Smaidīgais puisis no TV ekrāna Ansis Klintsons: "Es biju pārāk liels terorists attiecībās"

Kādi ir tavi jaunumi? Vai mainīsi nodarbošanos?

Nē, vingrošana man nav nekas īpaši jauns, bet mācīšanās par treneri manā biogrāfijā gan ir jauna vēsma. Draugi un paziņas ar katru gadu arvien biežāk prasīja padomus, ko darīt ar ķermeni, ēšanas paradumiem, fizisko slodzi. Reizēm atbildes ir pārsteidzoši vienkāršas.

Kad dzīvoju Londonā, latviešu vidē man bija iesauka Dakteris. Ja kādam bija zila acs vai nedzīstoša brūce, bieži zināju, kā līdzēt. Droši vien pateicoties mammai, kura visu mūžu nostrādāja par bioloģijas skolotāju. Laikam zināšanas par cilvēka fizioloģiju uzsūcu jau ar mātes pienu – jau ļoti agrīnā vecumā palīdzēju viņai labot skolēnu mājas darbus.

Pats daudzus gadus dzīvoju viļņveidīgi: te trenējos, te netrenējos, te atkal ļoti aktīvi trenējos. Līdz izlēmu, ka jāmācās, – ne jau visu var iemācīties jūtūbē un domubiedru grupās –, un sāku mācīties Sporta izglītības aģentūrā. Starp citu, ideāla izvēle, ja nav tik daudz laika, lai ietu uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Beidzot mācības, esi sertificēts treneris.

Man, protams, nebija milzums brīvā laika, un pēdējos mēnešos nācās mācīties diezgan saspringti. Teikt, ka es tagad mainu nodarbošanos, gan būtu pāragri. Vienkārši izlēmu mācīties to, kas atbilst manam dzīvesveidam un interesēm.

Ja iedomājamies, ka dzīve ir tāda lēkāšana no cinīša uz cinīti, kuri tavā dzīvē bijuši paliekošākie cinīši?

Manam vectēvam, lai gan viņš bija neredzīgs, bija interesants hobijs – viņš kolekcionēja grāmatas. Par jogu, sevis apzināšanos, filozofiju un psiholoģiju. Daudzas grāmatas bija no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem, daudzas skaitījās aizliegtā literatūra.

Viņš kolekcionēja to, ko pats nespēja lietot, jo saprata, ka grāmatās slēpjas liels spēks. Pats lasīja Braila rakstā un klausījās magnetofona lentēs ierunāto. Man bija brīva pieeja viņa bibliotēkai, un es agri to sāku izmantot. Šī interese manī ir saglabājusies, tas nav process ar off un done pogu. Pat visdogmatiskākajam čalim ir skaidrs, ka cilvēkā vienmēr ir vieta attīstībai.

Ja par cinīšiem, tad vislielākais celms bija laiks, kuru nodzīvoju Londonā. Tie četri gadi mani ārkārtīgi izmainīja. Tieši tur nāca atklājums par biohakingu, fizioloģijas zināšanu spēku, savu bioķīmiju.

Protams, biju jau ar to visu saskāries empīriskā ceļā. Piemēram, ka stiprās paģirās domāšanu var dabūt normā ar lielu B vitamīna devu. Ka cukura līmeni var pacelt, iedzerot lielu devu glikozes. Tādas elementāras hārdkora izdarības jau biju paguvis īstenot. Esmu bijis veģetārietis, svaigēdājs...

Un ar ko tas beidzās?

Svaigēšana beidzās gandrīz ar nervu sabrukumu. Ar lielām problēmām. Bet veģetārisms – laika trūkuma dēļ. Kā zināms, ēst visu ir daudz ātrāk un vieglāk. Tieši Anglijā pirmo reizi mūžā uzresnēju. Kļuvu riktīgi apaļš. No kā? Fastfūds, alkohols. Skuvos, skatoties mazā spogulītī, neredzot neko vairāk par seju, un izmaiņām nepievērsu uzmanību. Tad draugi, neko ļaunu nedomājot, uzdāvināja man lielu spoguli... O, johaidī – tas esmu es?! Toreiz svaru atgriezu normā, izslēdzot ogļhidrātus; ēdu dārzeņus un gaļu. Tad arī sapratu, ka tā uztura štelle reāli darbojas.

