek? Cita virtualitāte, citas dzīves. Ne jau uz ielas tās meklēšu, lai gan man patīk skatīties, pētīt cilvēkus.

Tomēr to tu nevari. Nē – vari, bet nedari.

(Nopūšas.) Patiesībā es nedaru daudz no tā, ko varētu... Nu, kāpēc šodien atnācu uz interviju? Protams, cilvēki atkal pērsies, lamāsies un apsaukāsies, bet varbūt man tieši to arī vajag? Varbūt noslēpums ir enerģijā. Kamēr man raidītā sliktā enerģija atnāk pie manis, tā konvertējas par labo. Varbūt tiešām par daudz esmu ielīdusi alā, un negatīvie komentāri, viss pārējais, man nemaz nenāk par sliktu. Tagad patiesībā runāju ar sevi. Un ar lasītāju.

Ja godīgi, sliktu saka par ikvienu...

Arī par cilvēku, kurš iet kopt slimos; viņš ir prostitūta, zaglis, labuma guvējs – klasika! Tu domā, ka es lasu komentārus? Priekš kā!?

Pēc raksta, ka esi nopirkusi dzīvokli, lasītāji tevi aizstāvēja, teica – cilvēks ar savu naudu var darīt, ko grib, un cilvēki pērk dzīvokļus katru dienu.

Jā – baigā ziņa uz vāka!

Kad tikāmies pirms vienpadsmit gadiem...

Ak dievs!

... tu biji jauns skuķis gariem blondiem matiem, spēlēji Īstvīkas raganās, un jau tad tevī varēja redzēt cīnītāju.

Teikšu godīgi – esmu cīnītāja.

Vai tas, ka lomas te dod, te nedod, norūda?

Tas padara stiprāku. Esmu pateicīga liktenim, tā bija milzīga dzīves mācība. Tur arī bija jautājums – nesabrukt, ņemt un darīt. Vienalga, kā, vienalga, cik grūti, vienalga, tevi mīl vai nemīl, jāiet uz priekšu! Viss dzīvo mūsos – galvā, sirdī, šūnās, darbos, atmiņās. Kamēr būšu dzīva, tā pieredze manī būs. Un tā veido nākamo soli.

Intervijā pirms kāzām ar Valēriju teici, ka gribētu būt čūska, kura ir gudra un spēj rīkoties racionāli. Atceries?

Nāksies iemācīties to gudrību. Nevis būt čūskai, bet tās īpašības, kuras nosauci, nav sliktas.

Vai tevī racionālisms nekonfliktē ar izteiktu jūtīgumu? Vai tas nav tava nemiera avots?

Man liekas, es esmu visemocionālākais cilvēks, kādu zinu. Es tik būvēju tās savas maskas, izliekos par briesmīgo, rādu vidējo pirkstu un taisu huligāniskus izgājienus, bet tas viss ir mans vājums, jēlums, jūtīgums.

Tik ļoti gribas pasargāt sevi no kaut kādas atvērtās telpas. Patiesībā es baidos no šķēpa tieši pierē un apbūvēju sevi ar ķieģelīšiem, pret kuriem viss atsitas, un saku – ē, man ir vienalga, domājiet, ko gribat, es tāpat eju un daru! Protams, par mani ir kardināli atšķirīgi viedokļi; ja es sāktu par tiem domāt, tad vispār prātā sajuktu.

Tu tagad par sevi rūpējies? Tev ir laiks...

Pirmām kārtām man jārūpējas par veselību – diemžēl, lai kā negribētos to atzīt. Stresu es pārdzīvoju šausmīgu, tāpēc vecā draudzene veģetatīvā distonija mani piemeklē tik regulāri, ka brīžiem ir pavisam grūti. Klāt nāk arī fiziskas kaites, bet tas viss ir risināms.

Gudrie vai ne tik gudrie cilvēki saka, ka viss esot galvā. Tas ir darbs ar sevi. Visi dialogi, monologi, sarunas, piedošana nevienam citam nav vajadzīga – tikai man pašai. Tas ir tāds loks, gredzens, kas vijas caur mani un tad caur pasauli. Manī ir tik daudz kompleksu, ar kuriem jātiek galā. Tikai tad, kad sevi pieņemšu, kaut kas būtiski mainīsies.

Vai kāds par tevi tur rūpi?

Radinieki. Un mani pāris draugi.

Viņi tevi pieskata vai tikai tusē?

