Par padomju miliciju nedrīkst smieties: leģendārā filma "Dāvana vientuļai sievietei" un tās režisors Ēriks Lācis

Ēriks Lācis ir režisors vairāk nekā divdesmit mākslas un dokumentālajām filmām, pazīstamākās no tām: Kapteiņa Enriko pulkstenis, Dāvana vientuļai sievietei, Liktenim spītējot, Zem apgāztā mēness, Fronte tēva pagalmā, Vilkatis Toms. Kad Lācim jautāja, kā tas nākas, ka viņa veidotās mākslas filmas ir tik atšķirīgas – no vēsturiskām un dramatiskām līdz vieglām komēdijām –, režisors skaidroja, ka tāds ir viņa raksturs, viņš negrib tikai drāmas taisīt. Turklāt viņam nepatīk atkārtoties.

Kolēģi teic, ka Ēriks Lācis vienmēr bijis dulls, nemitīgi tiecies pēc jauniem apvāršņiem. Savulaik braucis filmēt aiz Polārā loka, kā matrozis kuģojis pa Atlantijas okeānu un traucies uz tālo Brazīliju, lai uzņemtu filmu par vietējiem latviešiem. 

Vēlāk viņa jaunības draugs, režisors Jānis Streičs, atzina, ka Ēriks esot par agru piedzimis, viņam vajadzējis dzīvot un filmēt vēlāk. Pēc savas dzīves izjūtas Lācis bijis fantasts un sirreālists, kuram bijis grūti iekļauties padomju cenzūras paģērētajos sociālā reālisma rāmjos.

Diemžēl viņam nesanāca uzfilmēt daudz no tā, ko bija iecerējis. Padomju laikā to liedza pastāvošās ideoloģijas noteiktais kurss, vēlāk – naudas trūkums. Režisora atvilktnē palika guļam daudzi scenāriji, kuri tā arī netika realizēti. 

Sapnis kļūt par ektieri

Ēriks Lācis piedzima 1938. gada 28. jūnijā Madonas apriņķa Kraukļu ciemā netālu no Cesvaines. Pats režisors stāstīja, ka viņa pievēršanos kinomākslai būtiski ietekmējis kāds atgadījums pēckara gados. Reiz ciemā ar ragaviņām atvilkta kinotehnika un lielā telpā rādīts ķinītis. Visi sēdējuši satuntuļojušies un skatījušies.

Demonstrēta filma Lēnais divplāksnis, kas uz Ēriku atstājusi satriecošu iespaidu. Viņš bijis ļoti pārsteigts – kā tas var būt, ka ekrāns ir vēl dzīvāks par pašu dzīvi? Kino maģija viņu bija apbūrusi, un Ēriks no kino vairs nav varējis tikt vaļā.  Kad vēlāk Cesvaines komjaunatnes vadītājs jautājis, par ko Ēriks grib kļūt, viņš savā vidzemnieka akcentā lepni atbildējis – par ektieri. Paziņas uzjautrinājušies, bet mājinieki viņu atbalstījuši.

Lai īstenotu savu sapni, viņš apņēmīgi devās uz Rīgu un iestājās Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Tiesa gan, viņš izmācījies nevis par aktieri, bet režisoru, turklāt teātra, nevis kino režisoru. Jau studiju gados Ērikam bija skaidrs, ka savu radošo dzīvi viņš noteikti saistīs ar kino. 1963. gadā viņš ieradās Rīgas kinostudijā, kur kļuva par režisora asistentu un otro režisoru. Vēlāk sekoja radošā prakse kinostudijā Mosfiļm, kur viņš papildināja zināšanas režijā. 