 Pastāsti mazliet vairāk par svaigēšanas problēmām.

Daudzi var būt veģetārieši un kādu dzīves posmu arī svaigēdāji, tomēr tas ir domāts gados jauniem cilvēkiem. Līdz trīsdesmit gadu vecumam organismam patiesībā ir gluži vienalga, ko tu ēd vai neēd, jo tam ir jauda atkopties.

Taču vēlāk cilvēkam nākas pieņemties prātā. Īpaši, ja negrib iedzīvoties vecuma plānprātībā. Tagad modē ir vegānisms, bet es piekopju otru galējību – ēdu gandrīz tikai gaļu. Veģetārisma un vegānisma filozofija gan man ļoti patīk, es arī negribu nevienu nogalināt, diemžēl cilvēka organismam uz mūsu planētas nav atrodams nekas vērtīgāks par tām olbaltumvielām, kas ir gaļā. Neviens pulveris nestāv klāt!

Mana svaigēšana beidzās ar to, ka kļuvu, maigi sakot, ļoti nervozs. Un vārgs, kas vīrietim nav tā labākā pašsajūta. Arī sievietei ne. Ar vārgumu domāju garīgu vājumu, kas izpaužas kā milzīga nepārliecinātība par visu, pat paranoja. Tagad es to saistītu ar B grupas vitamīnu un olbaltumvielu trūkumu organismā. Īsāk sakot, ja vēlreiz būtu svaigēdājs, mierīgi ēstu arī liellopa tartaru! Svaigēdājiem derētu katru dienu iedzert mazliet svaigu asiņu – veselībai.

Biju arī sapircis kaudzēm grāmatu par svaigēšanu. Tagad domāju: tas ir tāds uz hipsteriem vērsts bizness. Uz jauniešiem, kas ir viegli iespaidojami. Lozungs jau ir ļoti labs, tāpat kā veģetārismam un vegānismam. Bet iespaids uz veselību savukārt bēdīgs. Taču labāk šajā “kara zonā” dziļāk neiet. Lai katrs ēd, ko grib.

Tomēr Latvijā šādi biznesi iet uz urrā – tik daudz programmu, treneru, diētu...

Labi, ka cilvēki vispār veselībai pievērš uzmanību. Neatkarīgi no tā, vai ēd ogļhidrātus, taukus vai olbaltumvielas, domāšana par savu veselību neļauj ēst fāstfūdu. Tas vien jau dod uzlabojumus.

Cilvēks izmēģina, kas viņam der un palīdz, kas – ne. Ja nav bijis nekādas jēgas no sievišķības kursiem par 1000 eiro, var iet uz transcendentālās attīstības akadēmiju. Kaut kādi panākumi jau būs... Bet patiesībā nav nekā sarežģīta, un Pasaules Veselības organizācija to ir pateikusi jau sen: 150 minūtes nedēļā zema vai mērena aerobā slodze, divi spēka vingrinājumu treniņi nedēļā – un būsiet veseli! Tas ir tik vienkārši, tikai visa pasaule nez kāpēc to nedara. Tāpēc vajag trenerus, kas motivē, novērtē, uzmana, skaidro, sapurina un vienkārši pasaka: “Tu vari!”

Tad tu būsi vai nebūsi treneris?

“Nelegālais” esmu jau pašlaik, cerams, drīz būšu treneris arī legāli. Taču ar sertifikātu vien nepietiek, trenerim jābūt arī “iekšām” un “aknām”, lai radītu cilvēkā paliekošas emocijas. Jo pārmaiņas īsteno tieši emocijas. Vingrojumi, kā saka, ir tikai tehnisks jautājums. Garīgā inteliģence, spēja motivēt, iedvesmot un vienkārši sarunāties – lūk, tas jau ir talants. Ja izdosies uzlabot dzīves kvalitāti vēl kādam, būšu priecīgs.

