Es ieeju klasē kā siltā vannā. Leģendārā matemātikas skolotāja Jāņa Menča mantojums

Jāni Menci nevarēja nepamanīt – viņš bija divus metrus garš. Kāds skolnieks reiz izteicās, ka viņš gribot izaugt tik liels kā Mencis, lai varētu redzēt, kas atrodas uz skapja augšas. Tie, kas mācījušies pie profesora Menča, vēlāk apgalvoja, ka viņa personība bijusi fascinējoša. Viņš ļoti izcēlies citu skolotāju vidū, un ne tikai sava lielā auguma dēļ. Viņš nebija tipisks skolotājs, kā to parasti saprot. Gan viņa valoda, gan izturēšanās bija īpaša. Ja kāds skolēns piegāja klāt un kaut ko pajautāja, viņš jebkurā vietā un situācijā izskaidroja, pastāstīja, uzzīmēja.

Bija pat viedoklis, ka Jānis Mencis būtu pelnījis Nobela prēmiju par savu izstrādāto matemātikas metodiku. Viņa izveidotā matemātikas mācīšanas sistēma veiksmīgi darbojas joprojām. Pateicoties viņam, Latvijā matemātikas mācīšana, matemātikas mācību grāmatas un metodiskās izstrādnes ir pasaules klases līmenī.

Lielāko daļu dzīves profesors aizvadīja padomju laikā un bija cilvēks ar sliktu biogrāfiju. Proti, viņš bija karojis leģionā, tāpēc savā pedagoģiskajā darbā bieži sastapās ar šķēršļiem.

Kolēģi teic, ka Mencis bijis ne tikai ārēji, bet arī iekšēji liels cilvēks. Daugavpils Universitātes profesore Elfrīda Krastiņa, ar kuru profesors sadarbojās grāmatu sastādīšanā, vēlāk atcerējās: “Laikā, kad man bija komandējumi uz Maskavu, es tikos arī ar Krievijas grāmatu autori Mariju Ignatjevnu Moro. Viņa Menci pazina, zināja viņa nepareizo biogrāfiju un zināja viņa disertācijas aizstāvēšanas aizkulises. Viņa tad man skaidri pateica to, ko vienmēr esmu stāstījusi citiem saviem kolēģiem: “Es nezinu, kā Menci uztver pie jums Latvijā, bet mēs uzskatām, ka viņš ir izcilākais matemātikas mācīšanas metodiķis Padomju Savienībā. Un ne tikai.”” ¹

Mencis nepavisam nebija sausiņš, kuram galvā vieni cipari. Viņam bija aktīvs dzīvesveids – uz skolu brauca ar velosipēdu, spēlēja basketbolu, regulāri peldējās jūrā. Viņš bija arī labs dziedātājs, dejotājs un dažādu pasākumu rīkotājs, daudzus gadus dziedāja Liepājas skolotāju korī, rīkoja ekskursijas gan skolēniem, gan skolotājiem. Mencis bija jebkuras kompānijas dvēsele, centrs, ap kuru notika visi galvenie procesi.

Matemātikas skaistums slēpjas tās vienkāršībā, mēdza teikt Mencis. Viņš arī pats nemitīgi paplašināja savas zināšanas, profesora audzēkņi, kuri pēc kara bija emigrējuši, sūtīja viņam dažādu valstu matemātikas mācību grāmatas. Kaut arī Mencis dzīvoja aiz dzelzs priekškara, viņam bija labi zināms, kā matemātiku māca citās valstīs. Viņš bija habilitētais un emeritētais matemātikas pedagoģijas doktors, simtos skaitāmu matemātikas mācību grāmatu, dažādu metodisko palīgmateriālu un zinātnisku publikāciju autors.

Ar neparastām spējām

Jānis Mencis piedzima 1914. gada 4. maijā vidēji turīgā zemnieku ģimenē Valmieras apriņķa Braslavas pagastā. Ģimenē viņš nebija vienīgais bērns – brālis Ziedonis bija četrus gadus jaunāks. Sākumā vecāki rentēja muižas zemi, vēlāk visa ģimene pārcēlās uz Puikules pagastu, kur vecāki iegādājās savu zemi.