Kinostudijā Lācis ieradās duetā ar draugu Jāni Streiču, ar kuru kopā studēja Teātra fakultātē un kopīgi spēra pirmos soļus kinomākslā. Viņi bija vienīgie no režijas kursa, kuri, neraugoties uz ministrijas norīkojumu, lauzās uz kinostudiju. Divatā bija vieglāk. Jānis Streičs vēlāk atcerējās, ka toreiz jutis pārspīlētu respektu pret priekšniecību, turpretī Ēriks vienā mirklī pratis iekarot pat visstingrākā birokrāta simpātijas, jo viņam piemitis atbruņojošs šarms. Abi dzīvojuši kā brāļi, pat nauda viņiem bijusi kopīga – kas bijis vienam, tas piederējis arī otram.

Jānis Streičs stāstīja: “Mēs nenīkām Putnu dārzā vai Pie kazas, jo, tikai pateicoties Ērikam, vienmēr bijām zem jumta. Mūsu optimisms un kopā saiešanas prieks bangoja Kultūras darbinieku arodbiedrības vadības paspārnē Poligrāfiķu klubā. Mūsu kompānijā bija brāļi Kokari, Māris Čaklais, Pauls Putniņš, Velta Skurstene, Pēteris un Valentīna Zeiļi un vēl citi.

Mēs bijām neapzināta, stihiska nacionālās kultūras pagrīde. Un tikai tagad aptveru, ka mūsu starpā nebija nodevēju. Pa vidu tai – Ēriks Lācis ar smaidu un dziesmām. Mēs abi bijām lieli dziedātāji. Pat strādājot pie scenārija, dziedājām.”

Kad abi ieradās kinostudijā, Lācis kļuva par asistentu režisorei Adai Neretniecei, Streičs – režisoram Aleksandram Leimanim. Pēc gadiem trim abiem pavērās iespēja pašiem veidot savu filmu. Kad uzradās Dzidras Rinkules-Zemzares scenārijs filmai Kapteiņa Enriko pulkstenis, studijas vadība to nolēma uzticēt jaunajiem režisoriem. Izrādījās, ka diviem režisoriem, kaut arī draugiem, nemaz nav tik viegli sastrādāties, jo katram ir savs skatījums un pārliecība, kā ir labi un pareizi.

Lai nu kā, viņi tomēr nesaplēsās, turklāt filma izdevās – to labi uzņēma gan kritika, gan skatītāji. Pēc diviem gadiem sekoja vēl viens kopdarbs Līvsalas zēni, bet tam nebija tik lieli panākumi. Laika gaitā režisoru ceļi arvien attālinājās – abiem izveidojās ģimenes, katram bija savas radošās ieceres un veicamie darbi.

Aizrautīgs un jūsmas pilns

Stāstā par Ēriku Lāci nevar nepieminēt kādu būtisku aspektu, proti, jaunībā viņš bija daudzu meiteņu aplidots un apjūsmots. Jau Teātra fakultātē viņam bija iesauka Smukais Ēriks. Kur vien viņš parādījās, tur apkārt sāka drūzmēties meitenes. Ērikam bija cirtaini mati un skaistas zilas acis, turklāt viņš bija labs stāstnieks un prata aizraut klausītājus.

Viņa draugs Jānis Streičs vēlāk atcerējās, ka jaunībā, kad abi tikko sākuši strādāt kinostudijā, kolēģi vīrieši abus bieži jaukuši, taču sievietes nekad. “Iedomājieties slaiku, atsperīgu jaunekli ar atklātu, gaišu pieri, virs kuras viļņojas sprogainie mati. Acīs dzirksteļoja šķelmība, bet smaidu lūpu galos padziļināja bedrītes.

Valoda aizrautīga un jūsmas pilna. Draudzīgs pēc vella un gatavs uz visiem stiķiem un niķiem. Riksītis – tā mīlināmi saucām viņu studenta gados. Ja kādā ballītē mums abiem acis vērsās uz vienu un to pašu meiču, tad man bija velti cerēt. Bet ļaunā neņēmu. Vai tad Dievam dienu trūka un māmiņām daiļu meiču? Tas ir kā mežā – katrs sēņotājs tiek pie savas sēnītes.”