Ko tu pats gribi panākt – garu dzīvi, nenovecojošu ķermeni?

Mani ne tik daudz interesē supergara dzīve – ņemot vērā ķieģeļus, lāstekas, atombumbas un zaglīgos citplanētiešus, to tāpat neviens nevar sev nodrošināt. Gribētos atbīdīt vecuma demenci, plānprātību. Skatos, kas notiek, piemēram, sociālajos tīklos, un redzu, kā pazīstamus cilvēkus tā jau reāli piemeklē. Brīžiem pat kļūst bail. Ir tāda filma Idiokrātija, nepārstāstīšu sižetu, bet iesaku noskatīties. Man liekas, mēs jau sākam to līmeni sasniegt.

Ir vēl kaut kas, ko gribas sasniegt, – prasmi labi justies. Būt mierā ar sevi. Šajā ziņā palīdz Roberts Vilsons un viņa Kvantu psiholoģija – grāmata, ko pārlasu reizi gadā. Tai grāmatai uz mani ir pilnīgi apburoša ietekme. Ļoti iesaku!

Arī ķermeni nevar atstāt novārtā. Vienu gadu netrenējos un atkal momentāni uzresnēju. Draugu vidū zinu tikai vienu cilvēku, kurš var ēst visu un nepieņemties svarā. Visiem pārējiem par to ir jādomā. Fatālas mācības mani neiedvesmo, tomēr pats esmu keto diētas ekstrēmajā galā. Keto diētas piekritēji uzturā lieto daudz tauku, mēreni olbaltumvielas un tikpat kā nemaz ogļhidrātus. “Maigais gals” ēd gaļu un dārzeņus, es dārzeņus neēdu gandrīz nemaz. Un gandrīz pilnībā atsakos no ogļhidrātiem.

Nevar būt, ka tikai gaļu!

Nu, gandrīz. Ēdu liellopu, cūku. Vistu reti, jo tajā gandrīz vispār nav tauku. Olas ēdu. Sieru. Runājot par dārzeņu vērtīgumu – arī tas ir bizness. “Par dārzeņiem” ir bijuši 36 pētījumi. Un 16 no tiem – par to, “kā dārzeņus lietot uzturā”. Nevis – VAI tie ir vajadzīgi, bet – KĀ tos lietot.

Tas, ka dārzeņus ēst ir labi, pieņemts kā paradigma. Tas pats ar šķiedrvielām. Bet pētījumu, kāpēc cilvēkam jāēd vielas, kuras organisms neuzņem, nemaz īsti nav. Tikpat labi var ēst plastmasu, arī ar to organisms netiek galā.

Bet, kā jau teicu, savu viedokli par uzturu nevienam neuzspiežu. Mana meita, piemēram, varētu pārtikt tikai no spageti ar Boloņas mērci. Un es viņu saprotu, tas ir garšīgi. Viņa ir bērns, tāpēc var tos spageti ēst, cik grib. Visi var ēst, ko grib. Tas ir aktuāli man, bet saprotu cilvēkus, kurus uztura jautājumi neinteresē vispār. Viņiem ir citas jomas, par ko interesēties.

Ko tu mainītu agrākajā dzīvē, ja būtu tāda iespēja?

Man patīk šis jautājums, bet vienalga jāpadomā... Droši vien izvēlētos citas mācību iestādes. Kad biju pusaudzis, valstī mainījās politiskā iekārta, pārmaiņas bija milzīgas, turklāt skāra ne tikai valsti, bet mainīja arī uzskatus par to, kas ir “labi” un “slikti”.