Skolotāji jau pamatskolā atklāja, ka Jānim ir ļoti gaiša galva. Pusaudža gados viņš gan nesapņoja strādāt par skolotāju – bija sadomājis kļūt par jūrnieku un redzēt tālas zemes. Kad Jānis 1928. gadā pabeidza Urgas draudzes skolu, viņš devās uz Rīgu. Kādas skolotājas mudināts, viņš iestājās Rīgas Skolotāju institūtā, kur sagatavoja pamatskolas skolotājus. Tur vajadzēja apgūt prasmi mācīt visu ko, arī ķīmiju, fiziku, dziedāšanu un vēl vadīt sporta nodarbības. Skolotājs tika sagatavots praktiski visu priekšmetu mācīšanai.

1934. gadā Mencis absolvēja institūtu un saņēma diplomu ar uzslavu. Viņš sāka strādāt Rīgas Skolotāju institūta pārziņā esošajā Paraugskolā., ātri vien tika pamanīts kā jauns skolotājs ar neparastām spējām un uzaicināts darboties tolaik labi pazīstamajā Rīgas skolotāju kopā, kas strādāja pie matemātikas mācību grāmatu sastādīšanas.

Paraugskolā Mencis nostrādāja četrus gadus, līdz 1938. gadam, kad tika iesaukts obligātajā karadienestā. Pēc dienesta, kur uzdienējis līdz seržanta pakāpei, viņš atgriezās Paraugskolā, kas kopā ar Skolotāju institūtu no Rīgas bija pārcelta uz Cēsīm. Tad sekoja Baigais gads ar Latvijas valsts okupāciju un neziņu par savu nākotni.

“Tas man bija ļoti smags brīdis, ļoti tumšs brīdis,” atcerējās profesors. “Sabruka valsts, sabruka institūts, sabruka mana darbavieta. Sagadījās, ka arī materiālā ziņā man bija ļoti sarežģīts brīdis. 1939. gada rudenī es biju uz nomaksu nopircis mēbeles, lai iekārtotu Cēsīs sev istabiņu. Nu nāca virsū termiņi, kad vajadzēja to vekseli atmaksāt. Ja vekseli nesamaksāja, tas tika protestēts, un parāda devējs to vekseli varēja atdot kuram katram, summa pieauga.

Tātad termiņš tuvojās, bet es no dienesta esmu prom, darba vairs nav, nopelnītas naudas vairs nav, kabatā nav pat pieclatnieka, lai samaksātu sievietei, kas man piegādāja ēdienu. Tajā pašā laikā Skolotāju institūta direktors man saudzīgi atgādina, ka pienācis termiņš atmaksāt arī kādreiz valsts iedoto stipendiju, jo četrus gadus pēc institūta beigšanas aizdevumu bija jāsāk atmaksāt. Es sešos studijas gados biju saņēmis vairākas stipendijas. Viss sanāca kopā, naudas nav – pilnīgs izmisums! Kam prasīt nav, arī vecākiem nevarēju neko tādu pat teikt. Lūk, tad gan bija tā, ka nāca visādas domas prātā! Man likās, ka ir tikai viena iespēja – beigt dzīvot!” ¹

Attīstoties tālākiem notikumiem, finansiālā situācija atrisinājās pati no sevis. Brieda lielas pārmaiņas – latus nomainīja rubļi, un līdz ar padomju varu Mencis tika vaļā no parādiem. Vēlāk viņš dabūja darbu Rīgas 8. pamatskolā, kur strādāja par matemātikas skolotāju. Tad arī pievērsās savas pirmās mācību grāmatas izstrādei un jau bija sagatavojis 3. klases aritmētikas grāmatas manuskriptu, bet tas kara juku laikā izdevniecībā pazuda. Taču 1941. gadā iznāca Jāņa Menča matemātikas grāmata 6. klasei.

