"Apspriest vīriešus man šķiet ārkārtīgi infantili" - uzņēmēja Vija Kilbloka atklāti par dzīvi un veselību

Jums rokās ir grāmata “Samuraja mācība par dzīves spēcināšanu”…

Es nojautu, bet nebiju sev to noformulējusi. Līdz beidzot izlasīju šajā grāmatā, to Japānā dāvina studentiem un skolu beidzējiem, starp citu. Mēs visi te tā baidāmies no tiem 50 gadiem kā krīzes momenta. Bet ko Ekikens saka: līdz 50 gadiem cilvēka dzīvības spēks vēl nav pilnībā izveidojies, viņa gudrība vēl nav nobriedusi. Te ir oda 50 gadiem! “Dienu pa dienai tu sapratīsi to, ko nesaprati pirms 50 gadu vecuma…” Un tā tiešām ir. Tas tik ļoti sakrita ar manu iekšējo sajūtu, kas it kā ir pretrunā ar to, kā tiek uzskatīts mūsu sabiedrībā. Pēc piecdesmit dzīve patiešām sākas citā kvalitātē. Un vismaz es par to esmu ārkārtīgi priecīga! Manuprāt, laiks no 50 līdz 70 ir pats labākais dzīvē.

Ja vien kaut kas nemitīgi nesāp.

Jā. Bet liela varbūtība, ka tas tikai pēc tiem septiņdesmit sāksies – tad, kad tiešām nu laikam ir tas vecums objektīvi klāt. Un tad gan pašam cilvēkam, gan viņa tuviniekiem ir jāņem vērā, ka cilvēks mūža nogalē jāpasargā no lieliem kreņķiem. Ka dzīve jācenšas padarīt ērta un skaista.

Jums grāmatas ir palīdzējušas?

Protams! Ir grāmatas, ko izdodam, jo tie ir bestselleri. Un ir grāmatas, kas tiek izdotas tieši tāpēc, ka mani personīgi ieinteresējušas. Es esmu tā, kas izmēģina 90 % no tā, kas mūsu izdotajās grāmatās rakstīts.

Kādi bijuši trakākie izmēģinājumi?

No kā visvairāk baidījos un uz ko visilgāk gāju – tā bija badošanās. Baidījos, tomēr vienalga darīju! Vienīgais, ko noteikti nedarīšu, ir nopietnas manipulācijas ar sevi. Piemēram, žultsakmeņus pati sev nedzīšu. Es arī baidītos pati mājās dzemdēt, ja tas man vēl būtu aktuāli. Es vienkārši esmu ārkārtīgi bailīga. Bet es saņemos un tāpēc daudz ko vienalga izdaru.

Badošanās pieredze man nāca pakāpeniski. Pirmā bija sulu kūre. Un jau tas man likās kaut kāds ārprāts! Jo mana audzināšana bērnībā balstījās pārliecībā, ka vajag ēst. Cilvēki zināja, kā ir ciest no slikta un nepietiekama uztura. Viss pēckara laiks tāds bija: ēst vairāk, treknāk! Un vēl vairāk! Man tas tik ļoti bija domāšanas pamatā, ka pat sulu kūre radīja šoku. Tomēr tieši tur es sapratu, ka cilvēks var dzīvot arī nepaēdis. Uz sulu kūri devos ļoti skeptiski noskaņota, taču nebija grūti, un lielākais pārsteigums – enerģija! Turklāt tas prieks un enerģija saglabājas vēl kādu laiku pēc tam.

Man ir darbs, man ir ģimene un mūžīgas rūpes. Un viss, kas tam nāk līdzi: slikts miegs, galvassāpes. Mūsdienu cilvēka komplekts. Kad jau pamosties noguris un vakarā aizmiedz noguris. Staigā pa ārstiem, meklē iemeslu, sāp tur, un sāp tur… Un tā tu dzīvo tāds nekāds. Bet sulu kūrē es sajutu savu organismu. Kad tagad kāds piesaka badastreiku, vienmēr nodomāju: kas var būt labāks, kā streikot badojoties! Cilvēks reāli uzlabo savu veselību. Es pati sāku šo ceļu ar veco Brega grāmatu “Badošanās brīnums”. Nu, man tas toreiz bija īsts brīnums un ļoti iedvesmoja! Tomēr pati uz savu galvu bez pieskatīšanas badoties baidījos. Godīgi sakot, cilvēkam arī ir jābūt piesardzīgam. Un es nolēmu, ka gribu to darīt, bet darīšu ārstu uzraudzībā. Kardiologs, pie kura visu laiku ar asinsspiedienu staigāju, kategoriski neieteica, jo tas esot bīstami manai dzīvībai. Bet tad es satiku draudzeni, kura man pastāstīja, ka kāds atkal bijis Tartu pie dakteres Trofimovas. Un mēs ņēmām un pašas uz turieni aizbraucām! Fantastiska pieredze! Iesaku.