Ar šodienas domāšanu es daudz ko būtu darījis citādāk. Es aizgāju mācīties dārzkopību. Skaitos arī augļkopis un biškopis. Man laukos tiešām ir bijuši divi bišu stropi! Visi, ar ko kopā mācījos, aizgājuši citu darba ceļu. Kā saka seniori: “Dzīve visu saliks pa plauktiņiem.” Un saliek jau arī. Bet, visticamāk, atkal nonākot tajā laikā, es vienalga pieņemtu kaudzi ar nepareiziem lēmumiem.

Diezgan bieži esmu bijis pārāk tendēts uz sevi. Arī uz savām kļūdām. Tā ir viena no manām tumšajām pusēm, kurā varu pamatīgi iestigt. Apkārtējie to pat nepamana, jo turpinu izskatīties pēc čaļa, kuram viss ir vislabākajā kārtībā. Bet tam čalim tobrīd galvā norit karš, kurā ir kritušie. Un tam karam, gluži tāpat kā karam reālajā dzīvē, nav vajadzīgi lieli iemesli. Pietiek ar dūšīgu paškritiku. O, es savas izvēles protu ļoti labi kritizēt!

Lielās izvēles ir tikai divas: darbs un dzīvesbiedrs.

Ko tu! To ir daudz! Uz katra soļa. Ieskaitot to, kādu tējas šķirni dzert. Domāju, arī Dalailama mēdz domāt, kāpēc tālajā 1998. gadā nopirka apavus, kas ir izmēru par mazu. Tik glīti, tomēr uzvilkt nevar... Viens no maniem lielākajiem dzīves sapņiem un spēcīgākā motivācija ir – veselīga attieksme pret dzīvi. Vairāk par visu es gribu uzlabot attieksmi pret pasauli. Arī pret sevi pašu. Mainot attieksmi, var dzīvot nevis kara zonā, bet, teiksim, saulainā pludmalē.

Reiz tu biji diezgan populārs rokmūziķis. Vai tiešām to var izsvītrot no savas dzīves pavisam?

Es neizsvītroju, man joprojām ļoti patīk mūzika. Un ir pat grupa – The Brā, ar kuru uzspēlējam savam priekam. To var saukt par hobiju, lai gan Latvijā mūzika pārsvarā visiem ir hobijs. Pārāk maz mums to mūzikas patērētāju.

Tāpēc darbam labāk izvēlos televīziju, bet mūzikā par komerciju varu vispār nedomāt un atļaut sev būt tādam, kādam gribas. Mūzika man ir tuvākais mākslas veids, un es ļoti cienu tos, kuriem Latvijā tas ir maizes darbs, jo tur jābūt dullam, tas ļoti jāmīl un arī jātic sev, lai to rādītu publiski.

Kāds ir tavs lielākais talants?

Būt ļoti, ļoti pacietīgam. Saglabāt mieru. Vēl es protu mācīties, apstrādāt šo informāciju sevī un nodot tālāk, saprotami izskaidrojot. Man ir vēl viena diezgan noderīga prasme. Es protu “radīt stāvokļus”. Varu pats pēc sava pasūtījuma sagruzīties, bet varu arī likt sev justies laimīgam. Tur ir mazliet no neirolingvistiskās programmēšanas, bet uz to man ir zināms talants.

Kura joma tomēr nepakļaujas kontrolei?

Laiks. Tas iet tikai vienā virzienā, un nav mūsu spēkos to pagriezt atpakaļ. Es nevaru kontrolēt citus cilvēkus. Laikapstākļus. Drīzāk jāsēž un jādomā, ko varu kontrolēt... Tāpēc varu vien pasmīnēt par visiem tiem “garīgajiem treneriem”, kuri sola par noteiktu samaksu iemācīt kaut ko dzīvē kontrolēt.

Tomēr – reiz tu biji rokenrola cilvēks, bet tagad esi kļuvis tik kārtīgs un pareizs...

Rokenrola dzīvesveids tīri fizioloģiski der līdz trīsdesmit gadu vecumam. Pēc tam tas var kļūt nāvējošs. Lū Rīdam ir dziesma Sunday Morning. Kad svētdienas rītā īsti neatceries, ko esi sadarījis, bet tev ir skumji. Viena no skaistākajām dziesmām par paģirām.