Starp dzīvību un nāvi

Paziņas izgādāja Mencim dokumentu, kas viņu atbrīvoja no iesaukšanas leģionā, viņš tomēr nolēma iet karot. “Kāpēc lai es neietu?” vēlāk sprieda Mencis. “Esmu tikai labs skolotājs, nevis neaizstājams. Tante un onkulis, pie kuriem es dzīvoju, mani ļoti rāja par to. Bet es uzsvēru tā: kā es varu neiet? Tikko varmācīgi Sarkanarmijas rindās uz Krieviju ir devies mans brālis Ziedonis, kurš vēl 1940. gadā dienēja Sardzes bataljonā pie prezidenta pils, un brālēns Edgars Mencis.

Citus divus brālēnus – skolotāju Piebalgā Valdi Zālīti un Salacas puses zemnieku Ādolfu Smiltkalēju – sarkanarmieši promejot nošāva. Desmit dienas pirms kara sākuma, 1941. gada 14. jūnijā, sākās lielās izvešanas lopu vagonos. Pat mani skolnieki sāka pazust, divus manas audzināmās klases trīspadsmitgadīgus zēnus aizveda uz Sibīriju. Kā es varu neiet viņu – padomju armiju – izdzīt laukā?” ¹

Viņš nokļuva 19. divīzijā, kur bija sakaru vada komandieris. Tur lieti noderēja matemātiskās dotības. Mencim vajadzēja aprēķināt lielgabalu stobru šaušanas augstumu un virzienu, ņemot vērā gaisa temperatūru un vēja virzienu. Sanāca smalka rēķināšana, lai neaizšautu šķībi un pa tukšo. Jāatzīst, Mencim laimējās, jo viņu neskāra neviena lode, kaut arī viņš staigāja pa priekšējām līnijām, apmeklēdams savus vīrus – sakarniekus.

Pēc kara viņš nokļuva Kuldīgas gūstekņu nometnē, kur notika filtrācija. Menci aizsūtīja spaidu darbos pie Baltās jūras, kur jau bija izrakts slavenais Belomorkanal. Viņa un citu gūstekņu galvenais darbs bija kanāla slūžu atjaunošana. Ieslodzīto ēdināšana bija ļoti trūcīga, viņi bijuši uz robežas starp dzīvību un nāvi.

Mencis vēlāk stāstīja: “Ziemeļos, lēģerī, man bija viens tāds brīdis, kad es iekšēji atvadījos no dzīves. Tas notika pēc viena pārgājiena. Mūs, apmēram simts lēģernieku, nezinu, kādā sakarā, pārvietoja uz citu vietu, kur divdesmit trīsdesmit kilometrus, protams, vajadzēja iet kājām. Apstājāmies galamērķī, kur nebija jaunas barakas, bet tur mums bija kaut kas jābūvē ārpus Baltā jūras kanāla.

Uzturējāmies tur tikai dažas nedēļas un rakām grāvjus. Pēc tā garā gājiena es biju drausmīgi noguris. Sirds man nebija uz piecnieka, kā vēroju, bet uz divnieciņa. Tā es aizvilkos, tad nokritu kaut kur zālē, nespēju ne pakustēt. Jūtu, ka elpas nav un sirds apstāsies, jūtu, ka tūlīt aiziešu… Vai es kādu brīdi biju bezsamaņā, īsti nezinu, bet sapratu, kas ir nāve. Tad it kā pa miegam dzirdu, ka kaut kur tālu sauc un apsargi gūstekņiem liek izvēlēties šādu vai tādu darbu. Un saņēmos.” ¹

1946. gada decembrī viņam radās iespēja atgriezties dzimtenē – tā kā Latvijā trūka skolotāju, viņu no lēģera izprasīja Rīgas skolu valde. Mencis iekārtojās Rīgas 5. vidusskolā, taču darbu tur īsti neuzsāka, jo tika uzaicināts strādāt Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Tur viņam piedāvāja darbu, kas gāja pie sirds – tikai matemātika, metodika, grāmatas un jauno pedagogu skološana.