Cik sen tas bija?

2009. gadā. Laikā, kad grāmatniekus skāra nenormāla krīze. Es pie sevis toreiz nodomāju: paldies Dievam, ka man tagad ir šitā badošanās, kas man novērš uzmanību no tām šausmām, kas var notikt ar uzņēmumu. Tas man ļāva vieglāk pārlaist pirmo krīzes gadu. Tajā gadā es nobadojos 93 dienas. Es – cilvēks, kurš pirms tam baidījās brokastis nepaēst! Garākā badošanās man bija 11 dienas no vietas. Otrā tik ilgā reize gan vairs nebija tik patīkama, jo paralēli badošanās stresam gāju arī uz darbu. Badojoties tomēr viss laiks un uzmanība jāvelta tieši tam. Nevar iet ar savu ūdens pudelīti darba un kreņķu mutulī. Tālāk jau badojos vienu dienu nedēļā un vienreiz mēnesī 4 dienas pēc kārtas.

Jūs vadīja eksperimentētājas gars?

Jā. Taču es gribēju arī atveseļoties. Paliku arī smukāka un varēju uzvilkt divdesmit gadus senu kleitu. Biju nodzinusies līdz 58 kilogramiem. Taču mani nevadīja kilogrami, tas bija tāds draivs!

Kas tā īsti ir par vietu pie Tartu?

Ir tāda lieliska daktere Natālija Trofimova un strādā viņa 10 kilometrus no Tartu. Loodus BioSpa. Latvieši turp brauc kā traki, vairāk nekā igauņi. Un daudzi sportisti brauc. Reiz viss Loodus bija pilns ar jauniem somu vīriešiem. Jo tas reāli strādā!

Lielākais ieguvums – pazuda alerģiskās iesnas, kas mani pavadīja, cik vien sevi atceros. Liekas, kas tad tur, iesnas? Bet tās mijās ar saaukstēšanos, un dzīvot tā visu laiku ir traģiski. Deguns tek, acis sarkanas – un nevaru taču katram iet klāt un stāstīt, ka neesmu infekcioza un kas tas vispār ir ar mani. Pēc badošanās man iesnas pazuda pilnībā. Grāmatās jau plaši aprakstīts, kas rada to gļotainību. Piens. Badojoties pienu nelieto un neko nelieto. Un iesnas pazūd.

Un vēl kāds reāls neēšanas ieguvums. Man ir daudz jālido, un tas rada tūsku kājās. Īsti nelīdz ne speciālās zeķes, ne Detralex dzeršana. Bet esmu ievērojusi, ka vislabāk palīdz, ja pirms lidojuma un arī lidojuma laikā neēd.

Joprojām mēdzat badoties?

Nē, jau vairākus gadus neesmu badojusies.

Tagad mani iedvesmo citas lietas. Es vispār nedomāju, ka visas prakses ir jāturpina visu mūžu. Lai gan, kā zināms, kad cilvēks ir slims, viņš ievēro visus gudros un labos dzīvesveida principus. Bet, tiklīdz paliek vesels, tā par tiem piemirst.

Nu, ir cilvēks grēcīgs. Un dzīve ir skaista. Kā to garšīgo kafiju nedzert un to pasakaino kūku neapēst? Bet galvenais jau ir zināt tās durvis. Tāpēc es atkal pošos uz Tartu.

Ko vēl esat izmēģinājusi?

Dikāna diētu esmu izmēģinājusi. Un vegāno diētu. Esmu kādu laiku bijusi veģetāriete. Lai badotos, ir kādu laiku pirms tam jāpieturas pie veģetāras diētas. Nevis pa ceļam uz centru vēl gaļa jāuzēd un konjaks jāiedzer, kā mēs to pirmajā reizē izdarījām.

Ko no visa atzīstat par labu un ko par muļķībām?

Badošanās ir ļoti laba. Principā jebkurš askētisms ārstē. Un jebkura no šīm praksēm, pat ja to lieto īslaicīgi, dod labu rezultātu. Nevajag krist fanātismā. Īpaši, ja nepārzina visus tos procesus, kas cilvēkā notiek. Citādi var osteoporozēs un citās nelaimēs ar savu fanātismu ļoti ātri iedzīvoties.

Ir viens tāds ļoti labs padoms, ko iesaka cilvēkiem ar lieko svaru: nu, nesāciet ar skriešanu, tā jūs sev tikai kaitēsiet. Sāciet ar badošanos. Jo tad, kad ķermenis jutīsies labi, viņš pats gribēs skriet.

Bet jūs taču lietojat pienu – tagad pat paņēmāt kafiju ar pienu.