Nu, ko lai es saku... Tas bija skaists laiks. Ja nemainītos vielmaiņa – ne fiziskā, ne garīgā –, varbūt varētu tā turpināt. Bet vielmaiņa ir mainījusies. Un arī šis laiks ir skaists. Ir mainījušās manas vērtības un vēlmes. Tas, kas kādreiz šķita svarīgi, tagad vispār nešķiet svarīgs. Katrs noiet to evolūcijas ceļu. Es arī. Heses Stikla pērlīšu spēlē tas ir labi aprakstīts. Laiks bohēmai, un laiks vienam doties tuksnesī.

Kas tagad ir tavas vērtības?

Lielākā vērtība ir ģimene. Jā, zinu, ka skaļi skan, bet tā ir patiesība. Otra lielākā vērtība – sirdsmiers. Par to laba dziesma ir Džonam Lenonam. I'm So Tired. Man ir bijuši tādi brīži, kad skaidri saprotu: nav nekā svarīgāka par spēju iegūt mieru. Kad gribas atbrīvoties no tā, kas tevi tirina uz visām pusēm. Starp citu, pirms gadiem divdesmit es neticētu, ka reiz kaut ko tādu teikšu.

Ģimene un mīlestība tev nāk kā dāvana vai pie tā jāpiestrādā?

Gan, gan. Nezinu, es daudz ko nezinu... Kaut vai cilvēka piedzimšana. Mēs taču to nekontrolējam. Orgasms, un – čik! – jauns cilvēks jau ir ceļā! Tādos brīžos saproti, ka varam evolucionēt, cik gribam, bet brīnums vienkārši ņem un notiek. Arī zinātniskie apgalvojumi var sākt šķobīties. Pat dinozauru kauli vairs nav tādi, kādi bija senāk!

Attiecības un ģimene ir brīnums, bet tas neizslēdz to, ka pie šā brīnuma jāpiestrādā. Tāpat kā ar ķermeni – nu, ir jāpiestrādā! Varbūt ir laimīgie, kam to nevajag, bet man, lai justos labi, elementāri jāiet uz sporta zāli un jākustas. Turklāt tas man sagādā baudu.

Patiesībā vīrietim mūsdienu pasaulē nav daudz iespēju justies kā vīrietim. Nu ko – solīt kādam pa muti, izpildīties kaut kādos debilos, agresīvos veidos? Tajā sporta zālē varu justies kā vīrietis. Tas varbūt ir kaut kas primitīvs, bet tā ļoti simpātiski un nevainīgi primitīvs.

Kādi bijuši tavi aplauzieni?

Jau pieminētie četri Londonas gadi nebija psiholoģiski viegls laiks. Aizbraucu no Latvijas, tomēr jūtoties kā vietējā mēroga zvaigznīte. Domāju – mani jau tas neietekmēs, bet izrādījās, ka nebiju gatavs... Ja atskatos uz savu biogrāfiju, tajā nav trūcis stulbu gājienu, kas tobrīd likās ļoti normāli. Līdzīgi mēdz būt ar apģērbu, ko ar sajūsmu esi valkājis, bet pēc gadiem skaties fotogrāfijas un brīnies – oh, Jesus, kā kaut ko tādu esmu varējis uzvilkt?!

Ir bijušas sāpīgas attiecības. Esmu darījis pāri tuviem cilvēkiem. Godīgi sakot, pat negribas tagad to kasti taisīt vaļā... Esmu sāpinājis sievietes. Uzvedies kā kretīns attiecībās ar līdzcilvēkiem un kolēģiem. Un tikai pēc gadiem sapratis, cik nepareizi toreiz rīkojos. Un to nepamanīju...

