Audzināt bērnus citādāk. Kā neatkārtot vecāku kļūdas?

Nevajag uzskatīt, ka cilvēks, kurš audzis disfunkcionālā ģimenē, arī automātiski būs slikts vecāks. Iespējams, viņam būs grūtāk, jo nebūs bijis labais piemērs, no kā mācīties. Tomēr, ja ir iespējams iemācīties ne tik vēlamu bērnu audzināšanas modeli, ir iespējams savu rīcību izvērtēt un mainīt, apgūstot kaut ko pilnīgi citu un atšķirīgu no līdzšinējās dzīves gaitā gūtās pieredzes. Stāsta grāmatu autore un Kalgari Universitātes pasniedzēja Džūdija Arnala (Judy Arnall).

Ikviens varat mainīt savu vecāku bērnu audzināšanas stilu no ne pārāk pieļaujama vai autoritāra uz sadarbības / demokrātiskas audzināšanas stilu.

Ieteikumi, kā to izdarīt:

•     Audzinot bērnus, rīkojies kā tie vecāki, kurus apbrīno. Kopē to, ko viņi dara. Sākumā darbības un rīcības var likties neīstas, kamēr izveidosies jauni paradumi.
   
•     Sāc ar sevi. Iemācies tevi mīlēt. Velti sev gaišas, pozitīvas, mīlošas domās par to, kā izskaties, ko dari un kas esi. Trenējies izteikt komplimentus un tos pieņemt.
   
•     Apgūsti cieņas pilnu saziņas valodu. Apmeklē kursus vecāku kursos par bērna audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbības un cieņpilni.
   
•     Izglītojies par bērna attīstību, lai saprastu, ko sagaidīt no bērniem dažādos vecumos. Lai veiksmīgi audzinātu bērnu, ir svarīgi izzināt, kāpēc bērns konkrētā brīdī vai situācijā rīkojas vai uzvedas tieši tā, kā to dara.
   
•     Ja tu kā bērns tiki pārāk kritizēts (iespējams, vecāki kritizē joprojām), apzināti centies iedrošināt savus bērnus un slavēt pozitīvo. Biežākas uzslavas, vecāku savaldība un pārdomāti žesti agrāk vai vēlāk pieaugušo attiecībās ar bērniem nes pozitīvu rezultātu.
   
•     Ja vecāki bērnībā tevi neapskāva, nesamīļoja, iespējams, tev sākotnēji nešķitīs viegli un dabiski bērnam izrādīt mīlestību un pieķeršanos. Tomēr mīlestības pilns pieskāriens bērnam ir ļoti nepieciešams. Turklāt – caur bērna samīļošanu arī pats saņemsi maigumu, kas agrāk pietrūcis.
   
•     Daudzu nu jau pieaugušu cilvēku pieredzē ir apsaukāšanās un noniecināšana no viņu vecāku puses, līdz ar to grūtās situācijās var rasties automātiska vēlme bērnu nosaukt par stulbeni, muļķi, traucēkli vai kādā citā sliktā vārdā. Tā vietā bērnam izrādi, ka viņam ir tiesības jautāt, būt klātesošam un iederīgam. Ja tomēr ir gadījies bērnam nodarīt pāri, nevajag baidīties vai kaunēties atvainoties. Katram var gadīties kļūdīties, svarīgi kļūdas labot.
   
•     Ja tu kā bērns tiki ignorēts, sākotnēji varētu būt grūti kopā ar bērnu darboties ar rotaļlietām, lasīt kopā grāmatu vai spēlēt spēles, kas bērnu interesē. Tomēr nedalītas uzmanības veltīšana ir ļoti svarīga bērna pašapziņas stiprināšanai.
   
•     Ir maldīgi domāt, ka bērni mūs nekad nesadusmos. Tādēļ ir svarīgi apgūt spēju savaldīties. Ja nepieciešama kādu lēmumu pieņemšana, to atlikt uz brīdi, kad dusmas pārgājušas, jo tad tu pieņemsi labākus un gudrākus lēmumus.
   
•     Piedod vecākiem. Viņi, iespējams, darīja labāko, ko viņi tolaik zināja, izmantojot resursus, kas viņiem bija.
   
•     Apzinies savus vājos punktus. Būšana vecākam ir sarežģīts uzdevums neatkarīgi no tā, cik labā ģimenē paši esam auguši un kāda ir mūsu iepriekšējā pieredze. Jebkurā gadījumā izpratne par mūsu uzvedības cēloņiem palīdz mums izvēlēties alternatīvu uzvedību un negatīvo rīcību pārvarēšanas stratēģijas.
   
•      Lielākoties mēs no saviem vecākiem esam iemācījušies kādus rīcības modeļus. Tomēr mēs varam tos mainīt un attīstīt jaunus. Kad mēs apzināmies mūsu nepilnības un apzināti cenšamies mainīt savu izturēšanos, mēs kļūstam par daudz labākiem vecākiem. Un nevajag ļoti pārdzīvot, ja gadās pieļaut kļūdas. Ne velti ir teiciens, ka arī Roma netika uzcelta vienā dienā. Tas ir dabiski, ka arī tad, ja esam iemācījušies kādu jaunu rīcības modeli, stresa situācijā mums ir tendence atgriezties pie saviem vecajiem ieradumiem. Atvainojies un apsoli nākamreiz rīkoties labāk. Katra jauna apņemšanās ir solis tuvāk tam, lai vecie ieradumi tiktu izmainīti uz neatgriešanos.

Avots: www.calgaryschild.com