Jā, bet vienu reizi dienā. Un praktiski nekad pienu pati nepērku, izņemot, kad gribu bērniem bubertu pagatavot. Pēc Džiljenas Makītas grāmatas “Kā ēdīsi, tā dzīvosi” izlasīšanas divus mēnešus nelietoju ne grama piena. Un tad pakāpeniski ar sieru, ar biezpienu atkal iekļāvu to savā uzturā. Un šobrīd man tā vairs nav problēma. Acīmredzot pietika ar pāris mēnešiem, lai organisms atgūtos. Patiesībā tas, par ko runāju, bija nevis alerģija, bet piena nepanesamība. No tā var, kādu laiku attiecīgo produktu pilnībā nelietojot, atbrīvoties. Un vēlāk uzmanīgi atkal atgriezt savā ēdienkartē, neradot sev problēmas.

Šajā dzīves posmā dzīvoju bez lieliem eksperimentiem. Bet, ja paskatās, kā es iepērkos, tad tas ir radikāli citādāk nekā kādreiz.

Piemēram?

Tātad – nekad neņemu pienu. Cūkgaļu es nekad nenopirkšu, bet, piemēram, viesībās vai viesnīcā apēdīšu. Nekad nepērku desas, tās pat mani suņi neēd. Man mājās vienmēr būs augļi, daudz ēdu sakņaugus. Citādāk gatavoju, daudz izmantoju cepeškrāsni.

Draudzenes jūs neizmanto kā visu diennakti pieejamu bezmaksas dakterīti?

Man ir viena draudzene, kas pati ir ārste, mums ir ļoti interesantas sarunas. Un otra draudzene ir vēl trakāka par mani visā, kur vajag kaut ko izmēģināt. Bet mana ģimene gan mani izmanto kā dakteri. Reiz pat tiku galā ar ļoti nopietnu sepsi mazdēlam. Bija vēls vakars, brīvdienas, neatlika nekas cits, kā izcelt savas zināšanas no atmiņas. No rīta pamodies un ieraudzījis savu cietušo kāju, viņš bija patiesi izbrīnīts: “Kā tu to visu zini?!” Redziet, es esmu augusi ģimenē, kur šādas zināšanas bija apkārt. Bija mums tāda vectante Minna Lūsis, pirmskara gados Jumpravas pusē zināma dziedniece. Kad es augu, viņa jau bija mirusi, bet viņas teksti un idejas bija klātesoši, visi vienmēr atsaucās uz Lūštanti. Zālīšu vākšana bija topā. Pret radikulītu tantes ņēma un vārīja skudrupūzni, bet pēc tam sēdēja tajā ūdenī! Tas viss manī uzkrājās, tagad varu pateikt kaut ko noderīgu par jebkuru kaiti. Un es joprojām vācu zālītes, vāru tējiņas. Mani tas interesē. Kad bērni bija mazi un slimoja, es tik daudz medicīnas literatūras biju sapirkusi, ka tiešām jau varēju pati diagnozes uzstādīt. Tagad tik specifisku literatūru vairs nepērku, bet man ir iespēja pašai izdot grāmatas, kas cilvēkus ved uz labāku un veselīgāku dzīvi. Jo ārstiem tu visu nevari pagūt izstāstīt. Ne tu vizītē visus sīkumus atceries, ne ārsts tos piefiksē.

Jums ir tik daudz enerģijas, un nešķiet, ka tā būtu tāda tēlota “parādes enerģija”. Tā bijis vienmēr?

Man vienmēr skolā bija uzvedības problēmas, jo es taču nevarēju solā mierīgi nosēdēt. Es vienmēr esmu bijusi ļoti aktīva. Kad mēs gājām garos gabalus, pieaugušie vienmēr brīnījās: kā tu vari vēl visu laiku arī lēkāt?!

Bet nu dzīve padomju laikos paņēma nenormāli daudz spēka. To es vairs noteikti visu nevarētu pavilkt, paveikt un izturēt, ko toreiz. Izmazgāt, izstāvēt, sagatavot, pabarot, izvadāt, naktī rediģēt un tulkot, bet no rīta laikus būt darbā… Nē, tādas enerģijas man vairs nav.

Bet jūs joprojām ļoti daudz darāt.

Jā, taču nu man ir iespēja arī daļu darbu citiem deleģēt. Es joprojām pati darbojos dārzā, jo man tas patīk. Ir bijuši mēģinājumi ar dārzniekiem, bet man patīk tāds dabiski augošs dārzs un nepatīk, ja dārznieks vērtējoši pasaka: “Nu, un kā jums patīk, kā jums te viss izskatās?” Jo man patīk!

Māju taču pati neuzkopjat?

Nē. Bet tas nenozīmē, ka tur pati neko nedaru un traukus pēc sevis nemazgāju. Un man ir divi lieli suņi, aiz kuriem ikdienā jāvāc. Taču visu to lielo tīrīšanu – nē, to es vairs pati nedaru.

Un, spriežot pēc sociālajos tīklos redzētā, jums ļoti patīk gatavot ēst.