Tas ir kā braukt ar mašīnu, nemitīgi gāzēt un brīnīties: kas tie visu laiku par būkšķiem? Tad izkāpt no mašīnas un ieraudzīt, ka tā ir sadauzīta, triecoties virsū visam pēc kārtas... Ir cilvēki, kam esmu palūdzis piedošanu. Un ir tādi, kuri mani ignorē. Un es saprotu, kāpēc.

Un tagad? Tagad uz tevi var paļauties?

Jā, tagad var. Pat ļoti var. Tā ir viena no manām labajām īpašībām – ja apsolu, izdarīšu. Lai gan pat rokenrola laikos reti kuru esmu piečakarējis, drīzāk bija cita problēma – es biju pārāk prasīgs. Pārāk liels terorists attiecībās.

Tu bieži atsaucies uz dziesmām un to tekstiem. Ko klausies skumjās, ko prieka brīžos, un kāda mūzika tevi iedvesmo?

Ilgu laiku esmu strādājis par radio dīdžeju. Tik daudzos radio, ka vieglāk pateikt, kurā radio neesmu strādājis. Vienā no radiostacijām bija raidījums, kas man pašam ļoti patika. Tā sagatavošana prasīja daudz laika, taču tas bija ļoti interesanti pavadīts laiks. Raidījuma nosaukums bija Dziesmu biogrāfijas.

Dziesma, tās vēsture, kaverversijas. Mani ļoti interesē dziesmu lirika. Piemēram, mana sieva Monta pat neklausās, par ko dzied, viņai patīk dziesma. Bet tās rindas es baudu kā gleznu, kas kopā ar mūziku rada neaizmirstamu garšas buķeti. Varu apreibt no tā, cik vienreizīgi teksts saplūst ar mūziku.

Manuprāt, nav skaistākas mīlas dziesmas par The Cure Lovesong. Braucot noguris pie stūres, uzlikšu AC/DC – un, to klausoties, vēl kratīšu galvu. Cilājot svaru stieni, neizvēlēšos Cocteau Twins, bet The Prodigy vai Rammstein. Joprojām jūsmoju par Lū Rīdu, Tomu Veitsu, Velvet Underground, Deividu Boviju, James... Mūzika zināmā mērā ir kā ēdiens – vienā dzīves posmā, noskaņojumā, dvēseles stāvoklī vajag Bēthovenu vai Hendeli, citā Sex pistols.

Kāds tu esi tēvs?

Lūk, šajā dzīves jomā, man liekas, es esmu nu baigi foršais! Riktīgi labs fāterītis! Protams, neviens nevar būt par 100% sagatavots būt par tēvu. Tāpat kā mēs netiekam sagatavoti būt par lieliskiem cilvēkiem. Bet man vienkārši ļoti patīk būt tēvam, es izjūtu prieku un gandarījumu.

Jums ar sievu ir kopīga meita un ir arī sievas meita, kuru audzini. Ir atšķirība, kā tu pret viņām izturies?

Ar vecāko – Martu – es daudz ko neatļāvos, brīžiem biju pārāk korekts, taču ar savu bērnu vieglāk – varu arī paņemt un sapurināt. Martu biežāk mēģināju uz kādu domu uzvedināt caur sarkasmu, nevis runāju tiešā tekstā. Tagad domāju, ka tā bija viena no audzināšanā pieļautajām kļūdām. Jo tad bērns domā: ka tik nepasaku kaut ko tādu, pie kā viņš atkal kaut ko piebildīs, pajokos...

Tās nebija indīgas piezīmes, pat ļoti maigas. Tomēr vienalga – tā nav tieša runa, bet kaut kas aplinkus. Pret bērnu, kuram neesi “īstais” tēvs, ir lielāka pietāte. Bieži vien manas dusmas līdz Martai nemaz nenonāk; tās kaut kur iestrēgst, nobremzējas un izplēn, jo šķiet, ka nevar dusmoties. Bet uz savu bērnu – var. Pret Annu man tādas aiztures nav.