Ar radošu vērienu

Jānis Mencis bija dzimis vidzemnieks, bet kļuva par kurzemnieku. Pēc trīs Liepājā nodzīvotajiem gadiem viņš to sāka saukt par savējo. Vēlāk pat uzsvēra, ka Liepāja – tā viņam ir vistuvākā pilsēta pasaulē. It sevišķi viņu saistīja jūra, profesors ļoti bieži gāja peldēties, pat vēlos rudeņos.

Nostrādājis vairākus gadus institūtā, Mencis pārgāja pamatdarbā uz Liepājas 5. vidusskolu, kur bija ne tikai matemātikas skolotājs, bet arī mācību pārzinis. Tur viņš sevi pieteica ar vērienīgām un radošām reformām – ieviesa kabinetu sistēmu un skolas radioficēšanu. Piemēram, ja agrāk ģeogrāfijas skolotājs ar visām kartēm un citiem mācību palīglīdzekļiem staigāja no klases uz klasi, nu viņš beidzot tika pie sava kabineta.

Tas pats attiecās arī uz ķīmijas, fizikas, matemātikas un citiem kabinetiem. Mencis iedibināja telpu numerāciju, ieviesa skolas un klašu dežurantus, kārtības žurnālus. Pirmā stāva gaitenī pie sienas atradās diagramma, kurā bija parādīts ikvienas klases sekmju līmenis katrā nedēļā. Pēc viņa iniciatīvas skolas gaiteņos tika iekārtotas gleznu un foto iestādes, ap skolu tika stādīti kociņi.

Mencis centās iedziļināties nesekmīgo skolēnu problēmās, pat apmeklēja viņus mājās, visādi viņus stimulēja un palīdzēja. Reizēm viņš pat aizkniedēja ciet nesekmīga skolēna dienasgrāmatas lapas, kuras bija pilnas ar divniekiem, un paziņoja, ka tā ir pagātne – no nākamās nedēļas sākas jauna dzīve. Un daudzi tik tiešām centās, jo negribēja pievilt skolotāju, kurš viņiem tik ļoti uzticējās. Vēlāk bijušie skolēni atzina, ka viņš bijis tāds skolotājs, pie kura bijis kauns kaut ko nezināt un neizpildīt mājasdarbus.

Darbā ar skolēniem gadījušies arī kuriozi. Reiz kāds skolnieks uz ielas, aiz stūra slēpdamies, mēdoties saucis: “Menci! Menci!” Skolotājs viņam neuzkrītoši sekojis līdz mājas durvīm un noskaidrojis, kur puika dzīvo. Nedaudz vēlāk viņš piezvanījis pie durvīm. Kad puika atvēris un izbrīnā iepletis acis, Mencis viņam teicis: “Nu redzi, es atnācu. Tu taču mani sauci.”

Zinātāji teic, ka skolotājs ar savu uzvedību un stāju būtiski ietekmējis ne tikai skolēnus, bet arī savus kolēģus. Mencim bijusi ļoti stingra un noteikta sava iekšējā ētikas sistēma. Viņš daudziem bijis paraugs savas personības dēļ.  Ar Menci vienmēr bijis droši, viņš visu izplānojis, nokārtojis un atrisinājis. Turklāt viņam piemitusi nacionāla stāja. Piemēram, skolotāju sanāksmēs, kur citi latviešu skolotāji runājuši krieviski, viņš runājis savā dzimtajā valodā. 

Kaut arī Jānis Mencis bija izcils skolotājs, padomju laikā viņš skaitījās teju noziedzīgs elements – kā nekā bijušais leģionārs. Šā iemesla dēļ viņam palaikam radās problēmas ar tālāko izglītošanos un pedagoģisko darbu. Bija pietiekami daudz padomju funkcionāru, kas uzskatīja, ka bijušais leģionārs nedrīkst strādāt par skolotāju. Sešdesmitajos gados šo problēmu atrisināja toreizējais izglītības ministrs un bijušais sarkanais partizāns Vilis Samsons. Kad Mencis bijis vizītē pie Samsona, abi sākuši runāt par karu un pat savstarpēji precizējuši, kur bijušas kauju līnijas, kur atradies leģions un kur partizānu vienības. Abi aizrāvušies ar atmiņām un kārtīgi izrunājušies, bet pēc tam Samsons devis rīkojumu atļaut Mencim strādāt par skolotāju. 