Es varbūt vienmēr to atrādu? (Smejas.) Bet es tiešām gatavoju. Praktiski nekad nepērku gatavu ēdienu. Vienīgi suši pati negatavoju. Nevaru iedomāties situāciju, ka es veikalā nopirktu gatavus salātus. Un – es gatavoju to, kas nav ilgi un grūti. Klapētus gaļas rullīšus ar pildījumu no manis var negaidīt. Bet karbonāde ir viens mirklis. Pusstundas laikā varu uzcept kūku. Buberta katls prasa 20 minūtes. Vāru zupas, mani suņi arī ļoti novērtē vistas zupu. Ir bijuši periodi, kad taisu visādus zaļos smūtijus. Ar to ir cauri. Kad tagad iedomājos zaļo kokteili, paliek nelabi. Bet toreiz bija ļoti labi. Tagad ar prieku gatavoju īstus, nesamocītus mājas ēdienus. Grāmatu un definīciju valodā tas, kā tagad gatavoju un ēdu, sauktos “tīrais uzturs”. Pirms gadiem desmit Austrijas lidostā ieraudzīju grāmatu, ko arī drīz izdevām, – “Zini, ko tu pērc! Orientieris ķimikāliju labirintā”. Man tas toreiz bija jaunums, ka uzturs – tās ir arī cilvēka prāta spējas. Esmu izpētījusi un zinu, kādus burtiņus un cipariņus sastāvā ieraugot, to produktu nepirkšu. Ja vien ir iespēja, izvēlos bio produktus. Cenšos arī pārtiku daudz termiski neapstrādāt, izņemot medījuma gaļu. Daudzas manas tagadējās izvēles ir radikāli atšķirīgas no tām, kas bija kādreiz. Nekad nepirkšu paku sulu. Un ir vēl virkne produktu, uz ko veikalā pat neskatos.

Man ļoti patīk iepirkties tirgū. Braucu svētdienas rītos, jo sestdienās tur ir burzma. Braucam ar draudzenēm, tas mums pie viena ir arī foršs tusiņš, atpakaļ izejam caur “Siļķīti un dillīti”. Sapērku gaļas, suņiem viņu gardumus, zivis. Tā ir arī milzīga ekonomija. Un tagad taču Centrāltirgū var pat normālu kafiju padzert, tur viss gājis uz augšu!

Pirms šīs sarunas staigāju pa grāmatnīcu un ievēroju interesantu grāmatu ar nosaukumu “Trauksmes žurnāls”. Daudzu sāpīgā problēma. Jums pašai trauksme kādreiz bijusi?

Lai cik dīvaini tas būtu, mani pārņēma kaut kas līdzīgs trauksmei un depresijai pēc tāda laimes brīža kā divu mazmeitu piedzimšana. Reāli nesapratu, kas ar mani notiek. Vispirms milzīgs prieks. Un tad uznāca tāda šausmu sajūta par visu to situāciju, kāda ir pasaulē. Politika, daba. Kaut kāds tāds vājprāta atbildīgums, vienlaikus labi saprotot, ka neko nevaru izmainīt. Bija sajūta, ka viss tūlīt sabruks. Un tā ilga mēnešus trīs.

Bet, protams, es zinu, kas ir trauksme. “Zvaigznē” strādā 320 cilvēki. Vēl darbinieki “Poligrāfistā”. Ģimene. Esmu pārdzīvojusi gan deviņdesmitos, kad vienkārši uz galvas jāmetas nezināmajā, gan Krievijas krīzi, gan banku krīzi… Un ir bijis tā, ka reizēm pat grūti elpot. Kad uznāk tāda apokalipses sajūta: tu staigā, runā, bet iekšā visu laiku apokalipse. Un tur nelīdz nekas. Tu vienīgi vari to brīdi pārlaist, pārdzīvot. Kā jau teicu, man reiz palīdzēja badošanās prakse, bet noteikti var praktizēt arī ko citu, kas palīdz novērst uzmanību uz fizisko ķermeni, jo garu, kad tas kļūst trauksmains, ir daudz grūtāk ietekmēt.

Ko fiziski darāt?

Esmu mēģinājusi iet uz organizētajām sporta vietām, bet tas pilnīgi nav man. Man tīri personīgi šķiet, ka tā es savu laiku izniekoju. Negūstu gandarījumu. Un īsti neredzu arī rezultātu, jo iekšēji tā kā skaišos. Manuprāt, labākā fizkultūra ir darbs. Tāpēc es eju dārzā. Man ir ceļu sargi, ko uzdāvināja jaunākais dēls, – ideāli! Pēc Ziņģītes grāmatas saprotu, ka rāpot ir labi. Pēc nezāles stiepjoties, pastiepju ne tikai roku, bet arī kāju. Es zinu, ka slaucīšana, grābšana, sniega tīrīšana ir kustības, par ko citi sporta zālē maksā. Eju garus gabalus mežā ar suņiem. Bet, protams, esmu arī mēģinājusi vingrot pēc jogas grāmatām ar visiem diskiem un esmu pat gadiem to darījusi katru dienu, rītā un vakarā. Vienu brīdi pie jūras izpildīju tos piecus tibetiešu vingrojumus. Ja kādreiz nonākšu arī līdz kādām nopietnām problēmām, iešu pie fizioterapeita vingrot. Bet tagad man pietiek ar darba kustībām.