Pret to, ka esmu tēvs, izturos varbūt pat ar sajūsmu. Pats augu bez tēva. Man bija mamma, vecmāmiņa, vectēvs. Savu fāterīti neesmu redzējis gadus četrdesmit. Vispār esmu viņu redzējis tikai pāris reižu dzīvē. Nekāda kontakta.

Kāpēc?

No manas puses skaidrojums ir diezgan vienkāršs. Arī tad, kad esmu iedomājies – varbūt jāpiezvana, esmu atturējies un jau pēc mirkļa izlēmis: nē, čalīt, ja tev pašam visu šo laiku nav ienācis prātā sazvanīties ar savu dēlu... Šad tad satiekos ar pusmāsu. Starp citu, mēs esam viena vecuma. Tāda nu ir bijusi tēva izvēle, ka viņš nav gribējis ar mani kontaktēties.

Kā tas tevi ietekmējis?

Reizēm esmu bijis ļoti nikns. Bet reizēm esmu domājis, ka... Atkal jāpiemin viena dziesma. Kāds komiķis to sarakstīja Džonijam Kešam, dziesmas nosaukums ir A Boy Named Sue. Viena džeka stāsts par savu tēvu. Kā fāterītis viņus ar mammu pametis, atstājot tikai savu ģitāru un tukšu dzēriena pudeli, bet pirms aiziešanas nosaucis dēlu par Sjū. Skolā viņu par šo vārdu apsmēja, un vispār vīrietim, vārdā Sjū, nav viegla dzīve. Tāpēc viņam vajadzēja audzēt stipras dūres.

Tā viņš auga, kļūdams arvien stiprāks. Iemācījās apieties ar sievietēm, kuras centās viņu pazemot. Iemācījās ierādīt vietu citiem džekiem. Bet vienmēr domāja, ka gribētu satikt cilvēku, kurš viņam iedeva vārdu Sjū... Un reiz, kādā vecā bārā dzerot alu, viņš atpazīst to ļauno skatienu. Jā, tas ir tas čalis, kas nosauca viņu par Sjū! Sākas kautiņš, Sjū izvelk pistoli, lai fāterīti nošautu, bet viņš saka: “Šauj droši! Ko gan man bija darīt? Pie dvēseles nebija nekā, zināju, ka būšu tev slikts tēvs. Vienīgais, ko varēju, – nosaukt tevi par Sjū, lai tu augtu stiprs un varētu izdzīvot...” Man šī dziesma ļoti patīk. Es arī esmu domājis: “Ansis? Nu, lai būtu Ansis...” Bērnībā man daudzas reizes bija jāklausās par Ansīti un Grietiņu, nu ļoti daudzas...

Tagad jau šis “tēva jautājums” man ir kļuvis diezgan vienaldzīgs. Lai gan... Ko es zinu, kā būs, ja tas zvans reiz atskanēs. Varbūt nemaz nebūs vienalga.

 Un tāpēc tu centies būt labākais tēvs, kāds vien spēj būt.

Es vienkārši gribu, lai tad, kad meitenes izaugs, viņas gribētu man piezvanīt un parunāties, gribētu satikties. Man liekas, ka cilvēkus tomēr vada vēlme pret citiem būt labiem, visi grib labas attiecības. Ja esi tēvs – kāpēc tev nebūt labākajam, kāds vien spēj būt? Nav jau nemaz tik daudz to lomu, kas mums dzīvē dotas. Tad kāpēc katrā no tām necensties būt pēc iespējas labākam?

Protams, kā visiem vecākiem, arī mums ar Montu uznāk bailes, nepārliecinātība. Sākumā: ka bērns par daudz vai par maz raud. Pēc tam: ka par maz vai par daudz ēd. Tad skolā atzīmes par sliktu... Uztraukties var par visu. Par to, ka bērns ir komunikabls, un par to, ka negrib ne ar vienu runāt... Man šķiet, mēs kā tauta esam par sevi pārāk zemās domās. Pat nevis kā atsevišķi indivīdi, bet tieši kā tauta.