Viena no Ērika Lāča iecienītākajām aktrisēm bija Olga Dreģe.  Izrādās, viņa pazinusi Ēriku jau kopš jaunības laikiem, kad viņš mācījies Cesvaines vidusskolā, bet viņa – Madonas vidusskolā. Abi bijuši azartiski jaunieši un bieži skrējuši uz zaļumballēm – viņš ar draugiem uz Madonu, bet Olga uz Cesvaini.

Aktrise vēlāk atcerējās, ka Ēriks bijis ļoti romantisks, trauksmains un noslēpumains. Viņš nesteidzies visu izpaust vārdos, reizēm viņa domas bijušas nolasāmas no sejas izteiksmes vai sadzirdamas viņa klusēšanā. Vēlāk Lācis uzticējies viņai kā aktrisei un piedāvājis lomas savās filmās – sākot ar epizodisku lomu filmā Kapteiņa Enriko pulkstenis, kur Dreģe bija zeltlietu pārdevēja, un beidzot ar Vilkati Tomu, kur viņa tēloja Zāļu Madi. Viņa filmējusies arī Ērika Lāča filmās Meldru mežs, Liktenim spītējot un Zem apgāztā mēness.

Ja tantei būtu riteņi

1973. gadā Ēriks Lācis pārsteidza sabiedrību, laižot klajā sev pavisam neierastā stilā veidotu filmu Dāvana vientuļai sievietei.

Kā vēsta nostāsti, darbs pie filmas sācies brīdī, kad mamma Ērikam nejauši izpļāpājusies, ka Kraukļu pagastā Sīmaņu Emma loterijā laimējusi mašīnu. Notikušais Lācim šķitis pietiekami interesants, lai ķertos pie scenārija rakstīšanas. Vēlāk Emma paudusi neapmierinātību, ka Ēriks viņu izblamējis pa visu pasauli.

Rīgas kinostudijai ar komēdijām tolaik bija trūcīgi. Visdrošāk bija taisīt bērnu un kriminālfilmas, kuras Maskavā pieņēma bez ierunām. Daudziem režisoriem tā bija pārbaudīta un iestaigāta taciņa, savukārt ar komēdijām vajadzēja uzmanīties, jo padomju valstī ne par visu drīkstēja jokoties.

Ērika Lāča gatavība uzņemt komēdiju bija uzslavas vērta, jo Latvijas kinomākslā bija liels humora deficīts. It sevišķi trūka mūsdienīgas, sadzīviskas komēdijas. Agrāk komēdiju žanrā filmas tika veidotas, izmantojot vēsturiskus materiālus, piemēram, Aleksandram Leimanim izdevās filma Vella kalpi. Pēc tam viņš taisīja Melnā vēža spēlēs, bet tā vairs nesanāca tik spoža.

Ar komēdiju Lācim gāja kā pa celmiem – viņš vēl nebija sācis filmēšanu, kad sākās nepatikšanas. Jau pašā sākumā režisors saņēma aizrādījumu, ka par padomju miliciju nedrīkst smieties.

Kinostudijas mākslinieciskā padome ļoti kritizēja scenāriju un vairākkārt ieteica to labot. Iebildumus izraisīja arī epizode, kad zagļi nozog miličiem automašīnu. Atskanēja pamācības, ka modrajai un drošajai padomju milicijai nemaz neesot iespējams nozagt mašīnu.

Tā kā filma bija ļoti neparasta, padome vēlējās redzēt nofilmētās epizodes, un režisors pieļāva lielu kļūdu – piekrita atrādīt vēl negatavu materiālu. Padomes pārstāvji pamatīgi nokritizēja redzēto un bija gatavi topošo filmu nolīdzināt līdz ar zemi.