(Smejas.) Nē, pieskata. Kā – tusē... Es tieši divus gadus... Varbūt Vīnē biju kaut kur izgājusi. Ā, pirms gada biju uz bērnu filmas pirmizrādi. Es neeju ārā.

Tu kaut ko dari – tev ir izstādes?

Jā, novembrī Dzelzceļa muzejā tika izstādītas divas manas video instalācijas, ne jaunas, jau apbraukājušas puspasauli. Viena bija Vīnē, Sotheby’s galerijā, otra – Ikona, vēl vecāks darbs, arī bijusi daudzās izstādēs ar diezgan labām recenzijām. Abās instalācijās filmēju sevi, esmu objekts uz ekrāna. Protams, bija drusku jocīgi pēc tik ilga laika izstādīties Rīgā, bet kuratore uzrunāja, un domāju – man pašai tie darbi patīk, stāv pagrabā skaisti iepakoti (smejas), varbūt jāizliek. Būs ko ļaudīm parunāt. Visdrīzāk, šeit pie tādiem darbiem nav pierasts, es atkal pārāk personīgi, kārtējo reizi...

Tās ir vairāk nekā divus gadus vecas sajūtas?

Jā.

Kad jūs ar Valēriju vēl bijāt kopā?

Viena ir vēl vecāka. Vienā ir pārspriedums par sievietes dzīvi, otrā – par mākslu. Video performances.

Vai top arī kas jauns? Vismaz skiču līmenī?

Skiču līmenī noteikti. Jau pārdesmit reizes ņemu otu rokā un mēģinu kaut ko izdvest. No gleznošanas noteikti neesmu atteikusies. Ir grūti…

Tas ir intīmāks process?

Varbūt negribas pārāk iestigt pārdomās, bet izkliegt... Taču, kad sāc kliegt, gribas apklust, un viss iet pa riņķi. Domāju – ziema nāk, radiatori silda, varbūt uz kaut ko saņemšos.

Varbūt tava terapija varētu būt Sanmikela vai Venēcija. Stāvētu uz ielas un nogleznotu nost savas emocijas. Nekliedzot.

Pagaidām man šķiet, ka īstā vieta, kur paslēpties ar otu un pāris krāsu tūbiņām, būtu kāds pagrabs.

Bet tur tevi nepazītu, neviens nebakstītu ar pirkstu...

Vēl joprojām pagrabs. Bet ir jāglezno, jāizgleznojas. Kad to ieskābušo krējumu no virsas nosmelšu, varbūt apakšā kaut kas būs. Jāizzina pašai sevi, lai varu atvērt kādu citu plāksni. To nevar tā – ai, tagad būs kas gaišs un krāsains! Vai nu sev meloju, vai nemeloju.

Domāju, tā ir darba terapija – izgleznot to, kas peld pa virsu. Vai tas ir skatītājam rādāms, man pašai atstājams vai metams ārā – tas ir cits jautājums. Izstāde ir rezultāts, bet ar to ir tāpat kā ar interviju – to sniedzu žurnālam, bet patiesībā runāju ar sevi. Gleznoju sev, bet pēc tam nesu skatītājam. Varbūt vienu no tūkstoša uzrunās. Varbūt viens gleznas fragments vai intervijas teikums iedarbojas, asociatīvi palīdz, varbūt kāds jūtas tāpat vai redz to pašu, un pēkšņi tas viņā kaut ko maina. Kaut 0,00001 procentu.

Tu spēj uz sevi paskatīties ar ironiju, smaidu?

(Domā.) Šķiet, ka jā. Agrāk varbūt stipri vairāk. Šobrīd drīzāk gruzos un apdzīvoju savas foršās un stulbās kļūdas vai labos un sliktos notikumus. Pašanalīze varbūt ir iemigusi. Kad aktīvi domā, darbojas paškritika, un bez pasmiešanās par sevi vispār nekur nevar tikt. Tas ir svarīgi katram, kurš grib izdzīvot, būt laimīgs, veselīgs. Ja to nespēj, tad neesi dzīvot spējīgs.

Vai tu apzināti izvēlies tādu puicisku stilu?

Puicisks? Mati?

Arī apģērbs.

Nē. Tā ir ērti. Gribēji, lai nāku vakarkleitā un augstpapēdenēs?

Nē, bet kādreiz biji citādāka.

Es tā jūtos labi – nopietni, būt šādā formā ir ļoti ērti. Vajag tikai vienu minūti pēc dušas. Varbūt šī ir kārtējā aizsargbarjera, un pēc gada man atkal galvā būs kaut kas cits, cita frizūra, apģērbs... Un pati būšu priecīga.

