"Ērkšķu šova" Kristīne ar vīru guļ laulības gultā, taču gadiem ir tikai labi draugi
„Tas bija tā vērts! Es neticēju, ka kaut ko iegūšu, ka mana dzīve varētu mainīties, ka beidzot spēšu iziet no mājas,” pēc dalības STV Pirmā! sociālajā projektā Caur ērkšķiem uz... atzīst trešās sezonas dalībniece Kristīne.
„Vēl ne līdz galam, bet, ja salīdzina, kāda biju pirms tam un kāda tagad, tad ir pamatīgas izmaiņas,” atbild Kristīne, paskaidrojot, ka nu viņa iet ar paceltu galvu, nevis degunu „iebakstījusi” zemē. „Es beidzot izeju no mājas, vairāk sāku pamanīt to, kas notiek apkārt, redzu, ka apkārt kūsā dzīve. Man parādījies dzīvotprieks, iegūtas jaunas draudzenes. Es vairs nejūtos tik viena, tik vientuļa.”
Vai tiešām bija tik traki, ka pat trūcis dzīvotprieka? „Diemžēl jā! Principā man bija divas iespējas – vai nu nolaisties vēl zemāk, kur būtu alkohols vai, nedod, Dievs, pašnāvība, vai arī kaut ko mainīt. Es izvēlējos otro variantu,” stāsta Kristīne. Un uz jautājumu, kāpēc viņai – gudrai, izglītotai, simpātiskai sievietei bez atkarībām – pašai nebija spēka un stimula mainīties, atbild: „Brīžiem jau es pati par sevi smējos – nu kā es tā nespēju tikt ar sevi galā?! Pat kaunējos par sevi, jo pārmetu – ko es čīkstu, citiem dzīvē iet vēl drūmāk. Taču vienmēr atradu visādus attaisnojumus, lai tikai neko nedarītu lietas labā.
Piemēram, vainoju vecākus. Jo viņi izšķīrās, kad biju maziņa. Tagad tas ir mainījies. Ja agrāk migrēnas laikā pat māju nesakārtoju, jo gribēju sevi pažēlot, neko nedarot, tad tagad – pēc „ērkšķiem” – esmu atradusi spēkus saņemties un izdarīt visu nepieciešamo. Pašai par to ir liels gandarījums.”
Kristīne gan piebilst, ka mokošā migrēna nekur nav pazudusi: „Tā joprojām ir, tikai daudz retāk. Un galvassāpju lēkmes vairs nav tik mokošas. Bet vislielākais pārsteigums bija, ka „ērkšķu” laikā mani ne reizi nepiemeklēja migrēna. Pirms tam pamatīgi uztraucos, ko darīšu, ja man uznāks neciešamās sāpes. Taču visas šīs trīs nedēļas no migrēnas nebija ne vēsts!”