Nav zināms, kā viss būtu beidzies, ja par režisoru negaidīti nebūtu iestājusies aktrise Vija Artmane, kurai kā PSRS Tautas skatuves māksliniecei bija liela ietekme. Viņa paziņoja, ka padomei vairs nerādīs nevienu epizodi, demonstrēs tikai gatavu filmu. Vēlāk par filmas māksliniecisko konsultantu piesaistīja slaveno krievu režisoru Leonīdu Gaidaju, kas bija uzņēmis filmas Kaukāza gūstekne, Briljantu roka un citas.  Šāds solis vairāk bija domāts priekšniecības acu aizmālēšanai, nevis radošām konsultācijām.

Filmas pirmais nosaukums bija Ja tantei būtu riteņi, bet vēlāk to nomainīja. Toreiz lielie priekšnieki visur meklēja zemtekstus un tādus saskatīja arī sākotnējā nosaukumā, tāpēc tas bija jāmaina.

Uz zagļu lomām pretendēja vairāki aktieru pāri, tomēr Ēriks Lācis deva priekšroku Leonam Krivānam un Egonam Maisakam, kuri jau bija labi saspēlējušies filmā Kapteiņa Enriko pulkstenis. Režisoram šķita būtiski, ka viņi viens otru labi pazīst un zina, ko no otra sagaidīt. Laba saspēle arī nepieciešama, lai improvizācijas reizēs nepārsteigtu partneri nesagatavotu.

Vēlāk daudzi atzina, ka režisors bija nolasījis smuku ansambli: Viju Artmani, Eduardu Pāvulu, Hariju Liepiņu, Veltu Skursteni, Gunāru Placēnu, Arturu Dimiteru. Vislielākais atklājums izrādījās Pāvuls, kurš pārsteidzoši labi nodemonstrēja savas komiskās dotības.

Pavisam jocīgi izvērtās viņa attiecības ar mopēdu. Epizodēs redzams, ka Pāvula atveidotajam varonim tas mopēds īsti neiet un viņš ik pa laikam airējas ar kājām, lai to iestumtu. Izrādās, tā bija nevis režisora iecere, bet gan realitāte. Tolaik rūpnīca Sarkanā zvaigzne sāka taisīt mopēdus, un rūpnīcas vadītājiem lika vienu mopēdu par pašizmaksu pārdot Rīgas kinostudijai. Rūpnīcas vadība iesmērēja brāķi – mopēds tiešām negāja, Pāvuls ar to pamatīgi nomocījās.  

Pavisam jaunā ampluā sevi izmēģināja Vija Artmane, labi apzinoties, ka visu mūžu nespēlēs jaunas meitenes, tāpēc nolēma paeksperimentēt ar Kņopienes lomu. Problēmas radās ar viņas atveidotās Kņopienes degunu. Grimētāji nosprieda, ka katru dienu nevar lipināt un grimēt jaunu degunu, jo bija risks, ka nesanāks vienādi, un tad Kņopienei katrā epizodē būs citāds deguns.

Tika nolemts, ka jādodas uz Maskavu, kinostudiju Mosfiļm, lai tur uztaisa Artmanes sejas masku, pēc kuras var vairumā izgatavot degunus. Filmas vajadzībām izgatavoja vairāku degunu paraugus, līdz tika izvēlēts piemērotākais. Pēc tam katru nedēļu Rīgas kinostudija saņēma no Maskavas sūtījumus ar deguniem. Pavisam tika izmantoti 50–60 deguni – katrai filmēšanas dienai viens.

Vēl būtiska nianse – šī filma sevi pieteica ar ironiskiem reklāmu iespraudumiem. Līdz tam nekas tāds nebija pieredzēts. Diemžēl vēlāk pēc cenzoru ieteikumiem daudz ko no filmas izgrieza, tāpēc tā ir nevis pusotras stundas, kā bija iecerēts, bet tikai stundu un desmit minūtes gara.