Pie psihoterapeita kādreiz esat bijusi?

Nevar teikt, ka neesmu bijusi, taču tas notika ļoti interesantos apstākļos. Jo divus gadus es braucu uz Brazīliju. Uz retrītu centru, ko vada psihoterapeite ar doktores grādu un vairāku Latīņamerikas valstu šamaņu diplomiem, un viņa, teiksim tā, strādā mazliet atšķirīgi no ierastā.

Bet tik tālu…

Jo tāda centra tuvāk nav. Šobrīd tendence – un tā nav modes lieta, bet ļoti dabiska attīstība – ir tāda, ka psihoterapija skatās šamanisma virzienā. Un arī man ir interesanti saprast, kā darbojas šamanisms. Šamanis reiz bija viss: psihoterapeits, fizioterapeits, terapeits, politiķis… Kamēr virsaitis bija tikai karotājs. Tā ir ļoti plaša tēma, pat nezinu, ko stāstīt. Mēs, piemēram, esam izdevuši Bila Plotkina “Dvēseles mākslas”. Plotkins pats ilgus gadus bija psihoterapeits Amerikā, bet pameta šo praksi, sakot: “Piedodiet, bet depresija un veģetatīvā distonija nav slimības. Tā ir komplekta daļa pavisam kaut kam citam.

Kam?

Tam, pie kāda stāvokļa cilvēku noved izsīkums un trauksmes. Mūsu ķermenis vēl nav piemērojies dzīvei, kādu tagad dzīvojam. Dzīve mainās lielā ātrumā, tas pat vairs nav stāsts par desmitgadēm, pārmaiņas ir vēl ātrākas. Absolūta urbanizācija. Tevi ieliek tajā žurku skrējienā, pieķēdētu pie kredītiem, plus vēl tu ēd pārtiku, kas piebāzta ar cilvēkam nepazīstamām vielām. Cilvēks burtiski jāizņem no tā visa ārā un jāpadara spējīgs vismaz ieraudzīt un saprast, kas ar viņu notiek. Lai viņš pēc tam var ieiet tajā pasaulē un dzīvē atpakaļ, bet jau bez depresijas un veģetatīvās distonijas. Tas ir ārkārtīgi interesanti, ar ko tagad strādā psihoterapeiti un nopietni pētnieki, bet tas sākums ir šamanismā.

Es braucu pēc tā uz Brazīliju. Un es tur to brīnumu piedzīvoju. Kā izdevējai man bija ļoti interesanti vērot, kā strādā augstas klases psihoterapeits, kas ir arī šamanis ar senām zināšanām. Tas, ko cilvēki tur piedzīvo, ko spēj izstāstīt, pie kādiem secinājumiem nonāk un kādus dzīvi mainošus lēmumus beigās pieņem, – tā ir tāda pieredze!

Ko piedzīvojāt jūs pati?

Es sadraudzējos ar to šamani. Prombraucot viņa man teica: “Tu pati pat neapzinies, cik tu esi stipra.” Ar šiem dažiem teikumiem esmu dzīvojusi jau trīs gadus. Kad to pasaka cilvēks, par kura paša spēku un zināšanām es nešaubos, – tas ļoti spēcina. Tas man bija ļoti būtiski. To nav viegli izstāstīt, bet tas ir neaizmirstami: tikt vestam šajos šamaniskajos rituālos un nokļūt tur, kur neesi pat sapņojis nonākt. Un beigās iemācīties vadīt to savu vīziju.

Redziet, arī reāli stipram cilvēkam pašam mēdz būt šaubas, cik tas viņa stiprums ir stiprs. Uz cik nopietna pamata tas balstās? Un vai tu neesi pats to stipruma tēlu uzbūvējis no neizturīgiem materiāliem? Man, piemēram, vissvarīgākais bija saprast, kas notiek ar manu zemapziņu. Ko es vispār sevī glabāju? Kā es varētu iet prom, kad tas laiks pienāks? Kas ir tie mani zemapziņas slāņi? Tāpēc es turp braucu – pēc atbildēm uz šiem jautājumiem. Manī nebija jautājuma, kas nodarbina daudzas sievietes: kas ir mīlestība? Man vajadzēja saprast, cik es esmu stipra. Ko es varu? Cik tas ir patiesi? Un kāda vispār ir mana īstā vieta tajā dzīvē, ko es esmu izveidojusi?