Jānīt, nāc pie tāfeles!

Mencis piederēja pie tiem skolotājiem, kuri centās gluži vai ar karoti ieliet zināšanas skolēniem mutē. Viņš norādīja, ka laba metode ir kā citrons, kuru redzot mutē saskrien siekalas. Iespējams, vēlāk skolēns vairs neatcerēsies konkrētu teorēmu vai definīciju, bet paliks domāšanas prasme – salīdzināt, izvērtēt, analizēt. 

Matemātiku Mencis zināja tik perfekti, ka pat nakts laikā varēja izskaidrot jebkuru jēdzienu no pirmās klases līdz universitātei, turklāt to zinātniski pamatojot. Šķita, ka viņš matemātiku ne tikai zina, bet arī pilnībā to izjūt. Matemātikā viņš jutās kā zivs ūdenī – absolūti droši un pārliecināti. Ne velti viņam bija teiciens: “Es ieeju klasē kā siltā vannā.”

Daudzi kolēģi Jāni Menci sauca par skolotāju Skolotāju. Viņš gadu desmitiem lasīja lekcijas un vadīja seminārus Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtā. Mencis iepazīstināja ne tikai ar matemātikas mācīšanas metodiku, bet pakavējās arī pie pedagoģijas un psiholoģijas jautājumiem. Viņš bieži atkārtoja, ka matemātiku vajag mācīt vienkārši. Šī tēze arī kļuva par galveno vadlīniju viņa nodarbībās,

1964. gadā atgriezās Mencis Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā, kur vadīja Matemātikas katedru.  Studentus eksāmenos viņš pieņēma nevis pa vienam, bet grupās pa pieci un uzdoto jautājumu prasīja atbildēt tikai vienam no grupas. Ja students neatbildēja, grupai bija jānāk otrreiz. Parasti visi centās labi sagatavoties, jo neviens negribēja iegāzt visu grupu. Radošo domāšanu viņš vērtēja augstāk nekā precīzu rezultātu, oriģinālu risinājumu novērtēja ar piecnieku pa visu burtnīcas lappusi.

Mencis uzskatīja, ka īstā izglītība ir tā, kas paliek pāri, kad daudz ko no mācītā esi aizmirsis. Ja esi apguvis metodi, tad vienmēr atradīsi ceļu pie pareizā risinājuma.  

Plašāka publika Menci pamanīja, kad viņš sāka regulāri parādīties televīzijas raidījumos. Tas bija kaut kas jauns un nebijis – tādā veidā mācīt matemātiku. 

Viņš vadīja raidījumus gandrīz divdesmit gadu, galvenokārt septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Sākumā tie bija veltīti skolotājiem un vecāko klašu skolēniem, bet vēlāk arī pašiem jaunākajiem. Interesanti, ka daudzi mazie skolēni ticēja – onkulis Mencis no televizora viņus redz.

Un skolotājs tieši tā arī uzvedās, it kā redzētu skolēnus klasē. Skatoties objektīvā, Mencis izsauca pie tāfeles puiku, kas klasē sēž vistuvāk priekšējam logam, vai arī meiteni, kas sēž vidus rindas otrajā solā kreisajā pusē. Vai arī pavisam vienkārši: “Tu, Jānīt, lūdzu, nāc atbildēt!” Un katrā klasē, kur skatījās radījumu, kāds Jānītis devās pie tāfeles.

Vēlāk Menci aicināja uz daudzām PSRS pilsētām, kur viņš konsultēja, kā veidot šādus raidījumus. Lekcijas matemātikas didaktikā viņš lasīja Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Baltkrievijā, Norvēģijā un citur.