Visu darīt pa īstam

1969. gada 28. martā Ēriks Lācis apprecējās ar skaņu tehniķi Irinu, kura bija beigusi Ļeņingradas Kinoinženieru institūtu. Tuvākas attiecības abiem izveidojās, kopā strādājot pie filmas Kapteiņa Enriko pulkstenis. Irina neslēpa, ka Ēriks viņai iepaticies ne tikai ar glīto izskatu, bet arī ar labo raksturu. Viņš bijis ļoti draudzīgs un izpalīdzīgs, uzticējies teju visiem, tāpēc reizēm nācies smagi vilties. 

1971. gada 7. novembrī ģimenē piedzima meita Sandra. Diemžēl meitiņai bija smaga sirdskaite, viņai bija nepieciešama ārstu palīdzība, nācās apmeklēt dažādas Padomju Savienības klīnikas. Meitiņai bija jāpiesargājas, lai nedabūtu kādu infekciju, jo katra saslimšana varēja beigties letāli. Vecāki dzīvoja pastāvīgās bažās par meitas veselību, un šīs bailes pamatīgi apēnoja ģimenes dzīvi.

Savus pārdzīvojumus Lācis ielika filmā Zem apgāztā mēness, kur Gunārs Cilinskis spēlēja zvejas kuģa kapteini, kuram ir smagi slima meitiņa. Atrodoties tālu Atlantijas okeānā, viņš no sievas saņem ziņu, ka viņu meita ir mirusi. Lāča ģimenē tik traģisks pavērsiens gan nenotika, meita Sandra izauga un laida pasaulē bērnus – meitu Aleksandru Julianu un dēlu Georgu Vladislavu.

Ēriks Lācis bija pieradis visu darīt pamatīgi. Scenāriju filmai Zem apgāztā mēness viņš rakstīja, kad aizgāja jūrā par matrozi uz zvejas tralera. Lācis bija nolēmis – pirms ķerties pie filmas par zvejniekiem, viņam pašam jābrauc jūrā, jāizjūt, kā tas ir. Sākumā zvejnieki sprieda, ka tas režisors nav īsti riktīgs, un raudzījās ar aizdomām, taču vēlāk pieņēma kā savējo.

Četrus mēnešus Lācis tīrīja klāju, meta tīklus, šķiroja zivis un darīja visus matroža darbus. Vēlāk, kad filmēja ar grupu, viņš jutās gluži kā eksperts – viss bija skaidrs. “Manuprāt, darbs jādara godīgi, vīrišķīgi, bēgot no pašreklāmas, ko neieredzu par visu vairāk. Mans amats ir patiesība,” teica Lācis.

Režisors savās filmās izmantoja daudz ko no paša piedzīvotā. Piemēram, veidojot filmu Fronte tēva pagalmā, viņš atcerējās savu bērnību. Gunāra Cilinska un Eduarda Pāvula nospēlēto brāļu Paipalu liktenī režisors ielika no sev zināmu cilvēku traģēdiju. Tolaik tādu stāstu, kad divi brāļi nonāca katrs savā frontes pusē, bija ne mazums.  

Pēdējais cēliens

Brūkot Padomju Savienībai un arī Rīgas kinostudijai, Ēriks Lācis 1991. gadā pēc Aleksandra Grīna stāsta motīviem vēl paspēja uzņemt Simts verstis pa upi, kas bija Latvijas filmu studijas AL KO un Krievijas radošās apvienības Ekrāns kopražojums. Sekoja neskaidrības, meklējumu un dīkstāves gadi.

Jāteic gan, ka Ēriks Lācis vienmēr bija ļoti aktīvs, tāpēc atrada, ar ko nodarboties – rakstīja scenārijus un veidoja dokumentālas filmas, to skaitā Kāzu maršs cietumā, Ticības ceļi Brazīlijā, Prezidentu meklējot. Viņš ironizēja, ka teju pusgadu pavadījis ieslodzījumā, jo tik ilgi Centrālcietumā filmējis Kāzu maršu. Tas ir stāsts par pusmūža līgavām, kuras, vēloties nodibināt ģimeni, traucās precēties uz cietumu.