Tā pieredze bija man ļoti būtiska. Būtu jocīgi nomirt un to nepiedzīvot. Es vēl gribētu turp aizbraukt. Lai gan tas ir grūts un tāls brauciens, un nu jau arī ir tā sajūta, ka diezgan daudz zinu, – vienalga, gribētu. Ja būtu laiks, varbūt pat uz vairākiem mēnešiem.

Jums ir plecs, uz kura paraudāt?

Man pašai ir jābrīnās par to, cik es agrāk esmu dzīvē raudājusi. Es biju skandāliste, es biju raudulīga, ak Dievs, kāda es biju! Lūk, man savulaik būtu ļoti noderējušas grāmatas par emocijām. Bet, ņemot vērā tos apstākļus, kādos man vajadzēja dzīvot, strādāt, audzināt bērnus, man ir jābrīnās par savu psihisko veselību. No šodienas viedokļa es gan teiktu, ka tur nu nebija viss kārtībā. Bet – mēs izdzīvojām. Kļūstot tikai stiprāki.

Nē, man nav vajadzības iet pie kāda izraudāties. Goda vārds, nav. Es gandrīz vispār vairs neraudu. Man nav, par ko raudāt. Bet beidzamais laiks man ir bijis grūts, jo nomira mana mamma. Martā. Pavisam nesen. Tie ir notikumi, par kuriem objektīvi jāļauj sev izraudāties. Esmu raudājusi arī burtiski histēriski. Bet tad es arī labi zinu, ka neraudu tikai par to, par ko it kā skaitās, ka raudu.

Vispār dzīvē nav daudz tādu lielu problēmu. Tikai nedziedināma slimība. Nu, un vēl cietums. Ar nāvi ir citādi. Bulgakovam bija labs teiciens: “Problēma nav tā, ka cilvēks ir mirstīgs. Problēma ir tā, ka viņš ir negaidīti mirstīgs.”

Ko jūs ieteiktu kā labāko lasāmvielu cilvēkiem tādos grūtos brīžos?

Induļa Paiča “Deviņi dvēseles uzdevumi” ir spēcinoša grāmata. Ketlīnas Daulingas Singas “Uz nāves sliekšņa” es lasīju, pirms mamma aizgāja. Vēl manuskriptā. Mammai tomēr baidījos tādu grāmatu lasīšanai nolikt. Viņa bija cita paaudze.

Mans uzskats: nāve ir dzīves daļa, kam jāgatavojas un par ko dzīves laikā jāpiedomā. Jāsaprot, ka tā ir realitāte. Tāpat kā tas, ka šis dzīves laiks ir ļoti īss. Dzīve vispār ir netaisnīgi īsa. Kad sāc to saprast un arī gūt no tās kaut kādu baudu, tad izrādās, ka viss ir arī cauri… Mamma nodzīvoja 88 gadus. Un tikai līdz ar viņas aiziešanu es sapratu, cik ārkārtīgi nepareizi ir tādos brīžos jautāt, cik tad aizgājējam bija gadu. Ar domu, ka – nu, bija jau laiks… Cik tas ir nenormāli nepareizs jautājums! Jo ilgāku laiku esi pavadījis ar šo cilvēku, jo vairāk esi viņam pieķēries. Un šķiršanās ir sāpīgāka. Jo nevarīgāka kļuva mamma, jo par lielāku manas dzīves daļu viņa kļuva. Un man tīri egoistiski vajadzēja viņu saglabāt.

Pēc mammas nāves mani bērni bijuši pret mani tik uzmanīgi. Kā viņi, man nemanot, par mani rūpējas! Un man atkal bija jānovērtē, ko tas nozīmē – ģimene. Un jādomā, cik labi, ka tīrākas planētas vārdā neesi savulaik atteicies no pēctečiem…

Bet, atgriežoties pie jautājuma par psihoterapeitiem, – es sevi nevaru iedomāties psihoterapeita kabinetā. Un vēl viena ļoti laba grāmata, ko noteikti iesaku, ir “Dieviete tevī”. Es pati esmu sasniegusi brīdi, kad gribas domāt ne tik daudz par savu fizisko ķermeni un kā nu ar to “izeksperimentēties”, bet gribas saprast, kas notiek ar garu. Un tur nu paveras plašas iespējas. Smadzenes mēs ļoti maz izmantojam. Un joprojām pat nenojaušam, cik daudz spējam ar savām domām ietekmēt.

Ko vēl no garīgās literatūras plaukta jūs izvilktu un draudzenei ieteiktu?

Atkarīgs no tā, cik zinošs cilvēks jau ir. Ja cilvēks lasa Roru un jau ir eneagrammai cauri izgājis, tā ir cita saruna. Man, piemēram, pilnīgi nelīdz nekāda ņemšanās ar manu “iekšējo bērnu”. Bet mums ir arī tāda grāmata, es to atradu tajā Brazīlijas grāmatu plauktiņā. Izlasu vienu grāmatu, tajā pieminēts kāds autors – tā nokļūstu pie nākamās grāmatas. Tā tie ceļi paveras.