Atstātais mantojums

Jānis Mencis bija ģimenes cilvēks. 1950. gadā viņš apprecējās ar savu bijušo skolnieci Brigitu, kura jau bija kļuvusi par latviešu valodas skolotāju. Brigita bija sešpadsmit gadus jaunāka par Jāni. Pirms kāzām jauno sievieti pat izsauca uz pilsētas komjaunatnes komiteju un nostrostēja, ka viņa grasās precēties ar padomju varai nelojālu pilsoni – bijušo leģionāru. Brigita bija pārbijusies un noraudājusies, tomēr savu lēmumu nemainīja – mīlestība taču…

Ģimenē piedzima divi bērni – meita Selga un dēls Jānis. Selga Mence tagad ir Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore un komponiste, dēls Jānis Mencis juniors – Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas katedras asociētais profesors, Vispārīgās matemātikas katedras vadītājs, Fizikas un matemātikas fakultātes domes priekšsēdētājs.

To, ka Jānis Mencis bija stipra un noteikta rakstura cilvēks, savās atmiņās apstiprināja arī viņa dēls. Viņš atcerējās konkrētu atgadījumu: “Mācījos jau 12. klasē, kad ar tēvu naktī gājām mājās, un mums piekasījās piedzērušies karavīri un sāka kauties ar siksnām. Kaut arī man bija astoņpadsmit gadu un kā liepājniekam arī kaut kāda pieredze šādos gadījumos, tomēr biju nobijies. Bet tēvs ar viņiem visiem trim tika galā, un tūlīt klāt kā labākajās filmās bija arī militārā patruļa, kas tos huligānus savāca. Tēvs nekad nezaudēja drosmi un vienmēr tūlīt rīkojās. Es nezinu, ko viņš tai brīdī domāja, bet acīmredzot to, ka viņam ir jāaizstāv dēls.” ¹

Būtisku savu dzīves daļu Jānis Mencis bija atvēlējis matemātikas grāmatu rakstīšanai, jo uzskatīja, ka skolēna tuvākais padomdevējs ir grāmata un tikai pēc tam skolotājs. Skolēns, kas iemācīts un pieradināts patstāvīgi lasīt un izmantot mācību grāmatu, ir sagatavots tālākai pašizglītībai.

Profesora atstātais mantojums nudien ir iespaidīgs, viņa darbi pēc satura un formas ir visai plaša diapazona: matemātikas mācīšanas mērķu un saturu koncepcijas, programmu projekti, mācību grāmatas jaunākajām, vidējām un vecākajām klasēm, rokasgrāmatas skolēniem un grāmatas ārpusklases darbam, matemātikas metodikas mācību grāmatas studentiem un skolotājiem, metodiskie palīglīdzekļi, dažādi uzdevumu krājumi, individuālie un demonstrējamie mācību līdzekļi, publikācijas rakstu krājumos un žurnālos, vairāk nekā 300 TV matemātikas mācību raidījumu. Un, protams, arī ilggadēja pedagoģiskā darbība klasēs ar skolēniem, auditorijās ar studentiem un semināros ar skolotājiem.

Ar savu darbu Matemātikas mācīšanas metodiskā sistēma pamatskolā Jānis Mencis 1993. gadā aizstāvēja habilitētā doktora disertāciju. Tajā pašā gadā Latvijas Universitāte viņam piešķīra Goda doktora grādu.

Atceroties dzīves svarīgākos notikumus, mūža nogalē viņš sniedza intervijas žurnālistei Indrai Imbovicai, kura uzrakstīja atmiņu grāmatu Dzīves svinētājs Jānis Mencis. Skolotājs atzina, ka dzīves laikā gan kritis nežēlastībā, gan celts augšā, lai gan pats neko nav darījis, lai viņu dzītu zemē vai celtu debesīs. “Esmu darījis tikai to, kas ir mans pienākums, mana iekšēja prasība un ko diktē sirdsapziņa.” ¹

Viņš pauda pārliecību, ka matemātika kā zinātne ir ārkārtīgi saskaņota, skaista un harmoniska – gluži kā mūzika. Līdz pat pēdējam dzīves mirklim viņš saglabāja gaišu prātu un strādāja pie kārtējās mācību grāmatas. Profesors devās mūžībā 2011. gada 31. janvārī. Šai saulē izcilais skolotājs nodzīvoja 97 gadus.

--------------------------------------------------

¹ Apgāds Zvaigzne ABC. Indra Imbovica. Dzīves svinētājs Jānis Mencis.