Kopā ar rakstnieku Jāni Mauliņu Lācis bija uzrakstījis scenāriju divsēriju filmai par Tobago un Gambijas iekarošanu hercoga Jēkaba laikā, taču šim projektam nebija naudas. Nekas cits neatlika – nācās ielikt scenāriju rakstāmgalda atvilktnē un cerēt, ka reiz tas tiks ekranizēts. Diemžēl tāds brīdis nepienāca, scenārijs palika nerealizēts. 

Tomēr visvairāk Lācis pārdzīvoja par Sūnu ciema zēniem. Pie šīs filmas viņš ķērās klāt vairākkārt, bet katru reizi naudas trūkuma dēļ darbu vajadzēja pārtraukt. 2001. gadā prese vēstīja, ka Ēriks Lācis sācis darbu pie Andreja Upīša stāsta ekranizācijas, un šķita, ka šoreiz nu gan izdosies. Kādā intervijā režisors atklāja, ka ideja ekranizēt šo darbu viņam radusies jau sen.

“Tas ir labs darbs ar komisku pieskaņu, turklāt ļoti glezniecisks,” sprieda Lācis. Scenārijs tika veidots kopā ar operatoriem Dāvi Sīmani un Valdemāru Jemeļjanovu. Tie bija cilvēki, kuriem viņš uzticējās un ar kuriem bija strādājis pie filmām Zem apgāztā mēness, Vilkatis Toms un citām. “Varu strādāt tikai ar tādiem operatoriem, ar kuriem filmas uzņemšanas laikā atrodu kopīgu valodu,” apgalvoja režisors. Nauda darba uzsākšanai tika saņemta no Nacionālā kino centra un Kultūrkapitāla fonda, tomēr tās nepietika, lai uzņemtu visu filmu. Filmēšana vairākkārt tika pārtraukta, līdz apstājās pavisam.

2004. gadā Lācis sāka taisīt dokumentālu filmu par sievietēm, kurām pāri piecdesmit un sešdesmit, par to, kā viņas nevis sēž mājās un mokās ar mazvērtības kompleksiem, bet dzied koros, dejo kolektīvos un atrod sev citas interesantas nodarbes, kā viņas atplaukst un uzzied. Un atkal vecā nelaime – projekts apstājās naudas trūkuma dēļ.

Kā stāsta zinātāji, Ēriks Lācis pēc rakstura bijis ļoti rosīgs un enerģisks, spējis strādāt 25 stundas diennaktī un nemitīgi ģenerējis jaunas idejas. Jāatzīst, pēdējos 15 gadus pēc Rīgas kinostudijas likvidēšanas viņam viegli negāja. Ēriks ļoti vēlējās strādāt, bet iecerētajiem projektiem trūka naudas, un to viņš ļoti pārdzīvoja.

Pēc dabas režisors bija introverts un visus sarūgtinājumus paturēja sevī. Tuvinieki pat pieļauj iespēju, ka tieši pārdzīvojumu dēļ viņš pāragri aizgāja no dzīves. Dzīves nogalē viņš saslima ar smagu slimību – limfu vēzi. Ārsti gan mierināja, ka ar šo diagnozi iespējams nodzīvot ilgi, tikai jāizsargājas no citām slimībām. Diemžēl Ērikam tas neizdevās. Kaut arī pēdējā laikā viņam bija grūti elpot, viņš turpināja smēķēt. Divus gadus viņš cīnījās ar slimību un centās izskatīties brašs. Ērikam bija lieliska humora izjūta, pat visdrūmākajās situācijās viņš atrada, par ko pasmieties.

Par savu slimību viņš nevienam nestāstīja, jo nebija radis žēloties. Vēl divas dienas pirms nāves viņš sievai teicis, ka iecerējis uzrakstīt scenāriju dokumentālai filmai. Pat būdams smagi slims, viņš tomēr nespēja iztikt bez kino.

Režisors devās aizsaulē 2005. gada 26. jūnijā, viņu apglabāja Rīgas Svētā Miķeļa kapos.