Bet psihoterapeita vietā es labāk izvēlos doties pie mācītāja, kuram uzticos. Mācītājs jau tas pats psihoterapeits vien ir, tikai ar dziļākām un senākām zināšanām. Man ir svarīgi, kādai personībai ļauju sevi ietekmēt. Es nekad neļautu iemest sevī domu vai ideju sēklu cilvēkam, kuram neuzticos.

Ir tāda grāmata “Viva la vagina”…

Izcila grāmata! Kaut tā man būtu bijusi agrāk! Šī grāmata arī lieliski parāda jaunu tendenci grāmatu pasaulē. Kad ārsts vai pat cilvēks, kas tikai mācās par ārstu un kuram ir analītisks prāts, sāk vienkārši stāstīt visu, ko zina. Ja šis ārsts to dara ar aizrautību, tad tādas grāmatas kļūst par bestselleru. To mēs piedzīvojām ar “Zarnu šarmu”. To mēs tagad piedzīvojam ar “Viva la vagina”. Bet nekādi nepiedzīvojam ar kolosālu grāmatu, kas domāta vīriešiem, – “Laimīgs zem jostasvietas”. Vīrietim problēmas? Viņam nekad nav nekādu problēmu! Tā grāmata ir ļoti vērtīga un nenormāli smieklīga, bet vīrieši to rokās neņem. Viņiem tas ir goda aizskārums!

Bet “Viva la vagina” ir kā draudzene ginekoloģe, kas izstāsta visus jaunākos pētījumus. G punkts, klitors; par ko ir jāsatraucas un par ko nav. Par visām auglības lietām. Es ar lielu interesi lasīju, kaut daudz kas no tā man vairs nav aktuāli. Turklāt tā grāmata riktīgi ceļ sievietes pašapziņu.

Kā jums ar sievietes pašapziņu savā dzīvē gājis?

Man liekas, tā īsti sāku sevi apzināties, kad biju jau no bērniem atjēgusies. Vecumā ap trīsdesmit astoņi. Tad es sapratu, ka esmu smuka. Vispār kaut kas tās manas paaudzes audzināšanā nebija riktīgi: katrs varēja kaut ko nokomentēt par izskatu. Katra tante. Un parasti ne jau ko labu pateikt. No savas jaunības neatceros nevienu draudzeni, kurai būtu licies, ka ar viņu viss kārtībā.

Par laimi, es diezgan savlaicīgi atklāju, ka manas kājas ir nevis par tievu, bet smukas. Un ka vispār skaistums ir pavisam cita kategorija, kas neaprobežojas ar deguna formu. Un kaut kā es vairs nekad par to neesmu domājusi. Aizeju pie friziera, uztaisu manikīru. Bet, lai es ietu un kaut ko sejā spricētu – nē! Es reiz redzēju, kāda palika draudzene pēc tādas spricēšanas… Nē, es tā nekad dzīvē nedarīšu! Un vispār neesmu nodarbināta ar to, kā izskatos.

Ir grāmata ar ļoti feinu nosaukumu “Tam es esmu par jaunu”. Pārfrāzējot to ne klimaksa jautājumā – kam jūs jūtaties par jaunu?

Vecumam es jūtos par jaunu. Nekad nelasu senioru pielikumus avīzēs un žurnālos, kas domāti sievietēm labākajos gados. Nekad negribētu arī pati būt tādu lappusēs.

Sievietei vispār sevi nekad nebūtu jāsauc par vecu. Ja kādreiz tā par sevi pasaku, tad tajā ir kaut kādas bailes un ironija. Es baidos no vecuma nevarības. Kas ir pretrunā ar to, ka uzskatu sevi par stipru. Tas mani biedē, taču vienlaikus ir pārliecība: ar mani gan tā nebūs! Visi apkārt sāk mainīt gūžas, es, vienalga, domāju: ar mani tā nebūs! Aiziesim mēs visi. Bet vecums var nebūt visiem. Man mazbērns vienreiz prasīja: “Tevi taču neviens nekad par vecmammu nav saucis. Un tu neesi veca. Cik tev īsti ir gadu?” Un es domāju: kā viņš vispār var aptvert tos gadus? Jā, būt vecai būtu baisi. Tam es esmu par jaunu. Badošanās, starp citu, ļoti palīdz pret “vecumu”, iedod jauneklību. Un arī sievietēm neauglības ārstēšanai iesaka. Tā sapurina visas sistēmas!

Bet kam esat par vecu?

Atteicos no kalnu slēpēm. Man patiesībā arī tas nekad īsti nav paticis. Un ar velosipēdu nebraucu vairs, lieka slodze ceļiem. Un vispār man liekas, ka ar sportu var sev ļoti pāri nodarīt. Tur jābūt mēra sajūtai.

Es cenšos izgulēties. Nemoku sevi uz miega rēķina. Man ir ļoti laba apetīte.