Piemēram, krieviem ļoti daudz kas labā nozīmē ir pofig. Tāpat angļiem. Bet maza tauta visu laiku šaubās par sevi un saviem spēkiem. Plus vēl tas, ka brīvā valstī dzīvojam tikai pārdesmit gadu un mūsu prāti vēl joprojām ir ļoti padomiski. Jāpaiet ilgākam laikam.

Piemēram, attiecībās ar naudu es jūtos vēl riktīgi nenobriedis. Mani lēmumi par to, ko varu vai nevaru atļauties, reizēm ir ļoti jocīgi. Esmu sevi pieķēris pie domas, ka reizēm galvā maisās tās pašas domas, kas tur bija pusaudža gados!

Ko tev kā vīrietim gribas atļauties no materiālām lietām?

Gribētos nenormāli dārgu automašīnu, kuru nevaru atļauties. Turklāt sporta auto, ko nevaru atļauties ne tikai es, bet arī Latvijas ceļi. Ko man tas dotu? Varbūt kaut kādu pašapziņas mirkli? Re, kādā mašīnā es varu braukt...

Smieklīgi, protams. Neviens taču pat nepamanītu, kas tajā brauc. Ja arī ieraudzītu izkāpjam vai iekāpjam, tad par to piecas sekundes padomātu un pēc 30 sekundēm aizmirstu. Nez vai tā būtu adekvāta cena par tādu prieka mirklīti.

Jā, manā galvā dzīvo pavisam cita izpratne par naudu nekā vienam 45 gadus vecam amerikānim, kuram jau tēvs un vectēvs bijuši naftas rūpnieki. Vēl pirms 25 gadiem uzņēmējdarbība pie mums skaitījās kaut kas ļoti nosodāms... Nav brīnums, ka šajā ziņā nejūtos stabils uz kājām. Un nedomāju, ka es viens te esmu tāds īpašs.

Par tavu sievu Montu – tu zināji, kādu sievieti gribi blakus?

Konkrēti parametri vai rakstura īpašības noteikti nav bijuši izšķirošie kritēriji. Pārim iemīlēšanās un kopdzīve ir tāds vienots komplekss, divu cilvēku kopīgi rakstīts stāsts, ne velti saka “romāns”. Tad nu mūsu romāns vēl tikai “rakstās”. Mums ar Montu viss sākās diezgan tehnoloģiski. Sākām apmainīties ar vēstulēm draugos. Kaut gan arī pirms 200 gadiem viss varēja sākties ar saraksti. Viss mums bija tā... Necerēti skaisti. Domāju, mēs viens otram bijām un esam pārsteigums. Un tieši tas mūs ir sakausējis kopā.

Jūs esat kopā trīspadsmit gadu. Tev ir kopdzīves recepte, ar kuru vari padalīties?

Cenšamies, cik vien var, visu darīt kopā. Kā pilotu kvalifikāciju ceļ nolidoto stundu skaits, tā arī kopdzīvē arvien drošāk iet uz priekšu kļūst ar cilvēku, ar kuru kopā daudz kas piedzīvots un paveikts.

Kopābūšana ir pats vienkāršākais un arī pats iedarbīgākais paņēmiens, kā palikt kopā. Atceros, jaunībā čaļiem bija tāda teorija: jo mazāk tu meitenei atklāsies, jo ar lielāku sajūsmu viņa tevi sagaidīs. Jātur stresā, tad vairāk ilgosies. Bet, mīlot un dzīvojot kopā, jārīkojas tieši pretēji.

Attiecības un dzīve vispār ir ļoti holistisks pasākums. Man patīk teiciens: “Kā tu dari vienu lietu – tā tu dari un rīkojies arī visās citās.” Cilvēka attieksme vienādi izstaro uz visām dzīves jomām, un veids, kādā cilvēks rīkojas vienā situācijā, tiek nokopēts nākamajā. Dažādās dzīves sfērās mēs esam vieni un tie paši. Tā tiešām ir!