Vai jūti, ka patīc vīriešiem?

Par uzmanības trūkumu nevaru sūdzēties. Varbūt nav gluži tā kā tolaik, kad man bija garie, blondie mati un īsa kleitiņa, tad uz ielas atskatījās katrs otrais. Bet atkal – jautājums, uz ko atskatījās. Kopš sāku studēt, tā vienmēr bijusi mana lielā cīņa, jo būt vienkārši smukai blondīnei un saprast, ka daudz uzmanības saņem tikai tāpēc... Vai arī paskatās uz tevi un saka: “Tu esi stulba”, nepārmijot ne vārda. Tas mani traumēja jau bērnībā. Tāpēc ik pa laikam iztaisos.

Jā, zinu – pat radikāli.

Bet man tas ir vajadzīgs! Ne jau citiem, bet vismaz pašai ir sajūta – ja tu ar mani runā, tad ne tāpēc, ka īsi svārki un gari, blondi mati. Iespējams, tas ir komplekss, pašapliecināšanās, nezinu...

Ēķis pēc sievas zaudēšanas stāstīja, ka no interesentēm nav varējis ne atkauties. Tu arī piedzīvoji līdzīgu uzlidojumu?

Tā varētu teikt...

 Ko darīji – ignorēji?

Jā, simtprocentīgi.

Tu spētu noticēt, ka cilvēks tevi iemīl? Tāpat...

Domāju, ka jā.

Tu pati varētu iemīlēt cilvēku bez tādām ambīcijām un vēriena, kāds bija Valērijam?

Ja par to runā tā tīri provizoriski... Es nezinu. Uzzināšu, kad Dievs tēvs noliks priekšā tādu cilvēku un es viņu iemīlēšu.

Tev kritēriji par to, kādam jābūt vīrietim, nav mainījušies?

Tie pielāgojas esības momentam. Jo kritēriji, ka tam ir jābūt tā, bet tam – tā, manuprāt, nedarbojas. Tev atsūtīs cilvēku, kurā viss ir kardināli pretējs. Ja iemīlos, tad noteikti ne pēc kritērijiem. Visdrīzāk, mums katram zemapziņā ir savs kods.

Džilis ar sievu pie tevis viesojās Vīnē.

Jā, viņi bija atbraukuši.

Tagad esi ar viņu sazinājusies? Ko tu domā par to, kas Dailes teātrī notika ar Džili?

Jā, man ir pietiekami labs kontakts ar Hannas tēvu. Un arī ar viņa sievu. Pēdējos gadus par vietējo teātri interesējos ļoti maz. Kaut ko esmu skatījusies, bet neiedziļinos, nevācu baumas, kas un ko, vai vēl jo vairāk – kas ar ko. Bet šis gadījums mani satrieca. To, kādā formā tas notika, es nespēju pieņemt.

Tev ir svarīgi bērnam sagādāt dārgas dāvanas, palutināt?

Bērns mani pārsteidza. Vasarā visiem klasesbiedriem bija tusiņi, dzimšanas dienas. Es arī viņai kaut ko tādu piedāvāju, bet Hanna saka: “Mamma, es laikam neko negribu. Esmu piekususi no tām ballītēm.” Un tā jau ir – katras brīvdienas kaut kur braucām, vecāki iztaisās, kā nu kurš var.

Hanna teica: “Es no veikala neko negribu. Uzspēlējam Uno.” Tas ir svarīgākais. Man ir laba paziņa, ilggadēja daktere Gerda Lielauss, braucām viņai talkā vākt kartupeļus. Pirtī uz galda bija nolikts arbūzs, Hanna paņem šķēli, apsēžas pirtī uz lāvas un saka: “Mamm, zģesj daže lučše, čem v Tailanģe.”

Krieviski?

Jauc. Viņai ir četras valodas... Nosmulējusies pēc lauka, apenītes melnas. Viņa vairākas reizes ir bijusi Taizemē, tur ir karsts un mitrs, tagad sēž laimīga uz apakšējās lāvas, domāju – cik sirsnīgi.

Kādi būtu tavi ideālie Ziemassvētki?

Pirms diviem gadiem es Ziemassvētkus un Jauno gadu sagaidīju klosterī, klusumā. Pirms gada – ar mammu un Hannu mājās. Ko gribētos – eglīti, tādu sentimentālu sirsnību, paštaisītas sniegpārsliņas. Vajag drusku pieslēgties tādām vienkāršām, mīļām lietām.