Interesanti, ka jūs priecājaties par apetīti.

Laba apetīte nozīmē, ka organisms ir vesels. Un arī tas, ka cilvēks no ēšanas pieņemas svarā, nozīmē, ka nav nopietnu slimību.

Bet par to vecumu. Man ir diezgan daudz jābrauc, jālido – un es to arī daru. Bet speciāli netriecos pa pasauli, jo bieži vien tā labākā sajūta, kaut kur aizbraucot, ir tādā brīdī, kādu iespējams iegūt arī mājās, savā dārzā sēžot. Man aizvien vairāk patīk mājās un darbā. Bet visforšākie ir brīži no rīta gultā ar grāmatu. Tie man ir pilnīgi svēti brīži!

Un jūsu mīļākā literatūra ir?

Man patīk, ka mani atkal kaut kas pārsteidz. Un pēdējais, kas mani ļoti pārsteidza, bija Terijs Pračets. Ja līdz tam mana literārā varone nr.1 bija Skārleta no “Vējiem līdzi”, tad tagad tā ir Tifānija. Pračets ir ģēnijs. Viņš ir mistiķis, antropologs, viņa zināšanas ir fantastiskas. Nezinu, kādām šamaniskām praksēm viņš ir cauri gājis, bet Tifānija iziet visus cilvēka fizisko un garīgo spēju labirintus. Tajā grāmatā ir tik daudz iekodēts! Es vēl neesmu tik gudra, lai visu spētu nolasīt. Turklāt tā ir grāmata divos līmeņos: viens bērnam, otrs pieaugušajam.

Grāmatas par bērnu audzināšanu mēdzat lasīt?

Nekad. Mēdzu gan kaut ko no mūsu izdotā iedot saviem bērniem, lai lasa. Par šo tēmu esmu sapratusi: bērniem pats svarīgākais, lai viņus pieņem un mīl bez kādiem nosacījumiem un aizspriedumiem. Nebūvējot nekādus uzdevumus un nākotnes mērķus. Kā labajā teicienā: “Necentieties bērnus audzināt – viņi tāpat izaugs tādi kā jūs!” Bērni ir jāatbalsta. Lai viņi zina, ka tu esi savējais jebkurā dzīves situācijā. Nekad nedrīkst sūdzēties par saviem bērniem. Tas pat ir nedabiski: domāt par savu bērnu slikti.

Un vīrieši jūsu dzīvē?

(Iesmejas.) Es nevaru ciest, ka, kur sievietes, tur sarunas par vīriešiem! Paldies Dievam, man ir draudzenes, kurām arī ir pilnīgi citas intereses. Jo apspriest vīriešus man šķiet ārprātīgi infantili, piedodiet. Kaut kādā skolas vai studiju vecumā tas vēl varbūt piestāv, bet vēlāk gan vairs ne. Pasaulē ir tik daudz interesantu tēmu, ko apspriest. Mani šādas sarunas kaitina. Es to nesaprotu. Ja tev ir cilvēks, ko mīli, ar ko saproties – tas ir brīnišķīgi. Bet apspriest to ar citiem… Nu, nē. Kur nu vēl visas dzīves garumā ap to tēmu plosīties! Man svarīgāk šķiet domāt, kā savu dzīvi pasargāt no visādiem satricinājumiem. Un kā nesagraut to, ko esi izveidojis. Ja tas ir izdevies ar vīrieti, ar kuru kopā arī vecumdienās varat, rokās sadevušies, sēdēt dārzā uz soliņa – ideāli!

Es visu mūžu kaut kā to Skārletu no “Vējiem līdzi” esmu integrējusi savā dzīvē. Jaunībā šķiet, ka Ešlijs tik jauks, un Rets galīgi nepatīk. Lasot vēlāk, Rets sāk patikt, bet Ešlijs liekas tizls. Taču, kad lasi laikā, kad tev pašai ir savs uzņēmums, un saproti, kam tajos laikos Skārletai bija jāiziet cauri… Es “Zvaigzni” uzskatu par savu Taru. Tā vieta romānā, kur Skārleta paņem to savas Taras sarkano zemi saujā… Tagad, kad modē ir feminisms, Skārletai ir vieta. Bet toreiz viņa nekļuva par uzņēmēju, lai nopelnītu, bet tāpēc, ka tā vajadzēja. Vai tā vieta ar aizkariem… Tā ir izejas atrašana tur, kur tās šķietami nav. Skārleta man tiešām ir palīdzējusi grūtos brīžos. Man gan neder tas viņas “par šo es domāšu rīt”. Man ir jādomā šodien.

Kas jums palīdz justies laimīgai?

Atbilde būs ļoti triviāla. Man pats galvenais ir darbs. Kad jūtos slikti, labākās zāles ir darbs. Un tad, kad galīgi nav, pie kā tverties – tad ir spīts. Viss.